Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mums tas ir sirdsdarbs
Auklīte Dace Kluša, divu pieaugušu dēlu mamma, pirms pieciem gadiem, pievienojoties iniciatīvai Lielas rūpes par mazajiem, savā ziņā piepildījusi bērnības sapni kļūt par bērnu ārsti – Dace ārstē ar sirdssiltumu un mīlestību, būdama līdzās, lai mazie pacienti Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nejustos vientuļi: «Lai gan neesmu šo bērnu mamma, es varu dot to pašu, ko mamma, darīt visu, lai bērns justos pasargāts un mīlēts.»
Dace līdz ar pārējām piecām auklītēm Bērnu slimnīcā rūpējas par bērniņiem, pašas vārdiem runājot, amplitūdā no 1600 gramiem līdz 18 gadiem. Iniciatīvai Lielas rūpes par mazajiem viņa pievienojās pusgadu pēc tam, kad idejas autore Linda Penēze bija atvērusi jaunu lappusi Bērnu slimnīcas vēsturē, nodrošinot auklīšu klātbūtni bērnunamu bērniem, kuri slimnīcā ir vieni. «Tagad rūpējamies arī par bērniem, kuru vecāki nevar būt līdzās, atbalstām daudzbērnu mammas un priekšlaikus dzimušu bērniņu mammas, sievietes, kurām piedzimuši dvīnīši vai trīnīši.
Palīdzam mammām, kurām nepieciešams atelpas brīdis vai emocionāls atbalsts.
Ejam pie bērniņiem, kuri ir paliatīvajā aprūpē.»
Sākotnēji slimnīcas personāls auklītes pieņēmis pavēsi, un pirmais gads bijis grūts: «Mēs bijām svešie, bet tagad jūtamies kā pilnvērtīgas slimnīcas darbinieces. Ārsti novērtē mūsu darbu, jo redz, kā bērni, saņemot mīļumu, un atbalstu, iegūst drošības sajūtu un ātrāk atveseļojas, –mīlestība un rūpes patiešām ļoti palīdz. Investēt bērnos savu laiku un rūpes ir vērtīgākais un jēgpilnākais, ko es kā pieaugušais varu dot,» uzsver Dace.
Agrāk viņa strādājusi Veselības ministrijā un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, tad nolēmusi tomēr piepildīt savu bērnības sapni – palīdzēt bērniem. Protams, būt par auklīti slimam bērnam, turklāt slimnīcas vidē, ir ļoti grūts darbs – gan fiziski, gan emocionāli.
Lai gan auklītes atbalsta cita citu, turklāt reizi mēnesī tiekas ar supervizoru, lai izrunātu emocijas, aktuāla šajā darbā ir izdegšanas problēma.
«Auklītes slimnīcā strādā vidēji divus gadus. Arī man pašai šo piecu gadu laikā bijuši pārtraukumi. Pusotra gada pēc tam, kad biju strādājusi slimnīcā, nolēmu izmantot iespēju doties praksē uz Luksemburgu, un tikai tad sapratu, ka auklītes darbā jau biju padegusi. Pēc pieciem mēnešiem atgriezos un varēju strādāt ar pilnu jaudu, taču pēc gada atkal jutu – nav spēka, vajag pārtraukumu… Tā kā mums visām auklītes darbs ir sirdsdarbs, atzīt sev to, ka vairs nevari, ir ļoti sāpīgi,» saka Dace. Viņa pati tagad atradusi savu formulu, kā saglabāt resursus, – daļu laika Dace velta auklītes pienākumiem, bet pārējā laikā palīdz administratīvajā darbā, ik pa laikam arī turpinot izstrādāt dažādus projektus veselības aprūpes jomā. «Pārslēdzoties no darba uz darbu, spēju uzturēt enerģijas līdzsvaru,» atzīst Dace, piebilstot, ka viņai svarīgi arī pabūt vienai – doties dabā, meditēt, darboties dārzā.
Katru dienu slimnīcā strādā divas auklītes, taču, ja nepieciešams, tiek pieaicināti arī papildspēki. Auklītes maiņa ilgst divpadsmit stundas – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, reizēm arī naktīs. Grafiks tiek plānots tā, lai auklīte varētu strādāt divas dienas pēc kārtas. «Lai dotos pie bērna, baterijai jābūt uzlādētai par 100 %, citādi nevar šo darbu darīt.
Ja eju pie zīdainīša, viņu ne tikai regulāri baroju, bet arī samīļoju, auklēju, dziedu.
Savukārt paliatīvajā nodaļā rīts sākas ar bērniņa mazgāšanu, grozīšanu, vingrojumiem, ir arī dziesmas, grāmatu lasīšana. Ja bērniņš ir skrienošs, diena ir aktīva, dodamies pastaigā svaigā gaisā, pavadu viņu uz procedūrām,» savu ikdienu nedaudz ieskicē Dace.
Lai gan auklītes par darbu saņem samaksu, neviena šo darbu nav izvēlējusies naudas dēļ: «Lielākā alga ir gandarījums – pozitīvā enerģija, kas palīdz dzīvot saskaņā ar sevi un dot atkal. Tā ir laime – redzēt bērna smaidu, kad viņš labi jūtas un labsajūtā aizmieg, redzēt mammas mirdzošās acis, kad viņa atgriežas no nelielās atpūtas… Būdama auklīte, jūtos ļoti piepildīta, jo redzu savam darbam jēgu. Es daru to, kas man pašai šķiet svarīgi.»
Kalpoju un sargāju
Indra Arāja, divu bērnu (9 un 11) mamma, ir neauglības ārstēšanas klīnikas My Clinic Riga embrioloģe. Viņa palīdz piepildīt daudzu ģimeņu sapni kļūt par vecākiem. Tikai sešas dienas – tik ilgs ir laiks, kad Indra gādā par embrijiem. Taču tas viņu dzīvē ir īpaši nozīmīgs laiks, un prieks ir uz mūžu, uzzinot, ka pēc deviņiem mēnešiem pasaulē ieradies vecāku tik ļoti gaidītais bērniņš.
«Pacienti mani biežāk sauc nevis par mammu, bet par auklīti. Es pati saku – esmu aprūpētāja. Embriji ir atkarīgi no manis, viņi nevar pateikt, ko vēlas, tāpēc viņus apčubinu un daru visu iespējamo, lai embrijiem būtu labi,» pasmaida Indra. «Tā kā man vienlaikus jārūpējas par daudziem bērniņiem – reizēm viņu ir pat vairāk nekā 150 –, kolēģi mani sauc par bērnudārza audzinātāju, un bieži vien patiešām tā arī jūtos. Tomēr aiz katra bērniņa ir īstā mammīte.»
Indra atzīst, ka vecāku ceļš līdz bērna pasaulē nākšanai mēdz būt ļoti garš – bieži vien tas ir gadiem ilgs, sarežģīts, caur dažādām klīnikām ejams, lai satiktu savu īsto ārstu. Kad lielais sagatavošanās darbs no daktera puses ir paveikts, sākas embriologa darbs, kad olšūna tiek apaugļota ar spermatozoīdu.
«Kad tikko sāku strādāt un sāka izdoties arvien labāk – veiksmīgo rezultātu rādītājs auga, kādā brīdī sajutos visvarena, un neformālās sarunās mana visvarenās loma tika pieminēta brīžos, kad veicu ICSI procedūru – nosakot, kuram spermatozoīdam būs lemts apaugļot olšūnu.
Ar tādiem vārdiem un lomām sen jau vairs nespēlējos – spermatozoīdu izvēlē, protams, nevados pēc subjektīvām sajūtām, bet izraugos objektīvi labāko.
Taču reizēm ir situācijas, kad noskatītais spermatozoīds nedodas rokās, tad gan pie sevis nosmaidu – šis nu galīgi vēl nav gatavs jaunajai dzīves lomai – un dodos meklēt citu,» savu darbu ieskicē Indra. Un uzsver, ka Latvijā visās neauglības ārstēšanas klīnikās ir augsta līmeņa laboratorijas, taču veiksmīgam rezultātam ļoti svarīga ir olšūnas un spermatozoīda kvalitāte. Ja tā ir zema, pat vislabākajai laboratorijai ir liels izaicinājums iegūt labu embriju: «Tāpēc arī ārsti nenogurdami rekomendē pacientiem pārskatīt savu dzīvesveidu, samazināt stresu, domāt par veselīgu uzturu, labu miegu.»
Nākamajā dienā pēc olšūnas apaugļošanas embriologs novērtē, vai ir izveidojusies zigota – abu vecāku ģenētiskā materiāla savienošanās. Iegūtās zigotas tiek aprūpētas un katru dienu novērtētas. «Mana ģimene un draugi jau zina, ka arī brīvdienās braucu uz darbu. Tad vienmēr saku: «Jāaizbrauc paskatīties, kā mazuļiem klājas, jāpabaro – nevar taču atstāt viņus vienus!» stāsta Indra. «Latvijā visi embriologi strādā nepārtraukti – septiņas dienas nedēļā bez brīvdienām. Protams, mēs strādājam maiņās, taču laboratorijā vienmēr kādam jābūt. Mēs rūpējamies par embrijiem piecas līdz sešas dienas. Kad ārsts dod zaļo gaismu, ir mammas kārta sākt par to rūpēties un lolot! Tas ir ļoti skaists un emocionāls mirklis gan topošajiem vecākiem, gan mums pašiem.»
Indra uzsver: labā ziņa ir tā, ka mūsdienu medicīniskajā apaugļošanā ir ļoti augsti grūtniecības iestāšanās rādītāji – līdz pat 70 %, taču piedzimušo bērnu skaits joprojām ir zemāks, vidēji ap 40 %.
Ir daudz dažādu iemeslu, kas var ietekmēt grūtniecību nākamo deviņu mēnešu laikā, – sievietes veselība, dzīvesveids, slimības un daudzi citi apstākļi.
Indra gan piebilst, ka pirms piecpadsmit gadiem, kad sākusi strādāt par embrioloģi, veiksmīgo grūtniecības iznākumu procents bijis krietni zemāks.
«Mums ir milzīgs prieks par ikvienu mazuli, kas ieradies šajā pasaulē. Nav lielāka gandarījuma kā saņemt laimīgo vecāku sūtītās bērniņu bildes, video,» saka Indra un norāda uz kāda mazuļa fotogrāfiju. Tā uzņemta pirms daudziem gadiem un ir Indras vīra, neauglības ārstēšanas speciālista Māra Arāja pirmais medicīniskās apaugļošanas procedūras rezultātā piedzimušais bērniņš. Indra gan neesot skaitījusi, cik daudzām ģimenēm palīdzējusi, taču to ir daudz.
Nekādu zaķīšu, kaķīšu – visam jābūt pa īstam
«Savā ziņā tiešām bērniem gan skolā, gan internātā esmu kā mamma,» saka Cesvaines vidusskolas sākumskolas skolotāja Inese Mickeviča. Viņai pašai ir divi pieauguši bērni un nu jau arī mazbērni. Tūlīt pēc stundām skolā Inese dodas uz internātu, kur ir pēcpusdienas mamma bērniem no pirmās līdz divpadsmitajai klasei.
«Mans tētis bija skolotājs, un es savulaik apgalvoju, ka nekad, nekad nestrādāšu skolā. Un te nu es esmu – pedagoģijā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Redzu, cik ļoti bērniem vajadzīgs vecāku atbalsts. Internāta bērnu Cesvainē nav daudz – ap desmit. Viņi te paliek, jo dzīvo pārāk tālu no skolas, lai ikdienā izbraukātu, un arī skola nevar nodrošināt transportu katru dienu.
Skolā mazajām klasēm pasniedzu dabaszinātnes, matemātiku un latviešu valodu, man ir arī audzināmā klase. Bet, tiklīdz stundas beidzas, eju uz internātu, kur esmu līdz deviņiem vakarā, kad ierodas nakts auklīte. Uzmanu, lai visi būtu paēduši un izmācījušies.
Pavisam mazajiem tiešām trūkst mammas, viņi ir man blakus nepārtraukti, gandrīz visu darām kopā.
Ar lielajiem bērniem ir sarežģītāk – katram jāatrod pieeja, un tad arī veidojas kontakts. Nonākot sarežģītākā situācijā, bērns meklē atbalstu – gan mazs, gan liels –, un viņam ir svarīgi to saņemt uzreiz. Visbiežāk bērni runā par attiecībām – ar vecākiem, klasesbiedriem, skolotājiem. Bērns jūt, saprot un novērtē, ka tu vienkārši sēdi un viņā klausies, – patiesībā mūsdienu bērniem tā ļoti, ļoti trūkst. Mēs runājamies, un bieži redzu, kā bērns pats pamazām saprot, kas jādara, bet svarīgi, ka esmu blakus.
No savas pieredzes varu teikt – bērni ir jāmīl patiesi, jo viņi jūt īstumu.
Samāksloti uzrunājot viņus par zaķīšiem, kaķīšiem un saulītēm, – tur nekas nesanāks! Jebkādu izlikšanos bērns sajūt pa gabalu. Bērniem ļoti patīk, ka man ir laba humora izjūta, viņi novērtē, ka varam kopā pasmieties. Taču gadās situācijas, kad man gluži kā operdziedātājai jāieslēdz balsij zemie tembri, un tad skolēni saprot – šajā mirklī vairs nav nekādu joku.
Visi bērni ir manā sirdī. Pa dienu viņus satieku skolā, un arī tad viņi man pienāk klāt, mazie dažreiz pieglaužas. Ja redzu, ka kāds sēž drūmu vaigu, protams, uzreiz eju klāt un prasu, kas notiek. Ja nestāsta – nespiežu runāt, bet pagaidu, kad pats atnāks un izstāstīs, un tad viņi atveras. Un tā ir ne tikai ar internāta bērniem. Gadās, ka lielākie dalās arī ar saviem attiecību pārdzīvojumiem.
Es tur padomus nevaru dot, bet varu sēdēt blakus, klausīties.
Viņi gan domā, ka esmu veca un daudz ko nesaprotu, bet tik un tā uzticas. Es arī spēju izanalizēt, cik riskantas ir šīs attiecības, un tad mums veidojas jau citādas, dziļākas, sarunas.
Ir ļoti daudz brīnišķīgu ģimeņu, redzoši un dzirdoši vecāki, viņi atbalsta bērnu, un to jūtam arī internātā. Diemžēl ir arī ģimenes, kurās ir lielas problēmas. Un tad ir skumīgi – jo es cenšos likt bērnā spēku un enerģiju, bet otrā pusē viņam šā atbalsta nav. Protams, es tik un tā turpinu darīt savu darbu, jo tam noteikti ir jēga. Ļoti daudzi mani audzēkņi jau ir pieauguši, un man ir milzīgs prieks, kad satiekoties viņi saka: «Skolotāj, jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz man nozīmēja sarunas ar jums, jūsu klātbūtne.» Man tas ir ļoti, ļoti svarīgi.»
Populārākie raksti
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
