Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esmu viena ar bērnu. Esmu ieslīgusi rutīnā. Man vajadzīgs laiks, kuru veltīt tikai sev! Bet, kad ir brīvs brīdis, šķiet, ka vairs neprotu atpūsties!!!
Jāizbēdājas un jāizdusmojas
Ja šķiršanās notikusi pavisam nesen vai arī sieviete joprojām jūtas tā, it kā šķiršanās bijusi teju vakardien, viņa vēl izdzīvo krīzes periodu. Krīzes periodā ir normāli, ka negribas iesaistīties aktīvā sabiedriskā dzīvē, iziet no mājas un priecāties. Visi emocionālie resursi tobrīd ir noslēpušies dziļi, dziļi.
Vispirms jāatzīst: «Šobrīd esmu viena, mani pameta!» Vai arī: «Izšķīros palikt viena ar bērnu, nu tas ir noticis.» Svarīgi ir to apzināties, bet tikpat svarīgi – nenest šo apziņu sev līdzi visu mūžu. Ir jāpieņem jaunie apstākļi un jāiemācās skatīties acīs realitātei. Tas prasa laiku. Arī krīzes pārvarēšana prasa laiku. Kad krīze pārvarēta, risinājumus cilvēks var rast gandrīz katrai situācijai, kas viņu neapmierina.
Krīzes cilvēku rosina attīstīt sevi kā personību. Piedzīvojot ko pozitīvu, personības attīstība noris daudz lēnāk, nekā izdzīvojot krīzi. Jebkurš cilvēks spēj tikt galā ar grūtībām, taču atšķiras tas, cik ilgā laikā to spēj un cik spēcīgi izjūt zaudējuma sāpes. Psihoterapija var palīdzēt tikt uz priekšu ātrāk. Bet tā nav vienīgā iespēja, kā tikt pāri zaudējumam. Vienalga, kādu ceļu sieviete izvēlas, jāiziet cauri vairākām stadijām. Sākumā ir bēdas, kas jāizbēdā. Tām seko dusmas. Un tikai pēc tam pienāk brīdis, kad var izdoties izprast savas vajadzības un vēlmes, sākt rīkoties, lai kaut ko dzīvē mainītu. Ja sieviete nenonāk līdz tam, ka spēj izlikt visas dusmas uz partneri, kurš pameta, uz situāciju... krīzē var iestrēgt. Dusmas iekšā ir, un, ja tās mēģina apspiest, var gadīties, ka dusmas iekšēji vēršas pret sevi pašu, veicinot depresijas rašanos. Kopumā dusmas ir emocijas, kas virza uz priekšu, – sadusmojies cilvēks spēj paveikt ļoti daudz. Tikai – pieaugušam cilvēkam jāspēj kontrolēt dusmu izpausmes – tas, kā šīs spēcīgās emocijas tiek paustas uz āru.
Ko es vēlos?
Jebkuras emocijas var pastiprināt, tām pieķeroties, par tām piedomājot. Ja smejamies, kļūstam pozitīvāki. Ja žēlojamies, kļūst arvien sliktāk. Veselīgi ir nonākt pie secinājuma, ka gaušanās līdz šim neko nav atrisinājusi. Ja iekšējais monologs skan šādi: «Mājās viss ir slikti. Bērns mani nomāc. Es neko negribu. Par mani neviens neinteresējas», tad sieviete jūtas tā, it kā milzīgs, tumšs mākonis virs galvas būtu izpleties pa visu padebesi. Lai izdotos ieraudzīt kādu gaišāku saules staru, kuram pieķerties, vispirms jācenšas izprast savas vajadzības un vēlmes. Nosaucot to, kas savā dzīvē nepatīk, neapmierina, uz priekšu pavirzīties neizdosies. Tāpēc jāsāk ar domām par to,ko gribētos mainīt, kas labs varētu notikt turpmāk! Jāpajautā sev: «Cik ilgu laiku man gribētos pavadīt ārpus mājām? Vai tā ir visa diena, dažas stundas vai pusstunda katru dienu? Ko es varētu darīt šajā savā laikā?»
Protams, vieglāk ir sevi pažēlot, nevis sākt kaut ko darīt savā labā. Vēl jo vairāk, ja pirmie mēģinājumi kaut ko mainīt uz labu bijuši neveiksmīgi.
Palīdzības lūgšana
Labi, ja kāds cilvēks var palīdzēt sievietei uz savu dzīvi paraudzīties no malas. Tas var būt psihoterapeits, psihologs, draugs, mamma vai kaimiņš. Svarīgi, lai blakus būtu vismaz kāds stiprs plecs, uz kura brīdi var atbalstīties, atvilkt elpu, lai spētu apjaust, ko gribētos mainīt, darīt citādi. Un saprastu, ka cilvēka dabā ir sabiezināt krāsas. «Atšķaidītas» emocijas var palīdzēt ieraudzīt situāciju no cita skatupunkta – daudz cerīgāku.
Nereti dzirdētais: «Ar visu varu tikt galā pati!» patiesībā ir izmisuma sauciens. Turklāt, ja sieviete viena audzina bērnu, tas nebūt nenozīmē, ka visās dzīves sfērās viņa ir palikusi viena. Ir taču daudzas citas jomas, kurās sieviete var dalīties ar draudzeni, kolēģi, radinieku, kādu citu tuvu cilvēku.
Palīdzības lūgšana ne vienmēr norāda uz vājumu. Var būt tieši otrādi. Lūgums palīdzēt liecina par gudru rīcību un atvērtību pasaulei. Diezin vai dzīvē valdītu tāda kārtība, ka dzīvojam tik cieši līdzās cits citam, ja mums būtu lemts ar visām dzīves situācijām tikt galā pašiem. Katram apkārt ir citi cilvēki – starp mums jānotiek mijiedarbībai. Un tā notiek, turklāt dažādos veidos, arī – savstarpēji izpalīdzot. Mēs katru mirkli kādam kaut ko dodam, un – ik brīdi no kāda arī ņemam. Ir situācijas, kad gribas vairāk ņemt nekā dot. Un arī tas ir normāli. Turklāt ne vienmēr jādod pretim tieši tas pats, kas tiek ņemts. Ja sieviete dzīvo ar apziņu – «ar visu varu tikt galā pati», ir vērts padomāt, ar ko viņa tik ļoti atšķiras no citiem cilvēkiem, ka tieši viņai lemts tikai dot un dot, bet neko ne no viena nesaņemt pretim.
Sievietes izvēle
Sieviete, kura viena audzina bērnu, var izvēlēties palikt viena ar bērnu, var izvēlēties dzīvot kopā ar vēl kādu pieaugušu cilvēku. Būt kopā ar kādu – tas nenozīmē tikai būt kopā ar kādu vīrieti. Katras attiecības, katra kopā būšana spēj cilvēkam kaut ko sniegt. Un tās nav salīdzināmas – nevar taču apgalvot, ka būt kopā ar draudzeni savā dzimšanas dienā ir sliktāk nekā būt kopā ar vīru. Katrs cilvēks un katras attiecības sniedz kaut ko īpašu.
Veltīt kādu laiku tikai sev, savām attiecībām – arī tā ir sievietes izvēle.
Konsultē KRISTĪNE ČERPINSKA, krīzes centra «Skalbes» psiholoģe.
Teksts: Zane Strūberga
