Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Anta Klints, dzimusi 1893. gada 1. oktobrī Liepājā, īstajā vārdā Anna Emīlija Jekste. Pirmās laulības uzvārdā – Pamiljone. Dziedājusi baznīcas korī. Debijas loma – Jautrīte Aspazijas drāmā Vaidelote Liepas teātrī, kad jaunā aktrise pieņem pseidonīmu Anta Klints un tas parādās teātra afišā. No 1913. gada Liepājas teātra aktrise. Pirmā pasaules kara laikā strādājusi Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī. Kopš 1919. gada – Nacionālā teātra aktrise. Trīs sezonas no 1921. līdz 1924. gadam abi ar vīru Alfredu Amtmani-Briedīti, Eduarda Smiļģa aicināti, nospēlējuši nozīmīgas lomas Dailes teātrī. Pēc atgriešanās Nacionālajā teātrī līdz mūža beigām tas ir Antas Klints teātris. No skatuves viņa atvadās ar Vecmāmiņas lomu Harija Gulbja lugā Aijā žūžū, bērns kā lācis 1970. gada 15. janvārī, datumā, kad 1912. gadā notika viņas debija teātrī.
1937. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, 1968. gadā saņēmusi Bertas Rūmnieces balvu.
Pēc šķiršanās ar Alfredu Amtmani-Briedīti vairs neapprecējās.
Bērnu viņai nebija, bet, spēlēdama dažādās izrādēs vecmāmiņas lomas un kopš Latvijas Radio sākotnes tajā darbodamās visbiežāk bērnu raidījumos, Anta Klints tautā kļuva par Vecmāmiņas simbolu. Piecdesmit astoņus gadus Anta Klints sildīja skatītāju sirdis, kļūdama par visu laiku mīlētāko latviešu aktrisi. Mūžībā aizgājusi 1970. gada 27. februārī.
«Lai gan Klintītes un Alfreda Amtmaņa-Briedīša laulība jau sen bija šķirta, līdz pat mūža galam abi saglabāja sirsnīgas un cieņpilnas attiecības. Anta par sirdslietām nekad nerunāja. Pirms Briedīša viena laulība arī viņai bija, no tās bija palicis uzvārds Pamiljone, bet neko vairāk par šo laulību nezinu. Vācu laikā, kad Klintīte ar Briedīti jau bija šķīrušies, viņai bija dziļas simpātijas ar diriģentu Teodoru Vēju. Klintītei patika mūzika, labi dziedāja un dejoja. Reiz viņa stāstīja, ka septiņpadsmit gadu vecumā viņai bijusi laime uz skatuves redzēt pasaulslaveno dejotāju Aisedoru Dunkani, kad tā viesojusies Liepājā.
Kad teātra garderobē sapulcējās kāda neliela kompānija, Klintīte tādās pasēdēšanās vienmēr bija omulīga. Ne tikai par augsto mākslu tad runāja, dažkārt tika mēļots arī par brūtgāniem. Atceros reiz ausīs iekritušu kādu viņas izmestu frāzi:
«Dzīvē var būt arī tā, ka cilvēks, ar kuru ir ļoti labs garīgs kontakts, savstarpēja cieņa un pievilcība, vienkārši tevi atstāj tava sievietes vecuma dēļ.»
Tas bija tik negaidīti, ka mēs visi, kas bijām klāt, drusku apjukām, jo tāds teiciens nebija Antas stilā. Vēlāk pie šīm domām pa reizei piestājos, kad dzīvē kaut ko līdzīgu redzēju, bet tajā brīdī, kad Klintīte šos vārdus teica, neprātoju, vai tas zīmējās uz konkrētu adresātu no viņas dzīves. Zinu tikai to, ka Klintītes lielā mīlestība bija Francijā. Viņš bija francūzis, Antas jaunības mīlestība, ko viņa nekad nespēja aizmirst. Ļoti nopietns pielūdzējs padomju laikā bija pēckara augstākā amatpersona Augusts Kirhenšteins. Viņš Klintīti pat bildināja, un viņa bija lielās sprukās, nezināja, kā atteikt, lai nezaudētu Kirhenšteina draudzību.
Visu mūžu īpašs cilvēks viņai palika Briedītis. Lai arī kā pāris dzīvē vairs nebija kopā, savās dvēselēs viņi palika kopā vienmēr. Man ir fotogrāfijas, kur jau pieminētajā jubilejas vakarā Briedītis uz skatuves nokritis ceļos Klintītes priekšā. To emocionālo brīdi nekad neesmu spējusi aizmirst,» sacīja teātra zinātniece Lilija Dzene.
