Rīga -7°C 
Rīdzinieka dzīvoklis – kas un kāds tas ir? Vai tāds pats kā Stokholmā, Londonā vai Berlīnē? Vai, pamostoties tajā, uzreiz atpazīstam, ka esam Rīgā? Kā varam dzīvokļa iekārtojumam piešķirt identitāti, kas būtu raksturīga tikai šai pilsētai? Šos jautājumus sev uzdeva arhitekte Andra Šmite, strādājot pie interjera arhitektūras un iekārtojuma dzīvoklim aizsargājamā jūgendstila īres namā Stabu ielā. Atbildes radušās, gan izzinot ēkas vēsturi, gan domājot par krāsu paleti un izvēloties vietējas izcelsmes senas mēbeles un pašmāju autoru mākslas darbus.
Matētā zelta izlietne un maisītājs nākuši no veikala Komforts un pieskaņojas virtuves salas misiņa apdarei. Iederīgais tvaika nosūcējs pierāda, ka metālus var miksēt, jo tērauds piestāv teju visam. Savukārt virtuves kolonnā ieslēpts stāvvads.
Daudzdzīvokļu nams ir 1909. gadā pēc arhitekta Solomona Nūdelmana projekta celts reģionālas nozīmes kultūras piemineklis. Ēkā labi saglabājies un apskatāms 20. gadsimta sākuma Rīgas jūgendstilam raksturīgais dekoratīvais telpu apdares stils. Sākotnēji noskretušajā īpašumā vispirms arhitekte sakārtoja pamatu jeb telpas arhitektūru. Dzīvoklī tika atjaunota istabu dekoratīvā apdare un restaurēti oriģinālie būvgaldniecības elementi – logi un durvis, krāsojumu atsvaidzinot ar lineļļas krāsu un otu. Sienas tika attīrītas no padomju laika uzslāņojumiem, pēc atsegumiem izvēloties pasūtītājai subjektīvi patīkamu interjera krāsu gammu.
Visās telpās atjaunots dekoratīvais zeltījums, vannasistabā – dekoratīvie elementi ir interpretācija par tēmu. «Tas nav jūgendstila muzejs, un tāds arī nebija mērķis,» komentē Andra. Viņa uzsver – lai dzīvotu šādā dzīvoklī, «krāsa ir jāmīl, pat ja tā ir patinēta un maiga, un tas nav piemērots visiem». To apliecina arī kāds potenciālo pircēju pāris, kas, nākot skatīties mājokli, atzina to par labu esam, vienīgi ierosinājis pārkrāsot sienas baltas. Par laimi, atradās ļaudis, kas arhitektes rūpīgo darbu prata novērtēt.
Pirmajā etapā viesistabā un kabinetā tika ieklāts atkārtoti izmantots parkets, kas iepriekš demontēts citā Rīgas centra namā.
Atjaunotas arī abas oriģinālās krāsnis un plīts, kas šobrīd ir darba kārtībā. Ar vēsturisko parketu labi sasaucas virtuves grīdas risinājums. «Pasūtītāja vēlējās, lai, ienākot dzīvoklī, viss ir flīzēts. Man šķita, ka tas būs pārāk auksti, brutāli un kontrastēs ar parketu, tāpēc izmantoju kombināciju, kas Rīgā ir reti lietota, bet man ļoti patīk, – koku kopā ar akmeni. Izskatās flīzēts, bet nerodas sajūta kā jaunā, sterilā dzīvoklī.»
Virtuve ir pirmā telpa, kas paveras, ienākot mājoklī. Ne tikai grīda, bet arī lete tajā ir no marmora – Giallo Siena jeb Sjēnas dzeltenā. Tās sinepju krāsa sader ar mūsdienīgo saplākšņa – misiņa virtuvi. Andra dalās pieredzē, ka Latvijā piegādātāji ir skeptiski pret marmoru šādām virsmām un dod priekšroku granītam, jo uz pirmā paliekot grūti notīrāmas pēdas. Tomēr Francijā, Itālijā marmora letes ir visur. «Biju restorānā Šveicē, kur pieci pavāri kapāja gaļu uz marmora. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņi paši noveco un – tāpat arī lietas, bet marmora lete atšķirībā no lamināta noveco skaisti. Nav jāuztraucas par katru skrambiņu un pleķīti, ir jādzīvo nost,» smaida arhitekte. Arī misiņš nav no vienkāršākajiem materiāliem, ar to ir jāiemācās strādāt, taču izskatās cēli un šajā gadījumā sasaucas ar kādreizējām misiņa detaļām dzīvoklī, piemēram, ventilācijas restīti ar ķēdīti.
Mājokļa iekārtojumam iegādātas un atjaunotas vairākas vietējas izcelsmes jūgendstila mēbeles un gaismekļi.
Šo izvēli vēl bez paša nama un dzīvokļa rakstura noteikuši vairāki apsvērumi. Viens no tiem – rūpes par lietišķās mākslas mantojumu. «Mums šobrīd ir brīnišķīgi cilvēki, galdniecības, kas strādā ar koku, un tas izriet no tā, ka arī pirms simt gadiem šeit bija meistari, kuri darbojās un radīja fantastiskus priekšmetus. Tie strauji iet mazumā, jo katru gadu kādā šķūnī kaut kas nopūst vai tiek izmests.» Andra iedrošina arī citus ieguldīt tieši pašmāju vērtību uzturēšanā, kamēr mums tādas ir, tā vietā, lai lietotas mēbeles pirktu no Vācijas, Zviedrijas vai Holandes.
Arhitekte stāsta, ka tagad daudzi izvēlas krāsnis vienkārši notīrīt no padomju laika uzslāņojumiem un saglabāt terakotu, bet šeit pasūtītāja gribēja redzēt tādus krāsojumus, kādi tie varēja būt oriģināli, un krāšņums atdzimis, pateicoties rūpīgam restauratoru darbam.
«Detaļas atšķiras, un ar laiku var iemācīties atpazīt, kas nav Rīgai un Latvijai raksturīgs. Cilvēki, kas iegulda naudu šo lietu atjaunošanā, palīdz saglabāt materiālās kultūras mantojumu. Tas nav tikai arhitektūra un pilsētbūvniecība, bet arī dekoratīvi lietišķā māksla, to skaitā uz vietas izgatavotas mēbeles un lampas.» Viņasprāt, būt zaļi domājošam un dzīvot, ieviešot savā ikdienā aprites ekonomikas principus, nozīmē ieraudzīt to, kas radīts jau senāk, un integrēt mūsdienu dzīvesvidē. Turklāt nereti arī cenas un kvalitātes attiecība ir gana pievilcīga.
Vēsturiskais, Latvijā darinātais jūgendstila skapis guļamistabā atrasts Facebok sludinājumā par nepilniem divsimt eiro.
Atjaunošana maksāja vēl aptuveni tikpat, tas tādai pamatīgai mēbelei nav daudz. «Tie ir labie gadījumi, kad izdodas nopirkt maz cietušu mēbeli, kurai jāatjauno tikai dažas detaļas, jānotīra, jāievasko, un smaržo skaisti.» Izvēloties, piemēram, iebūvēto skapi, būtu jāšķiras no ievērojami lielākas summas. Līdzīgi ir ar krēsliem, spoguļiem un citiem interjera priekšmetiem. «Ja mūsdienu masu produkcijas spogulis maksā 60 eiro, bet simt piecdesmitgadīgs – 80, es izvēlos seno. Jo izejmateriāli ir daudzkārt vērtīgāki.» No Artembassy dzīvoklī nonākusi maza, fifīga bufetīte ar slīpētiem stikliem viesistabai, to atlicis vien nedaudz piepucēt. Labas lietas var sameklēt gan antikvariātos un specializētajos veikalos, gan sludinājumu portālos. Tā atrasta gan brīvstāvoša vanna, kura līdzvērtīga mūsdienu kvalitatīvas santehnikas sortimentā veidotu visai dārgu pozīciju, gan jūgendstila krēsli. Mīkstās mēbeles paspēja pārtapsēt aroda īsts meistars Guntis Kroņkalns – viņš diemžēl vairs nav starp mums.
Oriģinālā jūgendstila lustra, kas turklāt darināta Latvijā, ir veiksmīgs atradums vietnē Artembassy. Tai saglabājušies pat autentiskie stikla kupoli. Sienā redzama ventilācijas restīte ar ķēdīti – utilitāra, bet skaista detaļa, kam mūsdienu plastmasas alternatīvas nestāv klāt.
Tiem, kuri nolūkojuši kādu senu mēbeli, arhitekte iesaka pēc iespējas saglabāt to esošajā stāvoklī, nelipinot klāt un neatjaunojot detaļas. «Tas nekas, ja kāds kliņķis ir nolūzis. Arī tā ir daļa no konkrētā priekšmeta vēstures. Mums nav jāveido perfekto lietu ekspozīcija, kurā viss izskatās nevainojami. Arī oriģinālais krāsojums kā matērija ir vērtība.» Kvalitatīvas, ilgtspējīgas lietas, kuras potenciāli var nodot tālāk bērniem un mazbērniem, ir viens no Andras Šmites iedvesmas avotiem, un viņa aicina ikvienu aizdomāties par to, lai ģimenes vērtības neaizietu zudībā. Ne velti arhitekte īpaši iemīļojusi Dekoratīvās mākslas muzeju Parīzē. «Tur tiešām redzi visu priekšmetu kultūru cauri gadsimtiem, valstīm. Esmu piedzīvojusi, ka, skatoties uz lietām, mani pārņem milzīgs aizkustinājums, cik tās var būt skaisti, rūpīgi un īpaši izgatavotas.»
Franču, tiesa, mūsdienu dizains ienācis arī Stabu ielas dzīvoklī. Pie bāra un pie rakstāmgalda izvietoti Chaises Nicolle metāla krēsli. Pie dīvāna par akcentu kalpo beļģu zīmola Serax keramikas taburetes, ko var izmantot gan sēdēšanai, gan par kafijas galdiņu. Nu jau līdzīgas mēbeles kļuvušas par hitu, ko atdarina daudzi ražotāji visā pasaulē, tomēr Andra uzskata, ka «labāk ir kombinēt īstu antikvariātu, kas ir samērā lēts, ar dažiem dārgiem dizaina priekšmetiem, kas ir oriģināli». Arhitekte priecājas, ka franciski runājošajās valstīs tomēr dizains ir «vislabākais, visskaistākais», taču labprāt to kombinē ar sava otra favorīta – skandināvu – veikumu. «Tas ir brīnišķīgs līdzsvars starp nosvērtu, pārdomātu, mierīgu un nedaudz trakulīgu un brīvu formu.» Pamanāmākais Ziemeļvalstu pārstāvis, kas tomēr it kā nemanāmi ieplūst telpā, ir dāņu uzņēmuma NORR11 melnais kompozītbetona galds.
Reuse jeb pārizmantošana darbībā. Lai kvalitatīvo, izpārdošanā iegādāto izlietni pieskaņotu sienām, tai pārkrāsotas kājas. Vanna atgūta no kāda cita dzīvokļa un atjaunota, savukārt spogulis aizlienēts no veca skapja. Patīkamu noskaņu vannasistabā ienes dienasgaisma, kas ieplūst pa logu, kur paveras skats uz labiekārtotu iekšpagalmu.
Ar autentiskumu Andra Šmite saprot ne vien zināmas izcelsmes, īstu materiālu mājlietas un kvalitatīvas detaļas, bet arī kopējo raksturu, kas atspoguļo to cilvēku īpašības, kuri dzīvoklī saimnieko. Interjers nav universāls, bet gan tieši pretēji – ļoti personīgs. Dzīvokļa pārtapšanas gaitā tam nomainījās saimnieki, un kādu laiku tajā dzīvoja režisors, kultūras aktīvists un radošais uzņēmējs Dāvis Kaņepe. Turklāt tajā uzturējās ne vien viņš, bet kā rezidencē regulāri viesojās mākslinieki no dažādām valstīm. Ne velti pērn, piesakot objektu Latvijas Arhitektūras gada balvai, Andra to nodēvēja par Režisora dzīvokli. Viņas veidotā interjera arhitektūra bija kā audekls personiskiem, no ceļojumiem pārvestiem interjera priekšmetiem, filmu plakātiem un pazīstamu Latvijas mākslinieku, arī Pauļa Liepas, Kristīnes Abikas, Lauras Aizporietes, darbiem. Tagad saimnieks Dāvis jau devies nākamajos piedzīvojumos, bet arhitektes Andras Šmites veidotais interjers – tieši tāpēc, ka tik pamatīgs, – dzīvo tālāk.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
