Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Viņa stāsta, ka nakts iziešanas plānotas ļoti rūpīgi, lai izlavītos nepamanīta. Viņa pat ieeļļoja durvis, lai tās nečīkstētu. «Es jau biju atkodusi, kurā brīdī – es zināju tēta ciešāko miegu. Bet, lai tiktu ārā pa durvīm, man bija jātiek garām guļošam tētim, kurš guļ ar vaļā durvīm,» stāsta Elīna Didrihsone.
Jautāta, vai kādreiz tika pieķerta, Elīna atbild apstiprinoši: «Reiz mamma zvanīja trijos naktī un prasīja: Kur tu esi? Viņi man baigo cirku toreiz uztaisīja, es dabūju riktīgi,» atceras Elīna.
Viņa tolaik centusies izlocīties no situācijas sakot, ka draudzenei bijusi «sos situācija» un viņai steidzami bija jādodas palīgā. Pēc šī gadījuma Elīna izdomāja veidu, kā nodrošināties, lai vairs netiktu pieķerta: «Kopš tās reizes es savus pieaudzētos matus atstāju gultā.»
Tāpat Elīna atklāj, ka bērnībā izjutusi lielu draugu trūkumu. «Bērnībā likās, ka mani mazliet slāpē apkārtējā vide – man bija jābūt klusākai, mierīgākai. Manis bija pārāk daudz. Tas mani pamudināja pārvākties uz Rīgu, kur likās, varu būt tāda, kāda esmu. Es sev teicu: «Tā, Elīna, tu tiksi uz Rīgu, kur neviens tevi nezina. Varēsi vilkt, ko gribi, un varēsi uzvesties, kā gribi’,» stāsta Elīna Didrihsone.
