Rīga +6°C 
Konsultēja Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga. Praktiskā pieredzē dalījās porcelāna, fajansa un stikla trauku, vāžu un figūriņu kolekcionārs Teo Ralfs Jēkabsons un aizrautīga pērļu medniece un uzņēmuma Sugar Skin Garments dibinātāja Airida Žolīte-Daugina.
Viss ir relatīvs
No teorijas viedokļa, par antīku var uzskatīt visu, kas vecāks par piecdesmit gadiem. Jo tuvāk simt (vai pat vairāk) gadu robežai, jo vērtīgāks ir kārotais trauks, pieņemot, ka tā sastopamība visdrīzāk ir retāka nekā nesenāku periodu priekšmetiem. Tiesa, ražošanas laiks nav vienīgais raksturlielums, kas nosaka trauka vērtību. Lielā mērā to piešķir pats kolekcionārs un viņa motivācija vai mērķis. Tā, piemēram, vienam vērtību rada sentiments, kas balstās valstiskā piederībā vai atmiņās, citam estētika, bet vēl citam pērles materiālā izteiksme. Arī fizisks defekts vienā gadījumā var traucēt un mazināt vērtību (ja trauks paredzēts funkcionālai izmantošanai), taču citā nemainīt vai pat to palielināt (ja to saista ar stāstu un ja tas pilda dekoratīvu funkciju). Par visvērtīgākajiem traukiem, ņemot vērā to resursu ietilpīgo izgatavošanas procesu un tādas īpašībās kā izturība, graciozitāte un elegance, tiek uzskatīti porcelāna un stikla izstrādājumi, bet tiem seko fajansa un māla. Tomēr būtiski apjaust, ka vērtības dialogā nav pieļaujama absolutizēšana. Katrs priekšmets jāizvērtē atsevišķi un savā grupā. Mūsdienās vienlīdz vērtīgs var būt fajansa naktspods, ko vairs sadzīvē nelieto, un porcelāna servīze. Vērtība ir dinamiska, turklāt tā rodas vien tad, kad to piedēvē.
Vēstures stunda
Porcelāna rūpnīcu atvēršana Eiropas aristokrātu vidū tika uzskatīta par prestiža zīmi. Latvijā porcelānam ir senas (sākot ar 1841. gadu) un bagātīgas tradīcijas, jo valsts teritorijā atradās viena no lielākajām porcelāna ražotnēm Padomju Savienībā. Atpazīšanas ērtībām (un vērtības noteikšanai) porcelāna un fajansa izstrādājumu laika periodus var iedalīt šādi: Kuzņecova un Jesena fabrikas līdz Pirmajam pasaules karam, fabriku darbība starpkaru periodā, fabriku darbība padomju laikā, fabriku apvienošana Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā 1963. gadā un Rīgas porcelāna rūpnīcas laiks no 1968. gada līdz 1991. gadam. Savukārt rūpnīcas produkciju virspusēji iespējams iedalīt divos blokos – masu tirāžas izstrādājumi un privātie pasūtījumi, kā arī autoru sērijas. Masu tirāžas produkcijai galvenokārt izmantoja vienkāršas formas, ko dekorēja dekoli jeb uzlīmes vai primitīvi roku gleznojumi un triepieni. Savukārt autordarbus raksturoja ievērojami sarežģītāki un estētiski bagātīgāki dekori. Interesanti, ka pārsvarā nosaukumi tika piešķirti formām, nevis dekoram. Tātad kolekcijai ar vienu un to pašu nosaukumu, piemēram, Rokoko, var būt dažādi dekori un katram no tiem – atšķirīga vērtība. Pieļaujamo krāsu skaitu zīmējumā, izgatavošanas tehniku un tirāžas apjomu noteica grupas un šķiras. Zemākas grupas porcelāna (kas reizē bija arī lētāks) apgleznošanai tika atļauts izmantot ne vairāk kā trīs krāsas, kamēr augstākas grupas priekšmetus varēja greznot piecas krāsas un pat zelta maliņa.
Informācijupar trauka izcelsmi un vērtību sniedz zīmogs tās apakšā.
Kas vērtīgāks?
Ņemot vērā, ka Latvijā porcelāna ražošana industriālos apjomos vairs nenotiek un kādreizējā inventāra, materiāla un tehnikas vairs nav, pilnīgi visi rūpnīcā saražotie izstrādājumi iegūst neatkārtojamu vērtību. Ja iztēlojamies vērtību piramīdu, tad tās virsotnē atrodas vienā eksemplārā (vai limitētā daudzumā) ar autora roku radīti un simt gadu seni darbi. Tālāk seko vienkāršoti autora rokas gleznojumi, ko pēc parauga atkārtoja rūpnīcas darbinieki, bet pašā apakšā –dekola izstrādājumi, jo tie prasīja vismazāk materiālu, laika un cilvēku resursu. Starp katru no līmeņiem ir dažādas to variācijas un kombinācijas. Piemēram, servīze Aija 2 ir ražota masu tirāžā, tomēr viens no tās dekoriem ir individuāls pasūtījums – tātad vērtīgāks.
Maldīgs ir priekšstats par ražošanā neapstiprinātajiem dizainiem – nereti tieši tie bija ar augstāku māksliniecisko vērtību,
ar ko arī tehniski sarežģītāki un izstrādē laikietilpīgāki. Reizēm kolekcijas tika apstiprinātas, bet kādu iemeslu dēļ tās netika saražotas, tā iegūstot unikālu un limitētu statusu. Lai arī vērtīgums, kā jau secinājām, lielākoties nav viennozīmīgi piešķirams, ir vairāki atsevišķi parametri, kas vienu trauku vai kolekciju padara vērtīgāku par citu. Piemēram, pilna servīzes komplektācija, kas iegādāta uzreiz no rūpnīcas, ir vērtīgāka nekā tā, ko veido salasījumi ar neizsekojamu vēsturi. Kuzņecova un Jesena traukus (bet ne tikai) vērtē pēc estētikas – skaists, krāsām bagāts, tātad dārgāks. Par ierasti vērtīgāku uzskata arī zelta un kobalta (zili violetās krāsvielas) izmantojumu vai rožu apgleznojumus.
Būt detektīvam
Diemžēl vienotas sistēmas, kurā pašpikot, kas ir īpaši iekārojams, rets, autentisks, ar konkrētu dekoru vai kur iegādājams, nav. Patiesību sakot, pilnīgu informāciju un trauku vērtību bieži vien ir gandrīz neiespējami noskaidrot. Tomēr ir iespējams (un pat vēlams) vairot zināšanas un uzkrāt pieredzi, lasot periodikas vai arhīvu materiālus, lūkojot fotogrāfijas, regulāri ķidājot antikvariātus un veidojot domubiedru kopienas.
Porcelāna trauku kolekcionārs Teo Ralfs Jēkabsons pauž pārliecību, ka «ir jāieņem detektīva loma un jāveic pamatīga priekšizpēte». Visbiežāk rūpnīcu vai autordarbus var atpazīt un par tiem kādu informāciju sniedz atzīmes porcelāna (vai māla) trauka apakšā. Pēc zīmēm iespējams noteikt, kur un aptuveni kad tas ražots, kvalitātes šķiru (uz to norāda zīmoga krāsa), kolekcijas numuru un citus parametrus. Rūpnīcas ražojumiem ir zīmogi RPF (Rīgas porcelāna fabrika) un RPFR (Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīca) līdz 1968. gadam vai RPR (Rīgas porcelāna rūpnīca) pēc fabriku apvienošanas. Autora oriģināldarbiem ir mākslinieka paraksts vai iniciāļi. Visvērtīgākie ir trauki ar zelta zīmogu un/vai parakstu. To kombinācija gan ir ļoti reti sastopama. Ja zīmoga un priekšzināšanu nav, ir variants izmantot Google fotogrāfiju atpazīšanas rīku, kas var palīdzēt iegūt atspēriena punktu tālākai izpētei, vai konsultēties Rīgas Porcelāna muzejā. Laika gaitā vērtīgākās pērles iespējams atpazīt jau organiski – pēc taustes un dizaina. Par kvalitāti liecina materiāla tonis (balts, pelēcīgs, dzeltenīgs, tumšāks/gaišāks), dekors, tā krāsa, maniere, svars. Valda pieņēmums – ja uz trauka ir ģipša pēdas vai tam ir slīpētas maliņas, ir liela iespējamība, ka tas ir vietējais ražojums. Reizēm atzīmju var nebūt ražošanā neapstiprinātajiem traukiem, dāvinājumiem, kas tapuši savam priekam, vai traukiem, kas politisko varas maiņu un juku laikos no rūpnīcas vienkārši iznesti. Kaut nereti pēc dizaina (lai arī spekulatīvi) iespējams noteikt tā piederību RPR, te svarīgi nestrēbt karstu, piedēvējot traukam šķietamu izcelsmi.
Trauki no Teo Ralfa Jēkabsona kolekcijas:
1. Kafijas servīze Siluets – unikāls autordarbs pāris eksemplāros. Formas un dekora autore Ilga Dreiblate, 1960. gads.
2. Pēc Levona Agadžanjana formas masveidā ražota kafijas servīze Ārija (dekors Rozes) ar valsts kvalitātes zīmi, 1985. gads.
3. Mākslas vingrotājs – talantīgās mākslinieces Beatrises Kārkliņas izstāžu darbs, pūdernīcas forma.
4. Reti sastopams Taisijas Poluikevičas formas autordarbs Ažūrā ar zelta apgleznojumu, 1970. gads.
5. Iļģuciema stikla fabrikas darinājums – pūsts stikla trauks ar gravējumiem. 1940. gads.
6. Tējkanna ar mākslinieces Ilgas Dreiblates radītu formu un autorapgleznojumu, 80. gadi.
Ko iekārot jeb MUST HAVE
Ņemot vērā, ka vienai formai var būt dažādu vērtības pakāpju dekori, bet viens nosaukums, rodas grūtības identificēt retāko. Ienesīgākā pērļu medību stratēģija ir apbruņoties ar pacietību, regulāri apciemot antikvariātus un pētīt piedāvājumu internetā. Ar laiku attīstīties dabiskais konveijers, kas izfiltrēs graudus no pelavām pēc to sastopamības. Ne mazāk noderīgi ir pētīt māksliniekus, to atzinību, servīžu tirāžu skaitu un ražošanas periodu. Piemēram, arvien plaši izplatītas ir 70. un 80. gadu servīzes, kā Ārija, Viktorija vai Aija 1 (taču neabsolutizējot), un Kuzņecova starpkaru servējamie šķīvji.
Retāk sastopami ir trauki, kas radīti 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, 20.–30. gadu Kuzņecova keramika (ražota īsu periodu, dizainā nacionālā tematika) un, kas interesanti, arī 90. gadu ražojumi, piemēram, servīze Eva. Atzītas mākslinieces ir Beatrise Kārkliņa, Maija Zagrebajeva un Zina Ulste. Nešaubīgi augsta vērtība ir Baltara darbnīcas izstrādājumiem – ar roku apgleznotas vāzes, dekoratīvie šķīvji, kas apvieno tradicionālo tautas mākslu ar modernisma vēsmām. Arī plānsienu porcelāns (servīzes Marianna un Diāna), kafijas servīze Siluets, greznā baroka stilā ieturētā Laimdota, Jesena fabrikas formas un atsevišķas 50. gadu servīzes, kā Maija un Laima (lai arī ražotas masveidā, nav daudz saglabājušās), ir savā vērtē. Runājot par māla traukiem, iekārojami ir keramiķu Paulāna un Ušpeļa darbi. Skatoties ārzemju tirgus virzienā, pieminēšanas vērti ir Lielbritānijas Wedgewood un Dānijas Royal Copenhagen zīmoli ar gandrīz 300 gadu senām porcelāna (plānā un luminiscējošā) ražošanas tradīcijām, kas vēl šodien piedāvā unikālus roku gleznojumus.
Pirms iegādāties vai sākt kolekcionēt, svarīgākais ir apjaust savu motivāciju un plānoto trauka lietojumu, pēc tā arī nosakot savu subjektīvo vērtību, ko pēc nepieciešamības kombinēt ar objektīviem rādītājiem. Vienmēr var ievērot estētiku – skaists, tīkams dekors –, tātad jāpērk. Tomēr, ja interese un laiks atļauj, Teo Ralfs Jēkabsons iesaka pētīt trauka vēsturi plašākā mērogā – tā māksliniecisko devumu rūpnīcai un sabiedrībai kopumā.
5 nianses, kas palīdzēs trauku medībās
* Pazaudē ilūziju, bet nezaudē apņēmību! Nereti ir periodi, kad antikvariātos ilgstoši nav nekā vērtīga, bet tad piepeši uzrodas. Esi pacietīgs un nekoncentrējies uz ko konkrētu!
* Pēdējā laikā izplatīta ir pērļu kopēšana. Te lieti noderēs, ja zināsi, ka porcelāna sarukums žūšanas un dedzināšanas procesā ir pat par 21–25 procentiem. Tātad, ja kārotā pērle ir par ceturtdaļu mazāka par oriģinālu, visdrīzāk tā ir kopija.
* Ja traukam nav zīmoga, bet stils atgādina kādu zināmu mākslinieku, atceries, ka mākslinieki cits no cita ietekmējās, nereti dekori bija konservatīvi, turklāt labākie darbi mācību nolūkos tika precīzi atveidoti.
* Izsoļu namos un izmeklētos antikvariātos pērles cena visdrīzāk būs augstāka nekā krāmu bodē vai pērkot personīgi, jo papildu darbs ieguldīts tās atrašanā, notīrīšanā un atgādāšanā. Turklāt reizēm izsoļu namos var novērot fiktīvu cenas celšanu.
* Autordarbiem ir grūtāk izpētīt un noteikt cenu, taču, pirms iegādājies masveida ražojumus, salīdzini cenas starp dažādiem piedāvājumiem!
Ņem vērā!
Ja pērli nomedīji internetā vai pārdod to pats, neaizmirsti par kārtīgu, drošu un atbilstošu tās iesaiņošanu. Pirms veic pirkumu, vienojies par rīcību gadījumā, ja trauks tiks piegādāts saplēsts.
Senus traukus vislabāk mazgāt ar rokām un remdenā ūdenī. Plānā porcelāna glazūra nereti ir cimperlīga pret karstu ūdeni, ķīmiju un trauku mazgājamām mašīnām.
Kur meklēt pērles?
* Radinieku skapjos un bufetēs.
* Antikvariātā Monogramma (Rīgā, Dzirnavu iela 43).
* Otrā elpa (Rīgā, Marijas ielā 8, Bruņinieku ielā 72A vai Brīvības ielā 226).
* Facebook grupās, piemēram, Rīgas porcelāna fabrikas, Jessen, Kuzņecova fabrikas izstrādājumu grupa vai Trauki – pērkam, pārdodam, mainām, atdodam.
* Facebook sadaļā Market place.
* Andelemandele.lv – sadaļās Māja un Trauki.
* Ss.lv – sadaļā Mājas priekšmeti.
* Etsy.com
* Fajans.lv
* Artembassy.lv
* Vitber.com
* Retrobode.lv
* Royalcopenhagen.com
* Wedgwood.com
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
