Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Aizraušanās pāraug profesijā
Jau trīs gadus hokejista Kristapa Roberta Zīles vecāki Uldis un Kristīne Zīles saimnieko Saules koka pirtiņā Ādažos. Ikdienā pāris godina latvisko dzīvesziņu – Kristīne darbojas tradīciju kopā Ābols, savukārt Uldis veic dziedinošus pirts rituālus.
«Par pirtnieku kļuvu pirms sešiem gadiem. Tas bija laiks, kad abi mūsu dēli bija jau tik lieli, ka varēja tikt pie auto vadīšanas tiesībām un uz treniņiem aizbraukt paši. Uzradās daudz brīvā laika, tādēļ sāku domāt, ar ko to aizpildīt,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Uldis, kas tolaik nodarbojās ar apzaļumošanu un bruģēšanu.
Pirtis viņam interesējušas jau kopš agras bērnības, kad ar tēvu regulāri gājuši pērties, vēlāk laukos uzcēluši savu pirtiņu. Tāpēc viņš nolēmis brīvajā laikā paskoloties pāris mēnešus meistarklasē, lai vairāk izprastu pirts filozofiju. «Tās bija četras nodarbības, kurās mācīja, kā pareizi jāiet pirtī. Uzzināju par pēršanos, skrubēšanos ar medu. Tas tik ļoti aizrāva, ka iestājos Latvijas pirts skolā. Vispirms gadu nomācījos par pirtnieku, pēc tam vēl divus gadus par pirts meistaru,» atminas Uldis.
Ciemos pie Kristapa Zīles vecākiem
Joprojām viņš atceras šīs skolas vadītāja teiktos vārdus: «Parasti cilvēki, kas saka, ka mācās skolā tikai sava prieka pēc, vēlāk ar pirts lietām saista visu savu dzīvi.» «Tā notika arī ar mani,» smaidot atzīst Uldis. Viņa sieva Kristīne vīra jauno nodarbi atbalstījusi. «Redzēju, kā deg vīra acis, kad kaut ko dara pirtī. Tas viņam sagādāja tikpat lielu prieku kā vecākajam dēlam Kristapam hokejs,» atklāj Kristīne.
Pirti uzcēla kovida laikā
Zīļu Saules koka pirtiņa tapa pandēmijas laikā. «Tolaik mans pirtnieka darbs uz brīdi apstājās. Lai sevi kaut kā nodarbinātu, ķēros klāt savas pirts būvniecībai,» stāsta Uldis.Mazais koka namiņš paslēpies Zīļu ģimenes mājas pagalmā.
Pie sava nosaukuma pirtiņa tikusi, pateicoties līdzās augošajam ozolam, kas latviešu tautasdziesmās tiek dēvēts par saules koku.
Vecāku pirtī pēc spraigām spēlēm atgūst spēkus arī Latvijas hokeja izlases aizsargs, kurš pašaizliedzīgās spēles dēļ jau iesaukts par dzelzs vīru. «Kristapam pirts patikusi vienmēr. Viņš tajā ir gājis jau no mazotnes. Kopš mums ir sava pirtiņa, ikreiz, kad Kristaps pārrodas mājās, pirmais, ko darām, – vienojamies, kurā dienā iesim pirtī,» atklāj hokejista tētis.
«Citiem šī pirts nāk komplektā ar manis veiktu rituālu, taču dēliem atļauts to izmantot arī pašiem. Ir tikai viens noteikums – nedrīkst lietot alkoholu. Pirts rituāli un grādīgie dzērieni nav savienojami. Pēc tam var izdzert pudeli alu, bet zinu stāstus, kad līdzi paņemtā pudele tā arī netiek atvērta. Pēc visa, ko cilvēks pirtī ir saņēmis, alu dzert vairs negribas. Reiz kāds čalis man teica: «Es nezinu, ko tu ar mani izdarīji, bet šī bija lielākā laime, kādu līdz šim esmu piedzīvojis. Pat labs sekss šim nestāv līdzās,»,» nosmej Uldis.
Dejošanas vietā izvēlas hokeju
Stāstot par dēlu, kurš šobrīd cīnās par vietu Latvijas izlases sastāvā startam pasaules čempionātā hokejā, Kristapa Zīles vecāki atzīst, ka īstenībā vecāko dēlu redzējuši pavisam citā ampluā – mēģinājuši izskolot par dejotāju. «Vedām uz Dzirnām pie horeogrāfa Agra Daņiļeviča. Tas savā ziņā bija mūsu, Kristapa vecāku, neizsapņotais bērnības sapnis,» teic hokejista mamma, kas pati skolas laikā esot dejojusi gan sarīkojuma, gan tautiskās dejas. Taču Kristapa plāni dzīvei bija pavisam citi – viņš sapņoja kļūt par hokejistu.
«Jau bērnudārzā, kad Kristapam prasīja, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs, viņam bija skaidra atbilde – hokejists. Vienmēr dēliem esam mācījuši, ka iesāktais jānoved līdz galam. Brīdī, kad Kristaps paziņoja, ka dejot vairs negrib, vienojāmies – ja viņš piedalīsies lieluzvedumā Ķīpsalā, kuram tobrīd gatavojās Dzirnas dejotāji, mēs viņu aizvedīsim uz hokeja treniņu,» stāsta Dainis. Kristaps tobrīd mācījies 1. klasē, kad vecāki sākuši piepildīt sapni par hokeju. «Kopš tā brīža visas brīvdienas pavadījām hokeja hallē,» stāsta Kristīne.
Kristaps ir pirmais kuplajā Zīļu dzimtā, kas nodarbojas ar hokeju. Vēlāk sāka trenēties arī jaunākais dēls Zigmārs. «Mēs bērniem ļāvām darīt to, ko viņi vēlas. Pats svarīgākais ir neuzspiest to, kur vecākiem šķiet, ka viņu bērnam ir talants. Ir jāļauj darīt to, no kā acis spīd. Bija brīdis, kad mums šķita, ka jaunākajam dēlam hokejā ir vēl lielāks talants nekā brālim. Zigis izauga ledus hallē, bet neslēpa – hokeju spēlēt nevēlas. Viņš izvēlējās kļūt par pavāru, un mēs ar viņu ļoti lepojamies,» saka Uldis.
