Dzimusi reizē ar Latviju

Sēlpiliete DZIDRA ELKSNE 18. novembri ir svinējusi vienmēr, arī tad, kad to nedrīkstēja darīt. Tā ir viņas dzimšanas diena. Vai tas nav laimīgs liktenis – piedzimt vienā dienā ar savu valsti? 1918. gada 18. novembrī.

Nekur tālāk par dzimto Sēliju Dzidra pasaulē nav gājusi. Skaistākā vieta, tuvākie cilvēki un katrs ceļa līkums, atmiņām piebiris.

Māsas netika uz balli

«Vecāki Anna un Kārlis Miezīši bija pusgraudnieki. Kaimiņos dzīvoja otri Miezīši, un, lai nejauktu, viens saukts par Melno Miezi, otrs par Balto Miezi. Maniem vecākiem laba mūra māja bijusi, bet piecpadsmitajā gadā, kad te nākusi fronte, visi aizgājuši bēgļu gaitās. Mani vecāki ar visiem bērniem un lopiem nonākuši Vidzemē. Divus gadus nodzīvoja Dzērbenē un, kad karš beidzās, septiņpadsmitajā gadā nākuši atpakaļ. Nekā te vairs nav bijis, fronte gājusi tieši pāri. Vienas vienīgas bumbu bedres un ierakumi.

Pirmo sākuši celt kūti lopiem, bet pašu dzīvošanai no dēļiem sasituši nojumi. Tur vecāki ar saviem sešiem bērniem mitinājās. Vecākās māsas Emīlija un Alma jau bija lielas – vienai divdesmit gadu, otrai septiņpadsmit. Viņām nav paticis, kad nācis zināms, ka mammai vēl viens bērns gaidāms. «Vai tad bērnu nepietiek?» viņas teikušas. Un māte vēlāk atzinusies, ka tobrīd, kad es piedzimusi, domājusi: labāk būtu, ja šis bērniņš nomirtu, – ziema nāk virsū, mājas nav… Vienīgajā, no dēļiem sasistajā istabiņā gulta pie gultas un turpat plītiņa, uz kuras ēdienu izvārīt. Vai tādos laikos varēs vēl vienu bērnu izaudzināt? «Grēks bija tā domāt,» atceroties manu piedzimšanu, māte teica, bet lielās māsas atminējās, cik todien dusmīgas bijušas. Viņas gribējušas iet uz balli. Tā bijusi sestdiena, un «Ķuzānos», kas tuvākajā apkārtnē bija palikušas vienīgās karā nenopostītās mājas un tur ierīkota skola, noticis sarīkojums. Koris dziedājis, un arī māsām uz dziedāšanu vajadzējis būt, bet vecāki nav laiduši, jo bērniņš gaidāms piedzimstam.

Tajos laikos, cik Dievs deva, tik bērnu bija. Bet kur ta’ dzemdēs tik mazā rūmītē? Pilna istabiņa bērnu. Kaimiņiene, mana tēvamāsa, iznesusi siena pūnē paladziņu, uz siena panta izklājusi, un es tur pussešos vakarā piedzimusi. Tūlīt mani paņēmusi priekšautiņā, ienesusi istabā, māsas palīdzējušas nomazgāt. Tovakar mūsmājās neviens nezināja, ka todien nodibināta arī Latvijas valsts. Sarīkojumā «Ķuzānos» tas tika pateikts, bet, tā kā māsas uz balli nepalaida, ziņa tovakar līdz mums neatnāca.

Sarīkojumā bijis klāt arī mūsu slavenais novadnieks komponists Pēteris Barisons. Vēlāk dzīvē es viņu satiku un mēs bijām pazīstami. To vienādiņ esmu teikusi – esmu dzimusi pie kūtiņas siena pūnītē vienā dienā ar Latviju.»

Mīļā Sēlpils skola

«Trīs gadus pēc manis, 1921. gadā, mātei piedzima vēl viens bērniņš, brālītis Arnolds. Mēs bijām piecas meitas un trīs dēli. Kad dzima jaunākais brālītis, mājas jau bija uzceltas. Šitās pašas, kurās vēl tagad dzīvoju, – «Līgotnes». Tolaik gan tās sauktas par «Kleberiem», bet ar tādu vārdu bijušas četras mājas un kādu vajadzējis pārkrustīt. Mājas uzcēlām paši. Vecākās māsas mežā brauca un kokus veda. Tas, ko no bērnības atceros, cik grūti visi strādājām. Arī paši mazākie katrs pa savam spēciņam kaut ko darījām. Kad skaidas jumtam ēvelēja, viens no brālīšiem, Artūrs, kas bija dažus gadus par mani vecāks, zirgu kučierēja, bet mēs ar māsiņu Ernu vācām skaidas un likām malā. Kaut mazumiņu, bet katrs, ko spējām, to darījām.

Brīnumainā kārtā liepas, ko tēvs bija pagalmā iestādījis, vecākajām meitām piedzimstot, frontei pāri ejot, bija palikušas neskartas. Zem tām es piedzimu, uzaugu un mūžu nodzīvoju. Viena no vecajām, mīļajām liepām vēl arvien stāv. Nu jau tai vairāk nekā simt gadu. Otru dabūjām nozāģēt – bija caurs vidus. Ja tāds milzīgs koks kādā rudens vakarā lūztu, postaža būtu briesmīga.

Otrs, ko no bērnības atceros, cik ļoti mums visiem gribējās mācīties. 1928. gadā atklāja mūsu skaisto, balto Sēlpils pamatskolu. Līdz tam Sēlpils bērni gāja uz «Ķuzāniem», kur bija pirmās klasītes, un uz Vīgantes skolu Staburagā. Tikko Sēlpils skola bija uzcelta, jau ar pirmo dienu bijām tajā. Sāku iet pirmajā klasītē, Erna – trešajā, Artūrs – piektajā. Pēc diviem gadiem uz skolu veda arī Arnoldiņu. Atceros pirmo braucienu, kā tēvs mūs sasēdināja vezumā un veda uz skolu. Ratos katram ielika koka gultiņu, ko tēvs bija uztaisījis, salmu maisiņus, paladziņus, deķus, spilvenus un dvieļus, tos māte sasēja lielā paunā. Ratu priekšā ielika divas kastītes, kurās bija ēdamais visai nedēļai. Kopgalda skolā tad vēl nebija. Apkopēja tikai tēju izvārīja. Ar to, kas no mājām bija līdzi iedots, vajadzēja iztikt. Mums kastītēs katram bija pa biezpiena bļodiņai, sviestiņš, žāvētas gaļas gabaliņš un maizes kukulis. Pašiem ar visu vajadzēja tikt galā – sešos no rīta celties, gultiņu saklāt, nomazgāties. Septiņos bija brokastiņas, tad sākās stundas, pēcpusdienā mācījās nākamajai dienai uzdoto. Man vislabāk patika dziedāšana, kuru mācīja skolas direktors Jānis Šīrons. Katrs rīts skolā sākās ar mazpulcēnu himnu «Lai ar sauli laukā ejam!». Latvijas himnu dziedājām svētkos un kādos īpašos gadījumos. Dziedāšana skolā bija obligāta, tāpat kā ticības mācība. Vācu valodas skolotāju Vembri mēs, visi bērni, ņēmām par priekšzīmi. Viņa bija stingra, akurāta un taisnīga. Viņa mācīja arī latviešu valodu un fizkultūras stundas vadīja.

Vienu klasi augstāk mācījās Jānis Elksnis. Viņš dzīvoja «Ķuzānos» – tās bija viņa mājas, kurās pēc Pirmā pasaules kara skoliņu ierīkoja un kur todien, kad es piedzimu, manas māsas uz balli gribēja iet. Mēs ar Jāni sadraudzējāmies. Viņš pie mūsu kaimiņa Miežu Pētera, kas bija diriģents, nāca mācīties vijoli spēlēt. Pēteris bija mums arī rada. Sēlpils pamatskolas orķestrī Jānis spēlēja klavieres, mandolīnu, arī čellu, bet vismīļākā viņam bija vijole. «Pagaidi mani, kamēr mēģinājums beidzas, iesim reizē uz māju!» Jānis bieži lūdza, un es arī gaidīju. Tā bija skolas bērnu draudzība, nekas vairāk. Jānim bija vecāka māsa, kas mācījās Sērenes lauksaimniecības skolā. Ar viņu arī bijām draudzīgas. Kad Jānis beidza pamatskolu, māsa viņu pieteica Sērenes skolā Lauksaimniecības nodaļā. Meitenes Sērenē mācījās mājturību, un arī mani Jāņa māsa pēc Sēlpils pamatskolas tur pieteica.»

Lai būtu laba saimniece

«Man no Sērenes lauksaimniecības skolas laikiem palikušas bildes, kur mēs, visas meitenes, stāvam tautastērpos. Tos pašas noaudām un uzšuvām. Visas audām Krustpils novada rūtainos svārkus, bet villainītes izšuvām katra ar citiem rakstiem. Viena gada laikā tautastērpam vajadzēja būt gatavam. Audām arī aizkarus un dvieļus, paklājus un sienas segas. Nāca arī sīkāki darbiņi, kas bija jāiemācās, – pašūt visu apakšveļas kārtu sev, vīram un bērniņam. Tāds pats komplekts cimdu un zeķu bija jānoada sev, vīram un bērnam. Mājturības stundās virtuvē iemācījāmies gatavot ikdienas un godu ēdienus, cepām maizi un tortes, klājām godu galdus. Kūtī gājām strādāt, un visu par lopiem mums vajadzēja zināt. Dārzā potējām ābelītes, veidojām puķu dobes un apguvām skaistas sētas iekārtošanas prasmes. Divu gadu laikā mums iemācīja visu, kas jāzina un jāprot labai lauku sētas saimniecei. Man mācībās gāja viegli. Šo to mājās jau no mammas un vecākajām māsām biju noskatījusies.

Ceļš uz Sēreni un mājām mums ar Elkšņu Jāni atkal bija kopīgs. Ar vilcienu braucām līdz Seces stacijai, tad septiņus kilometrus līdz skolai gājām kājām. Tāds mazs ceļa gabaliņš, ko paieties, par visu ko runājot…»

Pērkona rūkoņā salaulāti

«Tas laimes brīdis, kad sākās jaunība un viss izskatījās tik cerīgi, bija īss. Mēs ar Jāni dziedājām Sēlpils korī. Mums bija brīnišķīgs diriģents Kārlis Grasbergs. Es atceros pēdējos brīvās Latvijas Dziesmusvētkus Daugavpilī. Jānis toreiz tur nebija. Viņš aizgāja dienēt Latvijas armijā. Mūsu Sēlpils korītis kopā ar visiem stāvēja Stropu estrādē. Gaidījām Kārli Ulmani, bet viņš neatbrauca. Jutām, ka notiks kas nelāgs. Trīs reizes dziedājām «Dievs, svētī Latviju!» un raudājām. Ziņa, ka Latvijā nāk iekšā krievu tanki, izplatījās ātri.

Mēs ar Jāni jau bijām norunājuši, ka precēsimies un būsim kopā. Bet sākās karš, Jāni iesauca latviešu leģionā, arī manu brālīti Arnoldiņu paņēma – jauns puika vēl bija, bet aizsūtīja uz fronti. Jānis Jēkabpilī dzelzceļa tiltu sargāja. Apkārtnes meži bija pilni ar partizāniem, un viņi tiltus mēģināja uzspridzināt. Kādā reizē Jānīti gandrīz nošāva. Cigarešu etvija, kas bija krūšu kabatiņā, paglāba. Lode atsitās pret to un nogāja sānis, ievainodama rokā. Uz īsu brīdi viņu palaida mājās, bet drīz vien bija jāiet atpakaļ. Nolēmām, ka vasarā precēsimies, taču uz to laiku, kad gribējām, Jāni nepalaida.

Un tad jau fronte bija pavisam tuvu. Daugavas mūsu pusē vēl bija vācieši, bet otrā krastā jau krievi. Ceļi pildījās ar bēgļiem. Virs Sēlpils baltajiem lielceļiem visu laiku stāvēja putekļu mākonis – brauca zirgu pajūgi, govis dzina līdzi. Mēs ar Jāni braucām uz baznīcu. Bija kapusvētku sestdiena, 24. jūlijs. Sēlpils baznīcā mūs gaidīja mācītājs, lai salaulātu. Man mugurā bija pašas austais un šūtais Zemgales tautastērps, Jānim – tā pati armijas forma, kā no frontes atnācis. Mans līgavas pušķis bija liels klēpis balto pīpeņu, kas bija saplūktas, lai kaisītu mūsu ceļā uz altāru, bet bērni, kam tas bija jādara, sakautrējās un nobijās. Es to pušķi paņēmu. Kad gājām baznīcā, redzēju, ka virs Daugavas savilcies melns mākonītis. Debesis bija skaidras, saule spīdēja, bet pamalē tā kā pērkons ducināja, kā frontes dunoņa skanēja. Pēkšņi sākās tik šausmīgs pērkona negaiss, ka nedzirdējām ne kori, kas baznīcā dziedāja, ne mācītāja teiktos vārdus. Kāzu viesi raudāja, un mēs ar Jāni arī nevarējām asaras valdīt. «Ko lai es jums saku, jaunie ļaudis? Ar uguni, lielgabalu šāvieniem un pērkona rūkoņā jūs esat salaulāti,» mācītājs, mūs svētījot, teica. Vēja aukas varēja just arī baznīcā. Skatījos uz sveču liesmām, kas svečturos plaka un atkal cēlās, bet neviena svecīte nenodzisa. Man tā likās laba zīme.

Kad izgājām no baznīcas, vētra bija rimusi un atkal spīdēja saulīte. Mūs ar dziesmu sagaidīja Sēlpils koris. Jā, un baznīcā, kad laulājāmies, skaistus korāļus uz ērģelēm mums spēlēja pats Pēteris Barisons. Viņš bija atbraucis no Rīgas uz kapusvētkiem. Pirms diviem gadiem, kad nomira viņa mammiņa, es par saimnieci bērēs gāju. Kaimiņmeitene palīdzēja galdus klāt, un, kad Barisons jautāja, kā mums par darbu atlīdzināt, viņa teica: «Tagad nekā, bet, kad Dzidra precēsies, tu viņai vienu dziesmu nospēlē!» Un Barisons tiešām manā kāzu dienā atnāca uz baznīcu un skaisti nospēlēja. Mēs ar Jāni viņu uz mielastu saucām, bet Barisons steidzās atpakaļ uz Rīgu. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks – vienkāršs, sirsnīgs. Vienmēr par viņu domāju, kad Dziesmusvētkos dziedāju viņa slaveno «Dziesmai šodien liela diena».

Pie mielasta galda, kuru pati, Jāņa māsai piepalīdzot, biju gatavojusi un klājusi, visu nakti negulēdama, bija kādi septiņdesmit cilvēki. Tie uz ilgiem gadiem palika mūsu pēdējie godi. Daudzus no tiem cilvēkiem nekad vairs nesatikām. Jāņa māsīca ar savu ģimeni bija no Vidzemes atbraukusi, bet netika vairs atpakaļ. Visi ceļi bija nogriezti, atlika vien doties uz Rīgu, tālāk uz Kurzemi un tad pāri jūrai emigrācijā. Viņi nonāca Austrālijā. Brālīti Arnoldu, kas bija leģionā un, karam beidzoties, nonācis vācu pusē, dzīve aizveda uz Ameriku. Šajos gados, kad Latvija kļuva brīva, viņš atgriezās dzimtenē. No mums, astoņiem bērniem, divi vien vairs esam palikuši.

Pēc kāzām Jānim tūlīt atkal vajadzēja atgriezties savā armijas daļā, bet viņš palika mājās un slēpās mežā. Visi dabūjām aiziet no mājām, jo te ienāca vācu armijas štābs. Ar visiem lopiem dzīvojām pie meža ganībās. Tur mēs ar Jāni pa kluso satikāmies. Viņi mežā bija vairāki puiši, kuri negribēja karot ne pie vāciešiem, ne pie krieviem. Vācieši atkāpās, bet Jāni, kad viņš nāca uz mājām mani apciemot, krievi saņēma un gandrīz nošāva.»

Atsakies no vīra!

«Tas bija neziņas un bēdu pilns laiks. Jāni vispirms turēja Jēkabpils cietumā, tad aizveda uz Daugavpili. Katru mēnesi pa divām reizēm braucu, lai aizvestu vīram kaut ko ēdamu. Klāt nelaida, bet paciņu nodot varēja. Pēdējo reizi abas ar kaimiņieni zirdziņa pajūgā uz Daugavpili aizbraucām martā. Kādas tur ratu rindas pie cietuma stāvēja! Cilvēki no visas Latgales un vēl tālāk bija braukuši, cerībā kaut ko par saviem tuviniekiem uzzināt un sūtījumu nodot. Teica – nedēļām stāvot un gaidot. Mana kaimiņiene, kura krievu valodu zināja, manu pekelīti ar kādu virtuves strādnieci Jānim iesūtīja. Tā arī bija pēdējā reize, kad tiku uz Daugavpili. Es gaidīju bērniņu, un divpadsmitajā maijā man piedzima Rasiņa. Pēc gadiem uzzināju, ka tieši tajā dienā Jāni veda uz Sibīriju. Naktī dzirdējis, ka es viņu saucu. Pilnīgi skaidri mana balss skanējusi. Vēlāk, kad varēju viņam vēstuli nosūtīt un par Rasiņu uzrakstīt, uzzināja, ka tieši tonakt, kad mani dzirdējis, viņa meita piedzimusi.

Mēs ar Rasu dzīvojām «Ķuzānos» pie vīramātes. Staburagā bija nodibināts kolhozs «Drosme», mani tajā pieņēma, bet vīramāti ne. Teica – kulakiem kolhozā nav vietas. Nekādi lielsaimnieki «Elkšņi» nebija. Tikai trīsdesmit hektāri zemes. Kādu dienu mani izsauca uz kolhoza kantori. Tur sēdēja daudzi vietējie, kurus pazinu, un daži sveši. Saruna bija briesmīga. Man lika atteikties no vīra. Lai es uzrakstot, ka viņš bijis nelietis, tautas ienaidnieks, kas mani apmānījis. Man tūlīt iedošot jaunus dokumentus, sūtīšot skoloties, man būšot labs darbs un laba dzīve. Sēdēju un raudāju. Teicu, ka Jānis nevienam neko sliktu nav darījis, ka viņš vienmēr bijis godīgs cilvēks. Un tad viens ar apsēju pār aci, kuru nepazinu, bet kurš izturējās viscilvēciskāk, teica: «Jums tomēr tas galavārds jāsaka. Ko darīsiet?» Jautāju: «Ko jūs manā vietā darītu?» Tas cilvēks klusēja. Visriebīgāk izturējās vietējie partijnieki. Kad pateicu – no vīra neatteikšos –, kāds no viņiem nošņāca: «Nu, tad paliec vēl pastrādāt!» Tā saruna bija februārī, bet divdesmit piektajā martā mūs visus no «Ķuzāniem» izveda. Bija 1949. gads, un mēs uz astoņiem gadiem nonācām Sibīrijā. Izveda vīramāti, vīrabrāli Osvaldu, kas bija precējies ar manu draudzeni Dzērvīšu Veltu. Viņiem bija gadu vecs dēliņš. Manai Rasiņai tad bija četri gadi.

Kad mūs sadzina vagonā, lai vestu uz Sibīriju, Rasiņa teica: «Pie tēta brauksim!» Es arī domāju, ka mūs vedīs turpat, kur Jānis. Viņš bija ziemeļos, bet mums izsēdināja Omskas apgabala Sargatkas rajonā. Kad tajā naktī vilciens apstājās un mums visiem lika izkāpt, domājām, ka turpat arī mūs nošaus. Briesmīgi raudājām, bērnus apķēruši, bet kāds krievu virsnieks garāmiedams teica: «Neraudiet! Jūs nešaus, vedīs uz kolhoziem strādāt.»»

Garais mājupceļš

«Sibīrijas laiks bija ļoti grūts. Pirmo gadu gāju lauku darbos. Rasiņu visur stiepu līdzi. Viņa bija laba, mierīga meitenīte. Nosēdināju pie gubiņas, kamēr pati krāvu sienu, un viņa pacietīgi savā nodabā dzīvojās. Vēlāk man iedeva govis slaukt. Domāju – galvenais izdzīvot un nosargāt bērnu. Manai draudzenei Veltiņai Sibīrijā piedzima bērniņš. Andrītim bija četri gadiņi, kad saslima ar difterītu. Tuvumā neviena ārsta, kas varētu palīdzēt. Velta un Osvalds brauca naktī divdesmit kilometru pēc feldšera, bet nepaguva. Andrītis uz manas Rasiņas rokām nomira. Kad varējām atgriezties mājās un braucām uz Latviju, Rasiņa raudāja: «Kā mēs Andrīti atstāsim vienu Sibīrijā?»

Man Sibīrijā piedzima Anitiņa. Kad Jāni atbrīvoja, viņš brauca pie mums uz Sargatku. Rasiņai bija jau desmit gadu, kad viņa pirmo reizi satika savu tēvu. Ļoti viņu gaidīja.

Kad Staļins nomira un izsūtītie varēja sākt atgriezties mājās, mūs visus laida, bet Jānim neļāva braukt uz Latviju. Teica – neesot braucis, kad atbrīvots, ieradies pie mums labprātīgi, tāpēc viņam jāpaliek Sibīrijā. Īstais iemesls bija cits. Jānim bija zelta rokas – kolhozā būvbrigādē strādāja, gaterī, visu ko prata, šņabi nedzēra. Kāpēc lai tādu strādnieku laistu prom? Mums atkal bija lieli pārdzīvojumi. Bet tad nomainījās ciema vecākais un atzina, ka nav likumīgi Jāni pret viņa gribu paturēt Sibīrijā. Piecdesmit septītajā gadā beidzot braucām mājās. Mums bija šujmašīna, mutes bļoda un divi bērni. Vairāk itin nekā.

Jāņa mājās «Ķuzānos» bija ierīkots kolhoza kantoris. Māju mums atpakaļ neatdeva, bet vienā galā dzīvot ielaida. Reiz mūsu galā ienāca viens no tiem, kas man lika atteikties no Jāņa. Paskatījās uz Rasu un noteica: «Ak tad nenosprāgi gan?» Man šermuļi pārgāja pār kauliem. Tie bija viņa pirmie vārdi bērnam, kas atgriezies no Sibīrijas. Tas riebeklis kolhozā bija brigadieris un vienā reizē pēc kulšanas, kur es arī strādāju, gribēja mani ievilkt salmu kaudzē. Teicu: «Es ar tevi vienos krūmos di… neietu, kur nu vēl mīlēties!» Tāpat kā toreiz pirms izvešanas viņš piedraudēja: «Pagaidi, pagaidi, padzīvo vēl, tad redzēsi, kādu dziesmu drīz dziedāsi!»

Mēs atnācām uz Sēlpili, uz manu vecāku mājām. Viņi bija miruši, māsa Marta, kura te dzīvoja, gāja prom pie saviem bērniem. Sēlpilī mūs labi uzņēma. Man iedeva kopt teļus. Jānis strādāja gaterī. Kādu dienu Jānis bija saticis to cilvēku ar aizsieto aci, kurš bija klāt, kad man lika atteikties no Jāņa, un par to gadījumu viņam izstāstīja. «Es tavu sievu pazinu. Viņa tevi pret savu labumu neiemainīja,» viņš teicis. Tas cilvēks tolaik Sēlpilī strādāja.

Neko sliktu par tiem gadiem Sēlpilī nevaru teikt. Labi cilvēki apkārt. Gāju korī dziedāt un ansamblī, Jāni pieņēma orķestrī. Dejot gājām. Audzinājām savas trīs meitas. Nākamajā gadā pēc atgriešanās mājās mums piedzima Ligitiņa. Kāda nu tā iekārta bija, ar tādu bija jāsamierinās un tādā jādzīvo. Vīgantes parkā pie Staburaga sarīkojumi notika, dziedāšanas un balles. Sirdssāpes bija šausmīgas, kad to visu skaistumu applūdināja. Jānis briesmīgi pārdzīvoja. Man vēl tagad acīs stāv, cik skaisti ziemā Staburags vizuļoja kā ledus kalns un milzīgas lāstekas uz leju karājās. Mēs jau sapratām, ka to visu mums atņem, lai tautu salauztu un mēs nedomātu galvu celt uz augšu.»

Sapnis par brīvību

«Beigās jau likās tik neiespējami, ka Latvija kādreiz varētu tikt brīva. No padomju dzīves bijām noguruši un arī samierinājušies, ka nekas nemainīsies. Vismaz nāve un Sibīrija vairs nedraudēja, meitas izskolojām, mazbērnus sagaidījām. Varējām dzīvot paši savā mājā. Vienmēr atcerējos un stāstīju, kā mūsu «Līgotnēs» 1933. gadā Kārlis Ulmanis ciemojās. «Viss jums te tik skaisti, bet ūdensvadu gan vajadzētu ievilkt,» Ulmanis toreiz, visu apskatījis, teica. Aka mums bija pagalmā. Viņš pie mums ciemojās, mazpulcēnu darbus skatīdamies. Es biju mazpulcēnos, brāļi un māsas arī. Mums liels dārzs bija, rozes ap māju ziedēja. Šķirnes lopi kūtī, sugas bullis, ko vēl Koknesē uz lauksaimniecības izstādi vedām. No sarunām toreiz mūsmājās atceros, ka Ulmanis visu zināja un saprata par lauku darbiem. Viņš bija vienkāršs un draudzīgs. Otra tāda valstsvīra mums vairs nav bijis, tautai tik tuva.

Kad nāca Atmoda un sākās visi lielie notikumi, mēs ar Jāni caurām dienām un naktīm sēdējām pie televizora un radio, raudājām no prieka un pārdzīvojumiem. Uz barikādēm gribējām braukt, bet mūs neņēma – teica, ka savas kaujas esam izcīnījuši, tagad ir jauno daļa. Mūsu mazdēls, Rasiņas dēls, barikādēs bija. Sagaidījām tomēr mēs brīvo Latviju, sagaidījām.

Mēs ar Jāni runājām, ka uz savu sešdesmit piecu gadu kāzu jubileju taisīsim lielu balli. Visus radus salūgsim. Kādiem simts cilvēkiem tad godu galdi ir jāklāj. Tikai paši tuvākie, kad sabrauc, tad jau esam divdesmit pieci. Mums ar Jāni ir trīs meitas, septiņi mazbērni un seši mazmazbērni. Tieši viena gada līdz lielajai ballei mums ar Jānīti pietrūka. Šovasar dienu pirms mūsu sešdesmit ceturtās kāzu gadadienas bija mana Jānīša bēru diena. Nolikām viņu zem mūsu vecās liepas un no mūsu māju pagalma izvadījām.

Jānis ilgi slimoja un caurām naktīm mani sauca, lai pasēžu pie viņa. Kad Jāņa vairs nav, miegs nenāk un naktīs visu dzīvi pārdomāju. Arī tad, kad esmu viena, ir sajūta, ka Jānis tepat vien blakus istabā ir. Tikai uz brīdi piemidzis un mani nesauc. Kad slims gulēja, arī dienā vienādiņ gribēja, lai pie viņa sēžu. «Ko tu visu laiku strādā? Vai tad pa garo mūžu vēl neesi darbus apdarījusi?» viņš teica. «Nāc, sēdi pie manis! Parunāsimies.» Un tā es vēl arvien ar savu Jānīti runājos. Par Latviju, par mums, par bērniem. Mūsu liepai šoruden tik skaisti bira lapas un noklāja visas takas, garos gados iemītās.»