Elita Drāke sēž pie muzikālā restorāna «Fīlings» bāra un dzīvi sarunājas ar apmeklētāju. Pret zāli pagriezusi muguru, taču ir pamanāma – slaida, gaumīgi ģērbusies, mati saņemti zem galvassegas, uz acīm tumšas brilles. Elita pārsteidz ne tikai ar kopto ārieni. Ar domāšanu, dzīves uztveri, dziļām garīgām zināšanām, sevis nesaudzēšanu.

Bārmenis jauc kokteiļus, apkalpo viesus, brīžiem ieinteresēts pamet skatienu uz savu priekšnieci. Elitu nemulsina tas, ka viņā ieklausās gan apmeklētāji, gan padotie, un viņa nedomā par to, ka vārdi pārspēj dzīvās mūzikas skaņas un savādo balsu murdoņu zālē. Elita runā kā no kanceles – atklāti, pārliecinoši, pamācoši.

Vientuļa un nesaprasta

– Liktenis ar mums izspēlē dažādus jokus tālab, lai mūs stiprinātu, – saka Elita un atvainojas, ka vēl nav beigusi ēst pusdienas. – Dzīvoju pēc šādas filozofijas – viss, kas ar mani notiek, man ir vajadzīgs. To sapratu jau četrpadsmit gadu vecumā, kad salauzu kāju un četrus mēnešus biju spiesta gulēt gultā. Uz skolu negāju, nevarēju apmeklēt dejas, trenēties, skriet. Un tad es domāju – kāpēc tā? Gribēju kaut ko sevī mainīt un pārāk ātri sāku meklēt dzīves jēgu. Pierakstīju savas domas, atklāsmes, ko joprojām izmantoju lekcijās un topošajā grāmatā.

Skolā Elita «neierakstījās» noteiktajos standartos, nepakļāvās ietekmēšanai un nevēlējās, lai kāds viņu māca, kā dzīvot.

– Katrs cilvēks ir brīvs savā rīcībā, un arī es savam bērnam neko neuzspiežu. Viņš vairāk māca mani nekā es viņu, – Elitas vārdi kā Zālamana gudrības pāršķeļ telpu.

Četrpadsmit gadu vecumā Elita sāka strādāt slimnīcā par sanitāri. Viegli nebija: pa dienu mācības medicīnas skolā, naktī – darbs. Gribējās arī iet uz dejām. Bet Elita vēlējās pati pelnīt naudu, lai varētu labi ģērbties, izklaidēties, ceļot. Ceļošana joprojām ir viena no viņas vājībām.

Vēlāk Elita ieinteresējās par pirtī iešanu, bija vienīgā starp večiņām, kas turp gāja nevis vienkārši mazgāties, bet kārtīgi pērties. Pēršanās tehniku viņa apguva Krievijā, jo Latvijā šīs zināšanas bija gājušas zudībā.

Visu šo zināšau, garīgo bagāžu viņa uzkrāja sev un tolaik nedomāja, ka pēc gadiem tas būs viņas dzīvesveids un daudziem viņa kļūs par skolotāju, daudzi būs viņas sekotāji.

– Nevienam neesmu uzbāzusies ar savām domām, zināšanām, neko nepiedāvāju. Eju savu ceļu. Kad man zvana un saka: «Elita, lūdzu, palīdzi, man ir slikti!» – es palīdzu. Taču vispirms palīdzu sev. Jo neviens zintnieks nevar dziedināt otru, ja vispirms nepalīdz sev. Ja spēju izārstēt, uzlādēt, virzīt sevi, tad varu palīdzēt arī citiem, – Elita teic un ieliek mutē veģetārā ēdiena kumosu, kas mūsu sarunas laikā jau ir atdzisis.

Jaunībā viņai bija grūti pieņemt sabiedrību tādu, kāda tā bija, – viņai nepatika resni, slimi cilvēki.

– Daudzi piecdesmit gadu vecumā sevi ir norakstījuši, bet sešdesmit gados spēj domāt vien par mazo pensiju. Man nebija pieņemami, ka sabiedrība dzīvo tikai, lai ēstu un dzertu, – cilvēkiem trūkst garīgās dzīves pamata, garīgo vērtību. Mans toreizējais pravietojums piepildās – latvieši sevi bija aizlaiduši postā, viņu vērtību skala ir degradējusies, emocionālā un garīgā spēka tikpat kā nav. Cilvēki nevis «lido», bet «rāpo».

Elita sevi uzskata par izredzēto, jo no augšas (lasi – Kosmosa) saņemto informāciju pratusi likt lietā. Kad Latvijā parādījās pirmie zintnieki un dziednieki, tiem jautāja: «Kā es zināju, ka regulāri jāiet pirtī un jābadojas? Kāpēc kļuvu par veģetārieti laikā, kad neviens par to neko nezināja? Kālab ar veselīgu dzīvesveidu sāku nodarboties jau divdesmit gadu vecumā?» – «Jūs izmantojāt sajūtas, impulsus, kas nāca no Kosmosa,» viņai atbildēja.

Par Elitu radās mīts, ka viņa ir cilvēks, kas dzīvo Kosmosā.

– Manuprāt, ļoti labs kompliments, – Elita secina.

Vēlēšanās iet savu ceļu – garīgo –, Elitai par brīnumu (varbūt par grūtumu), radās ātrāk nekā vienaudžiem, tāpēc viņa dzīvē bieži ir jutusies vientuļa. Trūka domubiedru, ar ko dalīties savās izjūtās. Arī tagad viņas viedoklis nesakrīt ar sabiedrības vairākuma domām. Daudzi viņu nesaprot, uzskata par augstprātīgu, tomēr arī stipru, sevi nesaudzējošu sievieti. Bet Elitu neinteresē, ko par viņu domā citi.

– Mēs neesam piedzimuši citiem. Pasaulē esam nākuši sev. Tagad es saprotu sabiedrību un man pret to nav pretenziju. Ja cilvēki nesaprot mani, tas nozīmē, ka viņi ir slinki – garīgi neaug, negrib strādāt ar sevi. Daudzi nenovērtē to, kas viņiem ir dots. Žēl. Tomēr ar laiku arvien vairāk cilvēku domās tāpat kā es. Manas prasības jau nav neaizsniedzamas. Tās ir tūkstošiem gadu vecas lietas, ko, attīstoties materiālistiskajam laikmetam, cilvēki ir aizmirsuši. Mēs, latvieši, esam vēdiska tauta, gaišredzīgi, mēs esam dievturi, dziednieki, mums ir senas, dziļas zināšanas. Kur tas viss ir palicis? Medicīnas skolā iegūtās zināšanas man ļāva vadīt nodarbības, kurās spēju palīdzēt cilvēkiem, pēršanās procedūrās dziedināju gan citus, gan sevi. Iedziļināšanās Austrumu filozofijā, meditācijas, jogas nodarbības un citas garīgās prakses man devušas cita līmeņa sapratni, citu ceļu. Man trūka zināšanu par to, kā valsts struktūrā dzīvo sabiedrība, tāpēc četrdesmit gadu vecumā sāku Latvijas Universitātē studēt politoloģijas zinātnes.

Bagāta

Ar savu paraugu Elita vēlas pierādīt, ka garīgās zināšanas ļauj dzīvē vieglāk pārvarēt jebkurus satricinājumus.

– Man daudz kā nav, taču esmu priecīga. Tikai nedaudziem izdevies mani redzēt sašļukušu. Šādas izjūtas sevī neielaižu. Jūtos tik stabila un spēcīga tāpēc, ka spēju pateikties par visu slikto, ko man liktenis ir piespēlējis, un nevēlos vairāk, nekā man ir. Un tāpēc man tiek dots arvien vairāk. Šajā sociālekonomiskajā situācijā masveidā «brūk» materiālisti. Nesen biju laba drauga bērēs, kurš, būdams miljonārs, četrdesmit gados aizgāja no dzīves. Cilvēkam ir miljoni, mašīnas, mājas… Viņam ir viss, bet – viņš negrib dzīvot. Daudzi neiztur, jo nav sapratuši, ka garīgajām un materiālajām vērtībām jābūt līdzsvarā. Esmu daudz laika un spēka veltījusi, lai iegūtu šo garīgo bagāžu, un tagad neviens man to nevar atņemt. Mani var izģērbt kailu, var atsavināt īpašumus, apzagt, pat atņemt tuvus cilvēkus, taču mani nevar iztukšot. Es tik un tā palieku bagāta.

Garīgās zināšanas Elita izmanto arī darbā savā muzikālajā restorānā. Viņa uzskata: nevar no apmeklētājiem ņemt naudu, neko nedodot pretī. Sveču gaisma, ziedi, dzīvā mūzika, emocijas, skaisti tērpi apkalpojošajam personālam – tas ir tas, ko saņem apmeklētāji.

– Ir jābūt videi, tīrām enerģijām, pozitīvai domāšanai. To visu cilvēki vērtē, un ir atdeve. Tā ir jauna pieeja uzņēmējdarbībā, taču tā vajadzētu būt visās dzīves jomās.

Māsas

Elita atzīst, ka tik stabili dzīvē nejustos, ja viņai nebūtu bijusi fantastiska un droša bērnība. Elitas senči bijuši aristokrāti. Vecmamma studējusi Tartu, pratusi vairāk nekā desmit valodu. Ģimenei piederējis daudz īpašumu, taču padomju vara tos atņēma.

– Tas bija mūsu dzimtas stiprināšanās ceļš, – viņa skaidro. – Mamma mācēja ne no kā radīt, salikt tā, lai mājās būtu skaisti un omulīgi. Mums bija antikvāras mēbeles, ģimenes relikvijas, tamborētas sedziņas. Un tētis ar savu smalkumu, erudīciju, svešvalodu zināšanām… Ar māsu Ēriku ierakstos klausījāmies Sinatru, mūs veda uz operas un baleta izrādēm. Atceros, desmit gadu vecumā Operā klausījāmies rekviēmu. Zālē nebija brīvu vietu, un mēs stāvējām kājās.

Basketbolists ar virsnieka stāju – tā par Elitas tēti Bruno Drāki raksta sporta apskatnieki. Desmit gadu viņš spēlēja VEF meistarkomandā un pārstāvēja Latviju PSRS čempionātā. Tēvs daudz laika pavadīja treniņnometnēs un spēlēs, tāpēc ar meitu audzināšanu lielākoties nodarbojās mamma.

– Trīs gadu vecumā Elitai bija nopietnas problēmas ar veselību, viņa bija dabūjusi garo klepu, – atceras Bruno Drāke. – Tovasar mums Sočos bija treniņnometne, un dakteris ieteica Elitu ņemt līdzi, jo lidojuma laikā gaisa spiediena maiņas ietekmē veselība varētu uzlaboties. Jau pirmajā dienā klepojošajam bērnam ļāvām Melnajā jūrā peldēties. Divas nedēļas Elita dzīvoja pa smilšaino pludmali, peldējās un mājās pārbrauca vesela!

Ģimene nebija turīga, taču Elita un Ērika uz skolu vienmēr gāja sapucētas. Viņām vienām no pirmajām skolā bija lakādas kurpes, skaistas kleitas un mētelīši, ko tētis bija atvedis no ārzemēm. Elitas izlaiduma tērps bija rotāts ar ābeļziediem – tas bija mammas roku darbs.

– Kādā izstādē pie manis pienāca četrdesmit piektās vidusskolas direktore Rēziņa un teica, ka atceroties visas manas blūzes un kleitas, – Elita neslēpj, ka par šādiem vārdiem bijusi patīkami pārsteigta.

Bet Bruno Drāke saka:

– Skaitījāmies profesionāļi, taču spēlējām par vēdera tiesu. Toties bija iespēja kaut ko atvest no ārzemēm. Meitenēm pirku apģērbu, un mamma viņas pucēja. Sievai ir ļoti laba gaume, ko meitas no viņas ir pārņēmušas.

Reiz gan komandai sanāca lielas nepatikšanas. 1968. gadā čekisti sarīkoja kratīšanu – atgriežoties mājās no Austrumvācijas, pārbaudīja mantas un atņēma visu ārzemēs iegādāto preci. Radio «Amerikas Balss» notikušo komentēja: nabaga latvieši, gribēja palīdzēt līdzpilsoņiem ar kurpēm, drēbēm, taču visu atņēma! Pēc šī starpgadījuma Bruno basketbolu pameta. Laukumā atgriezās tikai piecdesmit piecu gadu vecumā, kad viņu uzaicināja spēlēt veterānu komandā. Tagad vectēva pēdās iet Elitas trīspadsmit gadu vecais dēls Guntis Bruno.

– Ja Dieviņš būs lēmis, gribētu redzēt, kas no viņa iznāks, – Bruno Drāke atzīstas un priecājas, ka mazdēls no viņa mantojis garu augumu, arī basketbolista dotumi ir.

Raksta sākumā minēto domu par likteni, kas dzīvē izspēlē dažādus jokus, lai mūs stiprinātu, Elita attiecina uz viņas attiecībām ar māsu Ēriku. Kad jautāju, kāpēc starp viņām izveidojusies plaisa un ļaudis runā, ka māsas vīrieša dēļ viena ar otru nesarunājas, Elita atsaka:

– Tā nav! Redzi, manā mobilajā ir māsasmeitas bildīte! – Viņa telefona arhīvā atrod piemīlīgu, smaidošu sejiņu.

 Māsas Elita un Ērika ir ļoti līdzīgas, taču raksturā, kā teic Elita, atšķirīgas. Draugi viņas saukuši par «māsām slēpēm» un kad abas nebija kopā, neatšķīra, kura ir kura.

• Tāpat kā mēs tagad jaucam Ērikas dvīņumeitas, – smejas Bruno Drāke. – Kad mazmeitas atnāk ciemos, tā arī jautāju: «Kā tevi sauc? Un kā tevi?» Tad Guntis brīnās: «Kā tu neatšķir?» – «Bet kā tu atšķir?» mazdēlam prasu. Guntis stāsta: «Paskatos, kas viņām ir mugurā. Tai, kurai ir sarkana jaka, visu dienu zinu – tā ir Ieva Marija. Tātad otra ir Terēze Ērika.

Elita piebilst:

• Mēs ar Ēriku bijām ne tikai asinsradinieces, bet arī labākās draudzenes, jo skolas laikā man tādas īstas draudzenes nebija.

Bruno Drāke stāsta, ka jaunībā viņa meitas daudz laika pavadījušas kopā, aizrāvušās ar slēpošanu, taču tagad katrai ir savas rūpes.

– Skolā uzcītīgāka bija jaunākā meita Ērika, viņai padevās valodas – Rīgas pilsētas vācu valodas olimpiādēs ieguva godalgotas vietas. Vēlāk Ērika izmācījās par ķīmiķi, tagad sadarbībā ar ārzemju partneriem dibina savu uzņēmumu. Bet Elita par daudz šiverē. Kur tikai nav piedalījusies un ko tikai nav darījusi! Iespējams, šī darboties griba viņai no manis, jo man ir labas organizatora spējas. Arī mamma – mēs viņu saucam par mājas dispečeri: visu laiku par visiem ir lietas kursā, bieži zvana un jautā, kā mazbērniem klājas. Bet Elita mūs visus pārspēj: lasa lekcijas par veselīgu dzīvesveidu klubā Emergo, nezina, kas ir gaļa, cukurs, stiprais alkohols. Kādu vīnu gan iedzer – to esmu redzējis. Mājās Elita meditē, nodarbojas ar jogu. Cilvēkus ar nopietnām veselības problēmām viņa ir vedusi uz Indiju, kur klosteros, askētiski dzīvojot – guļot uz dēļiem, salmiem, mazgājoties Gangas aukstajā ūdenī –, viņi ir attīrījušies gan fiziski, gan garīgi. Ko esmu no Elitas mācījies? Katru rītu tukšā dūša izdzeru glāzi ūdens, lai mikrobi, kas gaida soļanku, saņemtu aukstu dušu. (Smejas.)

Savukārt tēvs meitai iemācījis no rīta ēst auzu pārslu putru, kas vārīta ūdenī un ko pasniedz ar sviestu. Tā dod enerģiju un uzlabo gremošanas sistēmu.

Dzīves lielie loki

Ikdienā visai ģimenei kopā sanākt iznāk reti. Pērn visi kopā nosvinēja Bruno Drākes septiņdesmit gadu jubileju. Sarunas laikā Drākes kungam neviļus izdodas izvilkt dzīves lokus, kas savieno viņa dzimtas vēstures līkločus ar meitu tagadējo dzīvi.

– Ērika ar ģimeni dzīvo manas bērnības mājā Vidus ielā, tajā pašā kāpņu telpā, tikai citā stāvā. Kad nāca boļševiki, devāmies bēgļu gaitās uz Vāciju. Nezinu, kas tēvam bija uznācis, bet, saklausījies komunistu propagandu, 1945. gadā viņš nolēma ar ģimeni atgriezties Latvijā. Man tolaik bija septiņi astoņi gadi. Pārbraukuši no Vācijas, devāmies uz savu dzīvokliī Vidus ielā, taču tur ar iedzīvi bija ievācies čekists, mūs vairs nelaida iekšā. Tagad šajā namā īres tiesības ir nopirkusi Ērika. Ēka piederēja igaunim Megi – šiverīgam zēnam, kurš palīdzēja manam tēvam iekārtoties bāzē, kas apgādāja ar pārtiku krievu kuģus, kuri devās uz ārzemēm. Bāzē «ganījās» čekisti, kas manu tēvu brīdināja: «Bruno, tu esi sarakstos, tās divas naktis centies nebūt mājās.» Tā arī izdarījām – nakšņojām pie tēvamāsas. Kad vajadzīgais izsūtāmo skaits bija savākts, atgriezāmies mājās.

Vēlāk Elitas vectēva pārziņā bija ēdināšanas uzņēmumi «Jāņa pagrabs», «Rīdzinieks», «Nica», «Mazā Daile». Āgenskalnā viņš atvēra Rīgā pirmo kafejnīcu, kur nebija ierastās ķilavmaizes un šņabja, – apmeklētāji baudīja labu kafiju, smalkmaizītes un kūkas. Elita ir gājusi vectēva pēdās – viņa ir muzikālā restorāna «Fīlings» direktore. Otrdienu pēcpusdienās inteliģenti pensionāri tur četras piecas stundas spēlē zoli, arī Elitas tēvs.

– Nezinu, kā vecāki to ir panākuši, taču es viņus ļoti respektēju. Gribētu, lai arī mans bērns mani tik ļoti bijā, – Elita atzīstas. – Mēs reti tiekamies, taču viņi dzīvo līdzi manas dzīves notikumiem un aktivitātēm. Reizēm brīnos, kā viņi to visu spējuši izturēt. Divdesmit gadu vecumā kļuvu par veģetārieti, tad «nēsājos» uz Indiju, kurp devos kopā ar divgadīgo dēlu, mēs vairākus mēnešus pavadījām klosterī. Sāku meditēt, jogot, pērties, esmu strādājusi par modeli. Ja vecāki vēl lasītu, ko par mani raksta prese, klausītos, ko cilvēki domā par manu dziedāšanu šovā «Zvaigžņu lietus»… Viņi ir sapratuši, ka pārveidot mani nevar, un pieņem tādu, kāda esmu.

Starp citu, piedalīties šovā Elitu aicināja jau pirms gada. Viņa atteicās, jo dziedāšana nav Elitas stiprā puse. Šoreiz viņa bija piekāpīgāka, taču piekrita ar noteikumu, ka viņai «sameklēs» partneri, ar kuru sakrīt domāšana, pasaules uztvere. Tāds bija Andris Baltacis. Bruno tomēr centās meitu atrunāt. «Neej, sāksies zaņķis,» viņš brīdināja. «Savu mūžu neesi dziedājusi.»

– Tomēr Elitu pierunāja, – Bruno Drāke saka. – Domājām, ka pirmajā reizē viņus izbalsos. Man drusku ir muzikālā dzirde, un Elitas dziedāšana patiešām bija zem katras kritikas. Taču viņa uz šovu gāja mācīties dziedāt, nevis piedalīties Marijas Kallasas vokālistu konkursā. Un tad sākās ķengāšanās… Elita sacīja: «Papu, ja tu palasītu internetu, būtu beigts!» Kāda skribente Vakara Ziņās ierakstīja, ka Elita izvērš zombija skaņas. Pēc tam kādā raidījumā žūrijā sēdēja šīs skribentes draugs, tas kolhoza kluba muzikants, kurš, vīrietis būdams, apvainoja sievieti, viņai klāt neesot. Teica, ka Elitas smaids stiepjoties no Romas līdz Tokijai. Viņš aizskāra arī Elitas darbu, teikdams, lai viņa labāk cep omletes. Pārsteidzošākais, ka viņam blakus sēdošais televīzijas kompānijas vadītājs muzikantam piebalsoja. Tā teikt, spļāva bļodiņā, no kuras pašam jāēd, jo uz šova dalībnieku rēķina televīzija nopelnīja milzu naudu. Arī tajā pašā raidījumā organizētajā papildbalsojumā par Drākes un Baltača palikšanu šovā televīzija stundas laikā labi nopelnīja. Ja jau Elita tik slikti dzied, kāpēc viņu aicina un laiž tiešajā ēterā? – ir sašutis Bruno Drāke.

Bet Elita negācijas laiž gar ausīm.

– Nelasu interneta portālus, nezinu, ko par mani raksta pēc šova, neinteresējos, ko par mani domā. Īpaši, ja tas ir kaut kas slikts. Tam stāvu pāri, jo ķengāt citus ir nožēlojami. Viens cilvēks, kurš man pasaka kaut ko labu, ir daudz spēcīgāks par simts ļauniem. Agresīvais ārda sevi, nevis mani. Ja es pretī sūtītu ļaunas domas, dusmas, es sabruktu. Bet es sūtu mīlestību, gaiši zilo krāsu. Pirms katra izgājiena uz šova skatuves skaitīju Tēvreizi un lasīju mantras. Man ir īpašas mīlestības mantras, ko sūtīju cilvēkiem, kas skatīja manu uzstāšanos.

Vieglas dienas negaida

 Elita zem tumšām brillēm slēpj acs plakstiņā iemetušos miežgraudu. Lai gan viņu mēdz dēvēt par «azbesta sievieti», «tanku», viņas ķermenis no citu organisma neatšķiras.

– Miežgrauds ir zīme, ka man veltītā uzmanība sasniegusi galējo robežu un es sevi neesmu spējusi aizsargāt. Kad jūtu, ka sāku brukt, izguļos, skaitu mantras, meditēju, aizeju uz pirti.

Elita ceļas agri. Meditē, jogo, pēc tam pošas un dodas uz darbu. Ja no rīta ir grūti piecelties, nāk miegs, fiziski viņa sevi ir iztukšojusi, tāpēc izguļas. Savukārt paaugstināta temperatūra liecina, ka bijis par maz pozitīvās enerģijas – Elita ir vairāk devusi citiem nekā ņēmusi. Taču zāles viņa nelieto un ārstus apmeklē reti. Šova laikā Elita saslima ar angīnu, viņai bija augsta temperatūra, taču arī tad viņa iztika bez antibiotikām, ārstējās ar ājurvēdas pulveriem, kas gatavoti no augu pumpuriem, lapām un citiem dabas produktiem, karsēja kājas, gāja pirtī, meditēja. Pēc divām dienām bija vesela. Pēdējā braucienā uz Indiju Elita smagi saslima ar D hepatītu. Ārsti brīnījās par viņas brīnumaino izdziedināšanos un minēja, ka viņa izveseļojusies tāpēc, ka ir veģetāriete. Mēneša laikā Elita tika uz kājām, izmantojot savu dziedināšanas recepti, kurā neietilpst tradicionālās ārstēšanas metodes.

– Par visu ir jāmaksā. Ja nav laika paēst, nogurstu; ja pārāk maz guļu, skaidrs, ka pienāks brīdis, kad būs jāizguļas. Ja to nesapratīšu, saslimšu. Tā kā es to saprotu, slimoju reti.

Kopš agras jaunības Elita redz vīzijas. Strādājot ar zemapziņu, viņa spēj nolasīt informāciju, lasa cilvēku domas, taču necenšas «trešo aci» popularizēt, jo daudzus tas traumē. Garīgajās praksēs viņa redzējusi kādas septiņas savas iepriekšējās dzīves, kurās bijusi priesteris, donžuāns, čigāniete, karavadonis…

– Pēc tā, kā attīstās notikumi un kas šajā dzīvē man ir jāatstrādā, iepriekšējās dzīves esmu piedzīvojusi galējības: no perfekta cilvēka līdz amorālam, sabiedrību izaicinošam.

Elita intuitīvi daudz ko jūt, pareģo notikumus, taču neskrien tiem pa priekšu. Viņa ir dzimusi astotajā septembrī. Astoņi numeroloģijā ir pārbaudījumu skaitlis, un viņa nebaidās no grūtiem pārbaudījumiem.

– Smagi strādājot, risinot problēmas, cilvēks attīstās. Ja nav grūtību, – degradējas. Varu teikt, ka esmu izredzētā, jo tik daudz pārbaudījumu, cik man dzīve uzspiež, ne kurš katrs spētu izturēt. Reizēm šķiet – viss, sagrūšu. Tomēr liktenis cilvēkam uzkrauj tik, cik viņš spēj panest. Pērnais gads man bija vērtējumu un analīžu laiks. Tagad redzu līniju, kurp virzīties. Manā dzīvē tikai viss saliekas pa vietām. Patlaban ir relatīvs miera periods, taču gaidāmi pāris lielu notikumu, izaicinājumu, kas saistīti ar Latviju. Nākotnē kļūšu vēl aktīvāka, – stāsta Elita un paziņo – viņa dzīvošot līdz simt divdesmit gadiem.

Viena, bet ļoti mīlēta

Iespējams, debesīs ieplānots, ka Elitai vairāk jādzīvo nevis sev, bet sabiedrībai. Varbūt tāpēc viņa joprojām ir viena. Bet, iespējams, viņa nav atradusi sev līdzvērtīgu vīrieti – Elitai pret sevi ir ļoti augstas prasības, un tikpat prasīga viņa ir pret tuvāko. Jaunībā Elitai ir bijuši īpaši skaisti draugi un pielūdzēji, taču izpratne par dzīves vērtībām bijusi atšķirīga. Tas, viņasprāt, varētu būt klupšanas akmens attiecību veidošanā arī tagad.

– Neesmu satikusi cilvēku, kas ar mani spētu tikt galā, – smejas Elita. – Bet dzīvot ar vīrieti tikai dzīvošanas dēļ… Nonsens! Dzīvot bez mīlestības – arī garām! Būt ar kādu kopā tikai tādēļ, lai es nebūtu viena, nevēlos. Vīrieši ir centušies mani pārveidot, taču es nepakļaujos «māla pārmīcīšanai». Smagi strādājot, sevi esmu izveidojusi – kālab man no tā vajadzētu atteikties? Tad jau manai iepriekšējai dzīvei nav jēgas. Es mīlu Dievu, dzīvi, cilvēkus, sevi. Nevienam nepiederu un nevēlos, lai kāds piederētu man. Protams, es gribu mīlēt. Ir grūti mosties vienai un vienai iet gulēt. Reiz dēlam jautāju: «Gunti, kā tev klājas, kāda ir tava dzīve?» Viņš atbildēja: «Dzīve ir forša, taču ir viena problēma – mamm, tu esi viena. Vienai ir ļoti grūti.» Viņš to saprot un pārdzīvo. Tiesa, dēls daudzus nepieņem, kas man tuvojas, arī viņam ir ļoti augstas prasības.

Analizējot savu dzīvi un to, kāpēc viņa ir viena, Elita min cēloņu un seku likumu.

– Kopdzīve ar mana bērna tēvu bija pasakains laiks. Viņš mani pieņēma tādu, kāda esmu. Bijām kopā piecus gadus – no pirmās dienas, kad iepazināmies. Taču tad viņam pateicu, ka mums katram jāiet savs ceļš. Lēmumu pieņēmu es un to nenožēloju. Kāpēc tāds pēkšņs pagrieziens? Ja kāda doma, sajūta atkārtojas vairākas reizes, tas nozīmē, ka kaut kas ir jāmaina, citādi agrāk vai vēlāk sāksies problēmas.

Elita ar sava bērna tēvu šķīrās lielā mīlestībā. Viņa uzskata, ka tā nekur nav palikusi, jo mīlestība nezūd – tā mīt sirdī, atmiņās, bērnā.

– Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri mīl – tu man, es tev. Es mīlu daudzus cilvēkus, un daudzi mīl mani. Esmu lutināta, dievināta, nēsāta uz rokām. Ja dzīvotu klasiskā ģimenē, kurā neatņemama sastāvdaļa ir brokastis, vakariņas, zeķes, katli, putras, tad šajos vienpadsmit gados pēc šķiršanās nebūtu izdarījusi ne simto daļu no tā, ko esmu paveikusi. Es dzīvotu skaistu ģimenes dzīvi kā daudzas manas vienaudzes, un Dievs vien zina, kas ar mani notiktu tālāk.

Vai ir tik vienkārši – pagriezties un aiziet no mīļotā vīrieša, bērna tēva?

– Viņam tika dota iespēja skaidrot, runāt, cīnīties, pilnveidoties. Es taču neprasu staigāt uz galvas, nelūdzu mani apzeltīt. Prasu vienkāršas lietas: virzīties, attīstīties, neblefot, netēlot, nemelot, neslinkot. Ja nepieciešams,  varu palīdzēt pilnveidoties. Palīdzu svešiem – kāpēc nevaru palīdzēt savam tuvākajam? Simtiem cilvēku esmu izvilkusi no bezdibeņa, slimības, nezināšanas, depresijas. Ja vīrietis mani gribētu, viņš par mani cīnītos. Bet, ja viņš nesaspringst, negrasos zem ceļiem likt spilventiņus, kad viņš krīt. Man ir tik daudz, ko darīt, – jāaudzina bērns, man ir interesants darbs, ap mani viss virmo!

Elitas mīļotais vīrietis aizgāja pie…Tas ir cits stāsts. Vēl nav pienācis laiks to atklāt.

 – Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Cilvēki reizēm nedomā, ko dara. Viņi ir tuvredzīgi. Manā meditācijā ir pieci Brāmaņa soļi – vienmēr ir jāiet uz priekšu. Pieņemot kādu lēmumu, lai cik tas reizēm impulsīvs vai jūtu vadīts, vienmēr domāju, kurp eju. Spēju pareģot jebkuras rīcības sekas un esmu tām gatava. Bet mana bērna tēvs nedomāja, kas notiks nākotnē. Vai jutos aizvainota? Nē. Ja cilvēks neļauj sev darīt pāri, viņš nejūtas slikti. Viņš izrīkojās slikti nevis pret mani, bet pret sevi. Manī nav naida. Tikai neizpratne. Mani ļoti interesē, kā tas viss beigsies.

Elita atteicās no lielas mīlestības un ieguva lielu mācību. Iegūstot viņa saņēma vēl lielāku mīlestību…