Rīga +6°C 
Tēvs aizved uz pirmo hokeja treniņu
Kad Ērikam Ozollapam bija septiņi gadi, tētis uzņēmējs Jānis Ozollapa hiperaktīvo puiku pirmo reizi aizveda uz hokeju. «Kā bērns biju nevaldāms, tādēļ paldies tēvam, kas mani aizveda uz Daugavas stadionu pie trenera Igora Smirnova. Sākās jaunā dzīve. Mums ar tēvu bija ļoti labas attiecības – viņš bija tam laikam ļoti kreatīvs, moderni un azartiski domājošs, iesaistījās visos manas dzīves procesos. Jo īpaši tajos, kas saistīti ar hokeju, kas bija tēva sirdij īpaši tuvs. Viņš tajā laikā arī pats spēlēja amatieros, bija pietuvināta persona Latvijas Hokeja federācijai,» stāsta Ēriks.
Tēva iedvesmots, viņš daļu dzīves joprojām saista ar hokeju.
«Mans tēvs bija bezgala komunikabls, labi pazina cilvēkus un iesaistījās lietās, kurām ļoti ticēja. Viņam patika un arī padevās organizēt lielus projektus, ar domubiedriem arī uzbūvēja Jelgavas ledus halli,» ar lepnumu stāsta Ēriks.
Kad Ozollapa jau mācījās ārzemēs, viņa ģimene pārcēlusies uz Jelgavu un, tur dzīvojot, kādā brīdī vecāku ceļi šķīrušies. «Abi gan prata saglabāt labas attiecības,» atklāj viņš.
Ar dēlu sazinājās ik dienu
Ģimenes traģēdiju viņš piedzīvoja dažus gadus vēlāk. Tolaik tēvam bija 50, viņš dzīvoja Kanādā. «Līdz tam biju dzirdējis par cilvēkiem, kas pēkšņi pazūd, bet, kā jau daudziem, arī man šķita – kas tāds notiek tikai ar citiem,» saka Ēriks un atzīst, ka liktenīgie notikumi risinājušies 2014. gada septembrī. Viņam tolaik bija 27 gadi.
«Spēlēju hokeju Norvēģijā, man bija izdevīgs līgums, kas ļāva labi nopelnīt. Un tad tēvs pazuda. Tas bija laiks, kad šķita – man ir jānomirst un jāpievienojas klubiņam 27,» pasmaida Ozollapa. Viņam šķitis, ka esot piederīgs spožajām zvaigznēm Kurtam Kobeinam, Džimam Morisonam, Eimijai Vainhausai un citiem, kuru dzīve apraujas 27 gadu vecumā.
Stāstot par notikušo, viņš teic – tas bijis parastas dienas rīts, kad saņēma telefona zvanu no tēva draudzenes ar jautājumu: kur ir tēvs? «Viņš vakarā nepārnāca mājās no darba. Tēvam Kanādā bija savs bizness, saistīts ar ēku būvniecību. Tolaik viņš cēla māju kādai ģimenei. Aizbrauca pusdienās un… vienkārši izgaisa,» bilst Ēriks.
«Ar tēvu mēs katru dienu sazinājāmies, pēdējo reizi – dienu pirms notikušā.
Man bija hokeja spēle, kurā neiemetu nevienu golu, tēvs man atsūtīja īsziņu: «Vai tu šajā spēlē vispār piedalījies?» Visas manas spēles tēvs skatījās, bija mans lielākais fans, un te pēkšņi viņu vairs nevarēja ne sazvanīt, ne kā citādi sadabūt rokās. Viņš nevienam nebija par sevi devis ziņu. Tēvam tas nebija raksturīgi, tādēļ tika uzsākta meklēšana,» stāsta Ēriks.
No liktenīgās vietas ir viens video
Tolaik Jāņa Ozollapas meklēšanā tika iesaistīta Kanādas policija, arī Latvijas ziņu portālos rakstīja, ka Jelgavas ledus halles līdzīpašnieks pēdējo reizi redzēts 30. septembra pēcpusdienā, iekāpjot 2002. gada izlaiduma automašīnā Chevrolet Avalanche ar personalizētu numura zīmi Ozollapa. Mašīna vēlāk tika atrasta. «Tā bija nolikta man nesaprotamā vietā – pie noliktavām. Turklāt mašīna bija sakopta un iztīrīta. Tēvs auto mazgāja tikai svētkos, viņš neredzēja jēgu to darīt ikdienā,» saka Ēriks. Viņš zina teikt, ka esot tikai viens video, kas varētu būt saistīts ar notikušo. Tajā redzams, kā piecos no rīta aizskrien neidentificējama persona. «Esmu daudz runājis ar IT džekiem un sapratis – tikai filmās pēc viena video iespējams sazīmēt un atrast cilvēku,» tā Ēriks.
Stāstot par tēva meklēšanu, viņš atzīst, ka sākumā nepārtraukti sēdējis telefonā, visu laiku kaut ko pētījis. «Ja Kanādā atrada cilvēku, kuru nevarēja identificēt, uzreiz turp sūtīju informāciju par savu tēvu. Esmu pat runājis ar televīzijas raidījuma Ekstrasensu cīņas uzvarētāju. Nosūtot tēva bildi, pretī saņēmu riktīgu sviestu. Man stāstīja, ka tēvs miris jau sen, turklāt Latvijā,» atminas Ēriks, atklājot, ka tolaik tēvu bieži redzējis sapņos.
«Saprotu, ka sapņi ir tikai ķīmiska reakcija, kas saistīta ar emocionāliem pārdzīvojumiem. Jā, es tagad varu tikai spekulēt, kas īsti notika, jo… neviena pavediena nav. Protams, ceru, ka mans tēvs šobrīd ir kaut kur Puertoriko, dzīvo savu labāko dzīvi un pienāks diena, kad atkal varēsim satikties.
Bet, paraugoties racionāli, uzskatu, ka tomēr ir notikusi cilvēka neitralizācija – slepkavība, kas ir ļoti labi nomaskēta.
Un tikai mans tēvs zināja, kam viņš ir pārgājis ceļu. Jā, un vēl arī tie, kas par to atbildīgi. Man nav ne mazākās nojausmas, vai tēvam bija ienaidnieki. Iespējams. Tas var būt jebkurš, jo viss ir izdarīts augstā līmenī,» nopūšas Ēriks.
Jelgavā veidos godināšanas vietu
«Šobrīd manī vairs nav ne vainas apziņas, ne arī sajūtas, ka būtu izdarījis kaut ko par maz. Es izdarīju maksimumu, ko varēju. Ja pieņem, ka mans tēvs ir miris, visstulbākais būtu, ja es toreiz izlemtu aiziet kopā ar viņu. Man ir jāturpina dzīvot,» sev atgādina Ēriks.
«Nē, laiks nedziedē, taču ar laiku pie visa pierod.
Tajā laikā, kad tas viss notika, es tiku pie interesantām grāmatām, un tās man palīdzēja. Piemēram, Ošo. Tur izlasīju labu atziņu, ka mums nav jābūt atbildīgiem par citiem. Vienīgais cilvēks, par kura dzīvi jāuzņemas atbildība, esi tu pats,» sapratis Ozollapa. Latvijas likumi paredz, ka cilvēku, kas 10 gadu laikā tā arī netiek atrasts, var izsludināt par mirušu. Tas ļauj tuviniekiem sakārtot mantiskās attiecības. «Tagad ejam tam cauri – gaidām dokumentus no Kanādas. Šis process nav ne vienkāršs, ne lēts,» atzīst Ēriks.
Vienīgās kredītsaistības, kas viņa tēvam bijušas Latvijā, esot maksājums par māju, ko pēc vīrieša pazušanas pārņēmusi ģimene. «Man tagad ir doma pie Jelgavas ledus halles, kas tapusi tēva trakās idejas dēļ, izveidot viņa godināšanas vietu,» saka Ēriks un uzsver, ka tēvu godina, arī turpinot spēlēt hokeju Portugāles komandā Porto. «Šogad aprit 30 gadi, kopš spēlēju hokeju. Par spīti pārrautām krusteniskajām saitēm, es nespēju tam pielikt punktu. Līdzīgi kā tēvs, ticu trakām idejām, un, kamēr ķermenis to atļaus, turpināšu spēlēt hokeju. Tā, manuprāt, ir tāda īsta veču padarīšana,» atklāj Ēriks.
