Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Daina un Uldis
«Ja nebūtu vecums ar savām blakus parādībām un tāpēc vairs neesam tik sprauni, tad mums ar Dainīti tagad ir daudz labāk nekā jaunībā,» saka aktieris ULDIS DUMPIS. DAINU viņš satika pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem.
Rubīna auskari
«Mēs tagad esam kopā četrdesmit vienu gadu un divarpus mēnešu,» precizē Daina. «Vai tā ir?» pārjautā Uldis un klusībā rēķina, kad tad īsti tas bija. «Mēs apprecējāmies sešdesmit piektā gada 25. decembrī, un divtūkstoš piektā gada Pirmajos Ziemassvētkos mums bija Rubīna kāzas. Visu to gadu es skandināju, ka mums būs Rubīna kāzas, Rubīna kāzas, un, man par lielu pārsteigumu, Uldis to bija iegaumējis un izdomājis man uzdāvināt rubīna auskariņus un rubīna kareklīti zelta ķēdītē. Re, skaties, tie auskariņi man arī tagad ir ausīs un ap kaklu Ulda dāvinātā rotiņa.» Daina rāda neuzkrītošus, bet ļoti glītus un elegantus greznumiņus. «Kopš tās dienas es tā arī šos auskariņus neesmu no ausīm izņēmusi, un arī bimbulītis man ir ļoti bieži ap kaklu. Citas rotas vairs nelieku. Tās man stāv plauktiņā. Jo man ir sajūta, ka tad, ja Ulda auskariņus izņemšu, tā būs tāda kā nodevība, vai. Un tā es jau vairāk nekā gadu staigāju ar vieniem auskariņiem.»
Daina pat nenojauta, ka Uldis toreiz auskariņus ar rubīniem bija meklējis ilgi un cītīgi. Nevienā zeltlietu veikalā nebija. Beidzot vienā teica, lai ienākot pēc nedēļas, varbūt būšot. Dāvana bija sagādāta, bet līdz īstajam datumam jāgaida vairāk nekā mēnesis. Uldim nebija miera. Nevarēja nociesties un dāvanu pasniedza stipri ātrāk. Daina bija aizkustināta, priecīga un pateicīga. Tas bija tik sirsnīgi un skaisti. Daina gan pajautāja: «Uldīt, kāpēc tu jau tagad man dāvini?»
«Ja nu es pēkšņi nomirstu un ja tu neuzzināsi, ka tajā mazajā kulītē ir mana dāvaniņa tev,» Uldis atteicis. Savukārt Daina viņam uzdāvināja digitālo fotoaparātu. Labu. Kādu Uldis jau sen bija gribējis, jo viņam patīk fotografēt. Arī Dainai dāvana nelika mieru. «Es arī nevarēju nociesties, un kāzu rītā mēs jau bijām apdāvinājušies,» Daina smejas.
Viņa būs mana sieva
«Savā mūžā esmu paredzējis trīs lietas, kas vēlāk tiešām ir piepildījušās. Tās divas atceros, bet trešo diemžēl esmu aizmirsis. Pirmā paredzēšana man bija par Dainu. Biju vēl students, un toreizējā Drāmas, tagadējā Nacionālajā, teātrī mani ielaida balkonā skatīties kaut kādu izrādi. No augšas redzēju, kā zālē nāca iekšā cilvēki, un pamanīju meiteni, kura parterā gāja uz savu vietu. Pie sevis nodomāju – viņa būs mana sieva. Un viss. Aizmirsu viņu. Bet pēc diviem gadiem uz ielas stūra iepazināmies, un es pēkšņi konstatēju, ka viņa ir tā pati meitene, kuru toreiz redzēju teātrī.»
Kad Uldis to vēlāk Dainai stāstīja, viņa neticēja. Domāja, ka Uldis dzen velnu, bet viņš atcerējās, kas toreiz teātrī Dainai bija mugurā. Tumši zila kleita un baltas krelles. Tā patiešām bija.
Bet Brīvības un Elizabetes (tolaik Ļeņina un Kirova) ielas stūrī viņi, visticamāk, būtu viens otram pagājuši garām, ja vien Uldis nebūtu bijis kopā ar draugu mūziķi Alfrēdu Neimani, kas bija Dainai drusku tāds kā pielūdzējs. Viņš arī Uldi un Dainu iepazīstināja. Daina bija kopā ar savu draudzeni, vēlāko Radio žurnālisti Dzintru Krašausku. Tā viņi visi četri pie afišu staba sāka runāties. Bija pirmsjāņu laiks. Drāmas teātrī gāja slavenās «Skroderdienas Silmačos». Uldim tieši tolaik bija diplomdarba izrādes. Savas jaunās paziņas uzaicināja uz tām.
Dainai sākumā Uldis nemaz tik ļoti nepatika. Viņš patika Dzintrai. Bet tad, kad iepatikās arī Dainai, viņas un Ulda mīlestība uzliesmoja strauji. Pēc pusgada viņi apprecējās.
Komjauniešu kāzas
Daina ļoti labi atceras, kā Uldis lūdza viņas mammai meitas roku. «Mamma kaut kam tādam bija pilnīgi nesagatavota, un viņas reakcija bija smieklīga. Mamma paķēra naudas maku un deva Uldim naudu. «Rīt ejiet un nopērciet servīzi!» viņa steidzīgi nobēra. Nometņu ielā netālu no mūsu mājām bija trauku veikals, kurā mamma bieži iegāja paskatīties, vai nav kaut kas ievests. Toreizējā deficīta apstākļos labas lietas bija retums. Tieši todien veikalā bija izlikta čehu servīze – liela, divpadsmit personām, sarkana ar baltām pumpiņām, skaista un dārga. Mamma to bija redzējusi, un pirmais, kas viņai apjukumā ienāca prāta, kad Uldis lūdza manu roku, ka mums dzīvē tā servīze noderēs. Nākamajā dienā mēs to arī nopirkām. Vēl tagad kāda servīzes daļa ir saglabājusies. Kad pirms daudziem gadiem ienācām šajā Vīlandes ielas dzīvoklī, trauku kurvim virsū uzkrita grāmatu plaukts, bet brīnumainā kārtā starp lauskām kaut kas palika arī vesels.»
Kad kāzu datums jau bija nolikts, visi pēkšņi attapa, ka tie ir Pirmie Ziemassvētki. Tolaik tos nedrīkstēja svinēt. Dainas Televīzijas kolēģes izdomāja, ka jātaisa komjauniešu kāzas. Televīzijā bija vēl viens pāris, kas gribēja precēties. Kinooperators Mārtiņš Jurjāns par sievu ņēma Nacionālā teātra aktrises Olgas Krūmiņas meitu Žaneti, kura, tāpat kā Daina, bija Televīzijas režisore.
Kāzas notika Mazajā ģildē. Lielas un skaistas. Caur operatoru rindu, kuri turēja svečturus ar iedegtām svecēm, goda vedēji Lidija Freimane un Televīzijas šefs Visvaldis Albins zālē ieveda abus jaunos pārus. Vijolnieku ansamblis spēlēja Šostakoviča «Romanci», līgavas bija baltās kleitās, mammas raudāja.
Daina bieži vien vēlāk ir domājusi, cik dažādi likteņi lemti cilvēkiem. Viņas un Ulda vedēji kāzās bija Dainas labā mūža draudzene, režisore Aina Zariņa, saukta Spīdola, un viņas vīrs Zigurds Zariņš. Žaneti un Mārtiņu dzīvē ieveda cits tā brīža skaistais Televīzijas pāris – Skaidrīte un Sergejs Jurjevi. No šiem četriem pāriem kopā palika vienīgi Daina un Uldis. Visi pārējie izšķīrās.
Bet par šīm komjauniešu kāzām runāja vēl ilgi. Kā par lustīgāko un skaistāko balli, kas jebkad piedzīvota. Vienā brīdī Dainai un Uldim visa tā ambrāža apnika, un pēc mičošanas, kad sākās lielā jautrībā, viņi abi klusiņām pazuda. Daina ielocīja koferītī savu balto kāzu kleitu, Uldis paņēma šampanieti, un viņi gāja uz taksīti. Naksnīgā Rīga bija klusa, lielām, baltām pārslām sniga sniegs, un viņi brauca uz Dainas mājām Pārdaugavā.
Garie galdi
Jau kopš jaunības Uldim ir bijis sapnis – savas mājas un tajās garš galds, pie kura sēž liela ģimene. «Man nekad tā nebija. Divi vien laukos ar vecomammu dzīvojām. Mamma bija naudas pelnītāja. Rāvās uz visām pusēm – strādāja par mūzikas skolotāju, kultūras namā par pianisti. Viņa bija ērģelniece. Vēl mūža nogalē Mārtiņa baznīcā ērģeles spēlēja. Tēvs pazuda karā. Man nav ne brāļu, ne māsu. Nekad nav bijusi tāda stabila mājas būšana ar pusdienām pie kopīga galda. Tāpēc savā dzīvē man to ļoti gribējās.»
«Jā, jā, Uldim ir tādas Zemgales bajāra zamaškas!» smejas Daina. «Kad tagad Raiskumā pašā ezera krastā mums ir savas mājas, kurās vasarā vienmēr ir pilns ar cilvēkiem, kur mums ir tie garie galdi, pie kuriem sēžam kopā ar bērniem, mazbērniem, radiem un draugiem, galds pilns ar ēdamo un pilnīgai laimei nekā netrūkst, Uldis laimīgi saka: «Nostumt vēl tikai šitos Vidzemes kalnus, lai te būtu Zemgales plašumi…»»
«Mēs abi ar znota tēvu, Jāni Martinsonu vecāko, gribam tos kalnus nostumt. Viņš arī ir no Zemgales, bet dzīvojam Vidzemē. Mums vajag to lielo līdzenumu, kur acij ieskrieties. Bet tā jau tikai muldēšana. Protams, Vidzeme ir ļoti skaista. Mana sirds ir Raiskumā, kur viss paša rokām celts. «Lejas Brauskās» tik daudz kas ielikts emocionāli un fiziski. Rīgā esmu nodzīvojis mūža lielāko daļu, bet nekad īsti neesmu juties kā mājās. Zemgalē man vairs nekā nav. Vienīgi Dumpju dzimtas kapi Īslīcē. Bet, ja avīzē ieraugu divas ziņas – vienu par Bausku un otru par Cēsīm, pirmo lasīšu par Bausku. Kad televīzijā rāda skolu komandu sacensības, kurās cīnās Bauskas un Cēsu bērni, es jutīšu līdzi Bauskas komandai, lai gan mani mazbērni mācās Cēsīs. Tā tas ir, un neko tur nevaru padarīt.
Latvijas laikā bija teiciens – dižās zemgalietes, un tas zīmējās uz Aspaziju un Brigaderi. Man arī ir savas dižās zemgalietes. Kad satieku Māru Zālīti un Māru Misiņu, es viņas tā uzrunāju. Nu, ir man tā Zemgale asinīs, ir.»
«Kad Uldis saflammējas, viņš saka – man tās dienvidnieku asinis. Es esmu tipiska rīdziniece, bet Uldis arī man ir piespiedis iemīlēt Zemgali. Man tur patīk.»
Šmithenes novēlējums
Vienīgais, ko Daina, savā dzīvē aizejot, mācējusi uztaisīt, bijis ātrais klopsis – maltas gaļas mērce. To viņa variācijās ar ceptiem vai vārītiem kartupeļiem Uldim bieži cēlusi galdā. «Es biju labos apstākļos augusi, izlaista un neko nemācēju, bet ātri vien visu ko apguvu.»
Dainas vecāki bija šķīrušies, bet visu mūžu palikuši labos draugos, par ko Daina viņiem ir ļoti pateicīga. «Tēvs ar savu sievu nāca ciemos pie mums. Sēdēja pie viena galda ar manu mammu un viņas vīru, manu brīnišķīgo audžutēvu, un viņi abi – gan tēvs, gan audžutēvs – Uldi pieņēma kā savu dēlu.»
«Man ar viņiem bija ļoti interesantas sarunas,» atceras Uldis. «Pie Dainas tēva nāca riktīgā veco laiku inteliģence, viņa korporācijas draugi, sevišķi feini zēni. Es klausījos viņu stāstus, un tie man tā patika! Tur vienmēr bija liela dziedāšana. Daina man teica: «Mācies no viņiem dzert! Pilni kā trekteri, bet gar zemi nekrīt.»»
«Arī mans audžutēvs Uldi ļoti mīlēja. Zariņam vispār patika jauni cilvēki. (Dainas audžutēvs bija komponists un rakstnieks Marģers Zariņš – L. B.) Viņš necieta večus, kuri runāja par slimībām, žēlojās par dzīvi. Un arī Uldim daudzi draugi ir jaunāki par viņu. Uldis jauniešiem patīk. Kaut gan viņš visiem patīk.»
Uldis saka – viņš ieprecējies labā ģimenē un iepazinies ar kolosāliem cilvēkiem. Un ģimene vienmēr viņam bijusi svarīgāka par visu.
«Mēs ilgus gadus vasarās dzīvojām teātra vasarnīcā Vecāķos,» atceras Daina. «Otrajā stāvā mums bija kopīgs dzīvoklītis ar Ģirta Jakovļeva un Inta Burāna ģimenēm. Mums visiem bija pa diviem bērniņiem, un mēs, visas trīs sievas, jaunas, slaidas un smukas, nēsājāmies ar saviem bērneļiem pa sētu, un man kāds skats vēl šodien ir acu priekšā. Pirmajā stāvā dzīvoja aktrise Mirdza Šmithene ar savu Bergmanīti (vīrs Vilis Bergmanis – L. B.). Viņi bija jau veci. Šmithenei sāpēja kājas, un viņa vienmēr uz palodzes uzlika mīkstu spilventiņu, atspiedās uz tā, sēdēja, skatījās uz mums un teica: «Meitenes, mīļās, cik jūs pareizi darāt, ka jums ir ģimene un jūs visu neliekat uz vienas kārts – tikai uz darbu. Es tā izdarīju, un redziet, kāds tagad ir mans liktenis – esmu viena un visu aizmirsta.»
Tas bija ļoti sāpīgi, ka tikai daži teātra cilvēki viņu apciemoja – Ēriks Brītiņš, Elza Radziņa. Vecāķos divas ielas tālāk bija kinoteātris, bet, kad tur notika filmas «Pūt, vējiņi!» pirmizrāde, neviens neatcerējās Mirdzu Šmitheni un viņu neuzaicināja. Bet tieši Mirdzai Šmithenei Rainis uzrakstīja Baibiņas lomu, viņa arī pirmā uz teātra skatuves to nospēlēja, ilgus gadus bija Baibiņa. Un tāds skumjš mūža noslēgums.
Uldis arī vienmēr ir teicis, ka aktiera profesija ir ārkārtīgi gaistoša. Tevi atceras tikai tajā brīdī, kamēr tu spēlē. Bet ģimene būs un paliks. Un tai būsi vajadzīgs vienmēr.»
Jurģis
22. martā būs deviņpadsmit gadu, kopš nav vairs Jurģa. Dainas un Ulda dēla. Tajā rudenī, Ulda dzimšanas dienā, Jurģim būtu palikuši septiņpadsmit.
Ja liktenis var būt nežēlīgs un netaisns, tad tas ir tad, kad atņem bērnu. Jurģim atklāja galvas audzēju. Viņu operēja tā laika labākie neiroķirurgi Jānis Ozoliņš un Jānis Kupčs. Likās, ka viss būs cerīgi, bet… audzējs līda tālāk.
«Mēs it kā zinājām, ka Jurģi nevar glābt, ka viņš aiziet, bet mēs visi saslēdzāmies tādā dīvainā lokā un cits citam uzturējām optimismu. Savām mammām teicām, ka viss būs labi, un par Jurģa slimību nerunājām. Arī mēs ar Uldi viens otram spēlējām teātri. Es nezināju to, ko zināja Uldis,» saka Daina.
Tas, ko tobrīd zināja Uldis, bija Jurģim dzīvei atvēlētais laiks. «Kādu vakaru man piezvanīja dakteris Ēriks Purmalis. Viņš strādāja Talsu ielas onkoloģiskajā slimnīcā un teica, lai aizbraucu pie viņa. Ēriks kādiem zināmiem Padomju Savienības speciālistiem bija aizsūtījis Jurģa pēdējos rentgena uzņēmumus un saņēmis atbildi. Jurģim bija iztaisīta otra operācija. Purmalis man pateica, ka viss… vairāk šanses nav. Jurģim atlicis pusgads. Un gandrīz precīzi tas arī bija. Pēc sarunas ar Purmali braucu mājās. Bija vēls un tumšs oktobra vakars. Zināju, ka Dainai neko neteikšu.»
Jurģa istabā viss ir tāpat kā tolaik, kad viņš tur dzīvoja. Tāpat kā pēdējā dienā, Jurģītim klusi aizmiegot. Sienas pulkstenis ar dzeguzīti apturēts trijos un desmit minūtēs pēcpusdienā, kad tas notika. Durvis uz Jurģa istabu vienmēr ir vaļā. Tieši pretī virtuvei, un Daina, pie galda sēdēdama, redz Jurģīša gultiņu.
«Man gribējās viņu turēt pie dzīvības. Biju izvārījusi putriņu un spiedu Jurģītim kaut mazliet ieēst. Viņš neēda, un es dusmojos. Kad beidzot tos dažus kumosiņus norija, klusi pateica: «Paldies, mammīt!» – un tie bija viņa beidzamie vārdi. Nākamajā dienā Jurģim sacēlās temperatūra, viņš gulēja pusnemaņā. Uldim Kinostudijā bija filmas skaņošana, viņš negribēja braukt. Teicu: «Brauc vien, Uldiņ! Es būšu pie Jurģīša, un tu jau arī ilgi nebūsi prom.» Sēdēju virtuvē, un pēkšņi man bija sajūta kā leļļu teātrī, kad lellēm saitītes, ar kurām tās darbina, vienā brīdī tiek pārgrieztas… Jurģīša vairs nebija.
Tajā pavasarī Raiskumā vēl nebijuši krāšņi noziedēja Jurģa ābelīte, zem kuras viņš vienmēr sēdēja, jo saulē nedrīkstēja. Balti, balti noziedēja un nokalta. Jurģim līdzi aizgāja viņa ābelīte un mūsu taksenīte Dollija Dumpe, kas viņam bija stipri pieķērusies. Sunenīte burtiski izdzisa. Tajā vasarā es vagās vien tupēju un tikai ravēju un ravēju. Man vienmēr likās, ka tā stiprā, kas visu nokārto un izdara, esmu es. Uldis man ļāvis ģimenē justies kā galvenajai, bet tad, kad bija ļoti, ļoti grūti, izrādījās, ka tas stiprais patiesībā ir Uldis. Viņš mani burtiski ņēma aiz rokas, sēdināja mašīnā, kaut kur veda. Es ilgi netiku ar sevi galā, un vienmēr, kad nāca virsū izmisums, stiprais bija Uldis.»
«Mans draugs Anže Uldiņš ir vienā vecumā ar Jurģi. Es bieži iedomājos, kāds Jurģis tagad būtu,» domīgi saka Uldis. «Kad redzu vai dzirdu pieminam kādu Jurģa klases vai skolas biedru no 1. ģimnāzijas, tā uzreiz domāju par Jurģi. Nez ko viņš darītu. Jurģis labi mācījās. Viņš bija labs puika. Visādā ziņā labs.»
«Jurģītis gan dzīvodams, gan aiziedams ir darījis tikai labu. Viņš bija mūsu gaišums un aiziedams atstāja savu gaišumu, ar kur vēl arvien dzīvojam. Tādas lielas nelaimes cilvēkus dažkārt izšķir, bet mūs ar Uldi vēl vairāk satuvināja. Mēs turējāmies viens pie otra un tā arī cieši kopā esam palikuši.»
Dace
«Kad Jurģis nomira, Dacīte teica: «Neraudi, mammīt, es dzīvošu arī par Jurģi! Man būs četri bērniņi – divi no manis un divi par Jurģīti.» Es domāju – mīļo meitiņ, piedzemdē vienu, un arī tad būšu laimīga. Bet tā tas patiešām ir noticis. Tāpat kā Uldis ir mans liktenis vai es viņa, tā Daces liktenis ir viņas Jānis.»
Kad Daina un Uldis Raiskumā atrada savu mājvietu un sāka tur vasarās kaut ko darīt un dzīvot, Dainas televīzijas kolēģe Dzintra Švarca, dzimusi cēsniece, nemitīgi mēģināja iegalvot, ka viņiem jāaizbrauc līdz piecus kilometrus tālākām kaimiņmājām un jāiepazīstas ar Martinsoniem. «Jums ar viņiem štimmēs,» Dzintra bija pārliecināta. «Mums vakari gari, un vienā tādā reizē paņemam konjaku un braucam arī. Pirmo un vienīgo reizi mūžā pie svešiem cilvēkiem un neaicināti. Mājās viņu nebija, vienīgi dēls Jancis. Viņš savējiem, kad tie pārbraukuši, teicis: «Bija atbraukuši Dumpji ar diviem puikām.» Dacei bija īsi mati, un Jānis viņu bija noturējis par puiku. Toreiz arī Jurģītis vēl bija. Aizbraucām otru reizi un beidzot iepazināmies ar Martinsoniem.
«Mani jau tu vairs nepazīsti, bet tu zini gan, kas es esmu,» sasveicinoties ar Uldi, smējās Irēna, Janča mamma. Kad viņa pateica savu jaunības dienu uzvārdu – Mellenberga –, Uldis iesaucās: «Irēna, tu?!» Izrādās, ka viņi abi reizē bija stājušies Teātra fakultātē, un tā bija meitene, par kuru Uldis man vairākkārt bija stāstījis, ka Baļuna nepaņēma divas talantīgākās meitenes. Irēna izmācījusies par ādas apstrādes mākslinieci, taisa albumus un tādas lietas. Apprecējusies ar metālmākslinieku Jāni Martinsonu. Arī viņu dēls Jānis tagad ir metālmākslinieks. Tādi dīvaini ir mūsu likteņu un attiecību līkloči. Mēs sadraudzējāmies ar Martinsoniem. Draudzēties sāka arī mūsu bērni, un Jānis ar Daci apprecējās. Znotiņš mums ir kā pašu dēls. Viņi mums ir uzdāvinājuši četrus brīnišķīgus mazbērnus. Madarai ir septiņpadsmit, Reinim – piecpadsmit, Jānim – divpadsmit un Martai – septiņi gadi.»
Daina un Uldis rāda mazbērnu bildes dažādās dzīves situācijās, un Daina saka: «Reinis tagad ir gandrīz tajā vecumā, kāds bija Jurģītis. Un tik ļoti līdzīgs Jurģim – gan pēc izskata, gan pēc savas būtības. Un nu ir tā, ka, atceroties Jurģi, es viņu vairs nevaru atdalīt no Reiņa. Viņi abi man it kā sagājuši kopā. Un man reizēm ir sajūta, ka Reinis ir Jurģis, lai gan saprotu, ka viņš ir pavisam cits cilvēks.»
Uz Munameģi
Ar savām lomām Uldis ir iegājis latviešu kino klasikā. Īpaši jau ar Ēriku no filmas «Limuzīns Jāņunakts krāsā».
«Uldim patīk vēsture un ģeogrāfija, un mūsu abu pēdējo desmit gadu lielā aizraušanās ir ceļošana. Pateicoties labiem draugiem Dairai un Jurim Ciļņiem, ar kuriem viesizrāžu laikā Amerikā septiņdesmit devītajā gadā Uldis iepazinās, mēs abi vairākkārt tur esam bijuši, pa visu Ameriku izvadāti. Un katru vasaru pabraucam pa Eiropu. Arī labā draugu kompānijā. To nu gan mēs ar Uldi vienmēr sakām – mūsu lielā bagātība ir mūsu draugi. Taču arī vieni paši ar Uldi ļoti bieži izlaižam kādu līkumu tepat pa Latviju. Citreiz paņemam līdzi mazbērnus. Un tā vienā no nesenām vasarām kādā svētdienas rītā braucam visi uz Munameģi.» – «Mēs tur nebijām divdesmit gadus bijuši,» piebilst Uldis. «Aizbraucam līdz Munameģim. Noliekam mašīnu un pēkšņi jūtam, ka visi cilvēki, kas tur ir, sāk nākt arvien tuvāk Uldim. Beigās saprotam, kas par lietu. Sabraukuši ir latviešu tūristi. Ierauga Munameģī Dumpi, un visi grib ar viņu kopā fotografēties. Uldis palika lejā. Viņam sāpēja kājas. Bet es ar mazbērniem kāpu augšā skatutornī. Pašās beigās tur ir šauras vītņu kāpnītes, pa kurām uziet Munameģa virsotnē. Mēs jau tur stāvam, kad dzirdu – augšup kāpj latviešu sievas un sarunājas. «Vai tu redzēji? Lejā Dumpis sēdēja,» saka viena. Otra atbild: «Laikam savu Lāsmiņu uz Munameģi atvedis.» Tajā brīdī viņas parādās skatu laukumiņā, un es saku: «Nē, Lāsmiņu Dumpis neatveda. Viņš atveda savu sievu un mazbērnus.» – «Vai!…» abas iesaucās, no pārsteiguma sakautrējušās.»
Tādu ceļojumu stāstu Dainai un Uldim ir bez sava gala. Smieklīgu un arī dramatisku. Skaistu un emocionālu. Viņi viens bez otra nekur vairs nebrauc. «Mēs arvien vairāk ķeramies viens pie otra, jo saprotam, ka tas gals arī mums kaut kur jau ir nomērīts un tāpēc gribas būt kopā. Mēs neesam no tiem, kas viens gar otru čubinās un bužinās. Burkšķam un kašķējamies, bet viens bez otra nevaram. Tik ilgi būts kopā, tik daudz kas pārdzīvots. Uldis vienkārši ir mana otra puse, ko nevar atdalīt.»
«Kad mēs runājam un atceramies kaut ko no bijušā, bieži vien sastrīdamies, ka bija tā, nevis tā, kā otrs stāsta. Daina tad saka: «Es vismaz nepareizi atceros, bet tu vispār neko neatceries!»» Uldis smejas.
Dumpja sieva
«Es melotu, ja teiktu, ka man jaunībā nepatika, ka esmu Ulda Dumpja sieva,» atzīst Daina. «Visvairāk man patika, ka Uldim pēc izrādēm dāvināja un sūtīja puķes un mums ar tām bija pilna māja. Taču tad, kad mēs abi gājām pa ielu un cilvēki, ieraugot Dumpi, uzreiz skatījās, kāda tad ir tā, kas iet viņam blakus, tas man vairs nepatika. Jo kāda nu kuro reizi ikdienā, darbos skriedama, biju. Taču tad, kad sapucējos un izgāju sabiedrībā, man līdzās Uldim patika pagrozīties. Un vēl līdz šai dienai manu sirdi ārkārtīgi silda apziņa, ka Uldis cilvēkiem ļoti patīk. Visiem – jauniem, veciem, sievietēm, vīriešiem.»
Vai Uldim nekad nav bijušas pielūdzējas, kuru dēļ Daina kļuva greizsirdīga? «Man jau nebija tādu mīlētāju lomu. Es neesmu tas tips,» Uldis uzreiz atrunājas. «Sievietes iemīlas ne jau aktierī, reālajā cilvēkā, bet viņa tēlā, skatuves varonī. Manam draugam Ģirtam (Ģirtam Jakovļevam – L. B.) tāpēc ir bijis grūti, bet man ne. Par laimi, man nav bijušas tādas pielūdzējas, kas draudētu kārties, šauties vai slīcināties, ja es viņas atraidīšu. Par mani pat tāda īsta bauma nav bijusi. Arī ar skatuves partnerēm maz esmu nonācis valodās. Augstākais lidojums šajā ziņā man bija, kad filmējos «Pūt, vējiņos!». Raiskuma kaimiņu meita strādāja Valmierā un no turienes atveda ziņu, ka Dumpis aizgājis no mājām un no ģimenes un sagājis kopā ar meiteni, kas filmā spēlējot Baibiņu. Esmeralda Ermale toreiz bija devītās klases skolniece. Ja viņu vēl ar Ģirtu sapītu kopā, tas būtu loģiskāk, jo Ģirts filmā bija Uldis, kas iemīlēja Baibiņu. Bet es?! Kad kaimiņiene to stāstīja, mēs smējāmies, ka vai.»
«Uldiņ, atceries, kad tev un Olgai Dreģei bija loma vienā televīzijas iestudējumā, tad runāja, ka arī dzīvē jums ir romāns. Bet es arī vairāk klaču par sava vīra mīlas dēkām nezinu.»
«Daina reiz uz mani bija cemmīga, ka es kādā intervijā uz jautājumu, kāpēc man pa visu dzīvi tikai viena sieva bijusi, kad daudzi pamanījušies divas, trīs un vēl vairāk reižu apprecēties, atbildēju, ka esmu par slinku, lai meklētu citu. Skaidri zina, ka es to tā nedomāju, bet cemmīga bija.»
«Un vēl es kļuvu pikta, kad manā klātbūtnē kāda jokodamās iesēdās Uldim klēpī un čubinājās ap viņu. Ārēji jau neko neizrādīju, bet mani tas aizskāra. Mums abiem ir paticis, ka mūs ievēro un izrāda simpātijas. Bet tā, lai zaudētu prātu un aizmirstu savu īsto un vienīgo, tā ar mums nekad nav noticis.»
Kad iznāk būt pie Dumpjiem, notiek kaut kas dīvains. Laiks sāk skriet šausmīgi ātri. Negribas celties un iet projām. Ir tik labi sēdēt kopā ar viņiem virtuvē pie pilna galda, klausīties stāstus par aizgājušiem laikiem, par teātra leģendām, par cilvēkiem, kuru vairs nav, par viņiem pašiem un dzīvi, kurā vienam bez otra nebūtu jēgas.
