Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Pasaka par Neglīto pīlēnu bērnībā bijusi Akurateres iemīļotākā, jo viņa ļoti jutusi līdzi galvenajam varonim. «Mana māmiņa ar manu vecāko brālīti abi bija izdomājuši, ka es kategoriski nedrīkstu zināt, ka es esmu skaista. Nekādā gadījumā! Es nedrīkstēju pat cerēt to iedomāties. Bet vecmāmiņa ik pa brīdim atļāvās man pavēstīt kaut ko mīļu un cerīgu. Kad mēs ar vecmāmiņu lasījām to pasaku, es klusībā domāju:
ak Dievs, varbūt es arī varētu kādreiz izaugt un būt skaista,»
atceras mūziķe un piebilst, ka ir meitenes, kuras zina, ka ir daiļas, bet ir tādas, kuras visu mūžu dzīvo ar domu, ka skaistums viņām gājis secen. Ieva pati piederējusi otrajām.
«Tām, kuras apzinās savu skaistumu, ir lepnuma un pozitīvas pārliecības priekšrocība un lielāks pašaizsardzības spēks, viņām nav upura sindroma. Nav pat svarīgi, cik kurš objektīvi ir skaists, bet galvenā ir tā apziņa. Es esmu kā spārīte – no tām sievietēm, kas pilnīgi maģiski pārvēršas, staro, iedvesmo un paceļ virs zemes, un pēc tam atkal aizskrien un noslēpjas aiz koka vai zālē kā laumiņa. Un nerāda seju – kā tajās ainās ar laumiņām, kas smejas, un mati viņām aizsedz seju,» pauž māksliniece.
Interviju ar Ievu Akurateri lasi ŠEIT!
