Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Starplaikā starp dažādiem mītiņiem Makss pilnīgi viens sēdēja kādā Helsinku kafejnīcā un stāstīja par profesionāla detektīvu rakstnieka ikdienu, kurā nav vietas vīnam, tik – pavisam nedaudz iedvesmai, bet vissvarīgākais ir metodisks darbs.
– Vai rakstnieki šodien ir ietekmīgi?
– Noteikti, ja runa ir par rakstnieku, kurš pārdod daudz grāmatu un kuras cilvēki patiešām lasa. Somijā tādu rakstnieku ir samērā daudz. Tas pats ir ar jūtūberiem, influencētājiem, kuriem ir prāvs sekotāju skaits un iespēja tos uzrunāt ar savām idejām.
– Pēdējā laikā aktuāla kļūst parādība, ko dēvē par atcelšanas kultūru. Vai jūtat ko līdzīgu notiekam Somijā?
– Katru nedēļu ziņās lasu par to, ka kāds pateicis ko tādu, kas daudziem cilvēkiem nepatīk, un vienmēr uzrodas kāds, kas pasaka, ka tas nav pareizi.
– Vai tas ir derīgi vai derdzīgi?
– Jābūt iespējai runāt par visu pieklājīgā un konstruktīvā veidā, tas ir svarīgi. Man liekas, ka tas ir samērā briesmīgi, ja vienmēr atrodas kāds ambiciozs tips, kurš paziņo, ka tu kaut ko nedrīksti teikt, tev jādara tā. Tas ir galīgi nepareizi un totalitāri.
– Kā jūs izvēlējāties kļūt par detektīvu rakstītāju?
– Detektīvus sāku rakstīt 2013. gadā, bet esmu izpaudies arī citos žanros. Tolaik lasīju daudz detektīvu, iespējams, tas bija viens no iemesliem. Biju saintriģēts, gribēju arī pats ko uzrakstīt, izdarīt to labāk, gribēju radīt savu detektīvu mistēriju, ne tikai par slepkavībām un noziegumu atklāšanu. Detektīvi ir lielisks ceļš, kā izstāstīt plašāku stāstu, kurā iespējams iekļaut dažādas tēmas – organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību.
– Jums tātad ir arī savs viedoklis par cilvēka dabas tumšajām pusēm, kurās teju ikviens vēlas ieskatīties?
– Ja seko līdzi ziņām, nevar nepamanīt, ka katru dienu pasaulē notiek kaut kas šausmīgs. Bet es ticu, ka lielākais vairums cilvēku ir labi. Neesmu eksperts psiholoģijā, bet uzskatu, ka cilvēka tumšajai dabai ir vairākas pakāpes, vairāki līmeņi. Bet tumšumu var pārvērst arī par izklaidi. Tādēļ jau mēs skatāmies šausmu filmas, detektīvus. Tas ir tāds eskeipisms no ikdienas rutīnas.
– Cilvēki Latvijā un citviet pasaulē lasa skandināvu detektīvus un nevar tikt skaidrībā, kā esat to dabūjuši gatavu.
– Zviedri pēdējo desmit gadu laikā ir radījuši daudzus darbus, bet es domāju, ka tas ir stāsts par laikapstākļiem, klimatu, tumsu, sabiedrību. Visas ziemeļu valstis ir ļoti drošas, dzīves standarts Skandināvijā ir ļoti augsts.
Protams, rakstīt par slepkavībām tādās labklājīgās valstīs kā Somija un Zviedrija ir pavisam kas cits nekā rakstīt detektīvu Riodežaneiro, kur noziedzības līmenis ir ļoti augsts.
ASV, kur manas grāmatas sāk kļūt populāras, saka: o, Somija – mēs par to neko neesam dzirdējuši, tā noteikti ir eksotiska valstiņa, kur snieg un cilvēki cits citu slepkavo. Tas nudien ir jautri.
– Jūs pret iedvesmu izturaties ar bijību vai uzskatāt, ka tās nozīme ir pārvērtēta – vajag katru dienu kapāt, lai kaut ko sasniegtu?
– Detektīvu rakstīšana ir ļoti strukturēta, tā ir vairāk kā kino – tam ir jēga, ja pamatā ir izpēte, smags un neatlaidīgs rakstīšanas darbs, lai savāktu stāstu kopā. Starp žanriem ir milzīga atšķirība. Pola Ostera (amerikāņu rakstnieks – red.) prozā vajag vairāk iedvesmas, tad var paņemt vīna glāzi, padomāt, uzrakstīt epizodi. Man visa pamatā ir viena ideja, ar kuru varu sākt rakstīt grāmatu. Viena ideja, kas iedvesmo. Un tad sāku rakstīt. Kaut kā tā.
– Kā atrodat ideju, kas ir pareizā?
– To nekad nevar zināt. Man ir tik daudz ideju, kas rodas starplaikā starp grāmatu rakstīšanu, sarunām, kino skatīšanos. Lasu grāmatu, un ienāk prātā dažādas idejas. Un tad uzdodu jautājumu: ja nu? Un sāku rakstīt. Ja ir ideja, nav jāgaida iedvesma. Vienkārši dažas dienas ir labākas rakstīšanai, dažas sliktākas. Man ir seši mēneši, lai pabeigtu grāmatu. Vienmēr.
– Vienmēr seši mēneši?
– Tieši tā!
– Termiņu nosakāt jūs vai izdevējs?
– Izdevējs.
– Tātad deadline ir labākais stimuls?
– Precīzi, jo bez dedlaina es, iespējams, nebūtu tik efektīvs. Mans izdevējs ir mans boss, man viņā ir jāieklausās.
– Rakstāt no rīta vai vakarā? Skaidrā vai maķenīt ieķēris?
– Šajā jomā esmu ļoti garlaicīgs. Rakstīšana ir darbs, kas pieprasa maksimālu uzmanību un koncentrēšanos. No rīta dodos uz biroju un rakstu aptuveni sešas stundas. Pēc tam pievēršos citiem uzdevumiem, ar rakstīšanu saistītajām lietām: mārketingam, dažādu tēmu izpētei, komunicēju ar izdevēju – un tad eju mājās. Skaipā sazvanos ar savu izdevēju ASV.
Vīns šajā procesā nepiedalās.
– Jūs Tallinā esat studējis ekonomiku.
– Trīs gadus. Man dažkārt vaicā, vai tas palīdz rakstīšanai. Pilnīgi noteikti tas palīdz pēc tam, kad grāmata uzrakstīta, jo grāmatu nepieciešams mārketēt. Ja tavas grāmatas pārdod visā pasaulē, ir labi zināt, pēc kādiem likumiem darbojas tirgus, kā strādā bizness. Es par šo bieži runāju ar rakstniekiem, kuri no ekonomikas neko nesaprot.
– Vai šodien ir viegli būt vīrietim? Sabiedrības spiediens, toksiskā maskulinitāte, nespēja runāt par emocijām…
– Ziniet, es vispār nedomāju par to, ko cilvēki domā. Es vairāk domāju par to, ko cilvēki domā par manām grāmatām. Negatīvi cilvēki, pozitīvi cilvēki, īpašu uzmanību tam nepievēršu, citādi es kļūtu traks. Es esmu pats un necenšos būt jauks pret visiem.
– Kā izjūtat savus panākumus kā rakstnieks?
– Tā, ka varu veltīt sevi tikai un vienīgi rakstīšanai. Manas grāmatas izdod aptuveni 40 valstīs, no tām top seriāli, par mani ir interese Holivudā. Tas ir jauki, man nav jādara divi vai trīs darbi. Ja es saku, ka man ir seši mēneši grāmatas pabeigšanai, tad tie ir seši mēneši. Man ir ģimene, divi bērni, kuriem arī varu veltīt daudz laika.
– Jums redaktors bieži liek pārrakstīt vai izdzēst uzrakstīto?
– Man, kopš sāku rakstīt, ir viens un tas pats redaktors, man ar viņu ir labas attiecības. Dažreiz viņa saka, ka vajag visu nodaļu mest ārā, un tad ir grūti, dažreiz saku, ka to nedarīšu, bet saprotu, ka viņā ir jāieklausās, jo profesionālam rakstniekam ir svarīgs profesionāla redaktora viedoklis. Kad grāmata iznākusi, es jau vairs neatceros, kas ticis dzēsts vai pārveidots.
Dažreiz domāju, ka detektīvu rakstīšana atgādina mūzikas radīšanu.
Vispirms komponists uzraksta melodiju un producents saka, kas strādā, kas ne. Grāmatas redaktors ir kā producents mūzikā.
– Vai šajā vīrusa pandēmijas laikā jums nav bail nomirt? Nāve tagad ir tik tuvu kā vēl nekad.
– Cilvēki ir adaptējušies situācijai. Savai vecmammai, kura ir pieredzējusi Otro pasaules karu, vaicāju: kā bija tad? Viņai tad bija ap divdesmit gadu, teica, ka esot pieredzējusi, kā bombardē Helsinkus, ko es nekādā ziņā nevaru iedomāties. Mēs pie tā pieradām, viņa teica. Ja tas notiek teju katru dienu, tu pie tā vienkārši pierodi.
Tagad nevienu nebombardē, lai gan tāpat ir nedaudz bailīgi, bet tu vienkārši neuztraucies. Tāda ir cilvēka daba, jo tas ir jaunais normālais.
Par laimi, grāmatu pārdošanu pandēmija neko daudz nav ietekmējusi.
– Kāds detektīvu rakstnieks teica: lai detektīvs būtu veiksmīgs, tajā jābūt trīs lietām – asinīm, seksam un naudai, vēlams, daudz. Vai šodienas detektīva veiksmes kombinācija ir mainījusies?
– Tā nedomāju. Grāmatai jābūt uzbudinošai, satraucošai. Sižets nedrīkst vilkties, ne vienmēr tajā jābūt seksam, lai arī cilvēkiem patīk par to lasīt. Visa pamatā ir labs sižets.
– Kas ir svarīgākais, ko esat sapratis, kad grāmata uzrakstīta?
– Es nezinu. Katru dienu kļūstu vecāks, saprotu vairāk. Varbūt tas neatstāj iespaidu uz rakstīšanu, drīzāk uz dzīvi, jo ir svarīgi saglabāt skaidru –skatu uz pasauli, rakstot vai darot ko citu.
– Vai jums ir kāds mērķis, ko vēlaties sasniegt?
– Ziniet, es esmu ciparu puika, tas man nāk no ekonomikas studijām. Es vēlos pārdot daudz grāmatu, tas ir viens no mērķiem, ko vēlos sasniegt, būt starptautisku bestselleru autors. Tas jau gandrīz ir noticis, bet vienmēr ir telpa vēl lielākiem panākumiem. Gribētu, lai pēc manām grāmatām uzņem filmas Holivudā. Šis process jau ir nedaudz aizsācies.
– No kādiem rakstniekiem esat ietekmējies?
– Jū Nesbē, Larss Keplers, Stīgs Lārsons, Pols Osters, Džordžs Orvels. No kinopasaules noteikti minēšu Stīvenu Spīlbergu, Kventinu Tarantīno, Martinu Skorsēzi.
– Sakiet, kāds ir somu humors? Kā to iespējams aprakstīt?
– Domāju, ka tas ir ļoti līdzīgs britu humoram, jo somus šāda veida humors var sasmīdināt, tas ir arī ļoti tumšs.
Somijā jābūt spējīgam jokot par ļoti tumšām lietā, ieskaitot nāvi. Es saprotu, kāpēc daudziem tas liekas nepieņemams.
– Esmu dzirdējis, ka ikvienam somam ir neliela mājiņa pie ezera, kur tuvā apkārtnē neviens nedzīvo, bet, ja kādu dienu viņš atradīs ūdenī sērkociņu, tas pilnīgi noteikti varētu būt iemesls, lai atrastu svešinieku un viņu nogalinātu.
– Man nav mājas pie ezera, bet vasarnīca pie ezera ir vismaz vienam miljonam somu.
– Vai tiešām Somijā nevajag laivu vadīšanas tiesības, jo visi prot vadīt laivu no mazotnes?
– Tā ir. Ja vien tā nav liela laiva, kuģis. Es tagad neatceros, kādiem jābūt tā izmēriem, lai tā vadīšanai vajadzētu tiesības.
– Kad vēlaties aprakstīt kādu vietu, kur neesat bijis, kā rīkojaties?
– Parasti mēdzu aprakstīt vietas, kurās jau esmu bijis, bet izmantoju arī Google un Google Maps. Internets ir ļoti noderīga lieta. Google Street View ir izcils rīks rakstniekam.
