Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicētz žurnālā «Ieva» Nr.2, 2016.gada 13.janvārī
Joprojām dzird mūžīgo jautājumu: kas svarīgāks – talants vai darbs? Katrā darbā svarīga dvēsele.
Darbs spēlē lielu lomu, bet lielu lomu spēlē arī talants, ko devis Dievs. To nevar iemācīties. Tāpat kā nevar padarīt citādu balsi, ko Dievs devis, – to var tikai izkopt.
Jā, uzdzīt tehniku – to var. Mūsdienu mūziķi bieži ir augstā tehniskā līmenī, sevišķi korejieši, japāņi spēlē fantastiski, ārkārtīgi profesionāli. Bet tas ne vienmēr nozīmē, ka viņi ir labi izpildītāji, jo skaņdarbā pazūd tā dēvētā dvēsele. Ja tu spēlē caur un ar sirdi, skan pavisam citādi…
Tas jau neattiecas tikai uz klavierspēli, te ir runa par katru darbu.
Man piedēvē nezin kādas pārdabiskas prasmes, runā, ka es spēlēju astoņas stundas dienā. Tas tā nav. Viens ir trenēties kā pianistam, pavisam kas cits – rakstīt mūziku, kā es saku, plinkšķināt. Tā nav nekāda slodze. Īstā slodze ir kā pianistam gatavoties koncertam, diemžēl šis ne vienmēr izdodas. Lai gan beidzamajā laikā spēlēju daudz – tas vairāk saistīts ar jubilejas koncertiem –, ikdienā es netrenējos tā, kā vajadzētu pianistam, kas nodarbojas ar klasisko mūziku. Bet tas, ka savā mūzikā ielieku dvēseli… tā tas ir.
Pietiek ciest! Mani tracina, ka mēs kā tauta visu laiku ciešam.
Jā, esam pārdzīvojuši šausmīgas lietas – okupāciju, izsūtīšanu. Bet šodienu būvēt uz atmiņām – to nedrīkst! Mums ar cieņu jāizturas pret vēstures notikumiem. Bet… katru nedēļu kārt melno lenti pie karoga un vēl izmantot to politiskām spekulācijām – tas nav pareizi. Velns parāvis, vienreiz beidzam ar tām sēru lentēm!
Disciplīna, strādīgums, godīgums, cieņa – bez tā nekas nebūs. Šīs īpašības man reiz mācīja mani vecāki, bet tagad tās diemžēl zaudējušas jēgu.
Par vissvarīgāko uzskatu disciplīnu. Disciplīnu skolā, darbā. Bet paskatieties, kas tagad notiek skolās! Skolēnam ir lielāks vārds nekā skolotājam. Tas ir neiedomājami! Ja es stāvēšu kora priekšā un katram koristam ļaušu izteikties, kas tad te notiks? Haoss! Kāds teiks – tā ir diktatūra, bet es saku, ka tā ir kārtība, jo tai brīdī es par to atbildu. Visatļautība mūsu skolās – tā ir katastrofa. Skolotāju alga ir ļoti zema, un tikpat zems ir profesijas prestižs. Atminos: dzīvojām netālu no skolas, un, kad skolotāji gāja mājās, man kājas trīcēja, vai tikai nenāks pie vecākiem atkal par mani sūdzēties. Ja tā notika, es skaidri zināju – bez vārda runas dabūšu pa kaklu. Bet pamēģiniet tagad to kādam teikt. Ko – jūs bērnu sitīsiet?! Bērns nav jāsit, taču viņam jāiemāca cieņa, vispārējas vērtības.
Kas notiek tad, ja šīs vērtības nav iemācītas, mēs redzam politikā, valdības veidošanas procedūrā. Ja reiz esi amatā, ir jābūt atbildībai par to, ko dari. Bet nav. Mums mēģina stāstīt, ka viss ir – izaugsme, attīstība. Nekā mums nav, tikai pelēcība! Ieguvām neatkarību, taču tieši tās laikā visvairāk cilvēku emigrējuši. Kā tad tā? Tātad valstī kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā ar tās vērtībām.
Mans pamats, lai cik banāli tas skanētu, ir darbs.
Tas nāk no maniem vecākiem, kas bija vienkārši latviešu strādnieki. Padomju laikā varēju mierīgu sirdi papīros rakstīt: nācis no strādnieku ģimenes. Bez darba nekas nebūs – tam esmu mācīts kopš bērnības. Svarīgi, lai tu esi apritē, – viens piedāvājums, otrs, trešais… Man visu laiku ir, ko darīt. Es reizēm pat atsaku, jo nevaru visu uzspēt. Bet daudzi sūdzas: garlaicīgi, nav, ko darīt. Es nezinu, kā tas var būt, – man vienmēr ir, ko darīt, un es sevi nevaru iedomāties sēžam mierā. Tāpēc jau tu dzīvo, lai darbotos! Redziet, es savu dzīvi veidoju citādi nekā vairākums cilvēku. Balstu to tikai uz darbu.
Zinu, ka par mani jau klīst leģendas – pat trakākais sliņķis manā klātbūtnē kļūstot čakls. Bet tas tā nav – es bieži dzirdu, ka vajadzētu spēlēt citādi, bet neko nesaku. Vai mierīgi dodu kādu mājienu. Man nav raksturīgi būt despotam, jo uzskatu: katram pašam jādomā par to, kā viņš strādā. Man attieksmi pret darbu iemācīja vecāki, par ko viņiem esmu ļoti pateicīgs.
Var būt arī tā, ka tu sēdi mājās, nevienam neesi vajadzīgs un neviens par tevi neinteresējas. Tas ir smagi. Taču tad jāmeklē kāda nodarbošanās, kaut vai jāveic kādas saimnieciskas lietas.
Man saka: ko jūs tur ņematies pa to savu dārzu, pļaujat, kopjat, varētu taču nolīgt kādu cilvēku?! Jā, varētu. Bet man svarīgi, lai man būtu darbs un lai man apkārt – tas laikam no vecākiem iedzimts – viss būtu tīrs un kārtīgs.
Man pat zināmā mērā piemīt tāds vācu pedantisms.
Ar ko agrāk izcēlās latviešu zemnieku mājas? Ar tīrību!
Redzu, ka ir daudz tādu, kas brauc slēpot, atpūsties uz dienvidiem, ir prom nedēļām un mēnešiem. Nevienam neko nepārmetu – tā ir viņu darīšana. Es tai laikā daru kaut ko citu, kas man šķiet interesantāks. Kaut gan es arī varētu atļauties braukt tur vai šur, vēlēšanās man nav.
Vēl nav nospēlēti jubilejas koncerti, bet es jau gatavojos jauniem projektiem. Gribu koncertēt tieši kā pianists – tas man ļoti patīk. Agrāk diezgan daudz nodarbojos ar dziesmiņām, bet paaudzes mainās, gaume mainās, ne visam varu izsekot līdzi. Bet tas, ko māku – spēlēt instrumentu –, tas jau paliek. Tas ir mans trumpis.
Esmu priecīgs, ka esmu nodzīvojis līdz 80 gadiem un savā vecumā gan kaut ko vēl saprotu, gan arī kaut ko vēl varu izdarīt.
Paldies Dievam! Saņemu jau te visādus komplimentus, slavas dziesmas, kas drīzāk izklausās pēc nožēlas: «O! Cik tu labi esi saglabājies!» Forši skan – labi saglabājies –, vai ne? Vai: «Kā tu savos gados vēl vari tā spēlēt?!» Izklausās pēc – kā tu savos gados vēl kaut ko saproti…?! Varbūt tāpēc no citiem atšķiros, ka māku uz visām lietām paskatīties citādi, ar humoru. Pats regulēju savas emocijas.
Skaidrs, ka nopietnā vecumā galvā nāk visādas domas. Liela daļa manas paaudzes mākslinieku ir aizgājuši. Un arī daudz jaunāki – tikko aizgājusi viena no pasaules izcilākajām dziedātājām Natālija Koula. Bet labāk par to nedomāt. Tu jau nezini, no kuras puses tā ar to izkapti parādīsies. Kaut gan viņa jau tāpat parādīsies – agri vai vēlu. Tas ir vienīgais, ko mēs dzīvē skaidri zinām. Tā tas ir bijis, un tā tas būs – vieni atnāk, citi aiziet. Ar to mums jārēķinās. Citi iegrimst depresijā… Bet, kā esmu novērojis, tie ir cilvēki, kam nav, ko darīt. Darbojies, centies atrast dzīvei jēgu. Kaut gan man jau viegli to teikt… Es, paldies Dievam, līdz šim brīdim esmu spējis atrast sev nodarbošanos. Bet jauni, perspektīvi cilvēki zaudē dzīves jēgu. Lūk, par to jāuztraucas!
Cilvēkiem gados nav viegli pieņemt jauno, sabiedrībai vispār tas nav viegli, un tā ir mūsu lielākā kļūda.
Lai gan jaunatne palēnām mainās, sabiedrība joprojām ir konservatīva, uz visu jauno skatās ar šaubām. Tiesa, tā bijis visos laikos – cilvēki ne labprāt pieņem jauno, un, lai izsistos, jābūt ļoti spēcīgiem māksliniekiem. Jādara nezin kas, lai pierādītu: tas, ko es daru, ir labi. Tāpēc esmu uzņēmies izbīdīt jaunos māksliniekus, lai viņus pamana, novērtē. Būtu tikai normāli, ja katrs, kam ir vārds, palīdzētu izsisties arī jaunajiem, bet daudzi to negrib.
Nenoliegšu, reizēm jaunais aiz vārda moderns slēpj arī visādas muļķības, kam nemaz nav kvalitātes. Mākslā ir daudz avantūristu, tāpēc grūti orientēties, kuram ir talants un kuram nav. Taču laiks parādīs, kas paliks un kas ne. Tāpēc jaunajam tomēr jādod iespēja.
Savukārt jaunajiem jāzina: ja tevi pa vienām durvīm met laukā, lien pa otrām atpakaļ.
Kapitālisms ir nežēlīgs… Padomju laikā bija citādi – bija mākslinieki, kurus atbalstīja, lai tur vai kas. Savu lomu gan arī spēlēja partijiskā piederība – savējiem vienmēr tika tas labākais. Šai ziņā gan mūsdienās nekas nav mainījies – atsevišķas partijas regulē visu iekārtu.
Esmu vienmēr bijis par to, ka cilvēkiem jāmāk ironizēt, pasmieties par sevi un citiem.
Ir jāmācās iziet publikā ar kādu asprātību, joku, – tas tuvina skatītājam un klausītājam. Man šķiet, mūsu humora izjūta arī ir nodilusi. Bet! Nacionālajā teātrī beidzamo gadu populārākais iestudējums ir Latgola – joku luga ar gaumīgu humoru. Tas norāda, ka cilvēki ir izslāpuši pēc komēdijas žanra.
Uzskatu, ka arī viss nopietnais jāuztver viegli. Piemēram, nopietnā mūzika jāspēlē ar vieglu smaidu, reizēm ironiju. Saprotams, reizēm vajadzīgs arī sentiments, nepieciešams paraudāt, bet nedrīkst pazaudēt vieglumu.
Zināms jau, ka es brīvi, taču nekad ļauni varu paironizēt par cilvēkiem, un to daži uztver ne sevišķi pozitīvi. Ja viņi neredz manu ģīmi, dažreiz nemaz nesaprot, ka es jokoju, un apvainojas. Mūsu sabiedrībā trūkst smaida, ironijas un pašironijas. Jau esmu pieminējis dienu, kad devos atvadīties no dziedātāja Nika Matvejeva, – tā bija pāragra aiziešana un ļoti skumjš notikums. Taču… juzdams, ka kavēju, palūdzu Radio šoferim, lai aizved mani uz krematoriju. Pa ceļam atskanēja telefona zvans.
Autovadītājs ātri atbildēja – tagad man nav laika runāt, man jāaizved Pauls uz krematoriju.
Es, protams, sāku histēriski smieties…
Aiz humora bieži slēpju to, ko jūtu patiesībā. Pa vairākiem desmitiem gadu esmu piedzīvojis tik daudz, tik daudz riebīgu norijis – pret mani šai valstī sevišķi godīgi nav bijuši… Bieži licies – vai šai valstī vispār darbojas sistēma? Vai vispār notiek tiesu procesi? Gadiem ilgi kaut ko meklē, pēta, apcietina cilvēkus, tad atkal izlaiž laukā. Notiek tiesa aiz tiesas, pierādīt neko nevar. Šai tiesu sistēmai nevar vairs ticēt, esmu to piedzīvojis uz savas ādas. Kaut ko jau esmu pateicis skaļi, bet lielākoties noklusējis, noslēpis aiz humora. Tā droši vien labāk.
Dzīvē svarīgi nepakļauties savām vājībām.
Pieminēju Natāliju Koulu, viņas aiziešanā arī esot vainojamas narkotikas. Daudzi izcili mākslinieki narkotiku dēļ aizgājuši viņsaulē. Lai gan bijuši turīgi, viņiem nekā nav trūcis, dzīvē viss pagriežas pavisam šķībi.
Viss atkarīgs no cilvēka rakstura. Bieži noteicošais ir rakstura vājums – sāk lietot alkoholu vai, nedod Dievs, narkotikas, viss aiziet šķērsām.
Kļūstu arvien sentimentālāks, tāpēc man jāsaka: esmu ļoti pateicīgs savai sievai Lanai. Uzskatīsim to par jaunības dienu stulbumu, bet mana muzikanta dzīve bija cieši saistīta ar alkoholu. No tā visvairāk cieta mani vecāki un Lana. Alkoholisms – tā ir traģēdija, un, tikai pateicoties viņiem, esmu tas, kas esmu.
Paldies Dievam, man vēl bija saglabājušās kādas atliekas no rakstura, ka varēju noteikti pateikt: no šīs dienas es vairs nelietošu neko. Un es tai lietai pieliku punktu. Nu jau pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi. Esmu pārliecināts, ka ne tikai es, bet katrs to var. Vai arī nevar… Kāpēc tad cilvēki nodzeras? Kāpēc? Tikai rakstura vājuma dēļ. Daži attaisnojas, ka ģimenē notikušas traģēdijas, nelaimes. Bet gandrīz katrā ģimenē notiek kaut kas traģisks, tad jau visiem būtu jānodzeras! Šeit īsti vietā lietot vārdu disciplīna, ko man tik dzelžaini mācīja vecāki.
Paskatīsimies uz somiem, par kuriem saka: viņi stipri dzer. Jā, bet viņi dzer tikai Latvijā vai, piemēram, Igaunijā. Bet, kad viņi nokāpj no kuģa Somijā, neviens vairs nedzer. Jo ir disciplīna – viņi zina, ka pazaudēs darbu, un tas spiež izvairīties no alkohola. Disciplīna!
