Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga -2°C 
Vai man pašam ir stress šobrīd uzņemt viesus? Nu jau tuvu minimumam. Agrāk gan šķita, ka kaut kas jāčeko, jāpieslīpē, kad atnāk – jāizklaidē… Tagad es saprotu – draugi jau nenāk pie mana dzīvokļa, viņi nāk pie manis, tāpēc daudz vairāk fokusējos uz attiecībām, kas starp mums būs, ne tik daudz uz telpu.
Savā būtībā nekā jau grūta tajā ciemiņu uzņemšanā nav – cita lieta, ka cilvēki ļoti bieži to sarežģī savu dzīves pieredžu iespaidā. Viņi realitāti saskata tā, kā patiesi šķiet, kā šobrīd notiek, kaut gan tur slāņojas pa virsu gan temperaments, gan trauksme un pārdzīvojumi, kaut vai negatīvs atgadījums ar viesiem pirms mēneša…
Nesatraucas vai nesatraucas?
Labi – sāksim ar tiem, kas nesatraucas. Varētu domāt – ko par tiem runāt, viss skaidrs, tomēr šai grupai ir divas subgrupas: vieni ir tiešām tādi, kas nesatraucas, bet otri – kas patiesībā satraucas, tikai to nejūt un neatzīst. Viņš it kā saka: «Nē, nē, es nesatraucos, es vienkārši gribu kopt māju, izsūkt istabu, notīrīt plauktus…» Tikai – vai tīrīšana gadījumā nav veids, kā tiek mazināts pats satraukums? Tas ir jautājums par atzīšanu vai noliegšanu. Tad jau daudz veselīgāk ir tiešām pateikt – man nepatīk uzņemt viesus pie sevis, tas rada neērtības, varbūt kaunu par dzīvokli, kāds tas ir, vai vienkārši ir slinkums tīrīt māju, un tāpēc es neaicinu nevienu. Viss fine – tu esi kontaktā ar sevi, pieņem to, kāds esi, lieki necepies un nevienam netaisnojies. Tomēr šādu cilvēku ir absolūts mazākums.
Ko citi padomās
Pievēršoties tiem, kas satraucas, arī starp viņiem varam izdalīt apakšgrupas stresa iemesliem. Pirmā – bažas par nosodījumu. Liela daļa cilvēku diemžēl ir audzināti tādā kā idejā – ko citi padomās. Pasarg’ Dievs, kaut kas kaut kur ne tā nolikts, kāds puteklītis gaismā pavīdēs… Tā skan iekšā iedzīta izteikta kauna izjūta un bailes no nosodījuma vai pārmetumiem. Un brīdī, kad pie mums nāk citi cilvēki, šī sajūta kļūst ļoti plaša un difūza, un tur vairs nav nekādas loģikas apakšā, jo prāts piemeklē visam savu skaidrojumu. Re, kur pleķītis, re, kur krēsls nav vietā… Galva drudžaini skenē, kur it kā tevi sodīs, kaut gan tas sods nedz ir nācis, nedz nāks vispār kaut kad, kamēr bailes no kritikas paliek.
Vai esmu gana labs
Nākamā grupa ir tie, kas bažījas, vai tik mana telpa būs pietiekami ērta un viesību saturs gana labs. Tā iekšējā izjūta ir ne tik daudz, ko citi padomās, drīzāk – vai es varēšu apmierināt viņu vēlmes. Par kārtību, tīrību, siltumu, garšīgumu, praktiskumu – principā visu. Arī pats kādreiz esmu pieķēris sevi pie šādas domas, lai cik muļķīga tā arī nebūtu. Bija laiks, kad reorganizējām dzīvoklī, un sanāca, ka nelielās viesībās dažiem no kompānijas bija iespēja sēdēt uz ērtākiem krēsliem ap galdu, bet visiem tur vietas nepietika, tāpēc kādam tika pufs, citam bija jāpaliek uz dīvāna. Un no tā man radās stress un neērtība draugu priekšā, lai gan, kad tu tā pieslēdz klāt loģiku, tad saproti, kāda gan atšķirība? Nu, piebīdīsim lielo galdu tuvāk dīvānam vai iedosim mazu soliņu, viņš to savu šķīvīti tur uzliks… Viss ir risināms. Tas vairāk ir mūsu prāts, kas no tā taisa problēmu.
Vai esmu pietiekami kruts
Trešā cilvēku grupa, kuru, sagaidot viesus, pavada stress, ir tie, kuriem ir bail, ka viņi var nebūt gana nozīmīgi citu acīs. Tādi, ja aicinās kādu ciemos, visticamāk, jau kaut ko darīs lietas labā iepriekš, lai prestižu nevarētu apstrīdēt. Te stāsts nav tik daudz par tīrību un kārtību, tā vietā iekšēju stresu var radīt tas, vai mana māja ir pietiekami kruta, vai ir pietiekami atbilstoša, konkurē ar citiem vai ne. Un šādi pēc būtības tiek mēģināts uzturēt savu statusu.
Vīramāte atbraukusi!
Jāatzīst, ne jau vienmēr ir dūmi bez uguns. Nereti tieši stereotipiskie varoņi – vīramātes, sievasmātes, vīratēvi, sievastēvi, omītes – ir tie, kuri atbrauc un bez bremzēm tā arī pasaka –
varēja jau būt tīrāk vai glaunāk, caur tādu pasīvo agresiju radot sajūtu, ka tu nedomā par viņu komfortu.
Vai tas tevi ievainos (vai pasīvā agresija sasniegs savu mērķi) – tas jau atkarīgs no cilvēka. Ja aicini pie sevis ciemiņus, būtu tomēr jābūt kaut cik kontaktā ar sevi un vidi, kas tev ir apkārt, un jāspēj adekvāti uztvert kritiskas piezīmes. Pazīstama aina – nē, tu pie manis nenāc, man viss ir nekārtīgs, nesmuks… Un tad tu vienreiz aizej, bet tur priekšā bilde kā no žurnāla vāka. Saprotams, ka cilvēks ir tik lielā stresā, ka viņš pat neredz realitāti – ka ir gan tīrs dzīvoklis, gan kruta, gan ciemiņiem nodrošināta ērtība, bet viņš neko no tā nejūt, jo diemžēl savas dzīves pieredzes iespaidā dzīvo tik sakropļotā realitātē, ka īstenību vairs neuztver. Un tādam tad pasīvais agresors trāpa kā naglai uz galvas! Kad es kā saimnieks saku – tev uz tā dīvāna, kuru es nopirku pagājušajā nedēļā, noteikti nav ērti –, pēc būtības es tevī ieprojicēju šo ideju, lai gan no tā, kā tu sēdi, nekas uz to nenorāda. Es proaktīvi sāku teikt, kas tev nepatīk un nesaista. Es tevī redzu agresoru, padaru par šķietamu agresoru. Un attiecīgi otrs cilvēks var ar to identificēties un var neidentificēties. Labs piemērs tam ir seriālā Smalkais stils izspēlētās attiecības: ienāk kaimiņiene, kura pati par sevi visu laiku ir bažīga par jebko, tur ir skaidri redzams, ka viņai pašvērtība – nekāda, tāda pati ir arī Hiacintei – nekāda, bet viņa tikai to pauž daudz agresīvāk, šajā gadījumā metoties virsū par krūzīti – lai tikai nenomet, nesaplēš, pati no tā baidīdamās… Trauksme jau ir tam saimniekam, man vēl nebija. Un arī izvēle ir saimniekam – likt to trauslo ķīniešu porcelānu vai labāk IKEA izturīgās krūzītes.
Ģimenes mantojums
Sagrozīta pasaules uztvere, kas ļoti bieži tiek nodota no paaudzes paaudzei, – tā ir atbilde uz jautājumu, kādēļ ir neērti kaut kādā brīdī aicināt pie sevis ciemiņus. Tāpēc, ka, visticamāk, ļoti bieži būs viens no diviem variantiem: vai nu mamma vai tētis tev ir pārmetuši, kāpēc var vai nevar aicināt draugus, kā izskatās tava istaba vai māja utt., vai arī tu esi audzis mājvietā, par kuru kā reizi mamma un tētis nerūpējās. Man ir bijuši vairāki tādi pacienti, biežāk tas ir no perifērijas, kur pārsvarā gadījumos kāds no vecākiem ir dzēris, un tad, protams, tā mājvieta mēdz būt nolaista, tas attiecīgi rada kaunu. Reakcijā uz to tev liekas, ka tava mājvieta arī pēc tam pieaugušā dzīvē nav kārtīga un gana tīra. Kaut gan – ir! Taču tu tā esi pārņemts ar šo te kārtības radīšanu, ka rezultātā šo konceptu – ka tīrība ir tik šausmīgi svarīga – sāc nodot arī savām nākamajām paaudzēm. Protams, pēc būtības kārtība un tīrība jau ir svarīga, bet, ja tas aiziet apmēram tādā līmenī, ka puteklis kaut kur jau ir traģēdija un tāpēc nevar citus aicināt, tur jau tā realitāte ir ļoti sagrozīta.
Francūži ir cits stāsts
Bet, atgriežoties pie jautājuma – kāpēc mēs, uzņemot viesus, stresojam un atvainojamies, un neprotam kā francūži viegli to visu tvert –, mans minējums – viņi kā tauta vienkārši vēsturiski jau ir pieraduši pie netīrības, un tāpēc tas nerada tādu diskomfortu kā mums. Kurš bijis Parīzē, zina – tā pilsēta ir netīra, šur tur pat smird. Cauri gadsimtiem tur ir valdījis netīruma kalngals. Tāpēc, es domāju, cauri paaudzēm ir daļa, kam patīk, ka viss ir perfekti, bet ir vēl lielāka daļa, kam pofig – kaut kur netīrs, kaut kur pelni, kaut kur šķībs… Kāda atšķirība, re, kur mums ir Eifeļa tornis un Elizejas lauki, Tiumfa arka! Ko jums vairāk vajag? Noteikti kaut kāda daļa viņu pofigisma tajā ir.
Un ko latvietis?
Par mums runājot, viena ļoti raksturīga īpašība latviešiem ir vēlme izrādīties – vismaz es to tā redzu. Atcerēsimies kaut vai bēru ainu filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks, kur brīdī, kad zārks tiek laists lejā, viens no kapračiem apstaigā bēriniekus ar lāpstu, aicinot uz tās uzmest pateicības naudiņu, un viena sieviete baksta vīram sānā, ka ar viņa plānotajiem 10 rubļiem ir par maz, jāliek 20… Tā teikt – lai izskatās smukāk. Kas gan cits tas ir, ja ne vēlme izrādīties? Pluss – šeit nepārprotami slāņojas pa virsu arī skaudības jautājums, kas turklāt latviešu tautai ir vispār tāds sačakarēts. Pēc būtības skaudība nozīmē, ka otram kaut kas ir un man nav. Tā kļūst vēl izteiktāka, ja es dzīvoju trūkumā. Tātad man ir vēl mazāk un attiecīgi citam – vēl vairāk. Tas palielina distanci starp mums.
Savukārt pati skaudība kā tāda rada vēlmi iznīcināt to, kas ir otram, iegūt to, vai mēģināt kaut kā no tā visa aizmirsties, lai es to neredzu.
Un tas, lūk, varētu būt viens no iemesliem, kāpēc kaut kādi cilvēki cits pie cita nebrauc ciemos vai neuzņem viesus, vai jūtas satraukti vienā un otrā gadījumā – jo baidās saskarties ar skaudību. Turklāt visam apakšā vēl ir viena liela pretruna, kas tiek mācīta jau no bērnības – arī šobrīd. Proti, no vienas puses, tev nedrīkst skaust, melnā skaudība vispār ir grēks, ja kādam kaut kas ir, tikai jāpriecājas. Bet vienlaikus tiek mācīts arī – hei, ja tev kaut kas labs ir, skaļi par to nepriecājies un ar to nelepojies, jo kāds var noskaust. Pag, ja tev nevar skaust, tad jau viņam arī ne… Tu lepoties nevari, viņš skaust var, bet, ja viņam kaut kas ir, tu skaust nevari… Sevi izslēdzošs vienādojums pēc būtības, taču diemžēl bērns iemācās abas lietas vienlaikus – es nevaru just šo lietu, skaudību, un es nedrīkstu arī lepoties tad, kad man ir. Līdz ar to noteikti savā mājoklī tas varētu būt šis aspekts – ko citi padomās, noskaudīs vai ne, vai man ir labāk kaut kas jābūt vai nav, ja ir kas labāk – varbūt tomēr jāpazemina tā vērtība, ai, vecs skapis, vai arī – to es pa lēto dabūju… Bet, klau, ja nopietni – tu vari pateikt, cik tas skapis maksāja? 200 eiro? 2000? Ja tu attiecīgi ieguldīji tajā skapī, tad taču pasaki, cik maksāja! Tā patiesi ir milzīga pretruna – es besos par to, kas tam otram ir, pats tā īsti es nedrīkstu dižoties, kā nu tas izskatīsies, un, no otras puses, ko viņi padomās par to, kas man ir. Abi divi varianti raisa iekšēju nepārliecinātību un milzīgu iekšēju nedrošību. Te arī atbilde!
Kārtība vidē – kārtība galvā?
Cilvēki bieži tā domā – ja mans dzīvoklis ir tīrs, ar mani viss ir kārtībā. Tas tā var būt un var arī nebūt. No vienas puses, kārtība galvā – kārtība mājās (vai nekārtība galvā – nekārtība mājās) var būt viens pret viens spoguļojums, dziļākā izjūta, kāds tas cilvēks ir, bet iespējams arī pretējais – ka tā ir kompensācija. Piemēram, tu nāc no nepatīkamas vides, bet kārtība, ko pēc tam centies panākt savā jaunajā mājvietā, jau nav tas, kā tu patiesībā jūties, bet gan, kā tu gribētu justies. Turklāt var būt gan tā, ka dzīvoklis tīrs, bet galvā putra, gan otrādi – kā reiz dzīvoklis vai kāda istaba tajā, iespējams, ir vienīgā vietā, kur cilvēks atļaujas būt nekārtīgs, un visā pārējā viņš ir super punktuāls, precīzs, kārtīgs un tā tālāk. Šajā gadījumā dzīvoklis tad ir vienīgā vieta, kur ļauts izpausties, tā teikt, sevis melnajai, netīrajai daļai.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
