Pārdziedi mani! zvaigzne Reisone: Beidzot iemācījos citiem pateikt, ka man tagad ir grūti

Daudzi 2026. gadu sagaidīja, baudot tavu balsi īpašajā Pārdziedi mani! Vecgada šovā. Ko tev nozīmēja dalība šajā šovā, kurā ieguvi godpilno 3. vietu un biji visaugstāk no sievietēm?

Šī uzvara nāca kā milzīgs pārsteigums. Atminos, tā bija silta jūnija diena, kad man zvanīja ar piedāvājumu piedalīties šovā. Nodomāju: kāpēc gan ne. Tikai septembrī, kad sākām gatavot priekšnesumus, apjautu, kam patiesībā esmu piekritusi. Tie bija trīs stresa pilni mēneši, kas sakrita ar maģistra darba rakstīšanu, kurā es, starp citu, beigās dabūju 10 balles. Šovā daudz ko darīju pirmo reizi mūžā, piemēram, uzstājos ar ausu monitoriem un mikrofonu. Akadēmiskajā mūzikā šādas lietas neizmanto.

Daudzviet tagad tiec pieteikta kā šova Pārdziedi mani zvaigzne. Tā jūties?

Pilnīgi noteikti ne. Ir konkrēta auditorija, kas skatās šo šovu. Daudz uzturos jauniešu vidē un labi zinu – viņi televizoru neskatās, attiecīgi mani saistībā ar šovu nepazīst. Un labi, ka tā! Manuprāt, Latvijā vienīgā patiesā zvaigzne ir Maestro Raimonds Pauls.

Kāpēc savu dzīvi izvēlējies saistīt tieši ar opermūziku?
Vienmēr esmu bijusi akadēmiskā vidē.  Abi vecāki saistīti ar mūziku: tētis ir čellists kamerorķestrī Kremerata Baltica, mamma – muzikoloģe. Esmu dzimusi Ventspilī, pirmos gadus pavadījusi Liepājā, vēlāk pārceļoties uz Rīgu. Mācoties skolā ne ar ko neizcēlos. Biju tīra viduvējība ar ne pārāk labām sekmēm. Man patika vēsture un mūzika, mācījos vijoļspēli. Apkārt bija daudz brīnumbērnu, kas daudz labāk gan spēlēja vijoli, gan dziedāja, gan izskatījās. Iespējams, tādēļ savu dzīvi kādā brīdī apsvēru saistīt ar politoloģiju, kurā vidusskolā uzrakstīju zinātniski pētniecisko darbu. Man šķita, ka es varētu būt laba diplomāte, taču tad nejaušības pēc iestājos Mediņos. Man vienkārši piezvanīja dziedāšanas skolotāja un teica: «Šodien ir pēdējā diena, kad mediņos vēl var iesniegt dokumentus.» Es to arī izdarīju. Biju kādu brīdi dzīvojusi bez mūzikas savā dzīvē un sapratusi, ka bez tās jūtos slikti.

Akadēmiskā vidē darbojos nevis tāpēc, ka man labi sanāk, bet gan tādēļ, ka dziļi sirdī zinu, cik ļoti tas man patīk. Atminos, kā piecos sešos gados pirmo reizi tiku aizvesta uz operu. Tā bija Jāņa Lūsēna Putnu opera, kurā vēlāk debitēju uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves. Kopš tā laika opera ir mans templis, savukārt ārijas, kas tajā dzirdamas – mana terapija. Dziedot kopā ar orķestri, vari ieturēt pauzi, un viss orķestris tevi gaida. Tas ir maģiski.

Tavs vārds lasāms Latvijas Nacionālās operas un baleta mājaslapā. Cik bieži sanāk kāpt uz Rīgas Baltā nama skatuves?

Neesmu štatā, esmu viessoliste, kas pēdējo reizi tur uzstājās 2025. gada martā. Eju uz noklausīšanos, pēc kurām redzu: atkal neesmu paņemta. Nu jau esmu pieņēmusi, ka tur ir sava politika. Tie, kas kāpj uz operas skatuves, pārsvarā ir štata dziedātāji. Tā ir elitāra sabiedrība. Tas tā vienkārši ir. Katru gadu akadēmiju beidz septiņi astoņi jauni operdziedātāji. Kur tieši viņiem visiem likties, ja Latvijā ir viens Opernams? Igaunijā tādi ir divi, Lietuvā pat trīs.

Protams, vienmēr pastāv iespēja doties ārpus Latvijas robežām, bet tad vajag konkurēt ar visu pasauli.

Man ir bijušas noklausīšanās, kur uz piecām lomām pieteikušies 900 operdziedātāji.

Tevī ir aizvainojums, ka netiek dota iespēja?

Nē, bet būtu forši, ja es to politiku zinātu agrāk. Ja man piezvanītu no operas un piedāvātu tur dziedāt, noteikti piekristu, jo tas ir mans sapnis. Dažkārt man ir žēl kolēģu, kas arī netiek dziedāt operā. Viņi ir tādas končas – vēl daudz skaistāki un talantīgāki par mani. Viņu dēļ esmu apsvērusi domu nodibināt pati savu opermūzikas teātri. Es varētu būt kā Alvis Hermanis, tikai opermūzikā (smejas).

Vai nenožēlo, ka izvēlējies iet opermūzikas ceļu?

Esmu domājusi, kāda būtu bijusi dzīve, ja izvēlētos diplomātes izglītību. Vai es līdz galam justos laimīga… Nē, nenožēloju savu izvēli. Par spīti tam, ka mūziķa dzīve ir nestabila un trausla, tā ir ārkārtīgi interesanta. Man tuvas ir dažādas radošās izpausmes. Esmu mācījusies rozentāļos un gleznoju cilvēku portretus, dabas ainavas. Uzgleznoju arī savu pašportretu, un šķiet, ka tagad to vajadzētu atkārtot. Man patīk adīt. Nupat mammai uzadīju milzīgi lielu šalli. Tā man ir kā atslābināšanās. Vēl rakstu mūziku, kurā man patīk eksperimentēt. Nezinu, vai tas ir talants. Man ir teikts, ka nemāku dziedāt, un likti dažādi profesionālie šķēršļi, tādēļ pati sev šķēršļus nelieku. Ja kaut ko gribu izdarīt, es to arī izdaru.

Māku spēlēt vijoli, ģitāru un diezgan štruntīgi – klavieres.

Pirms pāris mēnešiem biju aizrāvusies ar krustvārdu mīklu risināšanu. Darīju to tik aktīvi, ka avīžu kioskā vairs nebija krustvārdu mīklu žurnālu, ko jau nebūtu atrisinājusi. Ir cilvēki, kas ir sapņotāji, un ir cilvēki, kas ir darītāji. Esmu darītāja, kura ļauj visam kreatīvajam plūst caur sevi. Veidoju savas koncertprogrammas. Patiesībā šobrīd manā dzīvē ir tāds interesants posms, kurā esmu gana nestabila, taču ir apstākļi, kas man ļauj tādai būt. Apzinos, ka tā ir privilēģija. Man ir dzīvesbiedrs, kurš šobrīd var mani balstīt, lai gan arī pati nesēžu mājās, kājas šūpojot. Strādāju par vokālo pedagogu korī Maska. Tas man patīk.

Tavs dzīvesbiedrs ir no opermūzikas vides?

Nē, Dievs pasargi!  Divi mākslinieki vienā mājā, manuprāt, nekādi neiet kopā. Nekad dzīvē neesmu apsvērusi attiecības ar mūziķi. Dzīvesbiedrs ir tas, kurš stāv uz zemes, es ļaujos mākslinieciskajam lidojumam. Viņš ir dīdžejs. Iepazināmies, pateicoties kopējiem draugiem. Pirms tam ilgu laiku dzīvoju viena. Man bija svarīgi satikties ar cilvēku, kurš varētu mani stabilizēt, un tas nav jautājums par finansiālo pusi. Tas ir jautājums par personību. Mierīgi varēju atrast arī vecāku vīrieti ar naudu, taču tas man nav pieņemami. Šajos jautājumos esmu kārtīga feministe.

Kuri ir pārdrošākie sapņi, ko gribi savā dzīvē realizēt?

Augstākais profesionālais punkts būs brīdī, kad par vienu koncertu varēšu nopirkt labu auto (smejas). Esmu pārliecināta, ka piedzīvošu ko tādu. Zinot, cik maksā biļetes uz labiem koncertiem, to sasniegt nav nereāli. Esmu baudījusi Elīnas Garančas uzstāšanos Milānas operā La Scala, par biļeti šķiroties no 170 eiro. Tā nebija dārgākā biļete. Tik maksā vidēji štruntīga biļete.

Ir pasākumi, kur tiec pieteikta kā Brigita Reisone, bet citur tevi dēvē par Brigitu Čirkši-Reisoni. Kā īsti tevi jāpiesaka?

Pasē ir divi uzvārdi. Čirkše ir tēva uzvārds, kuru man deva piedzimstot, savukārt Reisone ir vecvecmammas uzvārds. Kā operdziedātājai sanāk daudz braukāt pa pasauli, piedaloties konkursos. Čirkši bieži nevar izrunāt, tāpēc jau pirms vairākiem gadiem izlēmu mainīt uzvārdu. Sākumā gribēju pieņemt vecmammas uzvārdu Freimane, taču viņa mani atrunāja, sakot: «Freimaņu Latvijā jau ir daudz.» Tieši vecmamma man atklāja, ka mūsu babiņai bija ļoti skaists uzvārds Reisone. Babiņa nomira, kad man bija 19 gadi, viņa man daudz ko ir iemācījusi.

14. decembrī nosvinēji 28. dzimšanas dienu. Kāds tev bija aizvadītais gads?

Neslēpšu – ļoti grūts un transformējošs. Tas bija pazaudēšanās un tad atkal visa no jauna būvēšanas gads. Man vajadzēja pārskatīt savas iepriekšējo gadu cerības. Savulaik man šķita, ka 22 gados kāpšu uz lielajām skatuvēm, 25 gados būšu apprecējusies… Un tad vienā brīdī apjautu, ka rit jau dzīves 28. gads un nekas nenotiek pēc mana plāna (smejas). Tā bija sava veida krīze. Apzināšanās, ka neko savā dzīvē nevar iepriekš ieplānot, jo šodien var notikt jebkas. Sapratu, ka esmu mēģinājusi atbilst citu cilvēku standartiem. Savu vecāku, skolotāju, draugu… Mēģinot atbilst viņu domām, pazaudēju sevi.

Aizvadītais gads bija pirmais pēc augstskolas absolvēšanas. Man vairs nebija jāmācās. Tas bija transformācijas gads, kurā es savā ziņā no bērna pasaules iekāpu pieaugušo pasaulē. Lai gan sen esmu izvākusies no vecāku mājas un dzīvoju patstāvīgu dzīvi, man liekas, ka tikai 2025. gadā pa īstam kļuvusi par pieaugušo. Manī notika dvēseliska krīze un reizē pieaugšana. Sāku sev uzdot garīgus jautājumus un interesēties par apkārt notiekošo daudz dziļāk. 27 gadu vecums daudziem ir eksistenciāls posms dzīvē. Ne par velti daudzi ar mūzikas pasauli saistīti cilvēki 27 gados mirst. Eimija Vainhausa, Dženisa Džoplina, Džimijs Hendrikss, Kurts Kobeins… Tā ir dvēseliska krīze, kurai daudzi netiek pāri.

Arī tu šovasar sociālajos tīklos dalījies ar skaudrām atklāsmēm, kurās atzinies – «es krītu», «es nekas neesmu un arī nekad nebūšu».

Tajā brīdī tā arī jutos. Man gribētos, lai cilvēki daudz vairāk dalītos arī ar šādām domām. Par to, kā patiesībā jūtas, kad šķiet, ka nekas nesanāk. Jo ikreiz, kad padalījos ar savām tā brīža domām, cilvēki man atzinās: «Arī es tā jūtos.» Tad kāpēc gan neviens no jums to nepasaka arī skaļi?

Jo ik uz soļa tiek atgādināts, ka tev ir jābūt veiksmīgam, pozitīvam un vienmēr dzīvespriecīgam cilvēkam. Tieši tādi visiem patīk…

Es laikam nekad nesapratīšu daudzu vidū tik populāro teicienu: «Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts.»

Mums daudz vairāk vajadzētu tieši runāt, nevis klusēt.

Dzīvojam diezgan vēsā, tumšā un pabriesmīgā klimatā, turklāt vēl pie sevis domājot: «Nu, ko tad es…» Un tad nāk šie sevis apzināšanās gadi, kuros daudzi ieiet dziļi sevī un tur arī paliek. Ja par kaut ko skumsti 27 gados, tev parasti saka: «Nu, beidz, tev taču viss ir. Tu esi jauna, skaista, talantīga.»

Kas tev palīdzēja aizgaiņāt skumjās domām par sevi un dzīvi?

Sāku mazāk lasīt to, kas rakstīts sociālajos tīklos, un vairāk to, kas grāmatās. Iemācījos saprast savas emocijas. Ja tobrīd jutos skumji, atļāvu sev skumt, nevis aizgaiņāju to ar vārdiem: «Saņemies, jo viss taču ir kārtībā.» Iemācījos citiem godīgi pateikt: «Piedod, bet man tagad ir grūti.»

Kā atrast izeju no bedres?

Cits nekad nesapratīs, kā patiesībā jūties, taču katrs var rast atbalstu līdzībās un paralēlēs ar citu pieredzi. Ir jāpaļaujas, ka uz šīs pasaules katram ir sava vieta, katra dzīvība ir vērta. Ir jāsaprot, ka visas negatīvās domas, kas ienāk galvā, – tas patiesībā neesi tu. Tā ir tumsa, kas tev ir apkārt. To var salīdzināt ar velnu vai rēgu, kurš stāv pie tavas auss un visu laiku stāsta kaut ko greizu. Visbiežāk tas notiek, kad esi devis pasaulei daudz gaismas un jūties iztukšots. Negatīvas domas galvā ienāk brīžos, kad esi pārstrādājies, izdedzis vai ļoti noguris. Jo negatīvāk domā, jo negatīvāk redzi arī visu sev apkārt. Šajā brīdī ir jāatceras, ka šīs domas – tas neesi tu. Tā ir tumsa, kuru var aizdzīt prom tikai tad, kad saproti – tu patiesībā esi gaisma. Zinu, iespējams, tas izklausās abstrakti, taču esmu bijusi tumsā un zinu, cik tas ir grūti. Apzinoties, ka tu neesi tās domas, kas ir tavā galvā, no tumsas var tik ārā.