Vai izmirsim kā dinozauri?

Bioloģiskā daudzveidība ietver visu ģenētisko, sugu un ainavu daudzveidību, ko varam sastapt uz planētas, un katrai sugai un elementam te ir sava loma. Mēdz teikt – bioloģiskā daudzveidība ir dzīvības tīkls. Ziņojumā par dabas situāciju pasaulē norādīts, ka sauszemes sugu skaits kopš 1900. gada samazinājies par vismaz 20%. Apdraudēti ir vairāk nekā 40% abinieku sugu, apmēram 10% kukaiņu sugu, gandrīz 33% koraļļu un vairāk nekā trešā daļa jūras zīdītāju. Kopumā kopš 16.gadsimta izzudušas vismaz 680 mugurkaulnieku sugas. Tā tiek dēvēta arī par Sesto masveida sugu izmiršanu. Iepriekšējā – piektā – bija tad, kad izmira dinozauri.

Kāds tam visam sakars ar jengu? Cilvēki mēdz vaicāt – kāpēc mums vispār ir nepieciešama bioloģiskā daudzveidība? Jā, protams, 20 dažādas puķes pļavā ir ļoti patīkami, un arī putnu dziesmu koris ir jaukāks nekā viens ķērciens, bet mēs taču varam iztikt arī ar trīs puķītēm pļavā vai skaistu lupīnu lauku. Te jenga nāk talkā. Mēs varam iedomāties, ka klucīši šajā spēlē ir sugas un ekosistēmas – mēs izņemam vienu, otru un tornis vēl joprojām stāv, taču nekad nevar zināt, kurš būs tas gabaliņš, kuru izņemot, sabruks visa sistēma. Spilgts piemērs ir apputeksnētāji – un tie ir daudzi un dažādi kukaiņi, to vidū arī vientuļās bites, kuru skaitam samazinoties, var rasties ļoti nozīmīgi riski mūsu pārtikas sistēmām. Iemesli, kāpēc apputeksnētāju skaits iet mazumā, meklējami mūsu pašu mājās – liela daļa no mūsu pārtikas un sadzīvē izmantotajām precēm nāk no industriālās lauksaimniecības, kur izmantotie pesticīdi kaitē kukaiņiem, zemes pārveidošana lielos apjomos iznīcina smalkās un nelielās ekosistēmas.

Ko mēs katrs varam darīt?

“Platības zem lazdu rindas un lielajiem skujkokiem nepļauju, ļauju tajās dzīvot visam”

Stāsta ANETE POŠIVA-BUNKOVSKA:
“Dārzs man ir kopš 2021. gada pavasara, iepriekš tas izmantots dārzeņu audzēšanai. Dārzā ir gan neliela vecu skujkoku audze, gan lazdu rinda gar žogu, gan vecs bārbeļu dzīvžogs, gan dižkoks (priede ar 3 metru apkārtmēru). Sākot apsaimniekošanu, bija skaidrs, ka ievērošu permakultūras principus gan dārza plānojumā, gan dobju ierīkošanā un apstādīšanā. Dārzā ir zonas, kuras netiek īpaši koptas, tajās tikai pārstādīti dažādi savvaļas augi, papildinot jau esošo, diezgan lielo savvaļas sugu klāstu dārzā. Platības zem lazdu rindas un lielajiem skujkokiem nepļauju, ļauju tajās dzīvot visam, kas tur aug un mitinās. Saglabāta arī daļa pussatrūdējušas malkas kaudzes un prāvs baļķis no sausas priedes, kur būs vieta dažādiem  bezmugurkaulniekiem (piemēram, lielās skrejvaboles, kas ēd gliemežus, dzīvo tieši zem lieliem satrūdējušiem baļķiem). Ziemā lielajos kokos uzturas dzeņi un vāveres – pavasarī no zemes jāsavāc krietna kaudze ar izēstiem čiekuriem.
Dārza iekoptā daļa pagaidām ir maza, un tajā strikti nenodalu dārzeņu un dekoratīvo augu stādījumus; viengadīgās un daudzgadīgās puķes «dzīvo» starp dārzeņiem un ogulājiem, lai neveidotos lielas platības ar viena veida dārzeņiem, kuras mīl kaitēkļi. Lai arī vasarā dārzeņus šis tas mēģināja apēst, nebija milzīgas viena veida kaitēkļu invāzijas (ja neskaita melngalvas mīkstgliemežus – par to ierobežošanu būs nopietnāk jāpadomā, jo melngalvas mīkstgliemezis ir invazīvā suga, kas strauji vairojas un kam nav pietiekami dabisko ienaidnieku). Veidojas arī dabiskās pļavas augu stādījums, kas tiks papildināts ar pļavu augu sēklām, lai nodrošinātu dzīvesvietu dažādiem kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Galvenokārt dārzs trenē pacietību, jo gribas ātrāk redzēt sava darba rezultātu, taču, tāpat kā dabā, arī dārzā visiem augiem un citiem iemītniekiem jāiziet sezonu cikls, lai tie iedzīvotos un izveidotu stabilu dārza ekosistēmu.”

“Pa dārzu izvietojām mājvietas vientuļajām bitēm, ko gatavo no salmiem vai niedrēm”

Stāsta MAIJA UŠČA:
“Mēs ar ģimeni dzīvojam mājā, ko ieskauj dārzs. Veidojot un kopjot dārzu, domājam par to, lai tas būtu ērts ne tikai mums, bet arī citai dzīvajai dabai. Daļa no mūsu aktivitātēm prasa papildu pūles un rūpes, taču citas ir tādas, kas samazina darbu apjomu. Piemēram, domājot par sīkbūtnēm un to labklājību mūsu dārzā, vasarās pļaujot zāli, atstājam pietiekami daudz nepļautu vietu, atstājam arī bluķus un vietām rudenī nenogrābtas lapas.
Vasaras vakaros debesīs redzējām lidojam sikspārņus, tādēļ dārzā pie kļavas piestiprinājām sikspārņu būrīti. Būris jāstiprina pie koka, vietā, zem kuras vismaz dažus metrus uz leju ir brīvs – nav zaru, krūmu vai citu objektu. Pa dārzu izvietojām arī mājvietas vientuļajām bitēm, ko gatavo no salmiem vai niedrēm, tās sasienot kūlīšos.
Ziemā pagalmā izvietojam putnu barotavu un barojam putnus ar saulespuķu sēklām. Ja ziemas sākumā sākam barot putnus, turpinām to darīt katru dienu līdz pat pavasarim. Blakus logam esam nolikuši nelielu binokli un plakātu “Putni pie barotavām ziemās”, tādēļ zinām, ka mūsu barotavu apmeklē dažādi putni – zīlītes, žubītes, svilpji, ķivuļi, sīļi un citi. Dažas reizes redzējām arī dižknābi.”

Latvijas Dabas fonda ieteikumi:

• Iepazīstiet augus un dzīvotnes savā apkaimē – izzināšana ļaus labāk novērtēt dabas daudzveidību.
• Ierīkojiet savvaļas augu joslas savā zaļajā teritorijā – piemēram, pagalma stūrī atstājiet retāk pļautas joslas vai savvaļas puķu saliņas.
• Ļaujiet augiem izziedēt un tikai tad ķeraties pie pļaušanas – tādā veidā mēs ļausim sēklām nobriest un sagatavoties nākamajai ziedēšanai. Šāda pieeja piesaistīs arī kukaiņus un putnus, kuri izmanto sēklas barībai.
• Izveidojiet garšaugu un puķu dobes apputeksnētājiem uz sava balkona vai pagalmā – stādiet garšaugus – timiānu, majorānu, raudeni, piparmētras, pētersīļus. Tie ir dekoratīvi, garšīgi, neprasa specifisku kopšanu, un ir daudzgadīgi. Tādējādi gan izaudzēsiet vērtīgus augus sev, gan iepriecināsiet tauriņus, bites un citus kukaiņus.
• Pēc iespējas saglabājiet pieaugušos un vecos, tostarp dobumainos kokus; konsultējoties ar speciālistiem, pareizi kopt koku vainagus, lai to mūžs būtu pēc iespējas ilgāks, kā arī stādiet jaunus kokus, kur vieta to atļauj.
• Renovējot ēkas, pievērsiet uzmanību putnu, piemēram, svīru, ligzdošanas vietām bēniņos, un vajadzības gadījumā spraugas vai ventilācijas lūkas aizstājat ar speciāliem būriem.
• Privātmāju pagalmos uzstādiet būrus sikspārņiem un putniem.
• Novērtējiet un saglabājiet mazus ūdens objektus – dīķīšus, strautiņus, tie visi ir nozīmīgi daudzām sugām gan kā dzīvotne, gan kā vieta, kur padzerties. Arī savā dārzā var ierīkot mini-dīķīšus, piemēram, ierokot zemē vecu bļodu un ievietojot tajā dažus akmeņus, lai vardēm būtu iespēja izkāpt.
• Rūpējoties par dārzu, apstādījumiem pilsētā nelietojiet sintētiskos pesticīdus.
• Neaudzējiet invazīvās sugas – lupīnas, Kanādas zeltslotiņas, lai arī cik krāšņas tās būtu, to spēja izplatīties dabā ir ļoti spēcīga un tās ātri nomāc vietējās sugas.
• Izveidojiet kukaiņu viesnīcas vai arī rosiniet savu pašvaldību, skolu, darbavietu veidot tādas zaļajās zonās.



Bioloģiskā daudzveidība – kas tas īsti ir?
SKAIDRO SOLVITA RŪSIŅA, DR., LU ASOCIĒTĀ PROFESORE
Jo vairāk sugu, jo stabilāka ekosistēma
Vai mums visas daudzās zālāju sugas Latvijā ir vajadzīgas? Varbūt pietiktu ar mazāku daudzumu? Iztēlojies pļavu, kur ir tikai divas augu sugas: vienai patīk mitrums, otra aug sausā vietā. Ja ilgstoši nav bijis lietus, kā tas bija raksturīgi 2021. gadā, arī 2019. un 2018. gadā, sauso vietu suga izdzīvo un veic galveno uzdevumu – ražo biomasu, no kuras barosies gan gliemezīši un kukainīši, gan stirnas un putni. Bet mitro vietu suga panīks. Savukārt slapjajā gadā sauso vietu sugas augi visdrīzāk izsīks, bet mitro vietu suga saglabāsies un turpinās veikt savu uzdevumu. Ja būs tikai mitro vietu suga, liela varbūtība, ka sausā gadā ekosistēma vai nu sabruks, vai pilnīgi noteikti nevarēs pildīt savas funkcijas un saražot tik daudz biomasas, cik vajag lopkopībai vai barības ķēdei, ekosistēma kļūst nestabila. Jo mums ir vairāk gan sauso, gan mitro vietu sugu, jo lielāka iespēja nodrošināt ekosistēmas funkcijas arī mainīgos apstākļos. Pašlaik ļoti aktuāls jautājums ir klimata pārmaiņas, un viens no šo pārmaiņu izpausmes veidiem ir ekstremālie laika apstākļi – ļoti auksts, ļoti karsts, ļoti sauss, ļoti slapjš. Ja dabā nav pietiekami daudz sugu, kuras var pielāgoties, rezultāts var būt neprognozējams – ar ekosistēmas nestabilitāti, ar to, ka ekosistēma vairs nespēj cīnīties ar invazīvu sugu savairošanos, jo vairs nav pietiekamas sugu daudzveidības un savstarpējās konkurences, kas to varētu ierobežot. Jo vairāk sugu, jo labāk notiek pielāgošanās dažādiem ekstremāliem apstākļiem. Tomēr bioloģiskā daudzveidība kā jēdziens lielākajai daļai cilvēku ir svešs un ne līdz galam saistās ar viņu ikdienas dzīvi un apkaimi.

Fakts: Latvijā tikai 18% cilvēki ir dzirdējuši terminu “bioloģiskā daudzveidība” un arī zina, ko tas nozīmē, bet vēl 31% ir to tikai dzirdējis. Lielākajai daļai – 51% tas neko neizsaka.

Iespējams, tas saistīts ar to, ka termins “bioloģiskā daudzveidība” Latvijā plašāk ienāca līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, termins varbūt var šķist svešs, daudzveidīga daba – noteikti nē. Piemēram, kad domājam par tradicionālu Latvijas ainavu, tad iedomājamies līkumotus ceļus, mežus, kas mijas ar laukiem un pļavām, pa vidu tam pazib upes loki – tā ir mozaīkveida ainava, kurai raksturīga augsta bioloģiskā daudzveidība – jo dažādās dzīvotnes un robežjoslas starp tām dod mājvietu dažādām sugām, turpretī industriālās lauksaimniecības ainavā sugu skaits ir pavisam neliels. Diemžēl šobrīd arī Latvijā dabas daudzveidība pamazām dziest – tās izzušanu mēs neredzam strauji un uzreiz, taču dati rāda, ka nav pamatojuma gulēt uz “zaļajiem lauriem” –

Īpaši apdraudēta ir mežu daudzveidība un dzīvība zālājos, samazinās arī mežos ligzdojošo putnu skaits. Visbiežāk dabas daudzveidības zaudējumu cilvēki apjauš tajā brīdī, kad tas jau ir par vēlu.

Šogad, kad Latvijas Botāniķu biedrība par gada augu pasludināja Eiropas saulpureni, daudzi cilvēki dalījās atmiņās par bērnībā vai pirms 20 gadiem redzētiem saulpureņu laukiem, kuri tagad, gluži nemanot, ir izzuduši. To, kas ir izzudis, visdrīzāk, atjaunot vairs nav iespējams, taču var saglabāt to, kas vēl ir palicis. Tieši tāpēc dabas aizsardzība visā pasaulē šobrīd kļūst par arvien atvērtāku un iesaistošāku jomu – dabas aizsardzības profesionāļi aicina talkā ikvienu, lai kopīgi palīdzētu saglabāt bioloģisko daudzveidību. Ilgus gadus par to rūpējās tieši profesionāļi, veidojot aizsargājamās teritorijas, nospraužot dabas aizsardzības plānas, monitorējot un uzraugot sugu dzīvotnes, veidojot dabas likumdošanu. Taču šobrīd dabas daudzveidības saglabāšanā arvien lielāku nozīmi iegūst tās vietas, kas ir ārpus aizsargājamām dabas teritorijām – arī mūsu pagalmi, parki, dārzi, ceļmalas un pat dobītes uz palodzes. Turklāt Latvijā, piemēram, ir viens no zemākajiem aizsargājamo teritoriju īpatsvariem Eiropas Savienībā – Natura 2000 tīkla teritorijas atrodas 13% no visas mūsu valsts.



Daba mājo gandrīz ikkatrā vietā – arī pilsētās varam sastapt lielu dabas daudzveidību. Latvijas Dabas fonds par šī gada dzīvotni pasludinājis tieši pilsētu – pilsētās dzīvo 68% Latvijas iedzīvotāju un urbānās vides kvalitāte ieņem arvien lielāku nozīmi cilvēku dzīvē. Daba pilsētā ne tikai uzlabo cilvēku labsajūtu, priecē skatu, bet arī attīra gaisu, ūdeni, augsni, regulē lietus ūdeni, dod ēnu karstā dienā un arī mājvietu dažādiem augiem un dzīvniekiem. Un te nu nonākam pie tā, ka gandrīz katrs cilvēks, kurš tiek klāt kādam augsnes pleķītim un var tajā ko darīt, var dot savu ieguldījumu dabas daudzveidības saglabāšanā, tikai nepieciešams paraudzīties uz savu apkārtni caur citu “lēcu” – kā uz mājām ne tikai cilvēkiem, bet arī citām dzīvajām radībām. Mēs varam dārzā atstāt nenopļautu pleķīti, kur izziedēt augiem, bet puķu dobi veidojot, padomāt par apputeksnētājiem un taureņiem un iestādīt arī tādus augus, kas tiem īpaši noderēs.

Komposta kaudze, krūmu puduris, nenovākta žagaru kaudze, dārzā saglabāts nokritis veca koka stumbrs – tas viss rada priekšnosacījumus bioloģiskajai daudzveidībai.

Saglabājot un veidojot bioloģisko daudzveidību dažādos mūsu ikdienas dzīves nostūros, mēs veidojam saliņas dabai – tām kļūstot vairāk, būs arī vairāk sugu pārvietošanās koridoru, kas dos lielu ieguldījumu sugu saglabāšanā un izplatībā. Bioloģiskā daudzveidība ir nepieciešama mums visiem, un arī tās saglabāšana var būt mūsu katra rokās.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.