Pārcēlušies no Portugāles uz Latvijas laukiem

Nebūdami pārliecināti laucinieki, Valdis un Edīte pirms pāris gadiem nolēma, ka sākotnēji brīvdienām domātā lauku māja tomēr būs viņu īstā mājvieta. Kā tas notika? Ļoti līdzīgi kā daudzi mūsdienu cilvēki, kas dedzīgi strādā un reizēm pat nepamana, kā aizrit dzīve. Edīte, būdama pati sava uzņēmuma vadītāja, strādāja bez brīvdienām, līdz vadzis lūza – viņas gadījumā tā bija izdegšana, no kuras vienīgā tobrīd redzamā izeja bija doties projām. Tā Vanagu ģimene – faktiski tieši tad, kad pēc vairāku gadu būvdarbiem bija gatava arī lauku māja, – devās prom no Latvijas uz Portugāli. Tur viņi dzīvoja pāris gadu ziemās, bet vasarās bija atpakaļ Latvijā, laukos. Palēnām viņi iemācījās dzīvot laukos.

«No Ogres es nebiju gatava pārcelties uz laukiem pavisam, bet no Portugāles – gan,» toreizējās izjūtas atceras Edīte.

Nejauša atgriešanās pie senčiem

Citi lasa

Kristīne Egle

Uzturs

«Kā nodzīt riepu?» Konsultē uztura speciāliste

Marta Kalniņa

Slavenības

Kivičs atvainojas Saldus senioriem par bijušās sievas «cūcīgo gājienu». Kas noticis?

Marta Kalniņa

Interesanti

Ekspremjers Repše gaudo un rej. Viņu šaušalīgā veidā parādīs Kannu kinofestivālā

Vanagu ģimenē dzīvo tētis Valdis, mamma Edīte un trīs bērni, no kuriem Līvai ir 10, Krišjānim 15, bet Jēkabam, kurš vairs ar vecākiem ikdienā nedzīvo, 20 gadu. Valdis dzimis un audzis Ogrē, bet Edīte ir no Jūrmalas, abi satikās, kad darbojās nevalstiskajā organizācijā Papardes zieds. «Kad jau dzīvojām kopā, nopirku šeit Vidzemē zemi – ar domu, ka rīkošu komandu treniņus. Šim mērķim piemērots bija meža izcirtums. Internetā pamanīju, ka blakus izcirtumam tirgo sabrukušu māju, un tā bija šī te mājvieta,» atceras Valdis. Turpina Edīte: «Lēnām tapa šī māja. Trīs gadus meistars lika sienas, jo mēs nekur nesteidzāmies. Sākumā bija doma, ka tā būs tikai pirtiņa, tad – vecumdienu māja.» Te gan Valdis iestarpina, ka par vecumdienu māju dzird pirmo reizi, bet arī tas ir pieņemams koncepts. «Interesants ir stāsts, ka vienā no reizēm, kad te bijām atbraukuši atpūsties, ciemos atbrauca arī mans tētis,» atminas Edīte. «Viņš man izstāstīja, ka tieši šai vietai tuvumā kaut kur jābūt viņa mammas dzimtajai mājai. Es par to biju ļoti pārsteigta, jo vienmēr domāju, ka vecmamma taču ir no Apes.

Izrādās, kara laikā vecmammas tēvs ar pajūgu no tām mājām kā aizbrauca, tā vairs nekad nepārnāca, arī arhīvos par viņa likteni nav ziņu.

Savukārt vecmamma ar savu mammu no šīm mājām aizbēga – cauri Daugavpilij uz Api. Nekad ģimenē par šo tēmu netika runāts. Tās Baltaušu mājas, kas bija manas vecmammas dzimtās mājas, ir vien 7 kilometru attālumā no šejienes. Un Līva iet skolā – Bērzaunes pamatskolā, turpat, kur savulaik gājusi viņas vecmamma. Diezgan zīmīga sagadīšanās.»

Abi Vanagu dēli mācījās tālmācībā – vecākais Jēkabs, kurš tagad studē datorzinības Latvijas Universitātē, ar ļoti labām sekmēm jau beidzis, bet Krišjānis šogad turpina mācās tālmācības vidusskolā. «Tas, protams, atkarīgs no bērna, ir, kurš to var, ir – kas nevar,» atzīst Edīte.

Nedzīvot plastmasas maisiņā

Nams, kas tapis vairāku gadu garumā, līdzīgi kā nesteidzīgā dzīve laukos, ir arī būvēts atbilstoši dabas likumiem – no dabiskā un elpojošā materiāla koka. «Tradicionālā guļbūve tapusi, ievērojot ekoloģiskās būvniecības principus. Mājas fasāde krāsota ar zilu lineļļas krāsu, arī soliņi ar to pašu zīmola PaintEco, kam ir labas lineļļas krāsas,» priecājas saimnieks. «Ja man ir guļbūve, gribu tai nedarīt pāri un likt virsū tikai kaut ko labu. Guļbūve nav tas labākais risinājums no vides saudzēšanas viedokļa, jo, lai tā taptu jānocērt daudz koku, tā man reiz kāds arhitekts teica.

Bet, no otras puses, ir teiciens – ja gribi, lai māja dzīvo simt gadu, cel to no mūra, ja gribi pats dzīvot simt gadu – no koka.

Koks ir dzīvs un elpo. Kad sākām celt māju, interesējos par rekuperāciju – kā mājā dabūt iekšā svaigu gaisu – un ātri vien sapratu, ka guļbūvē šīs jautājums nav aktuāls – viss vējojas iekšā un ārā dabiski. Tas nav tā, kā dzīvot plastmasas maisiņā.»
Šeit ierīkota arī bioloģiskā attīrīšanas sistēma ar dūņām, kas attīra mājas saimniecības notekūdeņus 90% apmērā. Šis ir iemesls, kāpēc traukus un veļu mājās nevar mazgāt ar ķīmiskiem mazgāšanas līdzekļiem, jo tie var nogalināt dzīvos organismus – dūņas. Savukārt balkona reliņi gatavoti tik dabiski, cik vien var: no pašu lazdām, nozāģētām un nomizotām.

Zelta mēsliņi!

«Te ir mūsu ābeļdārzs,» rāda Valdis. «Stādus pirkām tepat blakus, lai būtu droši, ka šajā Vidzemes klimatā ieaugsies. Piemēram, mums bija stādi no Jūrmalas, kas neieaugās, jo te nebija tik silti. Tagad paņēmām no Alūksnes, kur ir vēl aukstāks nekā šeit, cerot, ka ieaugsies. Un viss kārtībā – āboli šoruden jau bija!» Vanagiem te ir gan skaisto puķu dobes, gan iežogots ābeļdārzs un arī sakņu dārzs.

Dārzus gan ieskauj lieli režģu žogi, lai meža zvēri, te atnākot, visu neapēstu. Par to, ka dārzs būs jāiežogo saimnieki zināja uzreiz, jo mežacūku rakumus un citas meža dzīvnieku veltes bija jau saskatāmas uzreiz, tiklīdz pārcēlās uz šejieni. «Ziemā ābeļdārza iežogojumā bija iegūlies viens no lielajiem zvēriem – iespējams, alnis vai briedis. Tur palika sabojāta un iegāzusies sēta, tāpēc pa apakšu dārzā iekļuva zaķis. Tā arī ābeles aizgāja bojā, jo zaķis kārtīgi tās apgrauza,» savu pieredzi atceras saimnieki.

Zinātāji piekritīs, ka labas ražas galvenais noslēpums ir mēslojums. Un kur vēl labāks kā pašu sakompostēts!

«Te ir mūsu zelta bedre – mēsliņi!» Saimnieki nolēmuši eksperimentēt ar jaunu mēslošanas metodi, kas paredz, ka organiskie atkritumi tiek uzkrāti un kompostējas blakus īstajai vagai. Stādot šajās kompostam blakus stāvošajās vagās, raža esot divtik liela – bietes, ko Edīte rāda ar rokām, jau pirmajā ražas gadā izaugušas divreiz lielākas nekā ierastajā saimniekošanas metodē!

Pērno lapu kravu kompostam Edīte sarunāja meitas skolā – labums gan tiem, kuri nogrābuši lapas un vēlas no tām atbrīvoties, gan arī Edītes dārzam, kas ticis pie kompostējamā materiāla. Blakus sakņu dobēm te aug arī avenes, upeņu rinda, daudz melleņu, kas labi ražo.

Sadzīvot ar dabu

«Es esmu no Jūrmalas, tāpēc man te priedes prasās,» savus jaunākos stādījumus izrāda saimniece. «Vēl man mīļas ir lapegles – mani saista kaut kas tajā pieskārienā šīm kokam un patīk, kā tas rudeņos kļūst zeltains. Šeit ir ļoti daudz ozolu, bet nav nevienas liepas, tāpēc esmu te sastādījusi arī tās.»

Dīķī ar saliņu, uz kuras iestādīta ābele, šogad iemitinājies bebrs. «Skatīsimies, kā viņš te uzvedīsies,» kā par vērā ņemamu kaimiņu izsakās Edīte. To, ka uz mākslīgi izveidotās saliņas būtu iestādīts kāds koks, grūti saskatīt, līdzīgi kā pa attālumu saskatīt citu koku stādus, bet tas viss ir jāredz iztēlē. Kā saka Edīte, tā ir viena no jaunajām prasmēm, ko viņai iemācījusi dzīve laukos. «Tas, kā tā ābele te pavasaros ziedēs, ir jāiztēlojas. To laukos esmu iemācījusies – neprasīt lietas uzreiz. Jāsaprot, ka šeit reiz būs, jāredz tā lielā bilde, kā arī jāspēj pieņemt, ka visas grāvmalas nav un nebūs izpļautas un sakoptas, jo tas vienkārši nav iespējams, ja ap māju ir vairāk nekā 2000 kvadrātmetru. Protams, ja to par visām varītēm gribi izdarīt, tad visu laiku ciet, esi tuvu nervu sabrukumam.

Es izvēlos priecāties par to, kas ir, un pamazām rosīties uz attīstību, nevis kreņķēties par to, kā vēl nav.»

Te ciemos atnākot gan caunas, gan seski. «Vienu dienu ziemā atnāca mums te tāds mežakaķis. Sākām viņu barot. Divu metru robežās jau sāka mūs pielaist sev klāt, bet ne tuvāk. Uzlikām viņam ārā tādu vilnas sedziņu – ja nu kas, lai var gulēt uz terasītes. Vienu dienu izeju ārā un redzu, ka uz manas terases guļ kaut kas oranžs. Izrādās, cauna! Skaista jau bezgala, guļ un skatās man virsū un nemaz nebaidās. Bet tad, kad sāka atstāt savus atkritumus te visapkārt – tieši pie durvīm –, tomēr pārcēlu sedziņu citur. Trīs dienas cauna te dzīvoja kopā ar to pašu kaķi. Bet tad pazuda.»

Pašai savas gaileņu dārzs

«Šis ir mans gaileņu dārziņš,» stāsta Edīte aizvedot līdz bērziņu puduram otrpus dīķim. «Ja ļauj viņām izaugt, tad vienā sēņošanas reizē bļoda ir pilna. Gailenes te ir citādas, nekā ierasts, – nevis plānas un dzeltenas, bet gan baltas un biezas pat plaukstas lielumā. Pirmo gadu šoruden bija arī baravikas.»

Edīte atzīst, ka, dzīvodama laukos, mainījusi savu puķu gaumi, piemēram, hortenzijas ir vienas no tām puķēm, kas kādreiz neuzrunāja nemaz. «Tuvumā te ir Kalsnavas arborētums, kur es nedrīkstu braukt vai arī jābrauc ar lielu maku,» viņa smejas. Savukārt ielokā pie mājas iztēlē, jo šobrīd nav ziedēšanas laiks, redzama Salaspils Botāniskajā dārzā nopirkto peoniju parāde. «Katrs krūms te zied citādi – nepateikšu, cik šķirņu, bet daudz. Skatos uz šo ziedu citādi nekā senāk – kādreiz likās liels un pļekains, bet šobrīd redzu to skaistumu, smaržu. Man te ir tādas, kas ir pilnīgi baltas, tad baltas ar sarkanām dzīsliņām un tumši sarkanas pildītas un milzīgas rozā gubas – dažnedažādas.»
Piemājas dīķī, kas ir viens no vairākiem plašajā teritorijā, arī laipa, no kuras visu cauru gadu Edīte un Valdis lec rīta peldēs. «Bērnus nespiežam – ja grib, ļaujam pievienoties, bet parasti viņi to nedara. Sākām aizpagājušajā gada maijā un tā visu gadu – arī ziemā, kad izaicinājums, protams, bija lielāks, jo mīnus 20 grādos bija jācērt āliņģis.»

Paveicies ar kaimiņiem

Un vislabākais pēc vēsa ūdens peldes – ielīst pasildīties pirtiņā. Te Edītei ir sava zāļu valstība, kur visi dārgumi nākuši galvenokārt no pašu pļavām. Ienākot pirtī, ļoti labi smaržo, tās ir vērmelītes – saka Edīte. Pirtī Edīte kā skrubīti izmanto zirgskābeņu sēklas ar sāli. Uz spaini zirgskābeņu liela sauja sāls, un tas ir viens no vienkāršākajiem skrubjiem, ko savulaik ieteikusi zāļu sieva Līga Reitere. Gan mājās, gan pirtiņas interjerā ir melnās keramikas trauki, ko galvenokārt ar personisku attieksmi veidojuši draugi un paziņas.
«Man ļoti patīk pirtī vasaras smarža,» stāsta Edīte. «Šogad pirmo reizi samalu gaiļpiešu ziedus, arī kļavu ziedus un upeņu jaunās lapiņas un, salikusi ledus kubiņos, sasaldēju. Pirms pirts es tos atlaidinu, ar sāli samaisu un izmantoju kā skrubīti. Tā es jebkurā gadalaikā varu sasmaržot vasaru!»
«Tēju man ir ļoti daudz! Apkārtējās pļavas esam izīrējuši bioloģiskajiem zemniekiem, tāpēc zinām, ka nekas slikts uz laukiem un pļavām netiek kaisīts,» piebilst Valdis. «Tā jau mūsdienās ir lielākā drāma – ja laukos dzīvo blakus konvencionālajam zemniekam, viņš laukus nobliež ar ķīmiju, un viss, tu neko nevari ietekmēt.» Te apkārtējie zemnieki sēj pļavu augus bitēm – katru gadu ko citu, bet paši savas pļavas Vanagi nopļauj un sienu aizved kaimiņa gotiņām.
Lauku romantiku Vanagu saimniecībā var izbaudīt arī tie uzņēmumi vai komandas, kas pie Valda piesakās komandu treniņiem. Savulaik nopirkuši arī tuvējo kaimiņu māju, kas tagad labi noder biznesam. Viesi te var gan nakšņot, gan izmantot semināriem telpas, gan vienkārši baudīt lauku mieru un klusumu.

Ko ēd laukos?

Vanagu mājās, protams, saldē ne tikai augus un ziedlapiņas, bet visu ko. «Saldējam visu, ko vien var! Gan dažnedažādas ogas, gan gaļu, ko nopērkam no tepat netālu dzīvojošas saimnieces, kurai ir gan vistas, gan olas. Reizēm arī bioloģiski audzēti tītari un pīles.

Saldēju arī, piemēram, bietes, ko ūdensžurkas bija apgrauzušas. Es tās sagriezu, novārīju, sarīvēju un ieliku saldētavā – zupai sagataves jau gatavas!

Arī smiltsērkšķus nopirkām no kaimiņiem lielā apjomā, bet, lai saglabātu ilgākam laikam, – sasaldējām.»
Vanagi cenšas dzīvot, cik iespējams, saudzējot vidi. Tāpat arī cieši turas pie senču tradīcijām, to atzīmēšanas. «Šeit ir Jāņu ugunskura vieta, bet pie tā ozola – rituāla vieta, kur desas neviens neceps.» Vai laukos dzīve ir lētāka vai dārgāka? «Jautājums ir, ko tu ēd. Var jau pirkt makaronus par santīmiem, bet uzņemt kalorijas, nevis uzturvērtības. Enerģija ir, bet nav vitamīnu un citu vērtīgu vielu. Mēs izvēlamies daudz dārzeņu – lai ir vienkārši un vērtīgi,» saka Valdis. Edīte, kura vairāk nekā 20 gadu strādājusi ar sabiedrisko attiecību un citiem projektiem veselības jomā, piebilst, ka tā ir mūslaiku bada formula, ka kaloriju ziņā apēdam daudz, bet organisms ir badā, jo tam trūkst gan mikro-, gan makroelementu. Organisms dod ziņu, ka jāēd vēl, jo viņam nepietiek. Bet lauki iemāca, kā ēst un dzīvot, paņemot to, ko daba dod. Jo tas ir vērtīgāk.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.