Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dīvainais trauksmes sargs
Lai kādā situācijā nonākam, domas to automātiski analizē. Trauksmi rada nevis domāšana par kādu reālu situāciju, bet gan domāšana pašam par savām neracionālajām un ačgārnajām domām. Galvā maļas katastrofiski scenāriji, kas nepalīdz un nedod risinājumu, – tā arī ir raizēšanās. Dažkārt cilvēki pat mēdz pieņemt raizēšanos kā sava veida apdrošināšanu – ja es neraizēšos, tad gan kaut kas slikts notiks!
Un tagad iedomājies milzīgu ēku. Pie ieejas sēž apsargs, kuram visas briesmas ir vienlīdzīgas.
Viņš nevērtē, kuras ir īstas un kuras ne, tāpēc spiež trauksmes pogu, tiklīdz kaut kas šķiet aizdomīgi.
Iet garām melnā ģērbies cilvēks, sargs spiež pogu – ja nu garāmgājējs ir terorists! Ienāk vīrs ar skūtu galvu, sargs tūliņ spiež trauksmes pogu – ja nu bandīts! Virtuvītē uz plīts uzlikts katliņš ar rīsiem, sargs spiež trauksmes pogu – ja nu piedeg! Visi ēkas iemītnieki ikdienu pavada trauksmes sirēnu pavadībā, un tā dienu no dienas!
Gribētos teikt: nevajag man tādu sargu – šo atlaižu ar ierakstu darba grāmatiņā un ņemu vietā citu!
Izrādās, tā nu nebūs. Kāds nu kuram trauksmes sargs dots, ar tādu darba līgums noslēgts uz mūžiem: savu daļu devusi iedzimtība, savu – audzināšana, personības tips, dzīves pieredze utt. Tomēr tā nu gluži nav, ka jādanco tikai pēc sava pārcentīgā trauksmes sarga stabules. Tieši otrādi – savu trauksmes sargu var paskolot.
Mācies nekreņķēties!
1. Kreņķēšanās vietā – plānošana. Trauksme rada scenārijus, kuriem nevis meklē risinājumu, bet mudina no tā bēgt: trauksmes sargs izdomā vienu negatīvo scenāriju, bet tas ir tik briesmīgs, ka pat domāt par to negribas, tādēļ izdomā nākamo un tad vēl nākamo.
Tas, ko šajā brīdī var darīt: noķert savu neracionālo domu un pajautāt, kāda ir iespējamība, ka tā tiešām notiks.
Ja šāds scenārijs nav reāls, precizē reālo scenāriju un tam arī gatavojies – liec pretī plānu: ja notiks tā, es darīšu tā. Katrs kreņķis, kam pretī ir risinājums, ir lemts pašiznīcībai, jo tev vairs par to nav jādomā.
2. Uzraksti vai izrunā! Jau tas, ka atzīsti savu trauksmi, ir palīdzoši – ir ļoti svarīgi pieņemt savas emocijas, nevis no tām bēgt. Sākumā nebūs nemaz tik vienkārši dalīties tajā, par ko tu uztraucies, bet nekas – trenējies, gan izdosies! Uzraksti, par ko tu kreņķējies, vai arī pastāsti kādam, kurš ir gatavs klausīties. Tava raizēšanās nav muļķības – pret to jāizturas cieņpilni!
3. Mācies paļauties! Tu taču zini – lai kā un ko tu domā, dzīve rit savu gaitu, tev ir jādara labākais, ko vari darīt, bet vienlaikus jāpaļaujas, ka notiks tā, kā notiks.
Trauksmei ir cieša saikne ar vēlmi visu kontrolēt, bet arī tas nav iespējams, jo notiek gan labais, gan sliktais – tāda ir dzīve.
Ir tik daudz gudru atziņu par ļaušanos dzīvei. Piemēram, ja problēmu var atrisināt, tad tā nav problēma, ja nevar atrisināt, tad nemaz nav vērts par to domāt. Vai arī: ja nevar mainīt apstākļus, jāmaina attieksme. Taisnība vien ir, vai ne?
4. Pierādi, ka trauksmei nebija pamata. Šis ir ļoti foršs paņēmiens – vajadzēs gan drosmi, gan saņemšanos, bet tas būs tā vērts. Sevi ir jāpieradina pie situācijām, no kurām ir bail, un trauksme tieši par to arī liecina – tev no šīs situācijas ir bail.
Lec tajā kā aukstā āliņģī, savam trauksmes sargam pierādot, ka trauksmes celšanai nav pamata.
Ja domā, ka ar bērnu noticis kaut kas slikts, nevis domā par to, bet piezvani viņam! Un tad, kad viss noskaidrojies, vari savam trauksmes sargam teikt: ko tu te velti cel paniku? Ar vienu šādu stāšanos pretī bailēm gan nepietiks – jāsaņemas un sargs jāpaskolo vēl un vēlreiz, līdz tas iemācās, ka ne vienmēr ir noticis vissliktākās, un velti trauksmi vairs neceļ.
