Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
No žurnāla Ievas Stāsti arhīva.
Dzimis rīdzinieks, pirms septiņpadsmit gadiem atvilināts uz Liepāju. Ārsts, anesteziologs reanimatologs, Liepājas reģionālās slimnīcas izglītības un zinātnes virsārsts, tagad arī ētikas, anatomijas un fizioloģijas lektors Liepājas Universitātē topošajiem logopēdiem.
Intervijā satikāmies tieši 4. maijā. Pie namiem sarkanbaltsarkanie karogi, ļaudīm brīvdiena, Liepājā todien vieni steidzās uz stādu gadatirgu, citi ar ģimenēm un draugiem – uz populāro svētku orientēšanās un erudīcijas spēli Liepājas pēdas Latvijā.
«Savāda sajūta ir, jā. Nevaru to raksturot ar vārdiem – priecīga vai skumja. Mazliet sirreāla. Tas patiesībā ir labi, jo šos 35 gadus atdala divas pilnīgi atšķirīgas realitātes. Tas ir galvenais, ka mēs tagad dzīvojam citā pasaulē un tās pasaules vairs nav. Tiesa, greiza jaunā pasaule dzimst Krievijā ar tiem pašiem padomju laika atribūtiem: ar meliem, kuriem liela daļa tic, tāpat kā tas bija Hitlera Vācijā, starp tām abām valstīm var vilkt vienlīdzības zīmi.
Bet vismaz mums Latvijā, Baltijas valstīs ir relatīvi normāla dzīve.
Jūs varat runāt puslīdz brīvi, un jūs varat ceļot. Tieši šo vērtību tajā padomju ļaunuma impērijā, kā to nosauca Ronalds Reigans, man pietrūka visvairāk. Tāpēc vien varētu teikt, ka bija vērts,» viņš saka. Esot pārliecināts: «Tādās situācijās atsevišķiem indivīdiem nozīmes nav. Tā ir tāda vispārēja tendence. Tiekšanās pēc brīvības, mēģinājums sirreālo realitāti izbeigt – tas ir gluži normāli. Tur indivīds spēlē ļoti mazu lomu, ir lietas, kas stāv pāri pār viņu. Bet esmu ļoti priecīgs, ka es tur biju. Paveicās. Iemeta mani tajā vietā.»
Bērnībā pie Mārupītes
«Mans tēvatēvs Mārtiņš Krastiņš ir no Valmieras apkārtnes, no Zilākalna, no Dikļu puses. Ļoti nožēloju, ka vectētiņš sen miris, viņš man stāstīja, kad biju maziņš, bet tad, protams, senču raksti mani tā neinteresēja. Reiz ar tēvu un manu dēlu braucām uz to pusi meklēt tēvam zināmas ainavas. Viss izmainījies, tēvs neko neatrada. Gribējām kaut ko atrast baznīcas grāmatās, bet tad mums izstāstīja, ka 1949. gadā čekisti esot arestējuši mācītāju un visas grāmatas nolikuši pie baznīcas ārpusē un sadedzinājuši.
Mana māte ir no Usmas. Viņas mātes tēvs tur bija māju īpašnieks. Tās puses raduraksti ir ļoti labi izpētīti, pateicoties manai māsīcai un brālēnam.
Vēl – zināju, ka mana tēva mātes tēvs ir no Vaiņodes, Ģirts Dobelis. Vaiņodē bija ļoti atsaucīgi cilvēki, un man izdevās baznīcas grāmatā izlasīt, ka viņš ap gadsimtu miju ir iesvētīts un ka viņa vecāki ir bijuši kalpi muižā. Tātad varētu teikt, ka mana dzimtā vieta ir Latvija visā plašumā, no Zilākalna līdz Vaiņodei.
Bet dzimis esmu Rīgā. Mans tēvs Valdis Krastiņš daudz strādāja, viņam nebija laika, un ar mani nodarbojās vectētiņš. Mani ārkārtīgi interesēja Latvijas laika grāmatas par vēsturi, un vectētiņš deva man lasīt visu par Latvijas atbrīvošanas cīņām: «Tu tikai neprasi skolā neko no tā, ko tu tur lasi!» Bet man ārkārtīgi gribējās skolotājai pavaicāt: kā tas var būt, ka tai skolas mācību grāmatā, piemēram, kauja ir aprakstīta tā, bet vectētiņa grāmatās – pavisam otrādi? Kad biju puika, ļoti lepojos, ka varēju nosaukt visus, kas pie Airītēm krituši kopā ar Oskaru Kalpaku. Skolā par to, protams, neviena vārda nebija. Mums ģimene tāda bija. Vectētiņš pirms kara bija grāmatvedis Jelgavā Lauksaimniecības kamerā, ar ko Kārlis Ulmanis lepojies. Ulmanis tēvu uz pleca esot nesis, Ulmanim bērni patika. Lauksaimniecības kamera viņam esot bijis mīļš projekts.
Dzīvojām Pārdaugavā, pilnīgi latviskā vidē, netālu no tagadējās Angļu ģimnāzijas, pie Mārupītes. Mājā, kurā dzīvojām, bija seši dzīvokļi, visi – latvieši, attiecības mums bija ļoti labas. Māju bija uzcēluši divi ormaņi, smagi krādami santīmu pie santīma, ar domu, ka vairs nebūs par ormaņiem jāstrādā. Kad viņi to bija izdarījuši, ienāca lielinieki, viņiem visu atņēma. Viens no vecajiem ormaņiem vēl tajā mājā dzīvoja. Dārzs bija sadalīts, katram divas dobes. Man liekas, tas vecais kungs to pārdzīvoja visvairāk. Krievi uz tiem dzīvokļiem nemaz nepretendēja tādēļ, ka tur nebija nekādu labierīcību. Bija tikai pumpis dārzā, uz to gāja katrs ar savu spainīti. Bija sausā tualete. Man, bērnam, tā nebija nekāda problēma. Vēlāk mājā ievilka ūdeni. Mana māte Vija par dzīves apstākļiem nesūdzējās nekad.
Viņa bija medmāsa, arī audzinātāja bērnudārzā. Un neiemācījās runāt krieviski līdz mūža galam.
Tā viņai bija milzu problēma.
Tās Pārdaugavas vairs nav. Tie bija lauki, smilšainas ielas. Ļaudis, neraugoties uz Hruščova aizliegumiem, turēja mājlopus, pat govis. Bet latviešu cilvēks jau ir izmanīgs.
Skolā visiem bija jābūt vienādiem. Tā bija tagadējā Angļu ģimnāzija, ko toreiz sauca par Rīgas VĻKJS 30. gadadienas 4. vidusskolu (VĻKJS – Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība). Ilūzijas par skolu man sabruka pirmajā klasē pirmajā stundā. Bērnībā biju stipri ēdelīgs. Man bija līdzi sviestmaize, ietīta papīrā. Skolotāja pirmajā stundā sāka kaut ko stāstīt, es ar interesi klausījos, izvilku savu sviestmaizi un sāku ēst. Tad viņa teica, ka skolā tā nedrīkst darīt. Līdz ar to man visas ilūzijas bija pagalam – ar pirmo un pēdējo sviestmaizi.
Biju nīkulīgs puišelis, kuram skolā visi darīja pāri.
Bērni vienmēr ir bijuši ārkārtīgi nežēlīgi. Ja kāds ir vājāks, atšķirīgs vai domā citādi, tad dabūs pēc pilnas programmas. Bet nevar jau padoties. Kaut kādu izeju vajag atrast vienmēr. Ne vienmēr ir viegli. Tā veidojās mans raksturs un spītība. Centos ar sevi strādāt – vairāk garīgā un morālā ziņā, arī fiziski. Bet tas notiek lēni. Nevar vienā mēnesī kļūt stiprs un sadot saviem pāridarītājiem.
Man bija četri vai pieci gadi, kad tēvs mani sūtīja pie profesora Paula Stradiņa meitas Maijas Sosāres mācīties angļu valodu. Viņa toreiz eksperimentēja ar pirmsskolas vecuma bērniem, vai tādā vecumā vispār var mācīt svešvalodu. Toreiz tas nebija tā pieņemts. Es vēl tagad atceros senlaicīgo, smalko māju Ventspils ielā, tai piemita īpaša aura.
Pusaudža gados tēvs mums lika braukt pie privātskolotāja mācīties vācu valodu. To man galīgi negribējās. Es viņam teicu:
«Mēs tāpat no šejienes nekad ārā netiksim. Kāda velna pēc man to vācu valodu!»
Tagad esmu tēvam par to ļoti pateicīgs. Ar māsu katru svētdienu kāpām tramvajā un braucām mācīties vācu valodu. Tēvs uzskatīja – izglītotam cilvēkam valoda jāzina. Valoda man noderēja – kaut vai, kad strādāju Rīgas Medicīnas institūtā un kad man uzdeva nodarboties ar studentiem no Vācijas Demokrātiskās Republikas, mums toreiz bija apmaiņas grupas, kopā braucām uz Ļeņingradu. Tas bija apmēram 1988. gadā. Mēs jau atklāti runājām par neatkarību. Kādā vakarā viņiem stāstu par Baltijas valstīm, bet viņi sēd akmeņainām sejām un neko nesaka. Tikai vēlāk viens no tiem studentiem pieklauvē pie manas istabiņas durvīm un klusā balsī saka: «Mēs domājam tieši tāpat kā jūs, tikai mēs to nedrīkstam teikt.»
Vecāki mani sūtīja pa vasarām strādāt, šķiet, no 13–14 gadu vecuma. Tā atklāju sev pilnīgi svešas pasaules. Esmu strādājis Popova radiorūpnīcā pie konveijera. Ģimenē par mani smējās: tajā vasarā, kad braucu uz darbu, liku lepni bikšu mugurējā kabatā vietējo rūpnīcas avīzi, lai visi redz, ka es esmu no turienes. Vienu divas vasaras strādāju Zvejniekciemā, zvejnieku kolhoza būvbrigādē par palīgstrādnieku, pienesu tur kaut ko. Tas man arī bija kaut kas pilnīgi svešs. Zvejnieki šausmīgi dzēra. Bet tos, kas dzēra visbriesmīgāk, uz laiku aizsūtīja uz būvbrigādi. Mana darbdiena sākās ar to, ka vīri man iedeva naudu un teica – puika, aizej uz veikalu un atnes to un to vīnu! Es to izdarīju, viņi to visu ātri izdzēra un tad būvējām mājas. Braucot uz Tallinu, es vienmēr ar milzu pārsteigumu skatos, ka tur tā viena māja, ko mēs Zvejniekciemā būvējām, joprojām stāv. Nesaprotu, kā tas var tā būt, jo es atceros, kādā stāvoklī tie vīri to māju būvēja. Tai jau sen vajadzēja sabrukt.
Vēl vasarās esmu strādājis par sargu – tas gan jau studentu laikā – tādā diezgan slēgta tipa pāraudzināšanas iestādē pie Zasulauka stacijas, tā bija skola tiem, kurus cietumā vēl nelika, tur bija jaunieši ar skūtām galvām. Arī ļoti interesanta pasaule.
Tas viss ļoti paplašināja skatījumu. Ja jūs augat diezgan izolētā, ļoti latviskā vidē, tad, tiekot no tās ārā, pirmajā brīdī ir mute vaļā, acis platas. Pēc tam, kad biju students, lai iemācītos praktiskas manipulācijas, strādāju ātrajā palīdzībā. Tur arī daudz ko redzēju tādu, par ko agrāk nevarēju iedomāties, ka tā var cilvēki dzīvot. Tie, kurus tagad sauc par bomžiem, hroniski alkoholiķi un narkomāni. Toreiz jau tādi arī bija, tikai par to nerunāja. Dzīves apstākļi, kā cilvēki tur toreiz dzīvoja… Tā man bija sava veida atklāsme.»
Tēvs, mūziķis un diplomāts
«Tēvs Valdis Krastiņš bija Ļeņingradas konservatoriju beidzis pianists, strādāja Latvijas Radio par skaņu režisoru. Rakstījis daudz dažādu recenziju par koncertiem. Mācīja Konservatorijā spēlēt klavieres. Pēc neatkarības viņš savu dzīvi radikāli mainīja un kļuva par diplomātu: bija Latvijas vēstnieks, sākumā vēl Čehoslovākijā, tad Čehijā, Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā, pēdējā darbavieta bija Somijā. Viņš neko daudz par savu bērnību un jaunību nemīlēja stāstīt, bet viņš arī vienmēr bijis negantais dumpinieks. Viņam bija 17 gadi 1944. gadā, kad sadomājis, ka ies vācu armijā. Bijusi Pārdaugavā kaut kāda vācu lidotāju daļa, un viņš tur, runādams vāciski, ieinteresējies par viņiem. Vectētiņš viņu ar lielām grūtībām no tā likteņa atrunājis un paglābis.
Tēvs man ļoti daudz devis kultūras un izglītības ziņā. Tas nāca arī ar ierobežojumiem, pret kuriem es cīnījos, kad 70. gadu sākumā sāku audzēt garus matus un ļoti interesēties par rokmūziku, pats mēģināju meistarot ģitāras un kaut ko spēlēt. Viņš aizliedza man klausīties tranzistora radio un rokmūziku ilgāk par pusstundu dienā. Man bija jāklausās arī nopietnā mūzika. Es savukārt viņam nesu kaut kādas kompozīcijas, kas, manuprāt, varēja būt ne tik primitīvas kā lielākā daļa, un mēģināju viņam pierādīt, ka arī šajā mūzikā ir kaut kādas vērtības.
Strādājot par skaņu režisoru Latvijas Radio, viņš ņēma mani līdzi uz Doma baznīcu. Tur augšā ir studija, no kuras var veikt koncerta ierakstu vai arī translēt tālāk. Sākumā man tas likās ļoti garlaicīgi. Lai gan Doma baznīca bija ļoti interesanta, tur varēja daudz ko izpētīt. Tieši tāpat notika arī filharmonijā – tā tagad saucas Lielā ģilde. Tēvs mani radināja pie tiem koncertiem.
Viņš viens no pirmajiem Latvijā spēlēja klavesīnu. Mums tādu pat atveda uz mājām. Tad viņš ar Tovija Lifšica kamerorķestri ierakstīja skaņuplati, es tajos ierakstos sēdēju un šķīru viņam notis kā cilvēks, kas nošu rakstu mācēja. Tas arī bija ļoti interesanti. Pa pilieniņam tas viss kaut kā sakrājās.»
Ārsts, kam bail no cilvēkiem
Bērnībā ne par ko nesapņoju. Vienubrīd domāju, ka iešu mācīties zviedru valodu uz Ļeņingradu. Mazliet mācījos pie Ērika Stumbra, kas strādāja Latvijas Radio zviedru redakcijā. Nu, ko var cilvēks zināt 18 gados? Ko viņš var un ko viņš grib? Tā ir tāda loterija. Paveicas vai nepaveicas. Man paveicās.
Atzīmes man bija labas, galvenā problēma bija garie mati. 1973. gadā pabeidzu vidusskolu un iestājos institūtā. Nevienu mirkli to neesmu nožēlojis. Esmu absolūts individuālists, esmu baidījies no cilvēkiem, pat vēl Stradiņos strādājot. Man, no vienas puses, nepatīk cilvēku sabiedrība, no otras puses, pēc tās tiecos. Tā ir zināma pretruna. Es tiešām tā jutos, pēc skolā piedzīvotā mobinga, kā tagad to sauc, man bija ļoti grūti runāt ar cilvēkiem.
Izvēlējos anesteziologa reanimatologa specialitāti, jo tajā nav jārunā ar pacientiem. Tur viņi parasti ir bezsamaņā. Tas nav joks.
Es tikai vēlāk sapratu, ka patiesībā man šis darbs ļoti patīk un ka tas ir ļoti interesants. Tas nāk ar gadiem. To, ka medicīna ir ļoti interesanta, atskārtu jau pirmajā kursā. Man iepatikās. Nebija nekādas cilvēces glābšanas idejas. Padomju stulbajā sistēmā bija viena milzīga priekšrocība: nekad nebija jānodarbojas ar jautājumu, vai tam, ko es daru, ir kāda jēga vai nav. Ja jūs esat ārsts, tad ir jēga. Bija taču simtiem un tūkstošiem visādu citu bezjēdzīgu posteņu un amatu. Tiem cilvēkiem droši vien kādos brīžos uznāk doma: kāpēc es to visu daru?»
Virziens neapturams
«Kaut kad 80. gados vienu rītu, nākot uz darbu, Stradiņos virs skursteņa, kas ir slimnīcas vidū, redzēju – plīvo Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Kā pēc tam visi bija pārbijušies! Tā īsti jau arī neatrada, kurš uzvilka. Es tas nebiju. Man bail no augstuma, nejūtos droši. Tie varētu būt kādi no grupas Helsinki 86 vai no viņiem pietuvinātiem. Vai kādi citi. Bet Helsinki 86 tomēr sākumā bija pats galvenais atmodas virzītājspēks. Viņi joprojām ir nenovērtēti. Tagad runā par mums, kas balsoja 4. maijā par Latviju, bet mēs drīzāk esam viņu darbības rezultāts.
Kaut kad jau vajadzētu runāt arī par to sākumu, kas tiešām bija negaidīts.
Viņi gāja pret milicijas pūļiem, pret šausmīgu spiedienu, tika pazemoti. Tas ir absolūti un nepelnīti nenovērtēts. Ja viņi jūtas tagad aizvainoti, tad tas ir pilnīgi pamatoti.
Es jums vairs nevaru pateikt, kas manā dzīvē bija pirmais – vai jaunā Ārstu biedrība vai Tautas fronte. Tas viss notika tā vienlaicīgi. Bet vairāk laika man paņēma biedrība. Politikā ienācu no Ārstu biedrības.
Man vienmēr ļoti patikusi vēsture. Kādu laiku strādāju Medicīnas vēstures muzejā, angliski vadīju ekskursijas. Muzeja direktors – ļoti inteliģents, patīkams cilvēks, docents Kārlis Ārons – ļāva iepazīties ar pirmskara lietām. Lasīju ārstu sarakstu, muzejā varēja redzēt, ka Ārstu biedrība pirms kara Latvijā ir bijusi. Mums, virknei jauno dakteru, radās doma, ka vajadzētu atjaunot Ārstu biedrību, kāda bija pirms kara. Daudzi no tās aizsācējiem vairs nav dzīvi, bet no jaunajiem ārstiem tur bija radiologs Aigars Migals, neiroķirurgs Arnis Ozols, absolūti intelektuāls cilvēks, ārkārtīgi erudīts, ļoti daudz lasījis. Bija Guntis Brežinskis, docenta Brežinska, arī ļoti izglītota, inteliģenta, plaušu slimību speciālista, dēls. Bija brāļi Aivars un Jānis Vētras. Bija bērnu ķirurgs Jānis Meikšāns, nefrologs no bērnu slimnīcas Vladimirs Strazdiņš. Ilze Liepiņa, tagad Hāznere, viņas tēvs bija slimnīcas galvenā ārsta vietnieks, bet tas viņu netraucēja piedalīties. Droši vien kādu esmu aizmirsis, jo, gadiem ejot, ar atmiņu ir, kā ir. Un ar mums bija medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna, ne tik jauns kā mēs, bet ar milzu interesi piedalījās. Šis bija tas kodols. Reizēm iesaistījās arī citi, piemēram, mans kursa un grupas biedrs Valdis Zatlers. No autoritātēm mūs atbalstīja un atklāti ar mums sadarbojās profesors Ilmārs Lazovskis, kas nebaidījās no ministrijas spiediena, pieredzējis un ļoti labs Stradiņa slimnīcas ķirurgs Jānis Strods un profesors Georgs Andrejevs, kas mums atļāva izmantot biedrības sanāksmēm telpas slimnīcā. Tā arī bija liela uzdrīkstēšanās tajā laikā.
Gājām pie profesora Ilmāra Lazovska, kas bija neapšaubāmi visgudrākais un medicīnā visinteliģentākais un erudītākais cilvēks, kāds vien bija Stradiņa slimnīcā. Migals man atgādināja – mēs esot profesoram teikuši, ka mums ir traka ideja, un profesors atbildējis: «Tas ir labi, man patīk trakas idejas!» Teicām, ka gribam atjaunot Latvijas Ārstu biedrību. Gribējām panākt, lai ārsti ir respektēts, atzīts spēks, lai Veselības ministrija ar viņiem ir līdztiesīgā dialogā. Kļūdas dēļ kļuvu par pirmo biedrības prezidentu. Bija skaidrs – par prezidentu jākļūst profesoram Lazovskim, bet viņš ieteica mani.
Mēs sākām izvirzīt prasības, kā vajadzētu pārveidot medicīnu Latvijā. Sākām runāt par apdrošināšanas medicīnu, par ārstu tiesībām. Ar laiku kļuvām bīstami ministrijai, mūs sāka ierobežot, bet mūsu popularitāti tas tikai vairoja. Organizējām pirmo sapulci, šķiet, tā bija Latviešu biedrības namā, bijām pārbijušies, jo visi gribētāji netika iekšā, tur bija tūkstoši, mēs to nebijām domājuši. Tas rādīja, cik ļoti ārsti ir neapmierināti ar visu, kas bija.»
Atjaunotā ārstu biedrība 1989. gada 18.–27. jūnijā sarīkoja pirmo Pasaules latviešu ārstu kongresu. Tajā piedalījās apmēram 6000 ārstu, medicīnas māsu un citu medicīnas jomas pārstāvju, arī vairāk nekā 100 latviešu mediķu no desmit dažādām valstīm. Tā laika vispārējo aizrautību, Latvijas un ārzemju tautiešu atkalsavienošanos, vienas kopīgās latviešu tautas sajūtu atgādina arī neaizmirstams fakts, ka tieši tajās dienās Mežaparka lielajā estrādē notika arī Čikāgas piecīšu koncerts ar apmēram simt tūkstošiem klausītāju.
«Kongress bija milzīgs notikums.
Mēs bijām mucā auguši, pa spundi baroti.
Tagad pēkšņi parādījās iespēja, lielai daļai no mums bija radinieki ārzemēs, izrādījās, ka daudzi starp tiem ir arī ārsti. Dažādi cilvēki labprāt brauca šurp. Sākumā jau visi, kas atbrauca no Rietumiem, mums bija elki. Mums tas viss bija ārkārtīgi interesanti. Kongresa dienās Rīgas pilī Svētā gara tornī prāvesta Jāņa Liepiņa klātbūtnē uzvilkām Latvijas karogu. Pēc tam parādījās pirmās iespējas braukt pie latviešu profesoriem Rietumos mācīties. Iepriekš tas galīgi nebija iespējams. Padomju gados mums bija ieaugusi tā sajūta, ka mēs esam sliktāki, dumjāki, nabagāki. Latvietim vispār raksturīgi domāt, ka atnāks lielskungs un pateiks, kas jādara, ko tad es te.
Es pats pirmo reizi uz nopietnām ārzemēm, uz Rietumberlīni, aizbraucu, šķiet, arī 1989. gadā. Tur man pirmais trieciens bija patērētāju sabiedrība. Mani aizveda uz vienu lielo universālveikalu, un man bija tāds šoks, ka negribēju no istabas iet ārā.
Domāju, ka esmu sajucis prātā, ka tas nav iespējams, ka ir – es vitrīnā saskaitīju – 17 lašu veidi! Man šķita, ka tās ir halucinācijas.
Bet tad, kad tas pāriet – un tam vajadzīgs zināms laiks –, tad saprotat, ka liela daļa no tā visa krāsainā, kas tur ir, ir galīgs štrunts. Ka rupjmaize ar biezpienu ir kaut kas daudz labāks. Bet līdz šai saprašanai ir jānonāk. Un daudzi no mums vēl līdz tam nav nonākuši.
Ar laiku radās atziņa, ka mēs nemaz neesam stulbāki kā cilvēki Rietumos. Esam tieši tādi paši kā visi, un tā mums arī ir jāizturas. Nedrīkstam būt pārāki, bet arī ne zemāki. Mēs varam runāt līdzvērtīgi. Vienīgā mūsu nelaime, ka mūsu ir maz. Bet tad mācāmies no igauņiem, kuru ir vēl mazāk, un viņi no tādas mazvērtības necieš. Tā mazvērtība ir padomju cilvēku problēma. Mūsu jaunajiem cilvēkiem gan vairs tā nepiemīt.»
Profesori un Jānis Škapars
Ir cilvēki, kuri mūsu dzīvē spēlē likteņa lomu. Ivaram Krastiņam tie ir ne tikai vecāki un vectēvs, bet arī profesori Ilmārs Lazovskis, «paraugs, etalons, kādam jābūt ārstam, kā jāizturas, kas viņam jāzina un kā jāuzvedas», un Georgs Andrejevs, «cilvēks ar izteiktu pasaules skatījumu» – viņš jauno ārstu pieņēmis Anestezioloģijas katedrā par pasniedzēju, kurš nobriedis rakstīt disertāciju, taisīt spožu, zinātnisku karjeru. Bet tad sākās politika.
«Ļoti daudz esmu ietekmējies arī no sava pirmā sievastēva Jāņa Škapara – no viņa ārkārtīgā godīguma. Trīs gadi kopā ar Jāni Škaparu – tas bija ļoti interesants laiks. Kad jaunībā taisījos precēties ar viņa meitu, mani vecāki bija šausmās: «Komunista meita, ko tu dari!» Viņi bija kategoriski pret. Beigās izrādījās, viņiem ir taisnība, bet ne jau tādēļ, ka viņas tēvs partijā. Apprecējāmies tāpēc, ka mūsu abu vecāki bija pret to. Viņai bija astoņpadsmit, man pāri divdesmit, tas nebija sevišķi gudri. Toreiz nebija pieņemts padzīvot kopā, saprast, ka tur nekas nesanāks, un draudzīgi šķirties. Par pirmās sievas vecākiem varu teikt tikai vislabāko.
Jānis Škapars toreiz bija Literatūras un Mākslas redaktors. Dzīvoja Rīgā, rakstnieku mājā Vesetas ielā. Viņš bija pirmais godīgais komunists, ko iepazinu. Pa vakariem mēs ar viņu ārkārtīgi strīdējāmies. Tur vēl nāca Pauls Putniņš, viņš dzīvoja stāvu augstāk. Bet viņš nepiedalījās mūsu sarunās. Tas strīds bija par komunisma, sociālisma ideju kā tādu. Es savam sievastēvam teicu, ka ideja ir nepareiza, tur nekas nevar sanākt. Ka tas ir pamatā greizi. Viņš savukārt toreiz uzskatīja, ka ideja ir pareiza, bet ka to nepareizi realizē un tāpēc nekas nesanāk. Mēs strīdējāmies līdz aizsmakumam par šo tēmu. Tā man savā ziņā bija atklāsme, ka arī komunisti var būt godīgi cilvēki. Viņš savas pārliecības dēļ sāka drukāt visus tos rakstus Literatūrā un Mākslā jau 80. gados – tas jau bija viens no ruporiem, kur gāja vaļā [atklātums]. Avīze bija tik populāra, ka to pat nopirkt nevarēja. Un kā viņu sauca uz partijas centrālkomiteju! Kā viņu lamāja, kā visu laiku draudēja noņemt no darba! Bet pārliecība bija tāda, ka viņš uzskatīja – tas ir jādrukā, un spītīgi turpināja. Arī pirms atmodas. Reiz dzirdēju, sieva prasa, vai viņš nevar dabūt teātra biļetes? Škapars atbildēja – ej uz kasi un stāvi rindā.
Toreiz jau viss bija citādi. Cilvēki stāvēja naktī rindā, lai dabūtu jaunāko Klāva Elsberga dzejoļu grāmatu.
Kurš šodien vispār ies pirkt dzeju? Cits laikmets. Es jau arī vairs nelasu grāmatas tik daudz, kā vajadzētu.»
«Par ko balsosim?»
Pirms dažiem gadiem intervijā žurnālam Liepājas Vēstules Ivars Krastiņš man stāstīja: «Kad Tautas fronte 1989. gada beigās sāka vākt Augstākās Padomes deputātu kandidātus, protams, meklēja tos, kas ir kaut cik pazīstami, kas ir televīzijā, avīzēs bijuši. Tas, ka mani ievēlēja, bija tīrais gadījums. Mans rajons bija Imanta un Zolitūde, mans pretinieks – lielas rūpnīcas direktors. Viss bija vienkārši. Bija tikai viens jautājums: par neatkarību vai pret to? Uzstājos sapulcēs latviski un krieviski. Cilvēki nebija pieraduši pie izvēles. Padomju Savienībā tās nebija. Komunistiskā partija pateica, kā jādzīvo, kas jādara. Te pēkšņi jādomā! Pats dzirdēju, kā divi krievi runājās pie vēlēšanu iecirkņa, skatījās uz mūsu bildēm, kas tur bija uzlīmētas. Viens prasa otram – za kovo buģem golosovaķ? Ņeznaju, tas otrs saka. Tas pirmais saka – davai – za etovo. Molodoj, i doktor ješčo! Nu horošo! (Par ko balsosim? Nezinu. Par šo! Jauns, un pie tam vēl ārsts! Nu labi! – krievu valodā.) Tā tas arī notika.»
Lai 1990. gada 4. maijā pieņemtu Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju, bija nepieciešamas 134 balsis, par nobalsoja 138. Ivars Krastiņš atceras – lai varētu nobalsot, citu TF pārstāvi, liepājnieku Vladimiru Einiņu, uz Augstāko Padomi atveda dienu pēc apendicīta operācijas, sēdējis ar sāpēs saviebtu seju. Tomēr kopumā neesot bijis nekādu šaubu, ka balsu pietiks. «Ja arī toreiz to cilvēku skaits būtu bijis nepietiekams, mēs darbotos tālāk, būtu atkārtots balsojums. Tas virziens bija nosprausts, to vairs nevarēja apturēt. Tas nebija iespējams.»
Līdztekus darbam politikā dežūras slimnīcā Ivars Krastiņš nepameta.
Atceras, kā atjaunotajai Latvijai visus likumus vajadzēja radīt no jauna, un tos rakstīja paši.
Naktīs lasījis Eiropas valstu likumus, ņēmis tos par paraugu, svešvalodas noderējušas. «Sarakstīju likumu par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību. Rakstījām pirmo Latvijas Pensiju likumu. Lielos strīdos ņēmāmies. Tas ielika pamatu pensiju sistēmai Latvijā, un tā darbojas vēl tagad. Nevarētu teikt, ka viss, ko mēs toreiz darījām, bija kļūda. Augstākajā Padomē vadīju Veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas komisiju. Bet pēc laika sapratu, ka mēs esam fikcija. Vilšanās bija ļoti liela. Sāka rasties tādi veidojumi kā Klubs 21, kur pieņēma kaut kādus lēmumus, un mums pēc tam bija jābalso par it kā jau gatavām lietām. Man tas galīgi nebija pieņemams, tāpēc tālāk es atteicos piedalīties politikā.
Bija jānāk karam Ukrainā, lai mēs beidzot sāktu runāt par to, kas visiem it kā bija skaidrs, bet mēs, daļēji pieklājības, labo manieru, daļēji mazdūšības un gļēvulības dēļ par to visus 30 gadus nerunājām. Mums jau toreiz bija skaidrs, kas ir Krievija, ko no tās var gaidīt. 1990. gada otrajā pusē britu premjere Mārgareta Tečere brauca uz tikšanos ar Mihailu Gorbačovu Maskavā. Viņai šķita, ka nu ir brīnišķīgais misters Gorbačovs un ka nu uzreiz tur būs kā Rietumos – toreiz arī mēs no Baltijas valstīm bijām uzaicināti ar Tečeri tikties, arī es. Tikai tagad, kad ir karš, Rietumi saprata, ka nekas nav mainījies – Krievija ir ļauns, nežēlīgs agresors.
Mums paveicās, mūs uzņēma NATO, un jūtos daudz labāk, kopš arī Somija ir NATO. Tas ir piemērs, kā vajag par sevi rūpēties un par savu aizsardzību domāt, un ka tas netraucē sasniegt labklājību un pārticību.
Mana paaudze ir sabojāta no mūžīgās cīņas par kaut ko, par desas gabalu, kura veikalā nekad nebija.
Mani bērni to raibumu, košumu un spožumu, kas veikalos, sāk uztvert jau daudz normālāk, nav tas patērētājisms tik ļoti izteikts, sāk parādīties interese par garīgām lietām. Bet te būtu arī jāpiestrādā valstij un jāveicina izpratne par to, ka ir labi būt izglītotam, ka ir labi mācīties universitātē. Diemžēl mūsu greizajā vērtību skalā labāk ir būt palīgstrādniekam celtniecībā nevis par pasniedzēju universitātē – tas ir labāk apmaksāts darbs ar mazāku stresu un mazāku piepūli. Mums kaut kādā veidā ir jāmaina vērtību skala. Vai atceraties, bija tāda mācītāju grupa Atdzimšana un atjaunotne? Tajā bija Juris Rubenis, Modris Plāte un citi, tie bija izcili cilvēki. Viņi visi tika pastumti malā. Pēc tam nāca tie, par kuriem jūs sakāt – sektanti. Kas cīnās pret sieviešu ordināciju. Un baznīca arī ir pārvērtusies par tādu norobežotu organizāciju, bet varēja būt tā, kas dotu iekšējo izglītību, to, kā lielākajai daļai cilvēku trūkst. Baznīcas ir tukšas, vietā nāk organizācijas, par kurām vēlāk jādzird, ka aizliedz dzemdēt slimnīcā un sievietei jāmirst, jo «Dievs tā grib».
Pēc daudzu gadu nakts dežūrām man ir miega traucējumi.
Bieži atmostos nakts vidū un domāju – neko īpašu dzīvē neesmu izdarījis.
Atceros šo kļūdu, to kļūdu, cilvēku, kuram esmu pāri nodarījis – gan ārsta darbā, gan cilvēciskajās attiecībās. Tad reizēm liekas, ka dzīve nav izdevusies. Sāku savas pārdomas klāstīt bērniem, viņi skatās lielām acīm, saka – beidz! Kur tik tu neesi bijis klāt! Bet es viņiem saku – tas nav mans nopelns. Es dzīvoju tādā laikā, gadījos tādā vietā, tā sanāca. Noteikti, 4. maijs ir tāds – zvaigžņu brīdis. Tā, kā toreiz, pēc tā lēmuma, Daugavmalā dziedot Latvijas himnu, tā nekad neesmu juties. Un man nepatīk, ka himnu dzied vietā un nevietā. Pārāk svēta tā ir.»
