Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Ķermenis kā mākslas darbs
«Es diezgan labi sadzīvoju ar savu ķermeni. Pusaudžu vecumā gan šķita, ka man ir nenormāli lielas ausis un šausmīgi līkas kājas. Man nebija pielūdzēju, es lasīju savas grāmatas un klusībā domāju, kaut varētu būt tik skaista kā tā, lūk, meitene… Arī vēlākajos gados nekad neesmu uzskatījusi, ka esmu skaista, taču esmu iemācījusies pieņemt. Tas izdodas, it sevišķi, ja tev blakus ir cilvēks, kas uz tevi skatās tādām acīm…Un man ir svarīgi, ar kādām acīm uz mani vīrietis skatās,» neslēpj Kristīne Belicka.
«Mans ķermenis ir tikai mans. Tā ir mana āda, un es to varu izgreznot, kā vēlos,» žurnālam Privātā Dzīve teikusi aktrise. «To, ka man būs tetovējumi, zināju jau bērnībā. Agrā jaunībā tas bija mans izteiksmes veids. Toreiz man gribējās, lai visi manus tetovējumus redz. Sen tā vairs nav,» saka Kristīne.
«Tik daudz tetovējumu – tās ir lielas naudas investīcijas. Man šajā ziņā ir paveicies – lielāko daļu esmu uztaisījusi par velti, jo to paveikuši mani draugi. Tomēr, jo vecāka kļūstu, jo sāpīgāks šķiet tetovēšanas process. Vairs nav tas foršais sāpju kaifs, kas bija jaunībā. Tāpēc tagad gribu tikai pabeigt vairākus iesāktus tetovējumus, un tad gan būs gana. Kad cilvēki man jautā – vai tev tie tetovējumi neapnīk? Tas man šķiet dīvaini. Zinu, ka ar tiem dzīvošu visu mūžu. Savs deguns taču cilvēkam arī neapnīk,» brīnās viņa.
Pērn Kristīne uztetovēja uz vēdera pūķi – tā bijusi pēdējā vieta, kur vēl varētu tapt liela izmēra zīmējums. Iespaidīgais tetovējums sākts septembrī un pabeigts tikai pērn vasarā. Turklāt viss noticis četros piegājienos.
«Katru reizi tetovēšanas krēslā pavadīju divas trīs stundas, un starplaikos vajadzēja ievērot vismaz mēnesi garu pauzi, lai āda sadzīst,» atklāj aktrise.
«Jau ilgāku laiku biju sapņojusi par lielu pūķa tetovējumu
un Pūķa gadā šo sapni beidzot arī īstenoju,» atklāja Kristīne Belicka. «Vienlaikus vēlējos arī beidzot aizklāt muļķīgu savu jaunības dienu tetovējumu.»
Vientulības zīme
«Mans pirmais tetovējums tapa 17 gadu vecumā, un tas bija vilks. Togad nomira mana mamma. Vilks – tas mazliet ir stāsts par vientulību. Tā nekur nav zudusi. Pat esot kopā, es tomēr varu būt viena – it kā dzīvotu stikla kupolā, ko tā īsti nemaz neatveru. Taču ļauju reizēm kādam paieties man blakus.
Man grūti uzturēt draudzību, jo līdz galam nespēju un negribu atvērties.
Jā, es dažkārt pat klusībā esmu apskaudusi tos, kam ir daudz draugu, ar kuriem satikties, čupoties. Esmu pat mēģinājusi tā draudzēties, taču tas prasa tik daudz enerģijas – tev ir kādam jāzvana, kaut kas jānorunā, jāapsola un jāiet. Ciemiņi pie manis uz mājām gan nenāk, jo neesmu viesmīlīga. Ja kāds bez brīdinājuma pie manis atnāktu, es nebūtu priecīga. Par laimi, neviens manu adresi nezina.»
Veltījums rudens smeldzei
«Uz kreisās rokas ir ziedu un lapu kompozīcija – tetovēšanas meistara brīva iedvesma, kas sākās ar vienu kļavas lapu. Tai nav nekāda sakara ar Kanādu, bet ar rudeni gan. Tas ir mans iemīļotākais gada laiks jau kopš agras bērnības. Es atceros, kā rudeņos viena pati gāju uz skolu un atpakaļ. Krita kastaņi, un gaisā bija lapu trūdēšanas smarža,» stāstīja Kristīne.
«Rudenī ir tāda dīvaina, bet patīkama smeldze,
tu vari iecirsties sevī un padomāt. Turpretī pavasaris, kad ir mana dzimšanas diena, man nepatīk nemaz – apkārt putni čivina, visi priecājas, un tu pēc ziemas esi tāds bāls un nesmuks.»
Pāva skaistums
«Mans lielākais tetovējums, ko var redzēt arī filmā Svingeri, ir pāvs, kas uztetovēts uz muguras. Tas tapa vairākās sesijās. Kāpēc pāvs? Pāvam ir vairākas simboliskās nozīmes – katrā valstī sava. Viena no tām – auglība.
Tas man drīzāk ir sevis apzināšanās simbols, jo pāvs ir lepns un dižs.
Ar tetovēšanas meistari gan smējāmies – baigi gudrs šis putns nav, taču ir skaists. Un arī to man gribējās – šī putna skaistumu. Vasarā, kad bija uztetovēta tikai pāva galva, mans dēls, to ieraugot, sacīja – vista!»
Balerīnas vieglums
«Balerīna tāpēc, ka no malas ir skaisti un viegli, bet apakšā – nenormāli sāpīgs darbs. Vai tāda ir mana dzīve? Varbūt. Reiz kāds cilvēks man teica:
«Es nezinu otru tādu, kurš tik skaisti mācētu staigāt pa stikliem.»
Tā, kura nedeg
«Uz kājas man ir zīme, kāda senos laikos bija priesteriem, kas basām kājām staigāja pa oglēm. Šīs zīmes nozīme: «Tas, kurš nedeg.» Un tā arī ir – es reizēm savā dzīvē staigāju pa degošām oglēm un nedegu. Tiešā nozīmē gan to nemaz negribētu mēģināt, jo man pagaidām pietiek ar savām problēmām. Lai to paveiktu, droši vien jānonāk ļoti īpašā meditatīvā stāvoklī.»
Kaķi uz kājām
«Runā, ka esot vai nu suņu, vai kaķu cilvēki. Taču man tā nav – es mīlu visus savus zvērus,» par savu jaunāko lielizmēra tetovējumu stāstīja aktrise Belicka. «Mani tetovējumi ar kaķiem Suri un Persiku tapa trijos piegājienos, līdz izdevās panākt ideālo rezultātu,» sacīja Kristīne.
«Tetovējumu autors ir jauns un talantīgs puisis Arnis Kaķis. Viņš abu kaķu tetovējumus ir arī uzzīmējis. Gandrīz visi mani tetovējumi ir meistaru mākslas darbi. Es tikai aptuveni izstāstu ideju, ko vēlos.» Uz jautājumu, kāpēc kaķu tetovējumiem izvēlējusies tieši kājas, aktrise smejot atbildējusi: «Jo citur vairs nebija vietas. Daudz jau vairs nav palicis, tāpēc plānoju vēl tikai divus zīmējumus, tad tetovēšanos beigšu.»
Kristīne neslēpa – neesot gatava tetovējumus veidot uz sejas un kakla, tādēļ prieks, kas rodas, tiekot pie jauna zīmējuma, drīz sev būs jāliedz. «Man vēl ir jāspēlē kā aktrisei, tādēļ nevaru notetovēt kaklu un seju. Man ir konkrēta vīzija, kuru gribu realizēt, un nav tā, ka nevaru apstāties. Kad būšu sasniegusi pilnību, likšu punktu,» sacīja Belicka.
