Rīga +3°C 
Pārdzīvoja, ka nevar vairs tik daudz padarīt
Bijusī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Rita Aksenoka šajā amatā aizvadīja vairāk nekā 30 gadus. Savā karjerā viņa šķetinājusi vairākas Latvijas skaļākās un sarežģītākās krimināllietas – slepkavības, laupīšanas, kukuļošanas un organizētās noziedzības nodarījumus. Viņa bija pirmā, kas sāka izmeklēt OMON vienības zvērības, kā arī bērnu slepkavības, kuras viņa uzskatīja par emocionāli smagākajām lietām karjerā. Aksenoka aktīvi iestājās arī par nāvessoda atcelšanu Latvijā. Viņas viedoklī allaž ieklausījās – arī tad, kad Rita jau bija devusies pensijā.
Izmeklētājas dēls, kādreizējais Rīgas mērs Aivars Aksenoks žurnālam Privātā Dzīve saka: «Pēdējie mēneši mammai bija smagi un grūti. Jau pāris gadu viņa cīnījās ar smagu slimību, kas bija atņēmusi spēkus. Neņemot to vērā, bija aktīva, vienmēr sekoja līdzi visam, kas notiek bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu dzīvē.»
Ziņu, ka atklāta onkoloģiska saslimšana, Aksenoka uztvēra varonīgi un bija apņēmības pilna cīnīties.
«Es ārstējos, ceru, ka kļūs labāk un dzīvei vēl kādi gadi būs atvēlēti, lai gan to man jau ir daudz,» teica viņa. Nākamā gada 24. aprīlī viņa būtu svinējusi 90. jubileju. Nepaspēja… Dēls Aivars saka, ka mūža nogalē mamma visvairāk pārdzīvoja, ka nevar padarīt tik daudz, cik bija radusi agrāk. «Pēc dabas viņa bija ārkārtīgi pedantiska. Visam vienmēr vajadzēja būt pilnīgā kārtībā, savās vietās. Mamma mīlēja strādāt dārzā – pa to rušinoties, viņa rada mieru un guva gandarījumu par izaudzēto. Šovasar bija ļoti saskumusi, ka savā dārziņā nevar izdarīt to, ko bija iecerējusi. Vai tās bija zemeņu vai dārzeņu dobes, visam allaž bija jābūt perfekti izravētam un sakoptam. Mēs palīdzējām,» teic Aivars.
Jau daudzus gadus Aksenoku ģimene dzīvo bijušās Maskavas forštates pašā sirdī – Mazajā Kalna ielā. «Tur mums vienā teritorijā ir trīs privātmājas, ko gadu laikā dzimta uzbūvējusi. Vienā dzīvo vecāki, otrā es, bet trešajā – brālis Kaspars. Mums ir kopējs dārzs un vieta, kur atpūsties. Mamma bija laimīga, kad kopā sapulcējās kuplā ģimene,» tā Aivars. Jautāts, kādi bija Ritas iemīļotie ziedi, viņš skumji pasmaida: «Mammai patika, kad viņai dāvināju rozes. Par šiem ziediem vienmēr sajūsminājās.»
Cilvēcīga arī pret slepkavām
Neņemot vērā gadus, Aksenoka aktīvi turpināja sekot līdzi valstī notiekošajam, arī kriminālziņām. Par to Rita vienmēr teica: «Arvien dzīvoju visam līdzi, un tā ir mana nelaime. Sekoju līdzi, kā strādā policija, prokuratūra, un bieži izjūtu vilšanos, kā lietas tiek darītas vai, precīzāk sakot, netiek darītas.» Aivars par to saka: «Atsevišķas lietas viņai bija ne visai saprotamas. Piemēram, kā attīstījusies likumdošana krimināltiesību jomā viņai šķita nepareizi.»
Aksenoka savulaik teica: «Nav tādu noziegumu, kurus nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt.» Jautāts, kā viņa vērtēja pēdējo gadu skaļākās slepkavību lietas Latvijā, kuras joprojām tā arī nav atklātas, izmeklētājas dēls atzīst: «Godīgi sakot, par krimināllietām, arī tad, kad augām, ģimenē tikpat kā nerunājām.
Viņa mums bija mamma, nevis izmeklētāja. Audzināja gan mūs diezgan stingri.
Mammai piemita tādas īpašības kā apzinīgums, atbildība, godīgums, un to viņa ļoti stingri pieprasīja arī no citiem. Un vēl – viņai bija cilvēciska attieksme gan pret bērniem, gan krimināliem noziedzniekiem, ikkatrā mēģināja saskatīt cilvēku.»
Augstu novērtē izrādi
Izmeklētājas Aksenokas personība kalpojusi par iedvesmu iestudējumam Ko var cilvēks, kam šā gada 25. septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde. Stāsta pamatā ir reāla un sarežģīta krimināllieta, ko Aksenoka šķetināja pagājušā gadsimta 70. gados, nākot uz pēdām bruņotai bandai, kuras rēķinā bija vairāk nekā 300 noziegumu. Dramaturģisko materiālu rakstījis Jānis Joņevs, bet izrādes idejas autors un režisors ir Roberts Dauburs. Aksenoku jaunībā atveidoja aktrise Sanita Paula.
«Ar Ritu klātienē iepazinos tikai pēc pirmizrādes. Pirms tam par viņu biju dzirdējusi, bet vairāk tās bija tādas blāvas bērnības atmiņas no tā, ka šis vārds figurējis ziņu virsrakstos un televīzijas sižetos,» stāsta aktrise. Izrādi Rita esot novērtējusi atzinīgi. «Viņa deva tai savu svētību un akceptu, novērtēja, ka beidzot kāds mākslā pievērsies arī prokuratūras darbam. Rita izteica komplimentu, ka noticējusi manam darbam, un sacīja, ka es varētu strādāt par izmeklētāju,» sarunā ar Privāto Dzīvi atklāj Sanita.
Atvadas no Ritas Aksenokas
Dēls Aivars teic, ka mammu pavadīja uz šo izrādi. «Bija interesanti. Kad iestudējumu gaidījām, mamma daudz stāstīja par konkrēto krimināllietu. Viņa bija patīkami pārsteigta, ka uz skatuves viss bija precīzi atspoguļots. Izrādes režisors un scenārija autors ar mammu sāka strādāt jau gada sākumā, viesojās arī pie mums mājās, ieguva informāciju un atsevišķus lietas materiālus,» tā Aivars. Bet Aksenokas lomas atveidotāja piebilst: «Vakar ar izrādi bijām Ventspilī, un pirms tās ar klusuma brīdi pieminējām Ritu Aksenoku. Jutām, ka mēs spēlējam piemiņas izrādi. Man liels prieks, ka viņa paspēja noskatīties šo iestudējumu un man bija iespēja ar šo izcilo personību iepazīties.»
Pēc sevis atstājusi labu turpinājumu
Ilgus gadus Rita bija kopā ar vīru Gunāru. «Ar Gunāru vienmēr esmu jutusies drošībā. Pēc kāzām viņš mani ieveda tēva celtajā mājā, un tā 64 gadus te kopā esam aizvadījuši,» pirms gada intervijā žurnālam Ievas Stāsti atklāja viņa. «Mēs ar Gunāru esam īstie, kuriem vajadzēja satikties. Viņš jaunībā nebija tik pareizs un apzinīgs kā es, bet mums abiem kopā izdevās laba dzīvošana, un mēs pēc sevis atstāsim labu turpinājumu,» teica Aksenoka.
«Esam saticīgi, cits citam palīdzam. Man ir gandarījums par dēliem – krietniem, savā darbā atbildīgiem cilvēkiem. Aivars ir CSDD valdes priekšsēdētājs, Kaspars strādā celtniecībā – labs speciālists, daudziem objektiem viņu aicina par būvuzraugu. Priecājos par mazbērniem. Lielās mazmeitas izveidojušas labas ģimenes, audzina savus bērniņus. Lepojos ar jaunākajiem mazbērniem,» pauda Rita.
Nu viņas Gunārs palicis viens… «Tēvs ir spēcīgs, viņš vīrišķīgi turas, kaut gan skaidrs, ka mammas zaudējums viņam ir smags trieciens. Lai arī ir nedaudz vecāks par mammu, laikā, kad viņa cīnījās ar slimību, tētis daudz palīdzēja mājās visu uzturēt. Dzīves pēdējos mēnešos tētis mammai bija lielākais atbalsts un allaž bija blakus,» atklāj Aivars.
