Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Šoreiz ne vārda par neērtībām, ko mūsdienu autovadītājiem sagādā senās alejas, bet gan par to, kāda vērtība tās ir, ja izkāp no auto. Ir ļaudis, kas tieši senas alejas dēļ iegādājušies lauku īpašumu.
No muižas piebraucamā ceļa līdz olnīcai
Nedaudz teorijas. Paralēlās rindās ritmiski izkārtoti līdzīgas formas vertikāli akcenti ir universāla ārtelpas strukturēšanas forma. Tā fiziski un psiholoģiski norobežo un sakārto ārtelpas daļas, veido tādu kā gleznas rāmi, izceļot vai – tieši pretēji – slēpjot uz alejas ass novietoto objektu un radot vizuālu ilūziju par tā patiesajiem izmēriem. Par to var pārliecināties, piemēram, pastaigājoties senajos Rietumeiropas parkos, kur alejas iezīmē ceļu uz ko nozīmīgu, piemēram, īpašumu vai tā galveno ēku, dievnamu, kādu skulptūru vai izsmalcinātiem stādījumiem. Par pārējo – koku sugu, formu, stādīšanu, kopšanu, kas ir ietilpīgs zināšanu, pieredzes un prasmju komplekss, – lasāms un pētāms daudz. Taču mūs vairāk interesē Latvijas alejas un to vieta kultūrainavā.
Savulaik Rietumeiropas parku un dārzu mode aizrāva arī šejienes muižniekus – aleja kļuva par vēl vienu statusa apliecinājumu, tāpēc tās stādīšanai un kopšanai izdoma un līdzekļi netika taupīti. Pirmās iestādītas jau 18. gadsimta sākumā. Toreiz maldīgi uzskatīja, ka te viss augs tieši tāpat kā siltajās zemēs, un stādmateriālu importēja no Itālijas. Ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis, ar kuras vārdu uz vāka lasāms apjomīgs, rokās grūti noturams pētījums Latvijas muižu dārzi un parki, apraksta lielo vilšanos, ko piedzīvoja toreizējie dārznieki – ja mazie kociņi arī spēja izdzīvot Baltijas ziemā, tad, noticot pirmajai pavasara saulītei un atkusnim, nosala, kad sals atgriezās. Tāpēc vecajās alejās redzamas tikai vietējo koku sugas – kļavas, ozoli, oši –, kuras ātri vien nomainīja trauslos citzemniekus.
Zināms, ka 18. gadsimta beigās Rundālē zāģēti bērzi un ķirši, lai to vietā stādītu alejas no apkaimē izraktajām liepām.
18. gadsimtā vienīgais transportlīdzeklis bija zirgs un brauktuvei nebija specifiski cieta seguma. Ziemas sniegu baltumā paralēlās koku līnijas iezīmēja ceļu, kā arī pasargāja no aizputināšanas. Vasarās koku vainagi gājējiem un braucējiem sniedza pavēni, patvertni no lietus un vēja, kā arī novērsa brauktuves grunts izkalšanu un pārliekus putekļus. Tajā laikā esot radusies tradīcija ceļa malas apstādīt ar ābelēm – lai sulīgais auglis veldzētu sagurušos ceļiniekus. Kad 19. gadsimta otrajā pusē strauji attīstījās dzelzceļa būvniecība, gar uzbērumu blīvās rindās sāka stādīt eglītes – lai tās ziemā sargātu sliežu ceļus no aizputināšanas. Vēlāk šī paša iemesla dēļ eglītes sākas stādīt arī gar šoseju malām.
Savukārt alejas uz zemnieku saimniecību sāka vest 19. gadsimta otrajā pusē, kad Zemes reforma Baltijas guberņās deva iespēju no muižas izpirkt īpašumu, un turīgākie zemnieki gribēja parādīt, ka var tāpat kā muižnieks. Taču ne jau tikai tāpēc, lai padižotos, viņi stādīja alejas. Atceries Jaunsudrabiņu vai Blaumani, kuri aprakstīja olnīcu – vītoliem apaugušo ganību ceļu, pa kuru nereti, dunduru tramdīti vai padzerties gribēdami, lopiņi mājup atskrēja ganiem pa priekšu? Zemnieki taču ir racionāli ļaudis.
Ja tavā īpašumā ir vecu koku aleja
Iespējams, vispopulārākā senā aleja ir Katvaru muižas liepas – ap 400 četru piecu metru resni, ducīgi, sūnaini koki, kuru mezglainie zaru vijumi iedvesmojuši arī kinoļaudis. Aleja redzama trīs latviešu spēlfilmās – Tauriņdeja, Tās dullās Paulīnes dēļ un Bille. Latvijā ir vairāk nekā sešdesmit aizsargājamu koku aleju, kurām ir gan kultūrvēsturiska, gan ekoloģiska vērtība. Daudzi koki tajās ir vecāki par 100 gadiem, piemēram, lapegļu aleja Augstrozē, ozolu alejas Raiskumā, Lubānā un Meirānos, Elejā, Iecavā, Lielaucē, Blankenfeldes un Vestienas muižā, liepu alejas Kalētos, Lielplatones un Popes muižā. Un ar ekoloģisku vērtību ir jāsaprot ne tikai koki un to vecums, bet arī fakts, ka to gadu desmitos vai pat simtos veidotajā mikroklimatā mīt specifiska flora un fauna, tostarp aizsargājamas sugas, piemēram, ozolu alejas iecienījušais vidējais dzenis.
Pat solitāri sendienu liecinieki parkam, dārzam vai pagalmam piešķir īpašu auru, taču aleja ir specifisks stādījumu veids. Turklāt katrai koku sugai ir sava daba – augšanas īpatnības, kaites un beigu galā arī šai saulē atvēlētais mūža garums –, tāpēc to īpašniekiem ir jābūt ne tikai mazliet izglītotiem dendroloģijā, bet arī turīgiem, jo vecu koku, tāpat kā vecu cilvēku aprūpe izmaksā dārgi. To zinās pastāstīt aizsargājamo aleju īpašnieki – vienalga, pārstāvoši valsti, pašvaldību vai privātīpašnieku.
Ja uz tavu māju arī ved senu koku aleja – taču tā nav atzīta par valstiski vērtīgu, tātad tās saglabāšana ir svarīga tikai tev un ir pēdējais laiks ar to ko darīt –, iespējams, noderēs šie ieteikumi.
- Netradicionāli, bet sāc ar vietējās nozīmes dabas un kultūras pieminekļu sarakstu un tam pievienotajiem saistošajiem noteikumiem – tur atradīsi informāciju, kas var noderēt, piemēram, lemjot par tā vai cita koka saglabāšanu gadījumā, ja ir jāizvēlas starp cilvēku un īpašuma drošību.
- Koki ir jākopj, bet nekropļo to vainagus! Nozāģē nokaltušus vai atlūzušus zarus, bet ne galotni, tā cerot uz zemāku, parocīgāku vai formīgāku vainagu.
- Jaunus kokus izkritušo vietā stādi tikai tad, ja tos nenoēno apkārtējo vainagi, un ievēro sākotnējo stādīšanas attālumu. Homogēnās alejās stādi tās pašas sugas un šķirnes kokus.
- Neaizmirsti, ka kokam nav tikai stumbrs un lapotne, bet arī sakņu sistēma, kam, paplašinot brauktuvi, ierīkojot gājējam ērtāku taciņu vai izbūvējot komunikācijas, tiek nodarīts visvairāk skādes. Neaizskaramā zona ap koku ir piecu līdz desmit stumbru diametrā. Ja bez rakšanas neiztikt, koku tuvumā labāk to dari ar lāpstu, ne jaudīgu tehniku.
- Atceries, ka vecas alejas ir mājas daudziem kukaiņiem, putniem un dzīvniekiem. Iekams laid darbā ķēdes zāģi, apzini savus mazākos kaimiņus!
Vēlies iestādīt aleju pats?
Šoreiz bez plašāka izklāsta par to, ka zemei, kurā stādīsi aleju, ir jāpieder tev, ka alejas plānošana ir nopietns pasākums un tehniskie priekšdarbi, kas jāveic, pirms zemē iedur lāpstu, prasa zināšanas un lielu rēķināšanu. Tātad tikai pieci galvenie pieturas punkti, kas noderēs pārdomām: gribu aleju, bet vai man to tiešām vajag?
- Izvēlies vietai atbilstīgāko koku sugu un šķirni!
Īstās sugas koks ne tikai labāk augs, bet tā paredzamais augstums, lapotnes apjoms un forma ļaus ievērot pareizo attālumu (no ēkām, no citiem kokiem) un proporcionāli iekļausies ainavā. Atceries – arī tad, ja pēc laika slimības vai citas ķibeles dēļ kociņu nāksies nomainīt, skaties, lai ir viens un tas pats, jo vienas sugas dažādas šķirnes kociņi aug atšķirīgā ātrumā, citā laikā plaukst vai met lapas. Tas rada iespaidu par nekoptu stādījumu. Špikeris: pavēro, kuri koki labi aug tuvākajā apkārtnē, tie pratīs labi augt arī alejā!
- Pievērs uzmanību stādmateriāla kvalitātei!
Jaunajam kociņam ir jābūt veselīgam, proti, galvenajam dzinumam jeb stumbram jābūt taisnam līdz pašai galotnei, gludu mizu, bez savainojumiem. Arī lielākajām saknēm – taisnām un stingrām, un, protams, neiekaltētām. Lietpratēji pie stādmateriāla var tikt, izrokot kociņus, kas iesējušies, piemēram, aizaugušā pļavā, iesācējiem tas ne vienmēr var izdoties.
- Atrodi alejai īsto vietu!
Kociņi augs, un sakņu sistēma ies plašumā. Nestādi aleju tuvu ēkām, jo koki augs un metīs ēnu, nomāks pagalma košumdobes. Nestādi arī tuvu brauktuvei, jo nezini, vai pēc gadiem desmit nevēlēsies lielāku plašumu, vairāk gaismas vai jaunas komunikācijas. Traumēti koki nīkuļo, slimo un iet bojā. Nestādi kociņus arī pārāk tuvu citu citam, minimālais attālums ir pieci metri, taču labāk, ja vietas vairāk.
- Iestādi pareizi! Iesaka nestādīt mazāku kociņu, kas zemāks par 2,20 metriem, cilvēka krūšu augstumā tā stumbram vajadzētu būt ne tievākam par četriem pieciem centimetriem. Ar stādmateriāla vecumu nevajadzētu pārspīlēt, jāatceras, ka jaunāki kociņi ātrāk iejūtas vidē nekā vecāki. Protams, mūsdienu iespējas šim apgalvojumam runā pretim, jo, ja ir līdzekļi, pārstādīt var arī pieaugušus kokus. Arī stādot aleju, augsnes sastāvam un atbilstīgai ielabošanai ir nozīme, šīs zināšanas nāks tikai par labu. Bedrei jābūt pietiekami lielai, turklāt jāņem vērā – jo smagāka augsne, jo lielāka bedre (iesaka: divreiz tik platu un dziļu, cik kociņa sakņu kamols). Jāstāda tik dziļi, cik tas iepriekš audzis, ja iestādīsi dziļāk, mazākajām saknēm trūks skābekļa. Un neaizmirsti aplaistīt – gan pēc iestādīšanas, gan arī pirmajos gados kādu reizīti, īpaši, ja vasara ir sausa. Iestādīto kociņu piesien pie trim balstiem – turoties stabili, tas ātrāk iesakņosies, taču nepiesien pārāk cieši, jo stumbram vējā viegli jāšūpojas, tā rūdoties turpmākajai dzīvei. Pēc diviem trim gadiem balsti jānoņem.
- Ja vēlies skaistu aleju, par to vajadzēs rūpēties, pievēršoties piemēram, zaru apgriešanai, formas veidošanai, slimību apkarošanai.
Latvijas ozolu vai ko eksotiskāku?
Eiropas arboristu padomes sertificēts koku tehniķis, parka dārznieks Edgars Neilands Latvijas laukos pieradis pie lapu koku alejām. Protams, šur tur redzamas lapegļu un citu skujkoku gatves, piemēram, no baltegles, hemlokegles, duglāzijas, tūjas, pacipreses. Variantu ir daudz – viss atkarīgs no konkrētās sugas piemērotības stādītāja gaumei, izraudzītajai vietai un no stādu pieejamības. Viņš gan atgādina, ka Latvijas ainavai, ja vien nedomājam kapukalniņu vai senu muižas parku, skujkoku iemiesotais mūžības simbolisms izskatās mazliet svešādi. «Tikko biju vienā skaistā Anglijas dārzā, kur kā alejas koki sastādītas piecdesmit gadu vecas priedes. Īpašnieki bija iztērējuši daudz naudas, un izskatījās labi. Latvijā gan neko tādu neesmu redzējis,» komentē dārznieks, piebilstot, ka Anglijā vispār alejas neesot sastopamas bieži atšķirībā no blīvajiem mūžzaļo krūmu dzīvžogiem, kuriem apaugušas visu šoseju malas. Globālajam tirgum kļūstot pieejamākam, arī Latvijā iespējams tikt gan pie lieliem kokiem, proti, jau teju gatavas alejas, gan neierastām koku sugām vai ierasto koku sugu eksotiskām šķirnēm, ar ko pārsteigt šejienes ziemas un kaimiņus. Saprātīgi gan būtu vispirms izvērtēt klimatu, augsnes īpatnības un arī izmaksas, jo ne vienmēr pieejami iekāroto augu stādi tādā daudzumā, kāds nepieciešams, piemēram, simt metru garai alejai. Tāpēc Neilands iesaka stādus pirkt no tuvākās labākās koku skolas, kurai ir gan pieredze, gan prasmes izveidot labu stādmateriālu, turklāt norūdīti vietējam klimatam. Arī fakts, ka atbalstām savējos, nav mazsvarīgs.
Alejas koku TOP 8
Iesaka arborists Edgars Neilands
- Pirmajā vietā – parastais Latvijas ozols, jo tad ir aleja uz gadu simtiem. Ja gribas ko citādu, ņem purva vai sarkano ozolu.
- Parastā liepa. Pilsētās vairāk stāda Holandes vai platlapu liepu, arī Sudraba vai Krimas liepa der šādam nolūkam.
- Kļavas arī ir izturīgas, bet tām nav tik garš mūžs kā ozoliem vai liepām, pēc 100 gadiem biežāk lūzīs. Parastajai kļavai ir daudz dažādu šķirņu ar baltām, sarkanām lapām. Modē ir neliela izmēra un lapu kļava ‘Acer Rubrum’, rudenī ļoti koša, taču Latvijā būs grūti iegādāties stādus.
- Osis vai goba – skaisti koki, taču šobrīd tos stāda reti, ir jāmeklē slimību izturīgas šķirnes, piemēram, Pensilvānijas osis, taču
jāskatās, kur dabūt stādus. Ja vēlies gobu aleju, meklē Eiropā selekcionētās rezistentās šķirnes.
- Papele vai apse, kas nav pārāk populāri koki alejām, taču apšu piramidālās šķirnes, tievas, augšup vērstas, varētu ieinteresēt tos, kas ilgojas Itālijas noskaņas. Jāņem vērā, ka šāda aleja būs piecdesmit nevis divsimt gadiem.
- Vītols vai melnalksnis alejā ir skaists, un, ja vēl vieta ir mitra, šie koki ir ļoti piemēroti. Melnalksnis atšķirībā no baltalkšņa var nostāvēt simt gadu.
- Ābele, ķirsis, sakura, ogābele, pīlādzis – šie mazāka auguma koki ir skaisti gan pavasarī, gan rudenī, kad ar savu lapu krāsu vai košajām ogām iepriecina ne tikai putnus. Labs risinājums, ja alejai nevari atvēlēt lielus plašumus. Iesaku pievērst uzmanību Zviedrijas pīlādzim vai popularitāti iekarojušajam ‘Dodong’, kas ar savu ugunīgo sarkanumu rudenī noteikti aizķers katra garāmgājēja skatienu.
- Dizšskābardis vai valrieksts, pat ginks un katalpa – aiziet, eksperimentējam, taču diezin vai kas labs sanāks Vidzemes augstienē, turklāt jārēķinās, ka stādi būs dārgi. Taču, ja ņem vērā, ka aleja sākas jau ar četriem kokiem, varbūt vienkārši ir jāņem rokās lāpsta?
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
