Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
10 m2 uz galviņu
Līdz 1949. gadam Latvijā ieplūda vairāk nekā 300 tūkstoš cilvēku. Daudzas ēkas karā bija iznīcinātas, vismaz 10% no visām jaunajām vai atjaunojamajām bija jānodod militāristu rokās – katastrofāli trūka mājvietu. Risinājums tika atrasts, nosakot minimālo dzīvojamo platību – nepilnus 10 m2 cilvēkam. Ja mājokļa izmērs uz tā apdzīvotāju skaitu bija lielāks, tajā iemitināja vēl citus ļaudis – tā radās komunālie dzīvokļi.
Jānis Gailis,
psihoanalītiķis, psiholoģijas zinātņu doktors, Montreijas Medicīniski psihopedagoģiskā centra direktors
Nojauktas intimitātes robežas
«Dzīvesvieta daudz pastāsta par cilvēku, viņa vērtībām, esības un arī baudas veidu. Cilvēka paša iekārtotā vide ir viņa psihiskās realitātes izpausme telpā.
To nenoliedzami ietekmē arī bērnībā pieredzētais. Tie, kuri uzauguši ar gleznām un grāmatām vecāku mājās, estētiku un zinātkāri redz kā vērtību, kas kļūst arī par pašu dzīves nepieciešamību. Savukārt citiem neatņemams mājokļa elements ir nepārtraukti ieslēgts radio vai televizors, ar kura palīdzību piesegt kaut ko, ko negribas dzirdēt, arī pašu domas un izjūtas, trauksmi vai tukšumu.
Nepārprotami okupācijas laiks centās izjaukt iepriekšējo paaudžu radīto vērtību sistēmu un dzīvesveidu. Patstāvīgi domājoši, brīvi cilvēki bija jāpārvērš par paklausīgām skrūvītēm vienotajā mehānismā. Tādēļ latviskās viensētas bija jānomaina ar totalitārismam atbilstošu vidi – kolhoziem, blokmājām un komunālajiem dzīvokļiem.
Manas vecmāmiņas māsu – Viļņas polieti –, ienākot padomju karaspēkam, izsauca uz okupācijas iestādi, kur tika pateikts, ka viņas dzīvoklī turpmāk mitināsies arī padomju virsnieks. Viņa pajautāja: «Kādēļ?» Atbildes vietā – izsūtījums uz Sibīriju. Pēc Staļina nāves, atgriezusies dzimtenē, viņa gāja uz mājām. Dzīvoklī tagad dzīvoja svešā valodā runājoši cilvēki, toties pagalmā žāvējās viņas kažoks. Viņa to paņēma un aizbēga. Nozaga pati savu kažoku…
Savukārt manu vecvecāku dzīvoklī pēc kara tika iemitināta cilvēcīga krievu virsnieka ģimene. Viņiem paveicās. Dzīvoklī bija divas ieejas un to sadalīja. Turklāt virsnieks ar sievu piekrita, ka lielāko tā daļu patur vecvecāki, kuriem bija divi bērni.
Taču ir arī citi stāsti. Kāda tagad Parīzē dzīvojoša Igaunijas krieviete reiz teica, ka padomju gados dzīve gan bijusi brīnišķīga – pat dzīvokļu jautājums bijis atrisināts. 40. gadu beigās viņa ar vecākiem atbrauca uz Rīgu, un padomju vara bija padomājusi par visu: meitenei bija istaba ar rotaļlietām, pieliekamajā atradās pat ievārījums. Kad es viņai jautāju, vai ir domājusi par to, kur palika tie bērni, ar kuru rotaļlietām viņa spēlējās, un kas noticis ar sievieti, kas ievārījumu pagatavoja, sākumā viņa nesaprata jautājumu un tad emocionāli sabruka…
Komunālie dzīvokļi bija efektīvs veids, kā censties sagraut robežu starp publisko telpu un intimitāti – kā totalitārismu ieviest visur.
Pat mājās – savā intimitātē cilvēks nevarēja būt viens vai tikai ar savējiem. Visur bija svešas ausis, un nekur nebija iespējams justies brīvam. Padomju gados mēdza teikt: ir lietas, par ko varam runāt tikai mājās, bet nedrīkstam stāstīt ārpusē, taču komunālajos dzīvokļos brīvi runāt nevarēja arī mājās. Šī pieredze tikai veicināja latvisko noslēgtību. Tiem, kas pārdzīvojuši totalitārismu, joprojām ir grūti būt atvērtiem un runāt atklāti, jo pierasts, ka brīvs tu vari būt tikai savā prātā.
Dzīve šaurībā, kur dzīvokli ne tikai vajadzēja dalīt ar svešiniekiem, bet pāris istabiņās dzīvot arī vairākām paaudzēm, nesa arī demogrāfiskas sekas: tas bija veids, kā ietekmēt kādreizējo pamatiedzīvotāju dzimstību, nelietojot klaji vardarbīgas metodes.
Kā padomju gadu sekas redzu daudzu tos laikus piedzīvojušo cilvēku nespēju justies saimniekiem savā valstī. Piemēram, Francijā mācības skolā ir valsts valodā – šis jautājums nav apspriežams. Ja robežas netiek skaidri novilktas, runājot līdzībās, iebraucējam rodas iespaids, ka otra dzīvoklis ir arī viņa īpašums.
Ir cilvēki, kuru mentālajā telpā vēl arvien pastāv Padomju Savienība. Viņi ir pārliecināti, ka Krievija ir tur, kur runā krieviski. Tā bija Latvijas problēma: piekāpība, pārlieka viesmīlība, runāšana ar sveštautiešiem viņu valodā, kas šajos cilvēkos radīja sajūtu, ka pie mums viņi ir savās mājās. Ir valstis, kurās ārzemniekiem nav dota iespēja iegādāties nekustamo īpašumu – zemi un mājas, turpretim Latvijā tika piešķirtas uzturēšanās atļaujas, ja tika iegādāts īpašums…
Paplašinot tēmu, interesanti, ka komunālais dzīvoklis ar intimitātes robežu sagraušanu šodien pārceļas uz digitālo telpu, un tas neskar tikai bijušās postpadomju valstis, bet visu pasauli. Tiek nojaukta robeža starp publisko telpu un intimitāti. Visas digitālās navigācijas pēdas var tikt savāktas un publiskotas. Šodien internets ir kļuvis par sava veida komunālo dzīvokli, un tas ir jauns totalitārisma paveids.»
Zane Daudziņa,
grāmatas Bērnudienas komunālijā autore, aktrise un runas pedagoģe
Mūs glāba humors
«Tā bija zemapzinīga vilkme rakstīt grāmatu par komunālajā dzīvoklī pieredzēto – mani nepameta sajūta, ka bērnības un jaunības dienu atmiņas ir jāpieraksta, lai paliek zināšana, ka šāds laikmets ir bijis. Ka vairākas desmitgades pret savu gribu vienā dzīvoklī ir bijis jāsadzīvo cilvēkiem ar dažādām vērtībām, izpratni par cilvēcību, estētiku un tīrību.
Nospiedumi, ko šis laiks ir atstājis, atšķiras pat vienas ģimenes lokā. Domāju, ka tas man devis rūdījumu un plašāku skatu, cik neveselas un savstarpēji agresīvas var būt cilvēku attiecības – savā ģimenē es to nebūtu pieredzējusi. Taču manai mammītei, kura ir emocionāls, iekšēji trausls un inteliģents cilvēks, tā bija baisa trauma.
Šodien ir grūti saprast, kas ievainoja vairāk: deficīts un blatu sistēma, kas ir liela kroplība, vai kopdzīve ar cilvēkiem, kurus nebijām izvēlējušies.
Ikdiena ritēja tik cieši, ka privātā telpa tika apdraudēta visu laiku. Ar to nācās samierināties un reizē domāt veidus, kā no tā glābties. Mans tētis, kolīdz aprīlī parādījās pirmie siltie saules stari, pēc darba ar vilcienu brauca uz Dārziņiem sildīt un vēdināt mūsu mazo mājiņu no ziemas mitruma. Šādi mēs mukām no komunālā dzīvokļa, lai gan tur bija līdzīgi: zemes gabaliņi maziņi, kaimiņu suņi rej, un aiz žoga sveši veči dzer alu… Un tomēr dārzā auga mūsu ābelīte un, aizverot mājiņas durvis, neviens kaimiņš ar savu netīro naktspodu nenāca.
Par spīti apstākļiem, savu telpu mēs centāmies iekārtot glīti. Žurnālus saskatījusies, lūdzu, lai manā mazajā istabiņā tētis, kuram bija zelta rokas, uzbūvē gultu otrajā stāvā, lai pirmajā līmenī būtu plašāka dzīvojamā telpa. Mūsu istabās bija glītas mēbeles, aizkari izgludināti, lai kristu smukās krokās. Taču kaimiņu priekšstati par estētiku atšķīrās. Mammītei bija šoks, kad kaimiņiene viņu priecīga sauca skatīties, cik skaisti viņa izremontējusi klāt nākušo mirušā kaimiņa istabu – parkets bija nokrāsots ar brūno eļļas krāsu…
Tētis virtuvē mūsu stūrītī bija uztaisījis galdiņu ar durtiņām, lai miskaste būtu paslēpta tādā kā skapītī blakus plītij. Bet ikdienā risinājās cīņa: kaimiņiene, kā par spīti, savu miskasti arvien paspēra uz mūsu pusi, kur tētis parasti sēdēja, kad ēda vakariņas. Vai mazgāja traukus brīdī, kad tētis blakus gatavoja vakariņas: ūdens šļakstījās viņam virsū, jo mūsu galdiņš atradās tieši blakus izlietnei. Tētis nekad nelamājās, bet demonstratīvi uzmeta dvieli sev uz pleca un darbojās tālāk, nepakustoties ne pa centimetru. Tādas sīkas riebeklības bija ik uz soļa. Kad to atceros, ieduras sirdī, jo saprotu, cik tas viss bija necilvēcīgi. Ikdienā par to smiekli nenāca, bet, kad satikāmies ar radiem un draugiem, par kaimiņiem kopā garšīgi izsmējāmies. Humors mūs glāba un palīdzēja uzturēt veselo saprātu.
Dzīve komunālajā dzīvoklī nekad nav apslāpējusi cilvēku alkas pēc patiesas brīvības. Arī mēs, tiklīdz bija iespēja, darījām visu, lai atgrieztos pie apcirptajām saknēm – pie latviskajām tradīcijām, pie savas telpas iegādāšanās un radīšanas. Tomēr šī pieredze mūs kā tautu diemžēl ir ietekmējusi arī dziļākā līmenī. Domāju, šeit ir meklējams cēlonis tik ierastajai virtuves kultūrai, kad mēs katrs klusiņām kaut ko pabubinām savās mājās tuvāko lokā, bet neesam gatavi iziet ielās un iesaistīties politiskos procesos. Zemapziņas līmenī daudzos ir dzīva sajūta, ka varam piedzīvot smagas sekas. Maz ir drosmīgo starp latviešiem…»
Fragmenti no Zanes Daudziņas grāmatas
Pēc Anatolija nāves, kad kaimiņienei ar lielām klapatām bija izdevies iegūt bijušā profesora istabu sev, viņa vienudien pacilātībā tvīkstošiem vaigiem mammuci aicina: «Velta Petrovna, posmotri, kak krasivo!» mammucis iet skatītes un paliek ar vaļā muti. Viņa stāv un netic savām acīm – Anatolija nomelnējušais parkets nevis noberzts un atjaunots, bet biezi notaisīts ar kaku brūno eļļas krāsu no palodzes līdz pat durvju slieksnim! Spīd vien!
* * *
Koridora telpā nāsīs cērtas dažādu savstarpēji nesaderīgu smaku dvinga. Vakar vaskotās grīdas asā smarža jaucas ar ceptu olu, lēta veļas pulvera, netīra ķermeņa un urīna dvaku. Galvā ir tikai viena doma – kā ātrāk tikt istabā, kur kaut cik varēs atgūt elpu.
* * *
Anatolijs dzīvo klusu, vientuļu un visumā noslēgtu dzīvi. Viņa istabas durvis biezi polsterētas ar porolonu un pārvilktas ar melnu mākslīgo ādu. Tā piestepēta pie durvīm ar sīkām, zeltītām kniedēm rombveida rakstā. Šāds durvju dekors ne vien ir savdabīgas estētikas diktēta kaprīze, bet arī garantē labu trokšņu izolāciju. Nelaime gan, ka, izejot no istabas uz tualeti vai virtuvi, Jakovļevičam ir ieradums istabu vēdināt, nevis atverot logu uz āru, bet gan durvis uz koridora pusi. Tā kā profesors visa veida darīšanas kārto savā istabā, viņa naktspods, kurš nav ne reizi skalots, un arī sazin kādam nolūkam izmantotais spainis ar vāku plašā perimetrā izdala baisu smārdu. Un problēma jau neslēpjas tikai smakā vien. Viņa milzīgajā, patiešām izmēros iespaidīgajā grāmatu plauktā mīt tūkstošiem sīku, čaklu, rūsganu radībiņu. Tās braši drasē no grāmatu līmes maltītēm uz saldo ēdienu Anatolija cepumu traukā un tad atkal atpakaļ uz diendusu starp grāmatu sadzeltējušām lapām. Laiku pa laikam, kad faraonu skudru populācijai, braši vairojoties, istabā sāk kļūt par šauru, tekules glītās straumītēs rindiņā cita aiz citas maršē no Anatolija istabas pa koridora sienu uz maltītēm virtuvē.
* * *
Parasti remontdarbi notiek vasarā, kad es esmu laukos. Mēbeles tiek pārbīdītas uz blakustelpu, grīda noklāta ar Rīgas Balsi un Padomju Jaunatni. Tad tētis, par spīti kaimiņu vaimanām, ka pāris dienu būs apgrūtināta saimniekošana pie plīts, pie vienas reizes saņemas arī pārkrāsot virtuves grīdu. Kodīgas caurejas izskata brūno eļļas krāsu – vienīgo, kas tolaik pieejama padomju saimniecības veikalos, – viņš mēdz sajaukt ar krietnu šļuku baltās eļļas krāsas, jo tad var iegūt elegantāku toni – līdzīgu cigoriņu kafijai ar pienu. Var just, ka kaimiņi nesaprot šo ņemšanos. Pirmkārt, nesaskan gaumes un, otrkārt, nesakrīt tīrības standarti. Kāda jēga remontēt, domā kaimiņi. Atkal taču grīda piemīdīsies, krāsa nobružāsies un nolups.
* * *
Tētis cenšas klusi kā ēna pieslīdēt pie katla, bet brīdī, kad viņš noņem vāku, gaisā uzjundās tik teiksmaina dārzeņu un ceptas gaļas smarža, ka visi burtiski sastingst. Tomēr starpbrīdis ir īss. «Mjaso! Vot kak! Gģe dostal?» krievu sabiedrība metas vienotā uzbrukumā mūsu ģimenes galvam. No lauku radiem, Jānis Eduardovičs skaidro. «Ah, vot što – iz ģerevņi! Buržui prokļatij!» Naģežda Petrovna ir aizmirsusi, ka pirms pāris dienām visu dzīvokli piepildīja viņas pašas no ēdnīcas paslepus pārnestās vistas buljona kārdinošais aromāts. Viņa puktīgi iegrūž pēdējo nomazgāto šķīvi trauku turētājā un nikni, papēžus piesitot, atstāj skatuvi. Arī Zina uzgriež muguru, lai šļūktu uz istabu, bet Jakovļevičs skumji iekaisa zupas pulveri verdošajā ūdenī. Kad tētis ierodas otrreiz pārbaudīt sautējuma gatavības pakāpi, Anatolijs ir pārliecies pār plīti, vienā rokā kā orķestra perkusionists turēdams mūsu čuguna pīles vāku, bet otrā mutei tuvina savu nekad nemazgāto karoti ar kaudzi kūpoša sautējuma, kuru patlaban iebāž mutē un, kāri šmakstinādams, nolaiza. Nu ko… labu apetīti, biedri!
* * *
Slimošana komunālajā dzīvoklī ir pašsaprotama un bieža parādība. Vīruss, ja reiz ieradies, kārtu pa kārtai neizbēgamā domino efektā ķer pilnīgi visus. Pat šķietami stiprie posmi agrāk vai vēlāk tomēr neiztur un krīt. Visjautrāk ir no rītiem, kad dzīvokļa iemītnieki, kursēdami pa koridoru šurpu turpu maršrutos istaba – tualete, tualete – vannasistaba, istaba – virtuve un atpakaļ, skaļi šķauda, klepo, šņākuļo, krekšķina, elso un sten. Dažs labs sirdzējs ilgstoši aizķeras kopīgajā mazgāšanās telpā, veikdams trokšņainu deguna skalošanu. Kā neprasmīga trompetista pirmie pūtieni šie trokšņi uzbāzīgi caursit visas pārējās dzīvokļa skaņas: atslēgu grabināšanu, skapja durvju čīkstēšanu, modinātājpulksteņa zvanīšanu un savā vaļā atstātas tējkannas vaimanājošos svilpienus. Ir pagrūti norīt savus dienišķos sviestmaizes kumosus, ja vienlaikus ar brokastu sākumu kāds tieši aiz virtuves sienas uzsāk gārdzošu atkraukāšanos un brokastu noslēgumā savas ūdens procedūras pabeidz ar burbuļojošu nāsu attīrīšanu kopīgajā izlietnē.
Jānis Lejnieks,
arhitekts, arhitektūras doktors
Sagrauta prasme dzīvot skaisti
«Lai izvērtētu padomju mantojuma sekas jautājumā, kas saistīts ar cilvēka dzīves telpu, jāapzinās, ka arī pirmskara gados iedzīvotāju dzīves apstākļi bija krasi atšķirīgi. Piemēram, Rīgas priekšpilsētās gadsimtu mijā celtajos divstāvu koka namos, kur mitinājās strādnieki, bija ierīkoti mazi dzīvoklīši, to sienas bija plānas, nereti apdarinātas ar avīzēm, un sausā ateja atradās kāpņu telpā. Taisnības labad gan jāpiemin, ka šīs ēkas joprojām ārēji atbilst izkopta cilvēka gaumei. Savukārt Rīgas centrā bija greznas daudzstāvu ēkas ar sešu un pat astoņu istabu dzīvokļiem. Kad padomju vara tās nacionalizēja, bijušie īpašnieki, ja vien nebija izsūtīti uz Sibīriju, savā kādreizējā īpašumā varēja īrēt vien istabu vai divas.
Kaimiņos vispirms ievācās padomju varas militārpersonas, bet vēlāk – rūpnīcu strādnieki. Šīs pārmaiņas sagrāva cilvēku prasmi skaisti un saskanīgi dzīvot. Caurbraucamās vārtu telpas pārveidoja par dzīvokļiem, kur izmitināt iebraucējus, noslēgtos pagalmus apvienoja, šādi izjaucot to labiekārtojumus. Strūklaku un puķupodu vietā uzcēla neizteiksmīgas garāžas. Tā pilsoniskā pašapziņa par savu kādreizējo īpašumu un pagājušo laiku estētiku saglabājās vien fotogrāfijās, no priekštečiem mantotajās porcelāna servīzēs un atsevišķās mēbelēs. Arī kāpņu telpas zaudēja savu kādreizējo spožumu. Veicot kapitālo remontu, namus pārplānoja – daudzus lielos dzīvokļus sadalīja mazākos, tomēr pārsvarā saglabājās komunālie mitekļi. Šādi tika izjaukta mājokļu struktūra – iebūvētas jaunas starpsienas, izveidoti koridori. Sienu un griestu dekori tika brutāli pāršķelti – dzīvokļu plāni jaunajā versijā bija krimināli.
Jebkurā sabiedrībā mājokļu attīstību virza izglītots klients, bet padomju varas gados pat augstākā līmeņa nomenklatūras darbinieki, lai gan dzīvoja pārticīgi, tomēr bez izkoptas gaumes un oriģinalitātes. Viņu iekārtoto interjeru raksturojoši elementi bija austrumniecisks paklājs, tumši lakotas mēbeles un mākslīgā kristāla trauki.
Priekšstats par to, kā radīt estētisku vidi, bija vien nelielai daļai sabiedrības, pārsvarā arhitektūras un mākslas jomā strādājošajiem, taču lielākā daļa iedzīvotāju turpināja visai primitīvu dzīvesveidu.
Arī laiks, kad Latvija atguva neatkarību, nebija labvēlīgs mājokļu kultūras uzplaukumam. Padomju gadiem raksturīgo deficītu nomainīja nekvalitatīvu materiālu pieplūdums. Cilvēki sāka izmantot lētākos, visbiežāk sintētiskos apdares materiālus.
Vecie koka logi tika aizstāti ar plastmasas izstrādājumiem, koka ēkas apšuva ar plastmasas koka dēļu imitāciju. Līdzekļu un izpratnes trūkuma dēļ 90. gados zaudētas daudzas vēsturiski un estētiski vērtīgas arhitektūras detaļas. Bija jāpaiet laikam, lai cilvēki sāktu apzināties, ka māju atjaunošanā un dzīvokļu labiekārtošanā svarīgi piesaistīt zinošu speciālistu.
Par situāciju šodien – vairākums iedzīvotāju joprojām dzīvo padomju gados būvētās ēkās, turpretim Rīgas centrā daudzi vēsturiskie nami stāv tukši. Neadekvātā nodokļu politika un greizā reforma, kas tika īstenota 90. gados, ir radījusi šo situāciju. Mājas, kas nav renovētas, arvien atrodas tajā pašā bēdīgajā tehniskajā stāvoklī kā padomju gados.
Šodien cilvēkiem ir pieejami paraugi, kā iekārtot mājokli, valstu robežas ir vaļā un ir iespējams labus piemērus skatīt arī citviet, cilvēki novērtē profesionāļu palīdzību – tas ir liels solis uz priekšu. Tomēr joprojām saglabājas tendence teju katru otro sezonu savās mājās ko uzlabot, piemēram, nopērkot jaunu mēbeli. Tā interjerā veidojas rasols. Līdz tam vēl jānonāk, ka cilvēks izvēlas konkrētu stilu un mājokli iekārto uz daudziem gadiem. Manuprāt, interjers jāmaina vien trīs reizes mūžā atbilstoši savam vecumposmam – jaunībā, vidusposmā un vecumā.»
Aivita Putniņa,
Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe
Gaume ir šķiriska lieta
«Šodienas standarti, kad vairākums cilvēku dzīvo personīgajā mājoklī, ir radušies nesen. Ja aizbraucam uz Brīvdabas muzeju, mēs redzam, ka lepnākajās mājās bija saimnieku gals, kur atsevišķā istabā mitinājās viņu ģimene, un tad bija kopistaba, kurā dzīvoja visi pārējie. Vēlāk, padomju varas gados, atšķirīgais bija fakts, ka mājokļi vairs nevienam nepiederēja. Tā kā privātīpašums nepastāvēja, mainījās robežas starp privāto un publisko telpu, un šī pieredze savu nospiedumu ir atstājusi arī mūsdienās.
Piemēram, daudzdzīvokļu mājās, kas uzbūvētas padomju gados, kāpņu telpas joprojām ir netīras un apzīmētas. Pat tad, ja tās izremontē, ar laiku tās atgriežas iepriekšējā stāvoklī. Var sacīt, ka padomju gadiem raksturīgais komunālais dzīvoklis ir pārcēlies uz kāpņu telpām: cilvēkiem ir grūti vienoties un panākt kopēju redzējumu par tās apsaimniekošanu, jo tās joprojām tiek uztvertas kā vieta, kas it kā pieder visiem, bet vienlaikus – nevienam.
Tas, ko padomju varai neizdevās no cilvēkiem izravēt, bija sapnis par savu īpašumu. Atgūstot valsts neatkarību, tas nereti ieguva hiperbolizētus apmērus. Tie, kas 90. gados tika pie materiālas rocības, iepriekš piedzīvoto šaurību kompensēja ar milzīgu privātmāju jeb, kā teica mana kolēģe, mauzoleju, būvniecību. Kļuva svarīgi, lai visiem ģimenes locekļiem ir sava istaba, arī tiem, kas vēl pat nebija piedzimuši. Esmu runājusi ar šo māju iemītniekiem, un viņi atzinuši, ka savā starpā sazinās pa telefonu, jo plašajās telpās citus sasaukt ir teju neiespējami. Taču šī tendence ir beigusies – apkure ir dārga, cilvēki vēlas dzīvot videi draudzīgāk, tāpēc mērogi kļuvuši pieticīgāki un samērīgāki. Padomju gados piedzīvotais vairs neietekmē to, kādu iztēlojamies savu nākotnes telpu.
Arī 90. gados raksturīgais eiroremontu bums saistāms ar padomju gados gūto traumu un nostalģiju pēc kapitālisma pasaules – līdzīgi kā tas bija ar elektrotehniku, džinsiem un daudz ko citu. Tāda bija tā brīža izpratne par estētiku – visam jābūt līdzenam, pēc vienota standarta, kurā pat apzeltīti putuplasta dekori šķita skaistāki nekā ieplaisājuši oriģinālie ornamenti. Eiroremontu popularitātei ir vēl kāds skaidrojums: padomju gados Latvijā ieplūda daudz strādnieku, nevis inteliģences pārstāvju, viņi kā liela mūsu sabiedrības daļa ietekmēja priekšstatus par to, kas ir skaists. Gaume ir šķiriska lieta, pēc tās mēs nosakām, kādam slānim cilvēks pieder. Mēs nevaram apgalvot, ka eiroremonts ir sliktāks par atjaunotiem jūgendstila ornamentiem, tomēr savos priekšstatos tos ieliekam noteiktās hierarhiskās attiecībās: tās nav tikai stilu, bet arī sociālo šķiru atšķirības.
Priekšstatiem par skaisto ir tendence turpināties, jo estētikas izpratne ir iemācīta lieta, ko vecāki nodod tālāk bērniem. Tāpēc, veidojot savu dzīvesvietu, arī šodienas jauniešu iekārtotās telpas, visticamāk, atgādinās to, ko viņi ir redzējuši un apguvuši ģimenē.»
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
