«Ja ne­bū­tu ve­cums ar sa­vām bla­kus pa­rā­dī­bām un tā­pēc vairs ne­esam tik sprau­ni, tad…»

Dai­na un Ul­dis

«Ja ne­bū­tu ve­cums ar sa­vām bla­kus pa­rā­dī­bām un tā­pēc vairs ne­esam tik sprau­ni, tad mums ar Dai­nī­ti ta­gad ir daudz la­bāk ne­kā jau­nī­bā,» sa­ka ak­tie­ris UL­DIS DUM­PIS. DAI­NU viņš sa­ti­ka pirms vai­rāk ne­kā četr­des­mit ga­diem.

Ru­bī­na aus­ka­ri

«Mēs ta­gad esam ko­pā četr­des­mit vie­nu ga­du un div­ar­pus mē­ne­šu,» pre­ci­zē Dai­na. «Vai tā ir?» pār­jau­tā Ul­dis un klu­sī­bā rē­ķi­na, kad tad īs­ti tas bi­ja. «Mēs ap­pre­cē­jā­mies seš­des­mit piekt­ā ga­da 25. de­cem­brī, un div­tūk­stoš piekt­ā ga­da Pir­ma­jos Zie­mas­svēt­kos mums bi­ja Ru­bī­na kā­zas. Vi­su to ga­du es skan­di­nā­ju, ka mums būs Ru­bī­na kā­zas, Ru­bī­na kā­zas, un, man par lie­lu pār­stei­gu­mu, Ul­dis to bi­ja ie­gau­mē­jis un iz­do­mā­jis man uz­dā­vi­nāt ru­bī­na aus­ka­ri­ņus un ru­bī­na ka­rek­lī­ti zel­ta ķē­dī­tē. Re, ska­ties, tie aus­ka­ri­ņi man arī ta­gad ir ausīs un ap kak­lu Ul­da dā­vi­nā­tā ro­ti­ņa.» Dai­na rā­da ne­uz­krī­to­šus, bet ļo­ti glī­tus un ele­gan­tus grez­nu­mi­ņus. «Kopš tās die­nas es tā arī šos aus­ka­ri­ņus ne­es­mu no ausīm iz­ņē­mu­si, un arī bim­bu­lī­tis man ir ļo­ti bie­ži ap kak­lu. Ci­tas ro­tas vairs ne­lie­ku. Tās man stāv plauk­ti­ņā. Jo man ir sa­jū­ta, ka tad, ja Ul­da aus­ka­ri­ņus iz­ņem­šu, tā būs tā­da kā no­de­vī­ba, vai. Un tā es jau vai­rāk ne­kā ga­du stai­gā­ju ar vie­niem aus­ka­ri­ņiem.»

Dai­na pat ne­no­jau­ta, ka Ul­dis to­reiz aus­ka­ri­ņus ar ru­bī­niem bi­ja mek­lē­jis il­gi un cī­tī­gi. Ne­vie­nā zelt­lie­tu vei­ka­lā ne­bi­ja. Bei­dzot vie­nā tei­ca, lai ie­nā­kot pēc ne­dē­ļas, var­būt bū­šot. Dā­va­na bi­ja sa­gā­dā­ta, bet līdz īs­ta­jam da­tu­mam jā­gai­da vai­rāk ne­kā mē­ne­sis. Ul­dim ne­bi­ja mie­ra. Ne­va­rē­ja no­cies­ties un dā­va­nu pa­snie­dza stip­ri ātr­āk. Dai­na bi­ja aiz­kus­ti­nā­ta, prie­cī­ga un pa­tei­cī­ga. Tas bi­ja tik sir­snī­gi un skais­ti. Dai­na gan pa­jau­tā­ja: «Ul­dīt, kā­pēc tu jau ta­gad man dā­vi­ni?»

«Ja nu es pēk­šņi no­mir­stu un ja tu ne­uz­zi­nā­si, ka ta­jā ma­za­jā ku­lī­tē ir ma­na dā­va­ni­ņa tev,» Ul­dis at­tei­cis. Sa­vu­kārt Dai­na vi­ņam uz­dā­vi­nā­ja di­gi­tā­lo fo­to­apa­rā­tu. La­bu. Kā­du Ul­dis jau sen bi­ja gri­bē­jis, jo vi­ņam pa­tīk fo­to­gra­fēt. Arī Dai­nai dā­va­na ne­li­ka mie­ru. «Es arī ne­va­rē­ju no­cies­ties, un kā­zu rī­tā mēs jau bi­jām ap­dā­vi­nā­ju­šies,» Dai­na sme­jas.

Vi­ņa būs ma­na sie­va

«Sa­vā mū­žā es­mu pa­re­dzē­jis trīs lie­tas, kas vē­lāk tie­šām ir pie­pil­dī­ju­šās. Tās di­vas at­ce­ros, bet tre­šo diem­žēl es­mu aiz­mir­sis. Pirm­ā pa­re­dzē­ša­na man bi­ja par Dai­nu. Bi­ju vēl stu­dents, un to­rei­zē­jā Drā­mas, ta­ga­dē­jā Na­ci­onā­la­jā, te­āt­rī ma­ni ie­lai­da bal­ko­nā ska­tī­ties kaut kā­du iz­rā­di. No aug­šas re­dzē­ju, kā zā­lē nā­ca iek­šā cil­vē­ki, un pa­ma­nī­ju mei­te­ni, ku­ra par­te­rā gā­ja uz sa­vu vie­tu. Pie se­vis no­do­mā­ju – vi­ņa būs ma­na sie­va. Un viss. Aiz­mir­su vi­ņu. Bet pēc di­viem ga­diem uz ie­las stū­ra ie­pa­zi­nā­mies, un es pēk­šņi kon­sta­tē­ju, ka vi­ņa ir tā pa­ti mei­te­ne, ku­ru to­reiz re­dzē­ju te­āt­rī.»

Kad Ul­dis to vē­lāk Dai­nai stās­tī­ja, vi­ņa ne­ti­cē­ja. Do­mā­ja, ka Ul­dis dzen vel­nu, bet viņš at­ce­rē­jās, kas to­reiz te­āt­rī Dai­nai bi­ja mu­gu­rā. Tum­ši zi­la klei­ta un bal­tas krel­les. Tā pa­tie­šām bi­ja.

Bet Brī­vī­bas un Eli­za­be­tes (to­laik Ļe­ņi­na un Ki­ro­va) ie­las stū­rī vi­ņi, vis­ti­ca­māk, bū­tu viens ot­ram pa­gā­ju­ši ga­rām, ja vien Ul­dis ne­bū­tu bi­jis ko­pā ar drau­gu mū­zi­ķi Al­frē­du Ne­ima­ni, kas bi­ja Dai­nai drus­ku tāds kā pie­lū­dzējs. Viņš arī Ul­di un Dai­nu ie­pa­zīs­ti­nā­ja. Dai­na bi­ja ko­pā ar sa­vu drau­dze­ni, vē­lā­ko Ra­di­o žur­nā­lis­ti Dzin­tru Kra­šaus­ku. Tā vi­ņi vi­si čet­ri pie afi­šu sta­ba sā­ka ru­nā­ties. Bi­ja pirm­sjā­ņu laiks. Drā­mas te­āt­rī gā­ja sla­ve­nās «Skro­der­die­nas Sil­ma­čos». Ul­dim tie­ši to­laik bi­ja dip­lom­dar­ba iz­rā­des. Sa­vas jaun­ās pa­zi­ņas uz­ai­ci­nā­ja uz tām.

Dai­nai sā­ku­mā Ul­dis ne­maz tik ļo­ti ne­pa­ti­ka. Viņš pa­ti­ka Dzin­trai. Bet tad, kad ie­pa­ti­kās arī Dai­nai, vi­ņas un Ul­da mī­les­tī­ba uz­lies­mo­ja strau­ji. Pēc pus­ga­da vi­ņi ap­pre­cē­jās.

Kom­jau­nie­šu kā­zas

Dai­na ļo­ti la­bi at­ce­ras, kā Ul­dis lū­dza vi­ņas mam­mai mei­tas ro­ku. «Mam­ma kaut kam tā­dam bi­ja pil­nī­gi ne­sa­ga­ta­vo­ta, un vi­ņas re­ak­ci­ja bi­ja smiek­lī­ga. Mam­ma pa­ķē­ra nau­das ma­ku un de­va Ul­dim nau­du. «Rīt ejiet un no­pēr­ciet ser­vī­zi!» vi­ņa stei­dzī­gi no­bē­ra. No­met­ņu ie­lā ne­tā­lu no mū­su mā­jām bi­ja trau­ku vei­kals, ku­rā mam­ma bie­ži ie­gā­ja pa­ska­tī­ties, vai nav kaut kas ie­vests. To­rei­zē­jā de­fi­cī­ta ap­stāk­ļos la­bas lie­tas bi­ja re­tums. Tie­ši to­dien vei­ka­lā bi­ja iz­lik­ta če­hu ser­vī­ze – lie­la, div­pa­dsmit per­so­nām, sar­ka­na ar bal­tām pum­pi­ņām, skais­ta un dār­ga. Mam­ma to bi­ja re­dzē­ju­si, un pir­mais, kas vi­ņai ap­ju­ku­mā ie­nā­ca prā­ta, kad Ul­dis lū­dza ma­nu ro­ku, ka mums dzī­vē tā ser­vī­ze no­de­rēs. Nā­ka­ma­jā die­nā mēs to arī no­pir­kām. Vēl ta­gad kā­da ser­vī­zes da­ļa ir sa­gla­bā­ju­sies. Kad pirms dau­dziem ga­diem ie­nā­cām ša­jā Vī­lan­des ie­las dzī­vok­lī, trau­ku kur­vim vir­sū uz­kri­ta grā­ma­tu plaukts, bet brī­nu­mai­nā kār­tā starp laus­kām kaut kas pa­li­ka arī ve­sels.»

Kad kā­zu da­tums jau bi­ja no­likts, vi­si pēk­šņi at­ta­pa, ka tie ir Pirm­ie Zie­mas­svēt­ki. To­laik tos ne­drīk­stē­ja svi­nēt. Dai­nas Tele­vī­zi­jas ko­lē­ģes iz­do­mā­ja, ka jā­tai­sa kom­jau­nie­šu kā­zas. Tele­vī­zi­jā bi­ja vēl viens pār­is, kas gri­bē­ja pre­cē­ties. Ki­no­ope­ra­tors Mār­tiņš Jur­jāns par sie­vu ņē­ma Na­ci­onā­lā te­āt­ra ak­tri­ses Ol­gas Krū­mi­ņas mei­tu Ža­ne­ti, ku­ra, tā­pat kā Dai­na, bi­ja Tele­vī­zi­jas re­ži­so­re.

Kā­zas no­ti­ka Ma­za­jā ģil­dē. Lie­las un skais­tas. Caur ope­ra­to­ru rin­du, ku­ri tu­rē­ja sveč­tu­rus ar ie­deg­tām sve­cēm, go­da ve­dē­ji Li­di­ja Frei­ma­ne un Tele­vī­zi­jas šefs Vis­val­dis Al­bins zā­lē ie­ve­da abus jaun­os pār­us. Vi­jol­nie­ku an­sam­blis spē­lē­ja Šos­ta­ko­vi­ča «Ro­man­ci», lī­ga­vas bi­ja bal­tās klei­tās, mam­mas rau­dā­ja.

Dai­na bie­ži vien vē­lāk ir do­mā­ju­si, cik da­žā­di lik­te­ņi lem­ti cil­vē­kiem. Vi­ņas un Ul­da ve­dē­ji kā­zās bi­ja Dai­nas la­bā mū­ža drau­dze­ne, re­ži­so­re Aina Za­ri­ņa, sau­kta Spī­do­la, un vi­ņas vīrs Zi­gurds Za­riņš. Ža­ne­ti un Mār­ti­ņu dzī­vē ie­ve­da cits tā brī­ža skais­tais Tele­vī­zi­jas pār­is – Skaid­rī­te un Ser­gejs Jur­je­vi. No šiem čet­riem pār­iem ko­pā pa­li­ka vie­nī­gi Dai­na un Ul­dis. Vi­si pā­rē­jie iz­šķī­rās.

Bet par šīm kom­jau­nie­šu kā­zām ru­nā­ja vēl il­gi. Kā par lus­tī­gā­ko un skais­tā­ko bal­li, kas jeb­kad pie­dzī­vo­ta. Vie­nā brī­dī Dai­nai un Ul­dim vi­sa tā am­brā­ža ap­ni­ka, un pēc mi­čo­ša­nas, kad sā­kās lie­lā jaut­rī­bā, vi­ņi abi klu­si­ņām pa­zu­da. Dai­na ie­lo­cī­ja ko­fe­rī­tī sa­vu bal­to kā­zu klei­tu, Ul­dis pa­ņē­ma šam­pa­nie­ti, un vi­ņi gā­ja uz tak­sī­ti. Nak­snī­gā Rī­ga bi­ja klu­sa, lie­lām, bal­tām pār­slām sni­ga sniegs, un vi­ņi brau­ca uz Dai­nas mā­jām Pār­dau­ga­vā.

Ga­rie gal­di

Jau kopš jau­nī­bas Ul­dim ir bi­jis sap­nis – sa­vas mā­jas un ta­jās garš galds, pie ku­ra sēž lie­la ģi­me­ne. «Man ne­kad tā ne­bi­ja. Di­vi vien lau­kos ar ve­co­mam­mu dzī­vo­jām. Mam­ma bi­ja nau­das pel­nī­tā­ja. Rā­vās uz vi­sām pus­ēm – strā­dā­ja par mū­zi­kas sko­lo­tā­ju, kul­tū­ras na­mā par pi­anis­ti. Vi­ņa bi­ja ēr­ģel­nie­ce. Vēl mū­ža no­ga­lē Mār­ti­ņa baz­nī­cā ēr­ģe­les spē­lē­ja. Tēvs pa­zu­da ka­rā. Man nav ne brā­ļu, ne mā­su. Ne­kad nav bi­ju­si tā­da sta­bi­la mā­jas bū­ša­na ar pus­die­nām pie ko­pī­ga gal­da. Tā­pēc sa­vā dzī­vē man to ļo­ti gri­bē­jās.»

«Jā, jā, Ul­dim ir tā­das Zem­ga­les ba­jā­ra za­maš­kas!» sme­jas Dai­na. «Kad ta­gad Rais­ku­mā pa­šā eze­ra kras­tā mums ir sa­vas mā­jas, ku­rās va­sa­rā vien­mēr ir pilns ar cil­vē­kiem, kur mums ir tie ga­rie gal­di, pie ku­riem sē­žam ko­pā ar bēr­niem, maz­bēr­niem, ra­diem un drau­giem, galds pilns ar ēda­mo un pil­nī­gai lai­mei ne­kā ne­trūkst, Ul­dis lai­mī­gi sa­ka: «No­stumt vēl ti­kai ši­tos Vid­ze­mes kal­nus, lai te bū­tu Zem­ga­les pla­šu­mi…»»

«Mēs abi ar zno­ta tē­vu, Jā­ni Mar­tin­so­nu ve­cā­ko, gri­bam tos kal­nus no­stumt. Viņš arī ir no Zem­ga­les, bet dzī­vo­jam Vid­ze­mē. Mums va­jag to lie­lo lī­dze­nu­mu, kur acij ie­skrie­ties. Bet tā jau ti­kai mul­dē­ša­na. Pro­tams, Vid­ze­me ir ļo­ti skais­ta. Ma­na sirds ir Rais­ku­mā, kur viss pa­ša ro­kām celts. «Le­jas Braus­kās» tik daudz kas ie­likts emo­ci­onā­li un fi­zis­ki. Rī­gā es­mu no­dzī­vo­jis mū­ža lie­lā­ko da­ļu, bet ne­kad īs­ti ne­es­mu ju­ties kā mā­jās. Zem­ga­lē man vairs ne­kā nav. Vie­nī­gi Dum­pju dzim­tas ka­pi Īs­lī­cē. Bet, ja avī­zē ie­rau­gu di­vas zi­ņas –  vie­nu par Baus­ku un ot­ru par Cē­sīm, pir­mo la­sī­šu par Baus­ku. Kad tele­vī­zi­jā rā­da sko­lu ko­man­du sa­cen­sī­bas, ku­rās cī­nās Baus­kas un Cē­su bēr­ni, es ju­tī­šu līdz­i Baus­kas ko­man­dai, lai gan ma­ni maz­bēr­ni mā­cās Cē­sīs. Tā tas ir, un ne­ko tur ne­va­ru pa­da­rīt.

Lat­vi­jas lai­kā bi­ja tei­ciens – di­žās zem­ga­lie­tes, un tas zī­mē­jās uz As­pa­zi­ju un Bri­ga­de­ri. Man arī ir sa­vas di­žās zem­ga­lie­tes. Kad sa­tie­ku Mā­ru Zā­lī­ti un Mā­ru Mi­si­ņu, es vi­ņas tā uz­ru­nā­ju. Nu, ir man tā Zem­ga­le asi­nīs, ir.»

«Kad Ul­dis sa­flam­mē­jas, viņš sa­ka – man tās dien­vid­nie­ku asi­nis. Es es­mu ti­pis­ka rī­dzi­nie­ce, bet Ul­dis arī man ir pie­spie­dis ie­mī­lēt Zem­ga­li. Man tur pa­tīk.»

Šmit­he­nes no­vē­lē­jums

Vie­nī­gais, ko Dai­na, sa­vā dzī­vē aize­jot, mā­cē­ju­si uz­tai­sīt, bi­jis ātr­ais klop­sis – mal­tas ga­ļas mēr­ce. To vi­ņa va­ri­āci­jās ar cep­tiem vai vā­rī­tiem kar­tu­pe­ļiem Ul­dim bie­ži cē­lu­si gal­dā. «Es bi­ju la­bos ap­stāk­ļos augu­si, iz­lais­ta un ne­ko ne­mā­cē­ju, bet ātr­i vien vi­su ko ap­gu­vu.»

Dai­nas ve­cā­ki bi­ja šķī­ru­šies, bet vi­su mū­žu pa­li­ku­ši la­bos drau­gos, par ko Dai­na vi­ņiem ir ļo­ti pa­tei­cī­ga. «Tēvs ar sa­vu sie­vu nā­ca cie­mos pie mums. Sē­dē­ja pie vie­na gal­da ar ma­nu mam­mu un vi­ņas vī­ru, ma­nu brī­niš­ķī­go audžu­tē­vu, un vi­ņi abi – gan tēvs, gan audžu­tēvs – Ul­di pie­ņē­ma kā sa­vu dē­lu.»

«Man ar vi­ņiem bi­ja ļo­ti in­te­re­san­tas sa­ru­nas,» at­ce­ras Ul­dis. «Pie Dai­nas tē­va nā­ca rik­tī­gā ve­co lai­ku in­te­li­ģen­ce, vi­ņa kor­po­rā­ci­jas drau­gi, se­viš­ķi fei­ni zē­ni. Es klau­sī­jos vi­ņu stās­tus, un tie man tā pa­ti­ka! Tur vien­mēr bi­ja lie­la dzie­dā­ša­na. Dai­na man tei­ca: «Mā­cies no vi­ņiem dzert! Pil­ni kā trek­te­ri, bet gar zem­i ne­krīt.»»

«Arī mans audžu­tēvs Ul­di ļo­ti mī­lē­ja. Za­ri­ņam vis­pār pa­ti­ka jaun­i cil­vē­ki. (Dai­nas audžu­tēvs bi­ja kom­po­nists un rakst­nieks Mar­ģers Za­riņš – L. B.) Viņš ne­cie­ta ve­čus, ku­ri ru­nā­ja par sli­mī­bām, žē­lo­jās par dzī­vi. Un arī Ul­dim dau­dzi drau­gi ir jaun­āki par vi­ņu. Ul­dis jaun­ie­šiem pa­tīk. Kaut gan viņš vi­siem pa­tīk.»

Ul­dis sa­ka – viņš ie­pre­cē­jies la­bā ģi­me­nē un ie­pa­zi­nies ar ko­lo­sā­liem cil­vē­kiem. Un ģi­me­ne vien­mēr vi­ņam bi­ju­si sva­rī­gā­ka par vi­su.

«Mēs il­gus ga­dus va­sa­rās dzī­vo­jām te­āt­ra va­sar­nī­cā Vec­āķos,» at­ce­ras Dai­na. «Ot­ra­jā stā­vā mums bi­ja ko­pīgs dzī­vok­lī­tis ar Ģir­ta Ja­kov­ļe­va un In­ta Bu­rā­na ģi­me­nēm. Mums vi­siem bi­ja pa di­viem bēr­ni­ņiem, un mēs, vi­sas trīs sie­vas, jaun­as, slai­das un smu­kas, nē­sā­jā­mies ar sa­viem bēr­ne­ļiem pa sē­tu, un man kāds skats vēl šo­dien ir acu priekš­ā. Pir­ma­jā stā­vā dzī­vo­ja ak­tri­se Mir­dza Šmit­he­ne ar sa­vu Ber­gma­nī­ti (vīrs Vi­lis Ber­gma­nis – L. B.). Vi­ņi bi­ja jau ve­ci. Šmit­he­nei sā­pē­ja kā­jas, un vi­ņa vien­mēr uz pa­lo­dzes uz­li­ka mīk­stu spil­ven­ti­ņu, at­spie­dās uz tā, sē­dē­ja, ska­tī­jās uz mums un tei­ca: «Mei­te­nes, mī­ļās, cik jūs pa­rei­zi da­rāt, ka jums ir ģi­me­ne un jūs vi­su ne­lie­kat uz vie­nas kārts – ti­kai uz dar­bu. Es tā iz­da­rī­ju, un re­dziet, kāds ta­gad ir mans lik­te­nis – es­mu vie­na un vi­su aiz­mir­sta.»

Tas bi­ja ļo­ti sā­pī­gi, ka ti­kai da­ži te­āt­ra cil­vē­ki vi­ņu ap­cie­mo­ja – Ēriks Brī­tiņš, El­za Ra­dzi­ņa. Vec­āķos di­vas ie­las tā­lāk bi­ja ki­no­te­āt­ris, bet, kad tur no­ti­ka fil­mas «Pūt, vē­ji­ņi!» pirm­iz­rā­de, ne­viens ne­at­ce­rē­jās Mir­dzu Šmit­he­ni un vi­ņu ne­uz­ai­ci­nā­ja. Bet tie­ši Mir­dzai Šmit­he­nei Rai­nis uz­rak­stī­ja Bai­bi­ņas lo­mu, vi­ņa arī pirm­ā uz te­āt­ra ska­tu­ves to no­spē­lē­ja, il­gus ga­dus bi­ja Bai­bi­ņa. Un tāds skumjš mū­ža no­slē­gums.

Ul­dis arī vien­mēr ir tei­cis, ka ak­tie­ra pro­fe­si­ja ir ār­kār­tī­gi gais­to­ša. Te­vi at­ce­ras ti­kai ta­jā brī­dī, ka­mēr tu spē­lē. Bet ģi­me­ne būs un pa­liks. Un tai bū­si va­ja­dzīgs vien­mēr.»

Jur­ģis

22. mar­tā būs de­viņ­pa­dsmit ga­du, kopš nav vairs Jur­ģa. Dai­nas un Ul­da dē­la. Ta­jā ru­de­nī, Ul­da dzim­ša­nas die­nā, Jur­ģim bū­tu pa­li­ku­ši sep­tiņ­pa­dsmit.

Ja lik­te­nis var būt ne­žē­līgs un ne­taisns, tad tas ir tad, kad at­ņem bēr­nu. Jur­ģim at­klā­ja gal­vas audzē­ju. Vi­ņu ope­rē­ja tā lai­ka la­bā­kie nei­ro­ķi­rur­gi Jā­nis Ozo­liņš un Jā­nis Kupčs. Li­kās, ka viss būs ce­rī­gi, bet… audzējs lī­da tā­lāk.

«Mēs it kā zi­nā­jām, ka Jur­ģi ne­var glābt, ka viņš aiziet, bet mēs vi­si sa­slē­dzā­mies tā­dā dī­vai­nā lo­kā un cits ci­tam uz­tu­rē­jām op­ti­mis­mu. Sa­vām mam­mām tei­cām, ka viss būs la­bi, un par Jur­ģa sli­mī­bu ne­ru­nā­jām. Arī mēs ar Ul­di viens ot­ram spē­lē­jām te­āt­ri. Es ne­zi­nā­ju to, ko zi­nā­ja Ul­dis,» sa­ka Dai­na.

Tas, ko to­brīd zi­nā­ja Ul­dis, bi­ja Jur­ģim dzī­vei at­vē­lē­tais laiks. «Kā­du va­ka­ru man pie­zva­nī­ja dak­te­ris Ēriks Pur­ma­lis. Viņš strā­dā­ja Tal­su ie­las on­ko­lo­ģis­ka­jā slim­nī­cā un tei­ca, lai aiz­brau­cu pie vi­ņa. Ēriks kā­diem zi­nā­miem Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas spe­ci­ālis­tiem bi­ja aiz­sū­tī­jis Jur­ģa pē­dē­jos rent­ge­na uz­ņē­mu­mus un sa­ņē­mis at­bil­di. Jur­ģim bi­ja iz­tai­sī­ta ot­ra ope­rā­ci­ja. Pur­ma­lis man pa­tei­ca, ka viss… vai­rāk šan­ses nav. Jur­ģim at­li­cis pus­gads. Un gan­drīz pre­cī­zi tas arī bi­ja. Pēc sa­ru­nas ar Pur­ma­li brau­cu mā­jās. Bi­ja vēls un tumšs ok­tob­ra va­kars. Zi­nā­ju, ka Dai­nai ne­ko ne­teik­šu.»

Jur­ģa is­ta­bā viss ir tā­pat kā to­laik, kad viņš tur dzī­vo­ja. Tā­pat kā pē­dē­jā die­nā, Jur­ģī­tim klu­si aiz­mie­got. Sie­nas pulk­ste­nis ar dze­gu­zī­ti ap­tu­rēts tri­jos un des­mit mi­nū­tēs pēc­pus­die­nā, kad tas no­ti­ka. Dur­vis uz Jur­ģa is­ta­bu vien­mēr ir va­ļā. Tie­ši pre­tī vir­tu­vei, un Dai­na, pie gal­da sē­dē­da­ma, redz Jur­ģī­ša gul­ti­ņu.

«Man gri­bē­jās vi­ņu tu­rēt pie dzī­vī­bas. Bi­ju iz­vā­rī­ju­si put­ri­ņu un spie­du Jur­ģī­tim kaut maz­liet ie­ēst. Viņš ne­ēda, un es dus­mo­jos. Kad bei­dzot tos da­žus ku­mo­si­ņus no­ri­ja, klu­si pa­tei­ca: «Pal­dies, mam­mīt!» – un tie bi­ja vi­ņa bei­dza­mie vār­di. Nā­ka­ma­jā die­nā Jur­ģim sa­cē­lās tem­pe­ra­tū­ra, viņš gu­lē­ja pus­ne­ma­ņā. Ul­dim Ki­no­stu­di­jā bi­ja fil­mas ska­ņo­ša­na, viņš ne­gri­bē­ja braukt. Tei­cu: «Brauc vien, Ul­diņ! Es bū­šu pie Jur­ģī­ša, un tu jau arī il­gi ne­bū­si prom.» Sē­dē­ju vir­tu­vē, un pēk­šņi man bi­ja sa­jū­ta kā leļ­ļu te­āt­rī, kad lel­lēm sai­tī­tes, ar ku­rām tās dar­bi­na, vie­nā brī­dī tiek pār­griez­tas… Jur­ģī­ša vairs ne­bi­ja.

Ta­jā pa­va­sa­rī Rais­ku­mā vēl ne­bi­ju­ši krāš­ņi no­zie­dē­ja Jur­ģa ābe­lī­te, zem ku­ras viņš vien­mēr sē­dē­ja, jo sau­lē ne­drīk­stē­ja. Bal­ti, bal­ti no­zie­dē­ja un no­kal­ta. Jur­ģim līdz­i aiz­gā­ja vi­ņa ābe­lī­te un mū­su tak­se­nī­te Dol­li­ja Dum­pe, kas vi­ņam bi­ja stip­ri pie­ķē­ru­sies. Su­ne­nī­te bur­tis­ki iz­dzi­sa. Ta­jā va­sa­rā es va­gās vien tu­pē­ju un ti­kai ra­vē­ju un ra­vē­ju. Man vien­mēr li­kās, ka tā stip­rā, kas vi­su no­kār­to un iz­da­ra, es­mu es. Ul­dis man ļā­vis ģi­me­nē jus­ties kā gal­ve­na­jai, bet tad, kad bi­ja ļo­ti, ļo­ti grū­ti, iz­rā­dī­jās, ka tas stip­rais pa­tie­sī­bā ir Ul­dis. Viņš ma­ni bur­tis­ki ņē­ma aiz ro­kas, sē­di­nā­ja ma­šī­nā, kaut kur ve­da. Es il­gi ne­ti­ku ar se­vi ga­lā, un vien­mēr, kad nā­ca vir­sū iz­mi­sums, stip­rais bi­ja Ul­dis.»

«Mans draugs An­že Ul­diņš ir vie­nā ve­cu­mā ar Jur­ģi. Es bie­ži ie­do­mā­jos, kāds Jur­ģis ta­gad bū­tu,» do­mī­gi sa­ka Ul­dis. «Kad re­dzu vai dzir­du pie­mi­nam kā­du Jur­ģa kla­ses vai sko­las bied­ru no 1. ģim­nā­zi­jas, tā uz­reiz do­mā­ju par Jur­ģi. Nez ko viņš da­rī­tu. Jur­ģis la­bi mā­cī­jās. Viņš bi­ja labs pui­ka. Vi­sā­dā zi­ņā labs.»

«Jur­ģī­tis gan dzī­vo­dams, gan aizie­dams ir da­rī­jis ti­kai la­bu. Viņš bi­ja mū­su gai­šums un aizie­dams at­stā­ja sa­vu gai­šu­mu, ar kur vēl ar­vien dzī­vo­jam. Tā­das lie­las ne­lai­mes cil­vē­kus daž­kārt iz­šķir, bet mūs ar Ul­di vēl vai­rāk sa­tu­vi­nā­ja. Mēs tu­rē­jā­mies viens pie ot­ra un tā arī cie­ši ko­pā esam pa­li­ku­ši.»

Da­ce

«Kad Jur­ģis no­mi­ra, Da­cī­te tei­ca: «Ne­rau­di, mam­mīt, es dzī­vo­šu arī par Jur­ģi! Man būs čet­ri bēr­ni­ņi – di­vi no ma­nis un di­vi par Jur­ģī­ti.» Es do­mā­ju – mī­ļo mei­tiņ, pie­dzem­dē vie­nu, un arī tad bū­šu lai­mī­ga. Bet tā tas pa­tie­šām ir no­ti­cis. Tā­pat kā Ul­dis ir mans lik­te­nis vai es vi­ņa, tā Da­ces lik­te­nis ir vi­ņas Jā­nis.»

Kad Dai­na un Ul­dis Rais­ku­mā at­ra­da sa­vu māj­vie­tu un sā­ka tur va­sa­rās kaut ko da­rīt un dzī­vot, Dai­nas tele­vī­zi­jas ko­lē­ģe Dzin­tra Švar­ca, dzi­mu­si cēs­nie­ce, ne­mi­tī­gi mē­ģi­nā­ja ie­gal­vot, ka vi­ņiem jā­aiz­brauc līdz piec­us kilo­met­rus tā­lā­kām kai­miņ­mā­jām un jā­ie­pa­zīs­tas ar Mar­tin­so­niem. «Jums ar vi­ņiem štim­mēs,» Dzin­tra bi­ja pār­lie­ci­nā­ta. «Mums va­ka­ri ga­ri, un vie­nā tā­dā rei­zē pa­ņe­mam kon­ja­ku un brau­cam arī. Pir­mo un vie­nī­go rei­zi mū­žā pie sve­šiem cil­vē­kiem un ne­ai­ci­nā­ti. Mā­jās vi­ņu ne­bi­ja, vie­nī­gi dēls Jan­cis. Viņš sa­vē­jiem, kad tie pār­brau­ku­ši, tei­cis: «Bi­ja at­brau­ku­ši Dum­pji ar di­viem pui­kām.» Da­cei bi­ja īsi ma­ti, un Jā­nis vi­ņu bi­ja no­tu­rē­jis par pui­ku. To­reiz arī Jur­ģī­tis vēl bi­ja. Aiz­brau­cām ot­ru rei­zi un bei­dzot ie­pa­zi­nā­mies ar Mar­tin­so­niem.

«Ma­ni jau tu vairs ne­pa­zīs­ti, bet tu zi­ni gan, kas es es­mu,» sa­svei­ci­no­ties ar Ul­di, smē­jās Irē­na, Jan­ča mam­ma. Kad vi­ņa pa­tei­ca sa­vu jau­nī­bas die­nu uz­vār­du – Mel­len­ber­ga –, Ul­dis ie­sau­cās: «Irē­na, tu?!» Iz­rā­dās, ka vi­ņi abi rei­zē bi­ja stā­ju­šies Te­āt­ra fa­kul­tā­tē, un tā bi­ja mei­te­ne, par ku­ru Ul­dis man vai­rāk­kārt bi­ja stās­tī­jis, ka Ba­ļu­na ne­pa­ņē­ma di­vas ta­lan­tī­gā­kās mei­te­nes. Irē­na iz­mā­cī­ju­sies par ādas ap­strā­des māk­sli­nie­ci, tai­sa al­bu­mus un tā­das lie­tas. Ap­pre­cē­ju­sies ar me­tāl­māk­sli­nie­ku Jā­ni Mar­tin­so­nu. Arī vi­ņu dēls Jā­nis ta­gad ir me­tāl­māk­sli­nieks. Tā­di dī­vai­ni ir mū­su lik­te­ņu un at­tie­cī­bu līk­lo­či. Mēs sa­drau­dzē­jā­mies ar Mar­tin­so­niem. Drau­dzē­ties sā­ka arī mū­su bēr­ni, un Jā­nis ar Da­ci ap­pre­cē­jās. Zno­tiņš mums ir kā pa­šu dēls. Vi­ņi mums ir uz­dā­vi­nā­ju­ši četr­us brī­niš­ķī­gus maz­bēr­nus. Ma­da­rai ir sep­tiņ­pa­dsmit, Rei­nim – piec­pa­dsmit, Jā­nim – div­pa­dsmit un Mar­tai – sep­ti­ņi ga­di.»

Dai­na un Ul­dis rā­da maz­bēr­nu bil­des da­žā­dās dzī­ves si­tu­āci­jās, un Dai­na sa­ka: «Rei­nis ta­gad ir gan­drīz ta­jā ve­cu­mā, kāds bi­ja Jur­ģī­tis. Un tik ļo­ti līdz­īgs Jur­ģim – gan pēc iz­ska­ta, gan pēc sa­vas bū­tī­bas. Un nu ir tā, ka, at­ce­ro­ties Jur­ģi, es vi­ņu vairs ne­va­ru at­da­līt no Rei­ņa. Vi­ņi abi man it kā sa­gā­ju­ši ko­pā. Un man rei­zēm ir sa­jū­ta, ka Rei­nis ir Jur­ģis, lai gan sa­pro­tu, ka viņš ir pa­vi­sam cits cil­vēks.»

Uz Mu­na­me­ģi

Ar sa­vām lo­mām Ul­dis ir ie­gā­jis lat­vie­šu ki­no kla­si­kā. Īpa­ši jau ar Ēri­ku no fil­mas «Li­mu­zīns Jā­ņu­nakts krā­sā».

«Ul­dim pa­tīk vēs­tu­re un ģeo­grā­fi­ja, un mū­su abu pē­dē­jo des­mit ga­du lie­lā aiz­rau­ša­nās ir ce­ļo­ša­na. Pa­tei­co­ties la­biem drau­giem Dai­rai un Ju­rim Ciļ­ņiem, ar ku­riem vie­siz­rā­žu lai­kā Ame­ri­kā sep­tiņ­des­mit de­vī­ta­jā ga­dā Ul­dis ie­pa­zi­nās, mēs abi vai­rāk­kārt tur esam bi­ju­ši, pa vi­su Ame­ri­ku iz­va­dā­ti. Un kat­ru va­sa­ru pa­brau­cam pa Eiro­pu. Arī la­bā drau­gu kom­pā­ni­jā. To nu gan mēs ar Ul­di vien­mēr sa­kām – mū­su lie­lā ba­gā­tī­ba ir mū­su drau­gi. Ta­ču arī vie­ni pa­ši ar Ul­di ļo­ti bie­ži iz­lai­žam kā­du lī­ku­mu te­pat pa Lat­vi­ju. Cit­reiz pa­ņe­mam līdz­i maz­bēr­nus. Un tā vie­nā no ne­se­nām va­sa­rām kā­dā svēt­die­nas rī­tā brau­cam vi­si uz Mu­na­me­ģi.» – «Mēs tur ne­bi­jām div­des­mit ga­dus bi­ju­ši,» pie­bilst Ul­dis. «Aiz­brau­cam līdz Mu­na­me­ģim. No­lie­kam ma­šī­nu un pēk­šņi jū­tam, ka vi­si cil­vē­ki, kas tur ir, sāk nākt ar­vien tu­vāk Ul­dim. Bei­gās sa­pro­tam, kas par lie­tu. Sa­brau­ku­ši ir lat­vie­šu tū­ris­ti. Ie­rau­ga Mu­na­me­ģī Dum­pi, un vi­si grib ar vi­ņu ko­pā fo­to­gra­fē­ties. Ul­dis pa­li­ka le­jā. Vi­ņam sā­pē­ja kā­jas. Bet es ar maz­bēr­niem kā­pu augš­ā ska­tu­tor­nī. Pa­šās bei­gās tur ir šau­ras vīt­ņu kāp­nī­tes, pa ku­rām uz­iet Mu­na­me­ģa vir­sot­nē. Mēs jau tur stā­vam, kad dzir­du – augš­up kāpj lat­vie­šu sie­vas un sa­ru­nā­jas. «Vai tu re­dzē­ji? Le­jā Dum­pis sē­dē­ja,» sa­ka vie­na. Ot­ra at­bild: «Lai­kam sa­vu Lās­mi­ņu uz Mu­na­me­ģi at­ve­dis.» Ta­jā brī­dī vi­ņas pa­rā­dās ska­tu lau­ku­mi­ņā, un es sa­ku: «Nē, Lās­mi­ņu Dum­pis ne­at­ve­da. Viņš at­ve­da sa­vu sie­vu un maz­bēr­nus.» – «Vai!…» abas ie­sau­cās, no pār­stei­gu­ma sa­kaut­rē­ju­šās.»

Tā­du ce­ļo­ju­mu stās­tu Dai­nai un Ul­dim ir bez sa­va ga­la. Smiek­lī­gu un arī dra­ma­tis­ku. Skais­tu un emo­ci­onā­lu. Vi­ņi viens bez ot­ra ne­kur vairs ne­brauc. «Mēs ar­vien vai­rāk ķe­ra­mies viens pie ot­ra, jo sa­pro­tam, ka tas gals arī mums kaut kur jau ir no­mē­rīts un tā­pēc gri­bas būt ko­pā. Mēs ne­esam no tiem, kas viens gar ot­ru ču­bi­nās un bu­ži­nās. Burk­šķam un kaš­ķē­ja­mies, bet viens bez ot­ra ne­va­ram. Tik il­gi būts ko­pā, tik daudz kas pār­dzī­vots. Ul­dis vien­kār­ši ir ma­na ot­ra pus­e, ko ne­var at­da­līt.»

«Kad mēs ru­nā­jam un at­ce­ra­mies kaut ko no bi­ju­šā, bie­ži vien sa­strī­da­mies, ka bi­ja tā, ne­vis tā, kā otrs stās­ta. Dai­na tad sa­ka: «Es vis­maz ne­pa­rei­zi at­ce­ros, bet tu vis­pār ne­ko ne­at­ce­ries!»» Ul­dis sme­jas.

Dum­pja sie­va

«Es me­lo­tu, ja teik­tu, ka man jau­nī­bā ne­pa­ti­ka, ka es­mu Ul­da Dum­pja sie­va,» at­zīst Dai­na. «Vis­vai­rāk man pa­ti­ka, ka Ul­dim pēc iz­rā­dēm dā­vi­nā­ja un sū­tī­ja pu­ķes un mums ar tām bi­ja pil­na mā­ja. Ta­ču tad, kad mēs abi gā­jām pa ie­lu un cil­vē­ki, ie­rau­got Dum­pi, uz­reiz ska­tī­jās, kā­da tad ir tā, kas iet vi­ņam bla­kus, tas man vairs ne­pa­ti­ka. Jo kā­da nu ku­ro rei­zi ik­die­nā, dar­bos skrie­da­ma, bi­ju. Ta­ču tad, kad sa­pu­cē­jos un iz­gā­ju sa­bied­rī­bā, man līdz­ās Ul­dim pa­ti­ka pa­gro­zī­ties. Un vēl līdz šai die­nai ma­nu sir­di ār­kār­tī­gi sil­da ap­zi­ņa, ka Ul­dis cil­vē­kiem ļo­ti pa­tīk. Vi­siem – jaun­iem, ve­ciem, sie­vie­tēm, vī­rie­šiem.»

Vai Ul­dim ne­kad nav bi­ju­šas pie­lū­dzē­jas, ku­ru dēļ Dai­na kļu­va greiz­sir­dī­ga? «Man jau ne­bi­ja tā­du mī­lē­tā­ju lo­mu. Es ne­es­mu tas tips,» Ul­dis uz­reiz at­ru­nā­jas. «Sie­vie­tes ie­mī­las ne jau ak­tie­rī, re­āla­jā cil­vē­kā, bet vi­ņa tē­lā, ska­tu­ves va­ro­nī. Ma­nam drau­gam Ģir­tam (Ģir­tam Ja­kov­ļe­vam – L. B.) tā­pēc ir bi­jis grū­ti, bet man ne. Par lai­mi, man nav bi­ju­šas tā­das pie­lū­dzē­jas, kas drau­dē­tu kār­ties, šau­ties vai slī­ci­nā­ties, ja es vi­ņas at­rai­dī­šu. Par ma­ni pat tā­da īs­ta bau­ma nav bi­ju­si. Arī ar ska­tu­ves par­tne­rēm maz es­mu no­nā­cis va­lo­dās. Augst­ākais li­do­jums ša­jā zi­ņā man bi­ja, kad fil­mē­jos «Pūt, vē­ji­ņos!». Rais­ku­ma kai­mi­ņu mei­ta strā­dā­ja Val­mie­rā un no tu­rie­nes at­ve­da zi­ņu, ka Dum­pis aiz­gā­jis no mā­jām un no ģi­me­nes un sa­gā­jis ko­pā ar mei­te­ni, kas fil­mā spē­lē­jot Bai­bi­ņu. Es­me­ral­da Er­ma­le to­reiz bi­ja de­vī­tās kla­ses skol­nie­ce. Ja vi­ņu vēl ar Ģir­tu sa­pī­tu ko­pā, tas bū­tu lo­ģis­kāk, jo Ģirts fil­mā bi­ja Ul­dis, kas ie­mī­lē­ja Bai­bi­ņu. Bet es?! Kad kai­mi­ņie­ne to stās­tī­ja, mēs smē­jā­mies, ka vai.»

«Ul­diņ, at­ce­ries, kad tev un Ol­gai Dre­ģei bi­ja lo­ma vie­nā tele­vī­zi­jas ie­stu­dē­ju­mā, tad ru­nā­ja, ka arī dzī­vē jums ir ro­māns. Bet es arī vai­rāk kla­ču par sa­va vī­ra mī­las dē­kām ne­zi­nu.»

«Dai­na reiz uz ma­ni bi­ja cem­mī­ga, ka es kā­dā in­ter­vi­jā uz jau­tā­ju­mu, kā­pēc man pa vi­su dzī­vi ti­kai vie­na sie­va bi­ju­si, kad dau­dzi pa­ma­nī­ju­šies di­vas, trīs un vēl vai­rāk rei­žu ap­pre­cē­ties, at­bil­dē­ju, ka es­mu par slin­ku, lai mek­lē­tu ci­tu. Skaid­ri zi­na, ka es to tā ne­do­mā­ju, bet cem­mī­ga bi­ja.»

«Un vēl es kļu­vu pik­ta, kad ma­nā klāt­būt­nē kā­da jo­ko­da­mās ie­sē­dās Ul­dim klē­pī un ču­bi­nā­jās ap vi­ņu. Ār­ēji jau ne­ko ne­iz­rā­dī­ju, bet ma­ni tas aiz­skā­ra. Mums abiem ir pa­ti­cis, ka mūs ie­vē­ro un iz­rā­da sim­pā­ti­jas. Bet tā, lai zau­dē­tu prā­tu un aiz­mir­stu sa­vu īs­to un vie­nī­go, tā ar mums ne­kad nav no­ti­cis.»

Kad iz­nāk būt pie Dum­pjiem, no­tiek kaut kas dī­vains. Laiks sāk skriet šaus­mī­gi ātr­i. Ne­gri­bas cel­ties un iet pro­jām. Ir tik la­bi sē­dēt ko­pā ar vi­ņiem vir­tu­vē pie pil­na gal­da, klau­sī­ties stās­tus par aiz­gā­ju­šiem lai­kiem, par te­āt­ra le­ģen­dām, par cil­vē­kiem, ku­ru vairs nav, par vi­ņiem paš­iem un dzī­vi, ku­rā vie­nam bez ot­ra ne­bū­tu jē­gas.