Satikušies Čikāgā
Sanija dzimtā zeme ir Indija, Dace ir meitene no Latvijas. Abi satikušies Čikāgā. Kā smejas Dace, viņa Saniju atradusi uz ielas. Burtiskā nozīmē. «Sanijs tikko bija sācis strādāt jaunā projektā un no Filadelfijas pārcēlies uz Čikāgu, kur viņam viss bija jauns un nepazīstams. Es Čikāgā jau strādāju un mācījos. Iepazināmies uz ielas pie manas mājas. Viņš vaicāja ceļu, un es viņam palīdzēju atrast dzīvokli, kas izrādījās tieši man kaimiņos.» Arī Dace uz Čikāgu biju pārcēlusies nesen, turklāt abi darbojās finanšu konsultēšanas jomā – Sanijs ir finanšu analītiķis, arī Dace tobrīd strādāja finanšu konsultēšanas uzņēmumā. Pietiekami daudz kopēja, lai starp Saniju un Daci jeb Deiziju (kā viņu sauc ne vien Sanijs, bet arī citi Amerikā, jo vārds Dace viņiem ir grūti izrunājams), izveidotos silta draudzība.
Sākumā no tuvākām attiecībām Dace ļoti cītīgi izvairījusies.
«Atceros, kā sēdējām parkā uz soliņa un viņa teica, ka varam turpināt tikties tikai tad, ja starp mums nekas nebūs un mēs būsim tikai labākie draugi,» atceras Sanijs, atzīstot, ka līdz zināmam brīdim viņam tas pat paticis. «Teicu – jā, par citu nevar būt ne runas. Man pret tevi nav nekādu jūtu.» Kā izrādījās vēlāk, no abu puses tā bijusi tikai koķetērija, aiz kuras slēpušās bailes no atraidījuma. «Būdams tikai draugs, es centos pavadīt ar Daci arvien vairāk un vairāk laika. Aicināju viņu vakariņās. Un viņa pat nenojauta, ka patiesībā tas bija randiņš!» smaidot saka Sanijs. Acīmredzamais abu acīm kļuvis redzams draugu kāzās Kalifornijā, kur Dace iepazinusies arī ar Sanija mammas māsu.
Ģimenes sāga par precībām
Mammas māsa par Sanija draudzeni ieminējusies arī pārējai ģimenei, kas dzīvo Indijā. Viņu reakciju, maigi sakot, var pielīdzināt zemestrīcei. «Indijā kāzas joprojām plāno vecāki, viņi arī izvēlas otru pusi. Uzzinot, ka meiteni esmu noskatījis pats un turklāt tā nav indiešu meitene, bija skaidrs, ka miermīlīgas piekrišanas no manu vecāku puses nebūs. Tāpēc apciemot viņus devāmies tikai tad, kad bijām jau apprecējušies Amerikā, lai neviens neko nevarētu apstrīdēt vai noraidīt,» stāsta Sanijs. Pirms tam viņš trīs mēnešus vecākus gatavojis tam, ka vedīs uz mājām parādīt savu sievu. Pirmā saruna pa telefonu bijusi emocijām pārbagāta. «Mamma ļoti daudz raudāja un visu laiku atkārtoja: kā tu varēji mums to nodarīt?»
Pēc Indijā pieņemtajām tradīcijām un atbilstoši viņu vērtībām šāds solis no Sanija puses bija ļoti liela necieņas izrādīšana saviem vecākiem.
Turklāt Indijā eiropiešus no amerikāņiem īpaši neatšķir. Kur nu vēl – kas tā tāda Ziemeļeiropa?! Priekšstatus par baltajām amerikāņu meitenēm indieši smēlušies vien no Holivudas filmām, un tie nav glaimojošākie – amerikānietes dzer, pīpē, lieto narkotikas un maina partnerus. «Bija arī ļoti liels spiediens no apkārtējo cilvēku puses, jo Indijā nozīme ir ne tikai tam, ko saka vecāki, bet arī vecvecāki, brālēni, māsīcas, kaimiņi. Arī tas Sanija vecākiem bija liels pārbaudījums,» jau vēlāk sapratusi Dace. «Taču brālēni un māsīcas, lielākoties mani vienaudži, ar kuriem biju runājis jau pirms tam, centās mūs atbalstīt. Viņi un manas mātes māsas mierināja vecākus, sakot, ka Sanijs taču nav stulbs! Lai ko viņš savā dzīvē darītu, viņš rūpīgi izvērtē savus lēmumus!» Dace par visām šīm kaislībām nojauta tikai pavisam mazliet, jo Sanijs, cenšoties viņu pasargāt, stāstīja tikai nelielu daļu. «Zināju, ka Sanija vecāki nav īsti apmierināti, taču pat nenojautu, kas mani gaida īstenībā!» tagad atzīst Dace.
Rokasspiediena vietā jāglāsta kājas
Līdzās tam, ka jau lidostā Dacei bija pilnībā jānomaina garderobe – nekādu dekoltē, atsegtu plecu, šortu, svārku, vēlāk bija jānēsā tikai indiešu drēbes un specifiski matu sakārtojumi –, vislielākais šoks Dacei bijis tas, ka Sanija vecākiem un citiem vecākā gadagājuma cilvēkiem viņai bija jāpieskaras kājām. Indijā tas ir cieņas apliecinājums līdzīgi kā Latvijā rokasspiediens.
Dacei Sanija vecāki jau no pirmās dienas bija jāsauc par mammu un tēti.
Salīdzinājumam Dace min, ka, dzirdot, kā Sanijs viņas vecākus sauc par mammu un papu, viņas draudzenes parasti nosmīn. «Indijā centos darīt visu, kas manos spēkos, glāstīju kājas, centos būt jauka un izrādīt cieņu, taču mūsu rīcība tik un tā palika nosodāma, un, lai to kaut nedaudz vērstu par labu, mums bija ātri jāsarīko kāzas Indijā. Taču mums tur nebija nekādas teikšanas, nebija arī laika uzaicināt kādus viesus no Latvijas, jo kāzas tika plānotas jau pēc četrām dienām,» saka Dace. Arī kāzu apmērs Dacei bijis pārsteidzošs: «Ienācu istabā, kurā bija aptuveni 200 viesu un visi gribēja ar mani parunāties!» «Bet tu tajā sari izskatījies tik skaista!» kāzu aprakstu mīkstināt cenšas Sanijs. «Es nezināju, ka tas notiks tik ātri, taču, lai iegūtu ģimenes piekrišanu, mums bija jāiziet uz kompromisiem, jo mūsu rīcība visus bija šokējusi,» atzīst Sanijs. Līdz tam viņš savus vecākus nebija apciemojis septiņus gadus. «Varu saprast arī viņu izjūtas, ieraugot mani pēc tik ilga laika ar balto meiteni un sakot – tā ir jūsu vedekla,» piebilst Sanijs. «Nāku no vidusšķiras ģimenes Indijā un zināju, ka vēlos atgriezties mājās tikai tad, kad man zem kājām ir stabils pamats. Sākumā bija daudz jāmācās, pēc tam – daudz jāstrādā. Pirmajā laikā kontakts ar vecākiem saglabājās ļoti ciešs arī no attāluma, bet laika gaitā tas mazinājās. Man bija daudz jāstrādā… Bet, ja jāsaka pavisam godīgi, pēdējos divus trīs gadus nebraucu uz mājām, jo baidījos, ka vecāki mani izprecinās pret manu gribu.» Nenoliedzot savas tautas tradīcijas, Sanijs tomēr sevi uzskata par rietumnieciski domājošu.
Vecāku sarunāta laulība
Lai arī Indijā ar katru nākamo paaudzi pieeja laulībām, kā arī citām tradīcijām kļūst elastīgāka, tomēr Ziemeļindijā, kur dzīvo Sanija ģimene, laulības vēl arvien rīko vecāki. Mums tas var šķist neizprotami vai aizvēsturiski, bet šķiršanās procents Indijā ir krietni zemāks nekā Amerikā un Eiropā. «Es par šķiršanos nedrīkstu pat jokot,» saka Dace. Indijā laulību slēdz ne tikai starp sievu un vīru, bet viņu ģimenēm. Un tieši vecāki ar savu dzīves pieredzi izvērtē, kas viņu bērniem būs labākais. Precoties mīlestības dēļ, cilvēkiem ir lielas cerības un augstas prasības. Gadiem ejot, kaisles un mīlestības jūtas var arī pabalēt, un tad, lai saglabātu laulību, ļoti svarīga ir savstarpējā cieņa, kas Indijā ir laulības saišu pamatā. Iemīlēšanās un mīlestība var sekot vēlāk. «Mani vecāki arī ir tā precējušies, bet es zināju, ka tā nevēlos,» saka Sanijs. Vai beigās pēc kāzu ceremonijas Indijā Sanija vecāki deva savu piekrišanu? «Es teiktu – samierinājās. Taču, lai vai kā, prom no Indijas devāmies gaišākām sirdīm, nekā tur ieradāmies,» abi ir vienisprātis. Turklāt vismaz vienā ziņā Sanija vecāki varēja justies atviegloti.
Tā kā Sanijs nu bija oficiāli izprecināts arī Indijā, par kāzām var domāt ar viņa jaunākais brālis, jo Indijā tikai tad, kad apprecējies vecākais dēls, kāzām var gatavoties arī jaunākie.
Trešās kāzas Latvijā
Arī Daces vecākiem meitas lēmums bija pārsteigums, taču viņi savā attieksmē bija daudz pieņemošāki. «Ja tu šo vīrieti mīli un nevēlies laist projām, tas ir tavs lēmums.» Jā, arī Daces māsas vīrs esot izteicis pa kādam jokam, taču, ieraugot Saniju, viņa domas mainījušās. Tieši tāpat kā Sanija ģimenei priekšstati par Amerikas sievietēm bija veidojušies no Holivudas filmām, arī Daces ģimene bija atvieglota ieraudzīt, ka Sanijs nav Bolivudas filmu zvaigzne, kas ar citiem sazinās dziedot un dejojot.
Daces ģimene bija atvieglota ieraudzīt, ka Sanijs nav Bolivudas filmu zvaigzne, kas ar citiem sazinās dziedot un dejojot.
Jā, pirmajā brīdī Sanija uzņemšana bijusi nedaudz formāla, taču jau pēc pirmā vakara, kas ievilcies līdz vēlai naktij, kur visa ģimene ilgi runājusi, uzdevusi cits citam visus interesējošos jautājumus, izveidojusies tuvība un ģimeniski siltas attiecības. «Daces mamma ir ļoti gādīga, tikpat gādīga kā manējā,» saka Sanijs, «bet viņas tēti es ļoti cienu.» Gan pašiem, gan ģimenes locekļiem par prieku, Dace un Sanijs nolēma sarīkot vēl arī trešās kāzas – Latvijā. Šoreiz visu varēja izplānot tā, kā paši vēlējušies.
Ģimenes bagātība
Ja neskaita pirmo lielo pārdzīvojumu ar kāzām, ikdienā cienīt vienam otra kultūru un tradīcijas neesot grūti. «Varu doties uz templi, novilkt apavus, sēdēt uz zemes un izrādīt cieņu visiem 33 tūkstošiem hinduisma dievu, un tieši tāpat Sanijs var ieiet baznīcā, pārmest krustu un cienīt Jēzu Kristu. Mēs nemēģinām pārliecināt viens otru pāriet viņa reliģijā. Mēs ticam, ka Dievs ir tur, kur mēs viņu vēlamies lūgt, un ka viņš ir ar mums visu laiku,» saka Dace. Un tieši tāpat esot arī sadzīviskajā ziņā – abi necenšas kaut ko mainīt vai pārliecināt, bet tieši otrādi – abu atšķirīgās kultūras uztver kā viņu ģimenes bagātību. Piemēram, Dacei ļoti garšo indiešu ēdieni, īpaši Sanija mammas gatavotie, bet Sanijs par labu atzīst Latvijas virtuvi, īpaši iecienīta esot ēstuve Biksti, kurā abi iegriežas ikreiz, no lidostas mērojot ceļu līdz Daces dzimtajai pilsētai Liepājai. «Lielas porcijas un veselīgs ēdiens,» novērtējis Sanijs. Vēl viņam ļoti garšojot biezpiena sieriņš Kārums.
Trīsreiz nedēļā viņu virtuvē tiek gatavoti latviešu ēdieni, bet pārējās dienās – indiešu.
Par kultūras atšķirībām abi aizdomājušies vien pēc dēla Braiena piedzimšanas. Abi toreiz smējušies, ka nu varētu aicināt ciemos abas vecmāmiņas, lai viena pēc katoļu tradīcijām mazbērnam uzpilina svētīto ūdeni, bet Sanija mamma tikmēr ar naudu rokās veic hinduistu rituālus. Vai, modelējot nākotnes situāciju, kad Braiens sastrādās kādus blēņu darbus, Daces mamma viņam varētu uzšaut pa dupsi, bet Sanija mamma – iepļaukāt! «Nabaga bērns!» ar smaidu saka Dace. Reālajā dzīvē gan šādu grūtību pagaidām vēl neesot bijis, un pēc Braiena piedzimšanas Daces mamma neilgu laiku dzīvojusi pie jaunās ģimenes Amerikā, lai palīdzētu. Savukārt pēc tam palīdzēt atbraukuši Sanija vecāki, kas, protams, palīdz stiprināt ģimenes kopības izjūtu, neraugoties uz to, ka ikdienā katrs dzīvo savā kontinentā.
Populārākie raksti
Raksts publicēts žurnālā Mans Mazais 2015. gadā