Rīga +5°C 
Pirmais stāsts. Glaunās drēbes
Reiz kāda sieviete ar savu paziņu atsūtīja vairākus maisus vīriešu drēbju. Viņa zināja, ka man patīk labi darbi – tolaik tiku vākusi ziedojumus gan bērniem, gan jaunajām māmiņām, gan trūcīgām ģimenēm. Tā arī teica: ļoti labas drēbes, varbūt kādam radam, draugam vai kaimiņam noderēs – gan zināsi, kur likt. Domāju – labi, vai man grūti, paņemšu, gan kādam tiešām noderēs.
Verot maisu pēc maisa, drīz sapratu, ka esmu dziļā tintē. Maisos bija kāda acīmredzami turīga vīrieša ļoti labas kvalitātes drēbes, šūtas pēc individuāla pasūtījuma, arī ar Latvijas dizaineru birkām. Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka to bijušajam saimniekam bija specifisks nestandarta augums – visas šūtās drēbes viņam noteikti derēja kā uzlietas, bet diez vai tās derēs kādam citam.
Saliku drēbes mājās uz dīvāna – bikses vienā kaudzē, virsdrēbes citā, baltos kreklus atsevišķi. Mēģināju atcerēties vēl kādu tāda auguma vīrieti – izcilāju prātā radus, draugus, kaimiņus. Mēģināju zvanīt sievām un izvirpināt kaut kādus nesakarīgus teikumus par drēbēm, kam meklēju jaunu saimnieku. Nekas labs nesanāca. Ja arī kāds bija ar mieru apskatīties, tad drīzāk cerēja tikt pie drēbēm garāžai vai makšķerēšanai, nevis pie operas krekliem. Biju kā slazdā. Sievietei, kas drēbes atveda, negribēju teikt, lai savāc tās atpakaļ, jo man tas šķita ļoti, ļoti nepieklājīgi. Nevarēju drēbes arī izmest, jo tās man bija uzticētas un biju šo labo darbu pati uzņēmusies – neviens jau nespieda. Noņēmos vai mēnesi, bezcerīgi mēģinot atrast kādu, kam drēbes noderētu. Un visi taču gribēja tikai labu, vai ne?
Otrais stāsts. Gan tevi atradīs
Vakarā mums bija jāliek mašīnā somas un jādodas patālā izbraukumā. Vēl bija daudz jāpaspēj, tādēļ uz mājām devos mazliet agrāk. Rudens, mitrs, vēss, pūta riebīgs vējš. Kad autobuss pirms pieturas sāka bremzēt, pamanīju, ka pa trotuāru skraida vidēja auguma suns. Viens pats. Izkāpusi devos nevis uz mājām, bet speciāli pagāju atpakaļ, lai paskatītos, vai sunītis tur vēl ir. Jā, viņš tur bija. Pasaucu, notupos, suns pieskrēja man klāt un nobijies piespiedās pie gurna. Apmaldījies nabadziņš! Noņēmu šalli un vienu tās galu apsēju ap suņa kakla siksniņu. Nu man bija suns pavadā.
Staigājām uz priekšu atpakaļ gar rindu mājām, meklēdami saimnieku. Katram satiktajam jautāju, vai nezina, kam pieder šis sunītis, – varbūt izlavījies no kādas mājas. Neviens nezināja. Ar vienu roku turēju suni šalles pavadā, ar otru mēģināju ielikt sludinājumu vietējā sociālo tīklu grupā, bet tur bija jāgaida administratora apstiprinājums. Tālumā ieraudzīju kādu vīrieti ar suni, skrēju pakaļ un jautāju, vai nezina, kam pieder mans atradums. Neesot ne jausmas – viņš pirmo reizi tādu redzot.
Stāvēju viena (nē, ar suni!) un nesapratu: nu kur lai es viņu lieku!
Vest uz mājām? Bet man ir savs suns! Un ja abi savā starpā sāks plēsties? Turklāt pēc pāris stundām jādodas ceļā! Kur paliks svešais suns? Un tad izdarīju kaut ko bezatbildīgu pret suni, bet saudzīgu pret sevi. Aizvedu suni uz vietu, kur viņu atradu, atsēju lakatu no siksnas un teicu: «Vecīt, piedod, bet tevi noteikti drīz atradīs kāds cits.» Sirdsapziņas pārmetumi bija milzīgi, bet – ko citu es varēju darīt? Vēlāk izdomāju, ka droši vien vajadzēja zvanīt pašvaldības policijai. Pagājusi gabaliņu uz māju pusi, dzirdēju, kā nobremzē mašīna. Pagriezu galvu un redzēju, kā mašīnā ielec mans atrastais un pēc pusstundas pamestais suns. Tas bija saimnieks vai nākamais suņa atradējs – nezinu.
Trešais stāsts. Te ir brīva vieta!
Toreiz man šausmīgi sāpēja mugura. Ejot sāpēja, guļot sāpēja, stāvot un sēžot arī sāpēja. Kopā ar savu pirmklasnieku gājām uz mikroautobusu. Pa ceļam domāju: ja nebūs brīvu sēdvietu, gaidīsim nākamo, jo pusstundu nostāvēt braucošā autobusā es nespēšu – nu baigi sāp. Par laimi, viena sēdvieta mikroautobusā vēl bija. Pēdējā. Apsēdos, paņēmu dēla somu klēpī un turpināju domāt par savu tik ļoti smeldzošo muguru. Kājās stāvēja pāris skolnieki, kāda mana vecuma sieviete un vēl daži pasažieri. Tad mikroautobusa durvīs parādījās veca, veca tantīte. Viņa lēnām cēla kājas pa pakāpieniem, bet šoferis brīdināja, ka sēdvietu nav. Tantītei laikam ļoti vajadzēja braukt, viņa mēģināja skatīties cauri autobusam un jautāja, vai tiešām nav vietu. Visi grozījās uz riņķi, līdz mans pirmklasnieks skaļi un priecīgi iesaucās: «Te ir viena brīva vieta!» Skatījos uz puiku – kur viņš redz brīvo vietu!? «Mamma, bet tu taču viņu palaidīsi,» skaļi teica dēls.
Un čukstēja man ausī: «Tu taču vienmēr saki, ka jādod vieta vecākiem cilvēkiem. Redzi, cik viņa ir veca!?»
Bāc! Jā, zinu – bērniem esmu tā mācījusi, bet es negribu celties kājās, jo man tiešām sāp mugura!
Nepārspīlēšu – uz mums abiem skatījās puse autobusa, arī vecā tantīte. Un es nezināju, ko darīt. Atzīšos, es biju nepieklājīga un neatdevu viņai savu vietu. Neviens cits jau arī nedeva. Sēžot palika gan vīrieši, gan par mani jaunākas sievietes. Bet varbūt arī viņām visām sāpēja mugura.
*
Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka Ziemassvētku gaidīšanas un laba darīšanas laikā gribu atgādināt izdarīt kaut ko labu arī pašai sev. Nešaubos, ka tev ir spēks un dūša pavilkt veselu vilciena vagonu. Bet gadās, ka pašas labā sirds mēģina tevi piečakarēt un viena vagona vietā it kā netīšām atsūta veselu vilciena sastāvu. Esi laba pret sevi – tik daudz gan nevelc!
