Bergmanis piedeva cilvēkam, kurš viņu gandrīz nogalināja. Šis lēmums mainīja spēkavīra dzīvi

«Man ir piemērs no manas dzīves. Deviņdesmitajos piedzīvoju kautiņu uz ielas pie Saktas,

biju sadurts un reanimācijā. Izredzes izdzīvot nebija pārāk labas 

– es varēju būt un varēju arī nebūt,» intervijā žurnālam Ieva atminas Raimonds Bergmanis. «Dūrējam bija 18 gadu, man 24. To puiku noķēra, pie mums uz mājām atbrauca viņa tēvs, kaut kur bija sameklējis manu adresi. Krimināllikumā bija teikts – pat ja noticis slepkavības mēģinājums, lietu izbeidz, ja cietušajam nav pretenziju. Mums bija jāizlemj, ko darīt. Bija grūtas sarunas.

Beigās mēs uzrakstījām, ka mums nav pretenziju, un to puisi atbrīvoja,» stāsta Raimonds.

«Mana mamma to saskatīja kā spēju piedot, un no tā brīža manā dzīvē viss mainījās uz augšu. Apprecējos, bērni, sports – viss! Visa mana dzīve aizgāja līknē uz augšu tūlīt pēc tam!» saka spēkavīrs. «Dakteri gan man bija aizlieguši celt jebko smagāku par pieciem kilogramiem, bet ko tikai visu vēlāk dzīvē neesmu darījis – cēlu akmeņus, vilku lidmašīnas, kuģi! Kaut mēdzu smieties, ka būtībā esmu kā slikta ādas jaka – uz manis kopumā ir vairāk nekā 130 šuves!»