Rīga +7°C 
Olafs Seviško
LPSR Operas un baleta teātrī 1950. gadā bija pieci diriģenti. Galvenais diriģents – Mihails Žukovs un diriģenti Rihards Glāzups, Edgars Tons, Arvīds Jansons un Jānis Hunhens. Martā aktivizējās uzbrukumi diriģentam Arvīdam Jansonam. Partijas sapulcē Vilhelmīne Volkova mudināja biedrus: «Kadru audzināšana ir pats svarīgākais uzdevums, un mums ir jānovēro mūsu cilvēki, kuru vidū ir tādi, kas līdz šim nevēlas saprast valsts uzdevumus, no tādiem ir jāatbrīvojas. Bet ir tādi cilvēki, kas ir jāaudzina, piemēram, jaunais diriģents A. Jansons ir jāpāraudzina, jo viņš pilnīgi nemaz nemācās un ir pilnīgs politiskais analfabēts.» Arvīds Jansons bieži centās nogludināt operā uzliesmojošo intrigu asumus, viņš aizstāvēja savus orķestrantus pret nepelnītiem direkcijas uzbrukumiem, un tas nesakrita ar partijas viedokli par padomju diriģenta stāju. «Diriģents A. Jansons orķestra ceham nav autoritāte. Ir nepieciešams, lai mūsu vadošie biedri, konkrēti diriģents Jansons A., paaugstinātu savu politisko apziņu, tad nebūs vairs nepareizās attieksmes pret saviem orķestra ceha darbiniekiem,» ziņoja biedrs Upenieks (kurš pats, kā vēlāk atklājās, pēc 1905. gada revolūcijas bija piestrādājis par tulku cara soda ekspedīcijās). «Ir jāatzīmē, ka daļa darbinieku spītīgi nesaprot, vēl vairāk – nevēlas mūs saprast,» turpināja aģitēt Volkova. «Piemēram, diriģents A. Jansons, kas nomaldījies divās priedēs, no kurām viena ir teātris, otra – mājas. Anna Priede, kas sava vīra iespaidā tēlo garīgi neattīstītu cilvēku. Pankrate, kas bieži un nevajadzīgi palaiž mēli. Orķestra mākslinieks Reinvalds, kam ir bezgalīgas un ļoti draudzīgas attiecības ar Brehmani-Štengeli un kas vēlēšanu dienā teātra bufetē atļāvās pateikt: «Vēlēšanas ir, bet maizes nav.» Katram šim cilvēkam ir personīgi jāpievērš nopietna uzmanība.» [..]
Sapulcē biedrs Upenieks centās pievērst augstāko priekšnieku uzmanību [..] problēmai: «Teātrī klibo disciplīna, turklāt par vainīgiem uzskatu mūsu vadošos darbiniekus, kuri rāda sliktu priekšzīmi. Piemēram, diriģents Žukovs, kas bieži ir teātrī redzams iereibis un par to nesaņem nekādus sodus, uz ko vēlāk norāda orķestra mākslinieki.» Pilsētas CK locekli Pugo šādi sīkumi neinteresēja, bija kas svarīgāks: «Teātrī ir cilvēki, kas savas pagātnes dēļ nevar tajā atrasties. Partorganizācijai ir jāpievērš lielāka uzmanība šim jautājumam.» Tā jau bija augstākas personas pavēle rīkoties, un nav šaubu, ka teiktais attiecās uz Arnoldu Skaru. Ir zināms, ka par viņu vienmēr tika lemts visaugstākajā līmenī, to apliecina arī operas partijas sekretāra Viktora Igara dzīvesbiedre Magdalēna Igare. Viņa pastāstīja:
«Mēs ar Skaru Operā kopā strādājām, kolēģi bijām, un viņš bieži pie mums ciemojās. Viņš bija viens, un viņam acīmredzot nekur citur nebija tādu attiecību vai ģimenes draugu, tāpēc viņš nāca pie mums. Mans tēvs pusdienas taisīja, un mēs aicinājām arī Arnoldu, lai viņš nāk uz pusdienām, un viņš arī nāca. Skara alkoholu nelietoja, ja kādu glāzīti kādreiz iedzēra, tad teica – vairāk par vienu ne. Mēs jau nebijām nekas, mēs bijām koristi, bet laikam viņam patika pie mums, ja jau viņš nāca. Mans vīrs zināja visas krievu operas no galvas, un Skaram bija interesanti ar viņu runāt taisni par mūziku un operām. [..]
Skara parasti nepiedalījās nekādās atzīmēšanās operā, kad pēc pirmizrādēm visi saiet kopā, iedzer un uzkož. Tādā ziņā, var teikt, viņš bija savdabīgs, bet nekādā gadījumā viņš nebija slikts cilvēks, es nekādi nevaru iedomāties, ka viņš kādreiz kādam varētu ko nodarīt. Bet ar pašu Skaru ļoti nesmuki apgājās. Pirmkārt, tur visiem, Davidonei un Plūksnam iedeva «Nopelniem bagāto», bet Skaram nedeva. Viņam to iedeva stipri vēlu [..] –pirms Maskavas dekādes. Tāpēc ka bija vien jādod, jo ko tad opera darītu bez viņa, viņš taču bija galvenais tenors, varoņtenors, un, ja viņš nebrauc, tad opera nevar braukt uz Maskavu.»
Kā redzams no daudzajām skatītāju atsauksmēm, Skaras operu tēli [..] sildīja cilvēku sirdis, bet ar piebildi – to cilvēku sirdis, kas šajā drūmajā laikā nebija zaudējušas spēju just, un tādu tomēr netrūka. Viņš nesildīja bailēs sažņaugtos režīma atbalstītājus, viņš nesildīja «atsaldētos» CK lēmumu pildītājus, tas tiesa. Bet viņš sildīja aizspriedumu nesamaitātās jauniešu sirdis. Ne viens vien jaunietis no Skaras dziedātām izrādēm aizgāja ar asarām acīs. Ne viens vien pēc šīm izrādēm kopā ar citiem lielā pūlī drūzmējās pie operas nama personāla izejas cerībā ieraudzīt un varbūt satikt aci pret aci savu pārdzīvojumu «vaininieku». Uz skatuves tik spožu iemiesošanās meistaru, bet sadzīvē kautrīgo, kluso, neuzkrītošo cilvēku, kurš vairījās no jebkādas popularitātes. Ne viens vien mūsdienu sirmgalvis, atceroties tos laikus, saka: «Skara, jā! Vēl šodien viņa Hermani redzu savu acu priekšā kā dzīvu.» Arnoldu Skaru publika apjūsmoja tā, kā mēdz apjūsmot mūsdienu populārās mūzikas zvaigznes, un tās nebija tikai meitenes, lai gan vairākums jūsmotāju bija tieši viņas.
«Studentes bariem skrēja uz viņa izrādēm, nelika miera, pat sauļojās uz pretējās mājas jumta, nemaz nezinādamas, vai Skara maz ir mājās. Uz ielas stāvēja rindās pēc autogrāfa, fotografēja. Arī es stāvēju,» tā atmiņās dalījās viena no šīm meitenēm, kura vācu laikā bija dzirdējusi latviešu labākos tenorus un varēja to sniegumu salīdzināt ar pēckara gados dzirdēto.
«Pēc 1944. gada oktobra, kad atsākās operas darbība, mani ļoti interesēja, kas tagad tur dziedās. Marisa Vētras, Priednieka-Kavaras vairs nebija, tie bija aizbraukuši. Bija vēl Osips Petrovskis, bet viņš bija liriskais tenors, dziedāja «Traviatā». No agrākajiem dziedātājiem es dievināju Alīdu Vāni, Mildu Brehmani-Štengeli, gaidīju, vai nebūs atkal «Aīda», «Masku balle».
Izrādes atsākās, un diezgan drīz parādījās Arnolds Skara, pārnācis no Liepājas teātra. Kad viņu redzēju mūsu Operā pēc kara, pirmais iespaids bija: vai, kur smuks! Priednieka-Kavaras balss jau brīžiem tā asi aizskanējās, Skaras balss bija laba, tā skanēja pāri orķestrim, un sevišķi ansambļos tā ļoti labi iekļāvās, varēja dzirdēt, kā balsis saliedējās. Mariss Vētra duetos neskanēja tik labi kā Skara. Sevišķi man patika Skaras Pinkertons no «Čo-čo-sanas» – viņš bija tik stalts un izskatīgs kara virsnieks. Skara ļoti ātri attīstījās, balss pieņēmās spēkā. Viņš dziedāja visas dramatiskās lomas. [..] Marisa Vētras tēlojums man tā negāja pie sirds kā Skaras, jo Vētra bija kā tāds lauku puisis, viņu man labāk patika klausīties, nevis skatīties. Tāpat, ja runā par Artūru Frinbergu, tad noteikti devu priekšroku Skaram.» [..]
Pirmajos pēckara gados Arnolda Skaras viedoklis vokālajos jautājumos operā tika ņemts vērā, [..] direktors Meija pieaicinājis Skaru izšķirt strīdu, kas bija radies par lomu sadali. Vēlāk pret viņa dziedāšanu un vokālo skolu radās iebildumi, bet tas bija vairāk saistīts ar vēršanos pret dziedoni vispār. Skaram 1953. gada novembrī oficiāli uzdeva konsultēt jaunos solistus, turklāt tas iekrita tieši tajā laikā, kad laikraksti viņu pastiprināti kritizēja. Kopš tā laika ilgus gadus viņa vokālajā «pārraudzībā» bija dziedonis Maigurs Andermanis. Pie Skaras ik pa laikam konsultējās arī citi solisti un kora mākslinieki. Vēlākajos gados, kad operas galvenais diriģents sāka mērķtiecīgi izskaust bel canto dziedāšanas pamatprincipus, arī Skaras zināšanas bija traucēklis, un tās sāka uzskatīt par nepareizām.
Latvijas Valsts konservatorijā dziedonim «ieeja» nepārprotami bija liegta, par to rūpējās arī kādreizējais kolēģis Aleksandrs Viļumanis. Un tā Arnolds Skara, beidzis savas solista gaitas operā, sāka strādāt Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā. Viņam nebija akadēmiskās izglītības, tāpēc drīz vien radās sarežģījumi. Rīgas mūzikas skolu un Latvijas Konservatorijas vokālie pedagogi, tostarp daudzās, nez no kurienes atbraukušās krievu «dāmas», varēja lepoties ar padomju muzikālo mācību iestāžu diplomiem. Bet Skara, stājoties darbā, spēja uzrādīt tikai Drēzdenē apdegušo Fišera-Ferri ieteikuma lapiņu, kurā pat nebija salasāms viņa vārds. Smirnova un Šellenberga atsauksmes tajos gados pieminēt nebija prātīgi. Skolas kadru daļā dziedonis iesniedza savu ilggadējo kolēģu, režisora Vasiļjeva, solistu Arnolda Jēkabsona un Miķeļa Fišera oficiāli apliecinātu izziņu, ka viņš tik tiešām mācījies privāti pie ārzemju mūzikas profesoriem. [..]
Sākumā Skara dabūja vietu Rīgas Elektromašīnu rūpnīcas kultūras namā Sarkandaugavā, vēlāk Rīgas Dzelzceļnieku klubā. Tur valdīja izteikti krieviska noskaņa, un daudzi Skaras šā posma skolēni bija krievi, toties viņi neko nezināja par to milzīgo tenku un nomelnojumu devu, kas Arnoldu Skaru pavadīja latviešu sabiedrībā. [..]
Skaras skolēnu skaits visās viņa studijās arvien bija milzīgs, audzēkņi reti kad izlaida kādu nodarbību. Skolēni nāca pēc noteikta saraksta, bet parasti vēl divi trīs sēdēja un gaidīja ārpus rindas, vai neatbrīvosies vieta, varbūt kāds neatnāks. Un tā dienu no dienas, gadiem ilgi, bez brīvdienām. Skara pievilka cilvēkus ar savu dabiskumu, nesamākslotību, bet galvenais – ar to, ko viņš mācīja. Unikāla bija viņa spēja nekļūdīgi noteikt dziedātāja patieso balss tipu. Bija gadījumi, kad pie viņa atnāca profesionāli dziedoņi un viņš noteica tiem pavisam citu balss tipu, līdz ar to atsakoties mācīt iepriekšējo. Skaram bija līdz pilnībai izkopta tā sauktā vokālā dzirde. Viņš nekļūdīgi spēja noteikt ne tikai četras cilvēku pamatbalsis – soprānu, altu, tenoru un basu –, bet arī šo balsu sadalījumu daudz sīkākās kategorijās. No saviem skolotājiem viņš bija apguvis katras šīs kategorijas mācīšanas likumības, pārzināja katrai balsij ieteicamo repertuāru. Visvairāk viņam patika strādāt ar koloratūrsoprāniem un tenoriem, tomēr audzēkņu vidū netrūka arī citu balsu.
Skara stingri ievēroja bel canto noteikumu – dziedot neko nedrīkst darīt ar varu, neko nedrīkst spiest, visam jānotiek brīvi, gaiši, dabiski. Bija gadījumi, kad citur apmācīts dziedātājs, atnācis pie Skaras, nevarēja nodziedāt ne skaņas, jo Skara vienkārši neļāva viņam spiest. Dziedāšanas laikā audzēkņiem bija jāsmaida, mutes un mēles stāvoklis jākontrolē ar spoguli. Kā paraugu Skara rādīja Artūra Priednieka-Kavaras fotogrāfiju, kurā Priednieks redzams, ņemot augšējo do – tieši tā ir jāguļ mēlei, un mutei jābūt atvērtai ne platāk. Lai to varētu izdarīt, audzēkņiem bija jāpārvar dažādi kompleksi, smaids gribot negribot lika arī psiholoģiski atvērties. Tā bija ļoti iejūtīga sadarbība, kas prasīja savstarpēju uzticēšanos, un pēc dziedāšanas stundām skolēni jutās kā no jauna piedzimuši, it kā būtu nometuši savas fiziskās važas. Pēc šīs neikdienišķās atbrīvotības pusstundas – mācību stunda pie Skaras ilga pusstundu – viņi devās prom nākotnes cerību pilni, atvērti, dzīvespriecīgi un enerģētiski uzlādēti. [..]
Anna Ludiņa, Operas un baleta teātra soliste:
«Domājot par Arnoldu Skaru, mani vienmēr pārņem tāda kā vainas apziņa. Viņš taču bija mūsu tenors ar skaistu balsi, skanīgu balsi. Liriski dramatisks. Viņš bija ļoti stalts, izteiksmīgs un izskatīgs. Vispār viņš bija darba spējīgs, un viņam bija daudz labu īpašību. Tomēr viņš mūsu Operā un mūsu tenoru plejādē nekad neieņēma to vietu, kāda viņam patiesībā pienāktos. Viņš vienmēr palika kaut kur ēnā, un viņa dotības nemaz tā īsti nevarēja uzplaukt.
Es atceros tādus rūgtus brīžus, kad viņš nogrimējies, apģērbies sēdēja aizkulisēs uz skatuves un bija tādā kā dežūrpostenī. Viņam bija jāklausās un jāgaida, vai tas viņa kolēģis, kas pašlaik dzied uz skatuves, veiks savu lomu vai arī viņam būs tūliņ jāiet un jāstājas tā vietā un jāglābj operas izrāde. Un tādu gadījumu bija diezgan daudz.
Un tad vēl man ir sāpīgi atcerēties, ka mūsu diriģenti savas piezīmes, savus aizrādījumus Skaram izteica diezgan asā formā. Bet Skara savā būtībā bija ļoti jūtīgs. Viņš to ļoti pārdzīvoja un cieta, bet ārēji to nekad neizrādīja. Viņš centās visu izlabot, ņemt visus aizrādījumus vērā un darīt to labāko. Un varbūt, labu gribēdams, darīja sev sliktāk, jo viņam sāka pārmest, ka viņš nemitīgi skatoties uz diriģentu, acis gandrīz nenolaižot, arī kustībās viņš esot nedrošs un stūrains. Es reiz eksperimentēju un nolēmu: tagad sakopošu visus savus garīgos spēkus un dziedāšu – tik suģestējoši uz viņu iedarbošos, ka viņš nevarēs paskatīties uz diriģentu. Tas bija «Karmenas» otrā cēliena fināls. Un tiešām viņš uz diriģentu neskatījās un nodziedāja visu nevainojami. Tātad Skara to spēja, tikai citās reizēs viņam laikam nebija tādas ticības sev, līdz ar to viņš neizdarīja to, ko būtu varējis. Un tā viņa mūžs pagāja mūsu Operā.
Bet viņam Operā klājās diezgan grūti. Sākums bija cerību pilns, bet vēlāk katrā ziņā tumšie brīži nomāca gaišos. Gaišajos brīžos Skara it kā atplauka un parādīja visas savas spējas.
Es atceros operu «Karmena» 1945./1946. gada sezonā. Skara dziedāja donu Hozē, un es ar viņu pirmo reizi satikos kā ar skatuves partneri. Teikšu: es biju ļoti, ļoti laimīga, jo man šķita, ka nu man reiz ir tāds partneris, tagad es varu nomest kādu smagumu, varu justies brīva, atraisīta un dzīvot tiešām pilnvērtīgu skatuves dzīvi.
Ļoti labi atceros Skaru Verdi operā «Aīda», kad viņš dziedāja Radamesu. Viņš bija kā radīts Radamesa lomai! Stalta auguma, izskatīgs un iznesīgs uz skatuves. Viņš šajā operā man bija ļoti labs partneris. [..]
Reiz mēs gatavojām komponistes Laumas Reinholdes autorvakaru, kam bija jānotiek konservatorijā. Un mēs strādājām pie viņas mājās, tur mums notika mēģinājumi, mācījāmies duetus un tercetus, un šajā sastāvā bija arī Arnolds Skara. Reiz atnākam uz mēģinājumu, un Lauma Reinholde man saka: «Paskaties, es tikko saņēmu vēstuli!» Es arī skatos un lasu, un tur rakstīts: «Ak tu, vecā klaburčūska! Ja vilināsi mūsu Arnoldu Skaru pie sevis, tad mēs tev atriebsimies.»
Pie mums viesojās divas angļu solistes no Koventgārdena operas Londonā. Viena dziedāja Aīdu, otra – Amnerisu. Skara bija viņu partneris – Radamess. Mums visiem bija liels gandarījums, tiem, kas par Skaru vairāk stāvējām un viņu mīlējām, ka viņas bija ļoti sajūsminātas par Skaru un izteica vislielāko, visdziļāko atzinību.»
