Kad zvaig­znes krīt

Kad zvaig­znes krīt

Vi­ņā pa­šā ir kaut kas no «Lik­te­ņa lī­dum­nie­ku» Ūves, no alu cil­vē­ka, no In­dri­ķa, kurš dzied: «Es es­mu sap­ņo­jis par sie­vie­ti…» Ie­spē­jams, arī no Fin­ka. Kad Na­ci­onā­lā te­āt­ra ak­tie­ris AINĀRS AN­ČEV­SKIS lo­mā kļūst par kā­du no vi­ņiem, zi­niet – tās asa­ras vi­ņa acīs ir īs­tas un smiek­li nāk no sirds.

Sa­mu­dži­nā­tā mak­šķe­rauk­la

«Dzī­vē man ir vi­sā­di gā­jis. Man ļo­ti pa­tīk ma­zi, smal­ki dar­bi­ņi, ku­ri pra­sa pa­cie­tī­bu un rū­pī­bu. Va­ru ne­ap­ni­cis kni­bi­nā­ties ap kā­du nie­ci­ņu un to per­fek­ti no­strā­dāt. Tā­pēc, bei­dzot vi­dus­sko­lu, gri­bē­ju stā­ties Māk­slas aka­dē­mi­jā un kļūt par ju­ve­lie­ri, ta­ču tā­lāk par la­bām do­mām ša­jā vir­zie­nā ne­es­mu ti­cis. Do­ku­men­tus aka­dē­mi­jā gan ie­snie­dzu, bet sa­pra­tu, ka tur va­ja­dzī­gas vēl ci­tas ie­ma­ņas un pras­mes, ku­ru man ne­bi­ja. Ta­ču sve­ši man nav arī īs­ti vī­ru dar­bi. Tēvs jau bēr­nī­bā ma­ni ie­mā­cī­ja strā­dāt ar cir­vi, zā­ģi un āmu­ru, un man nav pro­blē­mu kaut ko sa­meis­ta­rot, sa­la­bot, sa­skrū­vēt. Vie­nā lie­tā gan, kas tē­vam pa­šam tu­va, viņš ma­ni ne­spē­ja ie­sais­tīt. Tēvs strā­dā­ja rūp­nī­cā «Aus­ma», kur tai­sī­ja mak­šķe­res. Par tām es va­ru daudz ko past­ās­tīt, bet pirm­ā mak­šķe­rē­ša­nas rei­ze man kļu­va arī pē­dē­jā. Tēvs, aiz­rau­tīgs mak­šķer­nieks, kurš stun­dām il­gi var sē­dēt pie ūdens, ne ziv­ti­ņu ne­no­ķē­ris, bet viņš tur ir lai­mīgs, la­bu gri­bē­dams, arī man uz­tai­sī­ja mak­šķe­ri. Un tad mēs brau­cām uz ma­nu pir­mo co­pi. Ne­at­ce­ros, cik man bi­ja ga­du, – kā­di as­to­ņi var­būt. To­laik dzī­vo­jām Pār­dau­ga­vā, Ali­ses ie­lā pie ūdens­tor­ņa, bet Bol­de­rā­jā mums bi­ja maz­dār­ziņš. Mū­su, bēr­nu, prieks un lāsts rei­zē, jo tur bi­ja jā­brauc arī tad, kad ne­gri­bē­jās, bet ne­tā­lu bi­ja Buļ­ļu­pe, kur man ar mā­sām bi­ja lie­lā dzī­vo­ša­nās. Ma­na pirm­ā co­pe arī no­ti­ka Buļ­ļu­pī­tē. Tēvs man bi­ja no­pir­cis smal­ku spo­li, tur kaut kas bi­ja jā­pār­liec un ar ro­ku jā­pie­tur, bet es, kā me­tu, tā man viss sa­gā­ja šrei­jā. Auk­la sa­piņ­ķe­rē­jās lie­lā mur­sku­lī. Stā­vē­ju nied­rēs kluss un bai­dī­jos tē­vam teikt, mē­ģi­nā­ju at­piņ­ķe­rēt, bet viss vēl vai­rāk sa­mu­dži­nā­jās. Ar to arī vi­si ma­ni mak­šķe­rē­ša­nas prie­ki un vē­lē­ša­nās to da­rīt bei­dzās. Kā bēr­nu tā­da il­ga un mie­rī­ga sē­dē­ša­na upes kras­tā un bē­dī­ga ska­tī­ša­nās uz plu­di­ņu ce­rī­bā – ja nu pēk­šņi… – ma­ni to­mēr ne­uz­ru­nā­ja, un es šo no­dar­bi arī ne­es­mu mē­ģi­nā­jis sa­prast. Tēvs par sa­bo­jā­to spo­li ma­ni to­reiz ne­bā­ra. Vi­ņam var­būt vie­nī­gi bi­ja žēl, ka ko­pā ar ma­ni ne­var braukt uz co­pi.

De­jas un zir­gi

Ta­ču jau ag­rā bēr­nī­bā ma­ni uz­ru­nā­ja mo­der­nās de­jas un zir­gi. Bēr­nu­dār­zā, kur gā­ju, strā­dā­ja dā­ma ga­dos, de­ju sko­lo­tā­ja, un vi­sus de­jot­gri­bē­tā­jus sa­vā­ca ko­pā mo­der­no de­ju pul­ci­ņā. Es bi­ju sa­mē­rā slaids, blonds, zi­lām acīm, de­jo­ša­nai ļo­ti pie­mē­rots. Ma­na pirm­ā de­ju par­tne­re bi­ja Lie­ne, mei­te­ne no ma­nas gru­pi­ņas. Arī slai­da gaiš­ma­te. Kā­das vi­ņai bi­ja acis, to gan vairs ne­at­ce­ros. Ta­nī lai­kā tā­dām ni­an­sēm uz­ma­nī­bu vēl ne­pie­vēr­su. Lie­ne bi­ja la­bā­kā dan­co­tā­ja, un mums abiem sa­ska­nē­ja. Ne­zi­nu, ko Lie­ne da­ra ta­gad un kur vi­ņa ir. Arī sko­las lai­kā vēl diez­gan il­gi de­jo­ju, bet tad ap­stāk­ļi mai­nī­jās, dzī­ve ie­gro­zī­jās ne ta­jās la­bā­ka­jās slie­dēs, un de­jot vairs ne­sa­nā­ca. Ta­ču vēl ar­vien do­mā­ju, ka mo­der­nās de­jas ir tas, pie ku­rām kād­reiz at­kal no­teik­ti at­grie­zī­šos. Kopš ie­mā­cī­jos de­jot val­si, foks­tro­tu un tan­go, man la­bāk pa­tīk lau­ku za­ļum­bal­les ne­vis mūs­die­nu dis­ko­tē­kas. Tās man ne­iet pie sirds. Asi­nis sāk strau­jāk ri­tēt, kad iz­dzir­du Lat­īņ­ame­ri­kas de­ju rit­mus, lai gan sa­cen­sī­bās augst­ākas at­zī­mes pa­ras­ti man bi­ja stan­dar­tde­jās. Vēl ar­vien, ja ro­das ie­spē­ja uz­de­jot, to arī da­ru.

Ne­zi­nu, no ku­rie­nes man ra­dās in­te­re­se par zir­giem. Va­sa­rās mums bi­ja lau­ki, ta­ču zir­ga tur ne­bi­ja. Un tad es krā­ju to fi­gū­ri­ņas un skul­ptū­ri­ņas. Man is­ta­bā vi­sas sie­nas bi­ja no­lī­mē­tas ar zir­gu bil­dēm. Tēvs man pir­ka grā­ma­tas par zir­giem. Re­dzot, ka do­mas sais­tās ti­kai par un ap zir­giem, krust­mā­tes vīrs ma­ni aiz­ve­da uz Kleis­tiem, un es ti­ku iek­šā kon­kū­ra mā­cī­bu gru­pā. Kon­kūrs ir jā­ša­na, pār­va­rot šķēr­šļus. Un tad ma­na zir­gu ap­jūs­mo­ša­na tā kā drus­ku no­pla­ka. Vēl ar­vien tie pa­ti­ka, bet man, ma­zam pui­kam, rei­zēm pie­trū­ka spē­ka, lai strau­jā­ku zir­gu sa­val­dī­tu. Lū­dzu, lai dod mie­rī­gā­ku un pa­klau­sī­gā­ku. Da­žus ga­dus brau­kā­ju uz tre­ni­ņiem, pie­da­lī­jos sa­cen­sī­bās un ti­ku līdz tre­ša­jai spor­ta kla­sei. Ta­gad jāt iz­nāk re­ti, bet, kad «Lik­te­ņa lī­dum­nie­ku» fil­mē­ša­nas lai­kā to va­ja­dzē­ja da­rīt ma­nam Ūvem vai nu­pat no­ti­ku­ša­jā Na­ci­onā­lā te­āt­ra fes­ti­vā­lā Jaun­mo­ku pi­lī In­dri­ķim, to pras­mi va­ru iz­man­tot.

Viss pa­liek se­vī

Par mam­mu man ir pa­li­ku­šas ti­kai da­žas at­mi­ņas. Kā vi­ņa man un mā­sām va­ka­ros la­sī­ja pa­sa­kas. Kā mēs, vi­sa ģi­me­ne, brau­cām kaut kur pie Dau­ga­vas. Tur bi­ja uguns­kurs un lie­lā pel­dē­ša­nās. Un tad pēk­šņi tā vi­sa vairs ne­bi­ja. To­va­sar mēs, bēr­ni, bi­jām lau­kos pie vec­tē­va mā­sas. Kā­du die­nu, nā­kot mā­jās no ogām, ie­rau­dzī­jām, ka ar sa­vu ži­gu­lī­ti at­brau­cis on­ku­lis, mam­mas brā­lis, un arī tēvs. Tos vār­dus, ku­rus iz­dzir­dē­ju, sa­vā sep­tiņ­ga­dī­ga bēr­na prā­tā īs­ti ne­ap­tvē­ru – mam­mas vairs nav…

At­pa­kaļ­gai­tā vi­ņai bi­ja uz­brau­ku­si vir­sū sma­gā ma­šī­na. Šo­fe­ris ne­bi­ja pa­ma­nī­jis. Pēc mam­mas nā­ves mums gā­ja vi­sā­di. Ma­za­jai mā­sai Lī­gai bi­ja ti­kai di­vi ga­di­ņi. Vi­ņu pie se­vis pa­ņē­ma mam­mas drau­dze­ne. Lī­gai ta­gad jau pa­šai ir sa­va ģi­me­ne un ma­za mei­ti­ņa, bet vi­ņa jo­pro­jām dzī­vo ko­pā ar to mam­mas drau­dze­ni. Mēs ar ve­cā­ko mā­su Zai­gu augām gan pie vec­ve­cā­kiem, gan krust­ve­cā­kiem, gan pie tē­ta. Man tad bi­ja sep­ti­ņi ga­di, Zai­gai – as­to­ņi. Kā­du brī­di li­kās, ka tē­tis var­būt nav tas la­bā­kais tē­tis, kā­dam jā­būt. Vi­ņam bi­ja mī­ļas at­tie­cī­bas ar pu­de­li, bet man nav tie­sī­bu vi­ņu par to no­so­dīt. Zi­nu, ka viņš ir gri­bē­jis mums ti­kai to la­bā­ko un dzī­vo­jis, kā mā­cē­jis. Mums ta­gad ir ļo­ti la­ba sa­pra­ša­nās gan ar tē­vu, gan vi­ņa sie­vu. Arī ma­nam dē­li­ņam Rai­tim opis Jā­nis ir ļo­ti mīļš. Tā­pat kā ma­nu mā­su bēr­niem. Tē­tis pats zi­na, ka vi­ņa dzī­vē ir bi­ju­šas kļū­das. Viņš tām ir ti­cis pār­i. Bet, lai no­so­da un met ak­me­ni pir­mais, kam tā­du nav.

Kopš mā­tes nā­ves sa­vus prie­kus un bē­das vai­rāk es­mu pa­tu­rē­jis se­vī. Tā īs­ti ar kā­du iz­ru­nā­ties un vi­su iz­stās­tīt ne­kad ne­es­mu va­rē­jis. Man ir la­bi ko­lē­ģi un drau­gi, bet tā­da vie­na cil­vē­ka, ar ku­ru sa­prot rik­tī­gu drau­gu, man nav.

Ne­no­ti­ku­šās kā­zas

Vie­nai mei­te­nei es­mu bries­mī­gi no­da­rī­jis pār­i. Vi­ņa bi­ja ma­na pirm­ā mī­les­tī­ba. Mei­te­ne no ma­nas kla­ses 47. vi­dus­sko­lā Ziep­niek­kal­nā. Pa­ti­ka vi­ņa man ļo­ti. No­piet­na, ap­zi­nī­ga, la­bi mā­cī­jās, pie­vil­cī­ga un jau­ka. Mums viss bi­ja pa īs­tam. Un mēs, di­vi tā­di za­ļi gur­ķi, iz­do­mā­jām ap­pre­cē­ties. Tik­ko bei­gu­ši sko­lu. Es brī­nos, ka mei­te­nes ve­cā­ki, prā­tī­gi un kriet­ni cil­vē­ki, ne­ko ne­ie­bil­da. Ie­lū­gu­mi uz kā­zām bi­ja iz­sū­tī­ti, viss jau sa­ru­nāts un pa­sū­tīts, mei­te­nei bal­tā kā­zu klei­ta uz­šū­ta, bet es ne­dē­ļu pirms lie­lā no­ti­ku­ma pa­tei­cu – kā­zu ne­būs! Lai­kam sa­bi­jos. Kad ta­gad ska­tos at­pa­kaļ uz to de­viņ­pa­dsmit­ga­dī­go pui­ku, kāds to­laik bi­ju, do­mā­ju – nu pil­nīgs pui­še­lis. Man pat ne­li­kās, ka es bū­tu kaut ko īpa­šu no­da­rī­jis. At­cē­lu kā­zas? Nu, un?! Ja man jā­sa­ka, kā viss to­reiz no­ti­ka, ne­at­ce­ros. Ne ar kā­diem vār­diem mei­te­nei to pa­tei­cu, ne, ko vi­ņa man at­bil­dē­ja. Viss kā mig­lā tīts. Kā­du lai­ci­ņu vēl bi­jām ko­pā, bet tad pa­šķī­rā­mies pa­vi­sam. Starp ci­tu, mēs esam pa­li­ku­ši la­bi drau­gi. Vi­ņa ir fri­zie­re, eju pie vi­ņas griezt ma­tus. Va­ram iz­ru­nā­ties par vi­su. Vie­nī­gi sa­vas per­so­nī­gās dzī­ves ne­ap­sprie­žam. Zi­nu ti­kai to, ka vi­ņai ir vīrs un dē­liņš. Par Ainā­ru nav to no­sau­ku­si.

Ne­sen sa­ti­ku vi­ņas tē­vu. Iz­ru­nā­jā­mies. Mei­te­nes ve­cā­kiem pret ma­ni nav nai­da un dus­mu. Arī ma­na pirm­ā mī­les­tī­ba man ne­kad šo no­ti­ku­mu nav pār­me­tu­si. Var­būt pat vieg­lāk bū­tu, ja vi­ņa to bū­tu da­rī­ju­si. Man pat grū­ti at­rast vār­dus tam, ko es to­reiz vi­ņai no­da­rī­ju.

Pēc tam man bi­ja vēl di­vas no­piet­nas drau­dzī­bas. Mei­te­ņu ko­lek­ci­onārs es no­teik­ti ne­es­mu. Un ta­gad do­mā­ju, ka es­mu sa­ti­cis sa­vu īs­to cil­vē­ku. To, ar ku­ru šo­brīd es­mu ko­pā un ar ku­ru ko­pī­gi audzi­nām mū­su dē­li­ņu Rai­ti.

Mar­ta

Tā mei­te­ne ir Mar­ta. Pir­mo rei­zi vi­ņu pa­ma­nī­ju pirms čet­riem ga­diem Dzir­na­vu ie­lā pie Zir­gu past­a, kur no­ti­ka jaun­o ak­tie­ru uz­ņem­ša­na Kul­tū­ras aka­dē­mi­jā. Gā­ju ga­rām, un vi­ņa man ie­kri­ta acīs. Skais­ta mei­te­ne ga­riem, gai­šiem ma­tiem, zi­lām acīm. No­do­mā­ju – pil­nī­ga kla­si­ka. Un tad mēs ar Mar­tu sa­dan­co­jā­mies vie­nā «Spēl­ma­ņu nak­tī». Vi­ņa kā stu­den­tī­te bi­ja at­nā­ku­si uz šo pa­sā­ku­mu, bet es bi­ju no­mi­nēts «Spēl­ma­ņu nakts» bal­vai. Ne­es­mu to gan vēl da­bū­jis, lai arī no­mi­nēts bi­jis vēl kā­du rei­zi, ta­ču man ir ti­ku­si ci­ta bal­va – Mar­ta. Pirms ga­diem trim sā­kām dzī­vot ko­pā. Mū­su dē­li­ņam nu ir di­vi ga­di­ņi. Mar­ta šo­gad bei­dza aka­dē­mi­ju. Vēl īs­ti nav zi­nāms, vai Mar­ta Gra­se būs arī ma­na ko­lē­ģe Na­ci­onā­la­jā te­āt­rī, par ko es ti­kai prie­cā­tos. Man ne­kas ne­bū­tu pre­tī ko­pā ar Mar­tu kaut ko sa­spē­lēt arī uz ska­tu­ves. Esam sa­pra­tu­ši, ka dzī­vē mums sa­skan, un dro­ši vien pie­nāks tā die­na, kad mēs ap­pre­cē­si­mies.

Sa­vām jū­tām un at­tie­cī­bām es ne­ka­ru klāt vār­du mī­les­tī­ba. Tas ir tik no­va­zāts un ba­nāls, tiek li­pi­nāts arī pie tā, kam ar mī­les­tī­bu nav ne­kā­da sa­ka­ra, un tā­pēc es no šī vār­da iz­vai­ros. Tā­pat kā no plie­ka­nās frā­zes – es te­vi mī­lu! Tās jū­tas var iz­teikt ci­tos vei­dos. Ma­ni dzi­ļāk un pa­tie­sāk uz­ru­nā vār­di – man te­vis pie­trūkst, es skum­stu pēc te­vis, nāc mā­jās – mēs te­vi gai­dām… Mar­ta māk sa­mī­ļot. Māk sa­gai­dīt mā­jās ar garš­īgām vis­tu mā­dzi­ņām va­ka­ri­ņās. Māk pār­steigt. Va­ka­rā pēc iz­rā­des iz­eju no te­āt­ra, un vi­ņi tur abi ar Rai­ti stāv un gai­da ma­ni. Un tad mēs vi­si trīs ejam mā­jās un ru­nā­ja­mies. Rai­tis stās­ta, kā­da vi­ņam bi­ju­si die­na un kas ar vi­ņu no­ti­cis. Ja ap­mē­ram jau zi­nu, ko pui­ka da­rī­jis, va­ru no­jaust, ko viņš stās­ta. Do­ma vi­ņam li­do vē­ja spār­niem, bet vār­du krā­ju­miņš vēl nav tik liels, un tad ir jā­pie­pa­līdz ar žes­tiem. Mar­ta un Rai­tis ir ma­ni vis­tu­vā­kie cil­vē­ki. Man ļo­ti va­ja­dzī­gi. Tā­pēc arī esam ko­pā.

No Vār­nu ie­las re­pub­li­kas līdz In­dri­ķim

Te­āt­ri ie­pa­zi­nu jau bēr­nī­bā. Ma­na krust­mā­te strā­dā­ja par grā­mat­ve­di to­rei­zē­jā Jau­nat­nes te­āt­rī, un es bie­ži pie vi­ņas tur dzī­vo­jos. Re­dzē­ju te­āt­ri no vi­sām pus­ēm – gan no ska­tī­tā­ju zā­les, gan aiz­ku­li­sēm. Man kā bēr­nam vi­saiz­rau­jo­šāk bi­ja ska­tī­ties, kā pirms iz­rā­dēm ti­ka uz­bū­vē­ta ska­tu­ve. Ne­zin kā­pēc at­mi­ņā pa­li­ku­šas de­ko­rā­ci­jas pa­dom­ju sti­la dar­bam «Snie­go­tie kal­ni». Pa­šam to­laik arī iz­nā­ca pa­spē­lēt. Mūs, vie­nu pui­še­ļu ba­ri­ņu, ku­ri dar­bo­jā­mies Pi­onie­ru pils dra­ma­tis­ka­jā ko­lek­tī­vā «Zī­ļuks», pa­ņē­ma iz­rā­dē «Vār­nu ie­las re­pub­li­ka». Ar ko­ka zo­ben­ti­ņiem skrai­dī­jām un lē­kā­jām pa ska­tu­vi. Dar­bo­ša­nās iz­rā­dē to­laik vai­rāk bi­ja kā spē­le, ne­vis darbs. Viss in­te­re­san­tais no­ti­ka ār­pus ska­tu­ves. Aiz­ku­li­sēs, kur bi­ja sa­lik­tas ci­tu iz­rā­žu de­ko­rā­ci­jas, kur mēs, pui­kas, tai­sī­jām sa­vas ēver­ģē­lī­bas.

Ne­daudz vē­lāk ta­jā pa­šā Jau­nat­nes te­āt­rī par kos­tī­mu no­lik­ta­vas pār­zi­ni un ģēr­bē­ju strā­dā­ja ma­na ve­cā­mam­ma, mam­mas mam­ma. Arī vi­ņa ma­ni ņē­ma līdz­i, bet vai­rāk kā pa­lī­gu, jo vi­ņai bi­ja grū­ti no augst­ajiem stie­ņiem no­celt ska­tu­ves kos­tī­mus, ku­rus vi­ņa vien­mēr iz­maz­gā­tus un iz­tī­rī­tus pēc iz­rā­dēm sa­li­ka at­pa­kaļ. Jau­nat­nes te­āt­rī pa­va­dī­tais bēr­nī­bas laiks man ir pa­li­cis ar la­bām at­mi­ņām, bet līdz pē­dē­jai vi­dus­sko­las kla­sei pa­šam iet uz ak­tie­riem do­mas ne­bi­ja. Bet, kad sa­pra­tu, ka ju­ve­lie­ra amats man tā arī pa­liks ti­kai sap­nis, stā­jos Kul­tū­ras aka­dē­mi­jā. Bez jeb­kā­diem uz­trau­ku­miem un do­mām, ko da­rī­šu, ja ne­tik­šu. Pēc kat­ras kār­tas, kad gā­ju pie dē­ļa ska­tī­ties, ku­ri tiek tā­lāk, man bi­ja pār­lie­cī­ba, ka es­mu starp vi­ņiem.

Tā nu ir sa­nā­cis, ka šo­brīd te­āt­rī man ir ti­ku­šas di­vas lie­las lo­mas, ku­ras, ne­bai­dos teikt – spo­ži, spē­lē­ja Ivars Sto­nins, kurš aiz­gā­ja no te­āt­ra un aiz­brau­ca pro­jām uz Ame­ri­ku. Viens ir gaiš­re­ģis Finks iz­rā­dē «Sfin­ksa» un otrs – In­dri­ķis nu­pat at­jau­no­ta­jā Jā­ņa Lū­sē­na un Mā­ras Zā­lī­tes ro­ko­pe­rā «In­dri­ķa hro­ni­ka». Pir­mais par Fin­ku man pie­zva­nī­ja Lū­sēns. No­do­mā­ju, ka tas ir dī­vains joks rī­ta ag­ru­mā. To­brīd fil­mē­jos tele­vī­zi­jas se­ri­ālā «Lik­te­ņa lī­dum­nie­ki» un zi­ņa par Fin­ku man li­kās tra­ka ie­do­ma. Ti­kai tad, kad pie­zva­nī­ja te­āt­ra vo­kā­lais pe­da­gogs An­dris Da­ņi­ļen­ko un tei­ca, ka nu būs no­piet­ni jā­sāk mā­cī­ties dzie­dāt, sa­pra­tu, ka viss no­tiek pa īs­tam. Mē­ģi­nā­ju­mos mir­ku svied­ros vār­da vis­tie­šā­ka­jā no­zī­mē. An­dris man dī­dī­ja el­pas un frā­zē­ju­mus, do­mas iz­teik­smi. Gā­ja vi­sā­di. No pil­nī­gas ne­ti­cī­bas līdz pār­lie­cī­bai, ka es to va­rē­šu.

Tā­pat kā Ivars, strā­dā­jot pie Fin­ka lo­mas, arī es aiz­gā­ju uz Pok­ro­va kap­sē­tu sa­mek­lēt le­ģen­dā­rā gaiš­re­ģa ka­pa vie­tu. Iz­stai­gā­ju vi­su kap­sē­tu krus­tu šķēr­su, bet ne­at­ra­du. Mek­lē­ju un mek­lē­ju. Kad jau bi­ju at­me­tis vi­sas ce­rī­bas un tre­ša­jā rei­zē gā­ju pro­jām, Fin­ka kaps pats man it kā no­stā­jās ce­ļā. Ma­za ko­pi­ņa ar krus­ti­ņu. Ne­zi­nu, vai Finks man ir at­ļā­vis šo lo­mu, bet es­mu ta­jā ie­ju­ties. Kat­rā zi­ņā, viņš ma­ni ne­trau­cē, lai gan pirms kat­ras iz­rā­des uz­trau­kums un mis­ti­kas sa­jū­ta ir ļo­ti lie­la. Ta­jos va­ka­ros, kad ir «Sfin­ksa», pir­ma­jā rin­dā di­vas vie­tas kaut kur pa vi­du vie­na ot­rai bla­kus ir tuk­šas, lai gan ka­sē tās bi­ļe­tes ir pār­do­tas. Di­ta Lū­ri­ņa, ku­ra kopš ie­stu­dē­ju­ma sā­ku­ma ir Fin­ka sie­va An­na, sa­ka – tā no­tiek vien­mēr jau kopš pirm­iz­rā­des. Vai tā ir ap­stāk­ļu sa­kri­tī­ba, vai kā­da mis­ti­ka, ne­zi­nām. Pie­ņe­mam, ka ta­jās vie­tās sēž Finks ar sa­vu An­nu.

Tā­das vie­nas, mī­ļā­kas un īpa­šā­kas lo­mas par ci­tām, man nav. Kat­rā ir savs sme­ķis. Kad te­āt­rī sā­ka ru­nāt, ka die­nas gais­mā at­kal cels «In­dri­ķa hro­ni­ku», do­mā­jām, kas va­rē­tu būt In­dri­ķis. Man bi­ja cits va­ri­ants, bet lo­ma ti­ka man. Ie­ju­tos ta­jā diez­gan vieg­li.

Kad ie­stu­dē­ja «Skro­der­die­nas Sil­ma­čos», man bi­ja vē­lē­ša­nās spē­lēt Rū­di, ta­ču man pie­šķī­ra Kār­lē­nu. Ka­mēr Rū­dis vēl ti­kai gri­mē­jas, Kār­lēns jau dzied pir­mo ainu, un, kad Rū­dis nāk uz ska­tu­ves, Kār­lēns jau ir tri­jos svied­ros iz­mir­cis. Man li­kās, ka Kār­lēns ir grū­ta lo­ma, bet azar­ta un pie­dzī­vo­ju­mu pil­no Rū­di spē­lēt ir in­te­re­san­tāk. Ta­ču, kad šo­gad mūs abus ar Mār­ti­ņu Eg­lie­nu, kas bi­ja Rū­dis, sa­mai­nī­ja vie­tām, sa­pra­tu, ka lie­lais Blau­ma­nis vi­ņiem abiem uz­rak­stī­jies līdz­vēr­tī­gas slo­dzī­tes, un arī Rū­dim ir ko svīst un pū­lē­ties.

Šo­va­sar «Lik­te­ņa lī­dum­nie­kos» bei­dzās ma­na Ūves dzī­ve. Kad tās sē­ri­jas rā­dīs, vēl ne­zi­nu. Kaut kad ru­de­nī. Ūvē bi­ja kaut kas no ma­nis. Tā­pat kā es, Ūve vi­sai pa­sau­lei ne­kliedz par sa­vām jū­tām. Viņš mīl klu­si un se­vī. Tā­pēc ro­das pār­pra­tu­mi un ne­sa­pra­ša­nās. Ar ma­ni no­tiek tā­pat. Gan rūg­tu­mu se­vī no­ri­ju, gan par la­ba­jām lie­tām ne­stās­tu. Vien­mēr es­mu uz­ska­tī­jis – ma­nas pro­blē­mas ir ti­kai ma­nē­jās, un vieg­lāk ci­tiem pa­teikt, ka viss ir kār­tī­bā arī tad, ja ne­pa­vi­sam tā nav.

«Smai­di vi­sur un vien­mēr, ne­ska­to­ties ne uz ko un vi­siem par spī­ti,» man ir tei­cis tē­tis, un es tā arī mē­ģi­nu da­rīt. Bet par da­žā­diem dzī­ves pa­grie­zie­niem ma­nī ir ie­sē­du­šies krust­mā­tes vār­di: «Dzī­vē ne­kas ne­no­tiek tā­pat vien. Pirms kat­ras iz­vē­les tu stā­vi pie di­viem ce­ļiem, un kat­ram ir ti­kai viens ga­la­punkts, ku­ru ie­priekš ne­var pa­re­dzēt.»

Ne­vie­nu sa­vu iz­vē­li ne­no­žē­lo­ju. Ja kāds arī ne­bi­ja la­bā­kais ceļš, tā sā­ku­mā vien­al­ga vairs nav ie­spē­jams at­griez­ties. Un tā­pēc nav ko zū­dī­ties. Es ļau­jos dzī­ves plū­du­mam. Kād­reiz tā­dās augus­ta nak­tīs kā šīs, ja bi­ju lau­kos, pa­ņē­mu beņ­ķī­ti, iz­gā­ju ār­ā, sē­dē­ju, ska­tī­jos krī­to­ša­jās zvaig­znēs un lai­kam arī kaut ko vē­lē­jos. Aiz­mir­sies gan, kas tas bi­ja, bet at­ce­ros to sa­jū­tu, kad zvaig­znes krīt, vi­sap­kārt ir klu­sums un pa­šā – bez­ga­līgs miers.»