Nāc uz romantisku randiņu ar SANTA+. DĀVANA TEV! 🎁 
Rīga -8°C 
«Tā ir vislabākā Ziemassvētku dāvana, ko jebkad esmu sev sarūpējis. Neesmu no tiem, kuriem autobraukšana ir kaislība, bet tiesības ir lieta, ko gluži vienkārši vajag sakārtot katram,» teic Rojs Puķe, plašāk zināms kā Pipars. Teoriju viņš sāka mācīties tad, kad vēl nebija pilngadīgs, bet braukšanas nodarbības apmeklēja jau pēc 18 gadu sasniegšanas. Rojam vēl nemaz nebija tiesības vadīt auto, kad viņš Ziemassvētkos pirms diviem gadiem ticis pie pirmā spēkrata.
«Man ir apvidus auto BMW. Nevar teikt, ka tā ir ātra mašīna, un man arī tas nav svarīgi. Galvenais ir komforts. Būtiski, lai auto ir ietilpīgs un piemērots manam dzīvesveidam,» tā Rojs.
Vadot auto, ja ir baltās tiesības un M burta uzlīme logā, Piparam blakus sēdēja tētis. «Stūrēt mašīnu, kurā blakus sēdošajam nav pedāļu, bija vērtīga pieredze, jo šādi apguvu ceļazīmes un veiklāk noparkoties. Pa īstam pratu vadīt mašīnu vien tad, kad blakus sēdēja tētis,» teic kulinārijas blogeris. Pipars lielu paldies saka arī savam instruktoram Jurim Dzenim. «Man bija ļoti jauks instruktors, braukšanas laikā bijām gluži kā tandēms. Juris iemācīja, kā rīkoties sarežģītās un neparedzamās situācijās. Esmu sapratis, ka pie stūres jādomā vairākus soļus uz priekšu,» teic jaunietis.
Eksāmens jākārto divreiz
«Teoriju nokārtoju, bet ar braukšanu gāja diezgan ilgi. Katrā krustojumā pieļāvu kļūdas,» grūto sākumu atceras Pipars. Šad tad viņš paņēmis pauzi uz pāris mēnešiem, tad atkal saņēmies turpināt. Rojs draugiem solījis: nākamajā mēnesī noteikti dabūšu tiesības. Bet viss process ieildzis pusotra gada. Lai tiktu pie tiesībām, jaunietis CSDD eksāmenu kārtoja divreiz.
«Mans pirmais eksāmena mēģinājums bija tiešām krimināls – tas ilga sešas minūtes.
Nepamanīju rīkojuma zīmi Griezt pa kreisi, un šī neuzmanības kļūda mani arī iegāza. Eksāmena mašīnas atšķiras no tām, ar kurām mācījos braukt. Stūre tām griežas krietni vieglāk, savukārt, uzspiežot uz pedāļa par spēcīgu, tu burtiski aizlidosi. Vietā, kur atļautais ātrums ir 30 kilometri, uzspiedu uz 50. Protams, uzreiz samazināju ātrumu, bet tādu kļūdu noteikti arī pamana CSDD inspektors,» saka Pipars.
Otrais eksāmena brauciens noritēja veiksmīgāk. «Starp pirmo un otro mēģinājumu man bija trīs mēnešu ilga pauze. Ziemā pieejamie laiki bija vien tad, kad ārā tumšs. Tiesa, tumsā vieglāk ieraudzīt zīmes, jo tās spīd, savukārt gājējus nevar saskatīt,» tagad analizē jaunizceptais šoferis. Otrais eksāmens ildzis vien 36 minūtes. «Domāju: «Ko gan esmu izdarījis nepareizi?» Bet tad man pateica, ka eksāmens ir nolikts un varu doties noformēt apliecību. Nespēju noticēt, ka to beidzot izdevās paveikt. Izrādās, tas ir mīts, ka eksāmeni vienmēr ilgst 45 minūtes. Ja inspektors redz, ka cilvēks brauc pārliecinoši un labi, var tikt galā arī ātrāk,» saka Pipars.
Samaksājis 1500 eiro
«Bija nepieciešami 18 mēneši, lai tiktu pie tiesībām, bet es nesūdzos. Ticu, ka visam ir iemesls un nejaušību nav. Man bija lemts iegūt tiesības tieši Ziemassvētku laikā,» atklāj kulinārijas blogeris. Šofera tiesības viņam izmaksāja ap 1500 eiro. Pusotra gada ilgo epopeju noslēdzot, Piparam ir dažas vērtīgas atziņas un padomi tiem, kuriem tiesību iegūšana vēl tikai priekšā.
«Pirmkārt, vienmēr kārtīgi jāizguļas. Auto labāk vadīt tad, kad gulētas astoņas stundas. Otrkārt, vienmēr jāklausa instruktors. Ja viņš saka – dari nepareizi, tad tā arī ir. Treškārt, visu darot laikus, ļoti ietaupās nauda. Visbeidzot – atrodi kādu cilvēku, ar kuru kopā pabraukāties pēc nodarbībām,» rezumē Rojs.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
