Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Eduards piedzima 1867. gada 3. oktobrī kā ceturtais bērns Jēkaba un Marietas Veidenbaumu sešu bērnu ģimenē. Būdams skolotāja dēls, Veidenbaums bija ārkārtīgi izglītots un inteliģents jauneklis – tekoši mācējis runāt deviņās, bet sapratis vēl trīs valodas.
Sengrieķu valodā lasīja Homēru, savu mīļāko dzejnieku Horāciju – latīņu valodā – un septiņpadsmit gadu vecumā sāka atdzejot viņa satīras un odas. Lasa literatūras klasiķus, apgūst valodas, mācās dabas zinātni un matemātiku. Grūtu algebras formulu atrisināšana viņam sagādā intelektuālu baudu. Jau no agra rīta Eduards sēžas pie grāmatām.
Trūkums – mūžīgais pavadonis
Veidenbaums sapņoja kļūt par juristu un tiesību zinātnes viņš apguvis Tērbatas universitātē. Tērbatas Ķeizariskā universitāte tolaik ir ļoti prestiža vācu augstskola ar vācu mācību valodu, un Veidenbaums ir sekmīgs students, plāno savu laiku. Saglabājušies viņa pieraksti ar precīzām norādēm, cik ilgi viņš mācās, cik stundas lasa, cik guļ. Studiju biedri mēģina viņu pierunāt stāties studentu korporācijā, bet Veidenbaumam nepatīk tajā valdošais augstprātīgais aristokrātiskais gars un naudas tērēšana uzdzīvei.
Tēva atstātie pieci simti rubļu ātri izsīkst, jālūdz brāļa Kārļa palīdzība, kurš, cik spēdams, atbalsta Eduardu, tomēr nevar dot vairāk kā simt līdz simt piecdesmit rubļu gadā. Lai nopelnītu naudu mācībām, Eduards piestrādā par privātskolotāju, taču trūkums ir viņa mūžīgais pavadonis. Mitekļi, kurus īrē, kļūst arvien nožēlojamāki. Brīžos, kad nav sava kakta, viņš pārnakšņo te pie viena, te pie cita studiju biedra. Krājas parādi. Vienubrīd viņš vienlaikus ir parādā trīsdesmit četriem cilvēkiem.
Naudas trūkuma dēļ Veidenbaums visu laiku dzīvo pusbadā, bieži vien iztiekot ar vienu ēdienreizi dienā, bet nespēj atteikties no smēķiem.
Papirosu dūmi savā ziņā gan ir lētākais līdzeklis izsalkuma remdēšanai.
Nelaimīga mīlestība
Veidenbauma dzīvē nozīmīga ir satikšanās ar kādu viņa privātskolnieku – Jeru pagasta Riemu māju saimnieka dēlu Eduardu Miķelsonu, kurš ieradies Tērbatā un vienojies ar Veidenbaumu, ka tas viņam palīdzēs kā eksternam sagatavoties ģimnāzijas beigšanas eksāmeniem. 1888. gada studiju ziemas brīvdienās Miķelsons uzaicina Veidenbaumu paciemoties savās tēva mājās Riemās, kas atrodas netālu no Rūjienas. Tur viņš iepazīstas ar Rūjienas mājskolotāju Olgu Loss, Miķelsona jaunākās māsas skolotāju. Olga ir jauna, skaista, gudra, studējusi, un tā ir divu gara līdzinieku satikšanās. Veidenbaums vēstulē brālim raksta, ka viņam ir modušās jaunas cerības.
1889. gada beigās, Tērbatā cīnoties ar naudas trūkumu un iegrimis dziļā pesimismā, Veidenbaums uz pusgadu izstājas no universitātes un, Miķelsona aicināts, brauc uz Riemām atgūt spēkus un uzlabot sabeigto veselību. Eduards vēstulē brālim uz Kalāčiem raksta: «Man te Riemās dzīve ļoti laba. Te cilvēki tik laipni kā cukurs pret mani. Kamēr te, esmu ielūgts un arī bijis vienās kāzās un vienā ballē, Endzelē. Lāga ļaudis!»
Jūtas ar Olgu ir abpusējas, bet romantiskā jūsma tuvās attiecībās nepāraug. Tolaik ieskati par tikumību ir stingri. Veidenbaumam atgriežoties Tērbatā, Olga raksta viņam vēstules. 1890. gada 4. decembrī nosūtītajā jautā: «Lūdzu, vai Jūs pa svētkiem uz Rūjienu neatbrauksiet? Tas tiešām būtu jauki. Daudz laimes uz eksāmeniem!» Olgas vēlēšanās piepildās. 1891. gada ziemas brīvdienās Miķelsonam līdzi uz Rūjienu atbrauc Veidenbaums, un tā ir pēdējā reize, kad viņš ilgāku laiku uzturas Riemās. Gada beigas nāk ar slimību, un nākamajā pavasarī, 1892. gada maijā, viņš mirst.
Uzzinājusi par Veidenbauma nāvi, Olga dziļās bēdās saslimst.
Viņu moka karsonis, kas pāriet dilonī, un gadu pēc Veidenbauma nāves mirst arī Olga.
Liktenīgais 14. decembra brauciens
1891. gada nogalē Veidenbaumam Tērbatas universitātē atlika nokārtot pēdējos eksāmenus. Sekmīgi vairākus nolicis, līdz nākamajiem vēlējās aizbraukt uz mājām. Aizņēmies ceļanaudu, rakstīja vēstuli mājiniekiem, ka 14. decembrī ar vakara vilcienu ieradīsies Cēsīs, lai viņu sagaida. Ģērbies plānā mētelītī, ar mātes adīto sarkano šalli ap kaklu, Cēsu stacijā izkāpis no vilciena, Eduards gaida brāli. Eduards nezina, ka viņa vēstule mājās vēl nav saņemta.
Noguris, salstot plānajā apģērbā un ciešot zobu sāpes, ko dabūjis vagona caurvējā, viņš satiek kādu braucēju, kam ceļš uz Kalāču pusi. Trīs stundu ilgajā braucienā ragavās ledainajā vējā Eduards pārsalst. Lai sasildītos, brīžiem no tām izlec un skrien kājām, tad sasvīdis atkal iemetas ragavās, kur krekls vai piesalst pie muguras.
Šis brauciens Veidenbaumam ir liktenīgs. Viņš smagi saslimst. Ārsts izraksta stipras zāles, māte vāra dziedinošas tējas, bet veselība strauji pasliktinās. Veidenbaums, pilns apņēmības atgriezties Tērbatā un nokārtot studiju beigšanas eksāmenus, cītīgi mācās, bet spēki iet mazumā, un,
atnākot maija ziedonim, viņš vairs nespēj piecelties no gultas un iziet no istabas.
Veidenbauma īsā dzīve aprāvās skaistākajā ziedonī, par ko viņš rakstīja savā dzejā. Pavasaris bija viņa mīļākais gadalaiks. No puķēm vismīļākās – rozes. Arī tās sagulst uz kapa, kad 1892. gada 1. jūnijā Eduardu Veidenbaumu apglabā Liepas kapos blakus tēvam. Atvadīties ierodas milzum daudz ļaužu, atbrauc studiju biedri ar lauru vainagu. Gājēju un pajūgu rinda stiepjas puskilometra garumā. Veidenbauma zārku apber ar ziediem. Tos met pāri cilvēku galvām, jo visi nevar tikt klāt.
