Zaiga un Māris Gaiļi ir vecāki trim bērniem, diviem dēliem un meitai. Viņi visi jau pieauguši, taču Gaiļu saimes centrs joprojām ir 1997. gadā celtā māja Ķīpsalā. Zaigai izdevies uzprojektēt tādu namu, no kura atvases nevēlas aiziet, un sirsnību mājās rada arī viņas mazbērni.
«Un mūsu trīs bērni un septiņi mazbērni nekad no tās nav aizgājuši – te arvien notiek kustība. Kad bērni bija pusaudži, viņiem bija savs ēkas gals. Ir atsevišķa ieeja. Mūsu gudrais plānojums ir tāds, ka bērnu mājas daļa visu laiku ir dinamiska. Meita aizbrauca mācīties, dēls aizbrauca. Palika otrs dēls ar sievu, radīja bērnus, tad aizgāja uz savu māju. Atgriezās jaunākais dēls ar sievu, padzīvoja, aizgāja uz savu. Tad ienāca meita ar bērniem, pagaidām te dzīvo. Dinamiku redzu. Acu priekšā izaug mazbērni – tā ir laime, esmu viņus auklējusi. Tagad Ķīpsalā veidoju māju ģimenei, kurā ir septiņi bērni. Tur der mana pieredze. Stāstu – vajadzīga nodalīšanās un tomēr būt kopā, tā var bērnus noturēt pie sevis. Tas ir plānošanas jautājums. Nevis, ka, bērniem pieaugot, jāpārceļas citur, un paliek divi veci muļķi lielā mājā,» stāsta Gaile.
Viņa saka, ka kvalitatīvu ģimenes māju, no kuras neviens saimes loceklis negribēs izvākties, nevar projektēt cilvēks, kurš pats audzis blokmājā ar kāpņutelpu – šādi cilvēki zīmējot mazas virtuvītes un šaurus koridorus.
Pilnu sarunu ar Zaigu Gaili lasi šeit:

































































































