Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Vienas un tās pašas personas. Izcili zinātnieki, mākslinieki. Sabiedrībā cienījamu cilvēku vārdus, uzvārdus, lomas Lešinskis vilka kā kodes no skapja. Citu pēc cita. Ne velti PSRS aizmuguriski Lešinskim piesprieda nāvessodu. Tomēr ne visi trimdā bija sajūsmā par Lešinska kažoka pārmešanu. Lai uzrāptos čekas karjeras spicākajā punktā, Lešinskis ne sevi, ne citus nežēloja. Un ātri sadega.
«Tās bija interesantas bēres, jo tur bija ļoti daudz amerikāņu, taču viņi nebija pārāk runīgi. Par Imantu neko daudz neteica, un arī viņam vārds nebija Imants Lešinskis – bija, man liekas, Peter Dorn. Es nevienam neprasīju, vai tas tiešām ir Imants Lešinskis. Visi bija ļoti pieklājīgi, pieņemu, ka tie bija kolēģi, kas bija ar viņu kopā strādājuši. Un nekas daudz pēc tam nenotika, aizgājām,» tā filmas Spiegs, kurš mans tēvs autoriem intervijā atminas Ojārs Kalniņš.
Lešinskis bija enigma – gan dzīvē, ar vīna glāzi rokās, gan savā pēdējā gaitā, guldīts zemes klēpī pēc infarkta, bez pamatīgas medicīniskās pēcnāves izmeklēšanas, ar mainītu identitāti kā vācu izcelsmes vēsturnieks Pīters Frīdrihs Dorns.
Lešinskis bija VDK līdzstrādnieks un spiegošanas piesegorganizācijas Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs, savu karjeras virsotni sasniedzot kā ANO sekretariāta Ņujorkā darbinieks. Divdesmit gadu ģeopolitisko milžu un ienaidnieku PSRS un ASV specdienestu dubultaģents, kurš 1978. gadā kopā ar otro sievu Rasmu un meitu Ievu palika ASV.
«Latvijā arī, taisnību sakot, nevienam, izņemot ļoti naivas kaut kādas kolhoza slaucējas, nav nekādu ilūziju par to, kas ir kultūras sakaru komiteja. Īpaši jau nu inteliģencei,» pēc pārbēgšanas nosmēja Lešinksis.
Tad arī sākās viņa slavas un posta laiks: viņš ārā vilka šokējošas un rietumus intriģējošas atziņas par VDK darbību, runājot mediju, trimdas auditoriju priekšā un sniedzot noderīgu informāciju ASV specdienestiem. Viņš izgaismoja komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem kā spiegu midzeni, iedurot dunci savu bijušo kompanjonu mugurā.
Trimdas latviešu nauda čekas kabatā
Viens no Lešinska trumpjiem bija skrupuloza faktu uzskaite par VDK iekšieni, sevišķi, ja runa bija par naudu. Lai nu ko, bet trimdiniekiem uzburt finansiālas ainas čekas labirintos viņš mācēja. Mūsdienās šis latviešu dubultaģents ar izsmeļošām infografikām mierīgi varētu aizraut pūļus, uzstāties festivālā Lampa vai TEDx vai arī kļūt par slavenu jūtūberi, klāstot totalitāras valsts slepena dienesta sadzīviskos faktus.
Cik lielas algas ir čekas darbiniekiem? Katrā ziņā ir tīri ievērojamas.
«Leitnantam ap 250–300 rubļu, klāt nāk par izdienu. Vecākiem virsniekiem, pulkvežiem, nodaļu priekšniekiem būs ap 500 rubļu. Dienesta laiks ir 25 gadi. Ja tas apritējis un attiecīgais darbinieks nav paaugstināts, piemēram, par ģenerāli, kas tomēr diezgan reti notiek, viņam pienākas pilna pensija.
Viņam arī ir vēl tiesības strādāt. Bieži šie izdienējušie čekisti ir personāla daļas vadītāji. Kad, piemēram, manu veco draugu čekas majoru Bernhardu Borgu atskaitīja no darba, viņš saņēma pilnu pensiju un strādāja par Operas kadru daļas vadītāju. Kas attiecas uz izlūkiem, daļēji arī uz pretizlūkošanas daļas darbiniekiem, vislielākā priekšrocība ir iespēja brīvi braukāt uz ārzemēm, tērēt diezgan lielas naudas summas valūtā,» tā trimdas latviešiem pēc iznākšanas no skapja stāstīja Lešinskis.
Viņa teiktais toreiz rūpīgi dokumentēts un atreferēts trimdas presē, veldzējot no komunistiem rietumos patvērušos latviešu interesi par to, kas tad notiek dzelzs priekškara netīrākajos, slēptākajos nostūros.
Te jāatgādina, ka padomju laikos studenta stipendija bija 40 rubļu, jaunais speciālists saņēma 70–140 rubļu, vidējā alga bija 200 rubļu, bet ministri strādāja par sešiem simtiem rubļu mēnesī.
Lešinskis pat ironiski iezīmēja, kā paši trimdinieki, viņaprāt, materiāli atbalsta čekistus un spiegus. Pašiem, protams, to nezinot.
«Tad, kad es atstāju savu posteni kultūras sakaru komitejā 1976. gadā, man bija pieejami dati par 1975. gadu, kad Latvijā kā tūristi uzturējās apmēram 2000 latviešu no rietumu pasaules. Ja mēs pieņemam, ka katrs no šiem latviešiem izdeva par to braucienu apmēram 2000 dolāru, tad varam uzskatīt, ka padomju valsts ienākums bija aptuveni četri miljoni dolāru.
Un šos dolārus lieliskā kārtā šī padomju valsts, protams, neizmanto kaut kādai Latvijas attīstībai, tie visi ieplūst centrālās valdības rīcībā. Par to ir iespējams izvērst spiegošanu pret tām zemēm, kur mēs šodien dzīvojam, ir iespējams iegādāties rietumu tehnoloģiju un gatavoties iznīcināšanas karam pret rietumu pasauli,» apokaliptiski paredzēja Lešinskis.
No Latvijas uz kapitālistiskajām ārzemēm nespeciālistu grupas neizbrauca, uzsvēra Lešinkis. Tās vienmēr bija Maskavā organizētas: «Vai tā ir Draudzības biedrību grupa, žurnālistu grupa, piemēram, es, jūsu padevīgs kalps, gandrīz vienmēr ceļoju kā žurnālists. Tajā sakarībā arī 1969. gadā ASV kā žurnālists tiku uzņemts New York Times redakcijā. Visas lielās amerikāņu avīzes parādīja mums godu un uzņēma, pa vakariem es atkal nodarbojos ar spiegošanu.»
«…esmu bijis šajā kapacitātē trijās olimpiādēs, jo PSRS šīs olimpiādes ļoti masīvi izmantoja spiegošanas mērķiem… Bet Minhenē man nebija, ko darīt, man nebija kontaktu. Tā kā es biju spiests skatīties olimpiādi… Nokļuvu līdz Ķelnei – tur jau tā lieta bija pilnīgi savādāka.»
Ieskats čekas šķīstītavā
Lešinska runātīgums bija kā sniega bumba, kas vēlās arvien lielāka. Viņa teiktais atbalsojās ne tikai ASV, bet arī Eiropā. Sevišķi to paspilgtināja sadarbība ar Zviedrijā dzīvojošo trimdas vēsturnieku un žurnālistu Uldi Ģērmani.
1982. gada 30. decembrī zviedru Aftonbladet vāku rotāja Lešinska izgaismoto PSRS aģentu portreti. Jānis Brolins, Alberts Liepa – ar cigareti lūpās, caurdurošu skatu. Ivars Ķezbers ar Gorbunova stila dendija frizūru, Ļeņinam attāli līdzīgais Leons Rimjāns un rūpju rievu pierē iemetušais Nikolajs Neilands. Tie visi bija PSRS aģenti, kas PSRS interesēs netraucēti darbojušies Zviedrijā. Starptautisks skandāls.
1985. gadā Baltiešu tribunāla laikā Lešinska sirds salecās, savas runas laikā publikā redzot paša izgaismoto PSRS aģentu Albertu Liepu. Pēc dažām leģendām Lešinskim palicis slikti ar sirdi no šī skata vien. Viņš rēķinājās, ka padomju vara alka atriebību un nodevēja nāvi. Kas zina, varbūt arī šī epizode iesita naglu dubultaģenta zārkā.
Analizējot Lešinska stāstīto, jāsecina, ka viņam izdevies sīki un smalki raksturot VDK rūpīgi noslīpēto mehānismu. Tādu kā šķīstītavu, kurā uz pārbaudes laiku uzkavējās padomju zieds, kas izmisīgi alka elpot Rietumu gaisu.
Vai uzskatīt viņus par nodevējiem, oportūnistiem vai laikmeta ķīlniekiem?
Lešinska mēle ASV bija atraisījusies tik ļoti, ka tās dzēlieni latvieša dvēselei uzsit šermuļus arī 30 gadu pēc viņa nāves. Lešinskis piesauca čekas tīklos satinušos latviešu tautas intelektuāļus…
«Kādā veidā tas viss darbojās? Varbūt, ka es drīkstu dažos vārdos pakavēties vēl pie komitejas mehānisma… Galvenais priekš šiem braucieniem ir tā saucamās komitejas sekcijas. Manā laikā tādas bija piecas… literatūras, mākslas sekcija, jaunatnes, zinātnes un tehnikas sekcija… mūzikas sekcija… manā laikā dibinājās kino, teātra sekcija…
Redziet, šīs sekcijas – tur parasti ir desmit, piecpadsmit, divdesmit cilvēku… Jaunatnes sekcijā manā laikā jau bija kādi trīsdesmit cilvēki. Kādā veidā atlasa kandidātus sekcijām? Vispirms komiteja ievāc ziņas no attiecīgajām, tā saucamajām, radošajām savienībām, no komponistu, mākslinieku savienības, no universitātes, no partijas organizācijas, no administrācijas, no komjaunatnes…»
Lešinskis, uzstājoties ASV trimdinieku priekšā, uzsvēra, ka visas ārzemju tūristu grupas tika aicinātas apmeklēt kultūras pēcpusdienas, kas esot viens no Lešinska laikā ievestiem jauninājumiem. «Un tur patiešām var paklausīties dziesmas, mūziku, dzejas skandējumus pašu izcilāko Latvijas mākslinieku izpildījumā.
Pēc tam ir klāts kafijas galds, ar ļoti daudz alus pudelēm. Un tautieši ēd šos pīrādziņus, dzer miestiņu, un apkārt ir stāvgrūdām kultūras darbinieku, par ko ir lasīts, dzirdēts. Imants Ziedonis tur ir, komponists Raimonds Pauls, kurš nupat ir spēlējis uz klavierēm, zinātnieks satiek zinātnieku, un kaut kur pa vidu tur maisās Lešinskis… Tie kultūras darbinieki, dzejnieki, mākslinieki, aktieri, mūziķi, galvenais, zinātnieki, kuri jau ir čekas dienestā, pēc tam sastāda ziņojumus par šīm sarunām, norunā tikšanos, paēst vakariņas, ielūdz savos dzīvokļos bieži vien.»
Uz šiem dzīvokļiem VDK piegādāja alkoholu un ēdienus, Lešinskis iezīmē padomju pieticībai nepiedienīgu ainu: «Galdi lūst, viss notiek tautiskā sirsnībā, latviskā godprātībā, bet pa vidu joprojām ir tie, arī kultūras darbinieki, kuri nav pārbaudīti. Un tagad mēs skatāmies, teiksim – ā, Pauls runājas ar vienu… Mēs jau zinām no Intūrista čekas noklausīšanās sistēmas, ka šī dāma ir ļoti naidīgi, asi noskaņota pretkrieviskā un pretpadomju garā.
Skaidrs, ka šī dāma mācas virsū ar visādām pretpadomju provokācijām Paulam… Pauls stāstīs par šo sarunu? Nē, Pauls nestāsta.
Tautieši kultūras sakarnieki mums pēc tam raksta vēstules no Austrālijas, Amerikas, Kanādas, Vācijas – mēs gribam Paulu! Nujā, bet… Pauls nebrauc… Čaklo aicina, Čaklais nebrauc. Tāpēc, ka par Čaklo mums nav skaidrības, bet komiteja šo cilvēku tomēr aizvien vairāk sāk iesaistīt dažādos pasākumos.
Un pēkšņi, ak tu prieks, Čaklais atnes vēstuli, kura viņam ir atsūtīta uz māju, viņš tagad grib konsultēties ar (bijušo leģionāru, vēlāk – Kultūras komisijas ilggadējo darbinieku rakstnieku Jāni) Aneraudu vai Lešinski, ko tad tam autoram atbildēt. Redzi, ir sācies jau process… Respektīvi, šis cilvēks jau nāk, ir gatavs sadarboties.»
Ņemsim vērā vēl vienu faktoru. Viens brauc uz ārzemēm, otrs. Nu un persona X arī sāk domāt – kur tad es esmu bijis, Austrumvācijā, Polijā, Rumānijā, Somijā… Mans draugs bijis fantastiskās vietās, kur padomju cilvēki nekad nav tikuši iekšā! Dzīvojis mājās pie tautiešiem! Viņi izmaksā naudiņu māksliniekiem, dzejniekiem, kultūras dižgariem uz rokas…
Un cilvēks sāk sadarboties arvien ciešāk, pēc tam viņam saka, vai tu nevari aizvest uz savu vasarnīcu, teiksim, šo cilvēku, te mums tāds dzejnieks liels iebraucis. Nu nekas viņš jau nav, jefiņš vien viņš ir, bet tu viņu uzņem. Un cilvēks uzņem. Pēc tam viņš brauc pa visu pasauli. Tā čekas mehāniku jeb savā terminoloģijā – «orbītu» referātā trimdiniekiem skaidroja Lešinskis.
Interese zālē par Lešinska teikto aug. Skan balss no publikas: «Bet kas brauca no šejienes uz turieni? Miniet kādu vārdu arī?» Lešinskis turpina likt kārtis galdā.
«Tajā laikā, kad strādāju un spiegoju Ņujorkā, ieradās tāds Ivars Knēts, viens no redzamākajiem šīs sekcijas locekļiem un patiešām ļoti aktīvs čekists, un arī labs zinātnieks. Man sacēlās mati stāvus, kad dzirdēju, kādās laboratorijās viņš bijis. Bet to visu bija viņam izkārtojuši latvieši – tikšanos ar visredzamākajiem amerikāņu zinātniekiem elektronikas dažādās nozarēs.
Viņš tika iekšā Kolumbijas laboratorijās, Klīvlendas universitāte, Jeila, Masačūsetsas tehnoloģiskais institūts. Brīnišķīgs cilvēks vispār! Izvedīgs, es apskaužu viņa angļu valodu, un vispār neviens viņam, ja viņš neuzdosies par latvieti, neteiks, ka viņš ir no Rīgas, Latvijas, vai kaut kas tamlīdzīgs,» trimdas publikas kāri pēc uzvārdiem apmierināja Lešinskis.
Te jāpiemin, ka Knēts mūžībā aizgāja šī gada pavasarī. Izcilais zinātnieks minēts arī čekas maisos, kartotēka liecina, ka viņš savervēts 1971. gadā. VDK Knētam piešķīrusi segvārdu Sigits.
Krietni sulīgākus aprakstus par personālijām Lešinskis sniedzis klasificētā intervijā Pasaules Brīvo Latviešu organizācijai.
Čekas priekšnieks Avdjukevičs esot «sausiņš», daudz muld, un ir Latgales baltkrievs, kuru čekisti neciena. Iepriekš minētais Jānis Anerauds raksturots kā «maita, čekas aģents ar pieredzi, kas spēj izlikties par labu latvieti, pat raudot dzied latviešu dziesmas.»
Ķezbers raksturots kā spējīgākais Kultūras sakaru komitejas darbinieks, kas «maisot ļoti gudri». Jaunušāns, kas viesojies ASV, esot godīgs cilvēks, lai gan dienējis PSRS armijā. Akadēmiķis Jānis Stradiņš esot nacionāls cilvēks, kas nonācis čekas orbītā. Savukārt Grigulis, ar kuru Lešinskis bijis «konjaka brālis», bijis ļoti cinisks latviskuma pretinieks, bet sarkanais partizāns Vilis Simsons – «primitīvs cilvēks bez īstas augstākās izglītības».
Lešinskis PBLA apraksta Barbisa ielas mīlas priesterieņu kvartālu, īpašu čekistu viesnīcu, kurā notiek uzdzīve, partijnieki, drošībnieku apsargāti, bauda amerikāņu viskiju un ciageretes. Klīst baumas, ka prostitūtas savus pakalpojumus sniedz īpašos vagonos, to Lešinskim pastāstījis kādas venerisko slimību ārsts.
Dubultaģents atzina, ka viņa čekas darbības pēdējos gados bijusi tendence izmantot trimdu kā tramplīnu, lai «ietiktu iekšā amerikāņu sabiedrībā, lai tiktu klāt zinātnei, tehnoloģijai.
Cilvēkiem, kas glabā valsts, aizsardzības, zinātniskus noslēpumus». Savā laikā latviešu inženieru biedrība Monreālā nodibināja sakarus ar komitejas zinātnes un tehnikas sekciju.
«Visas pārējās sekcijas, pati komiteja un tā tālāk ir izlūkošanas daļas pagarinājums. Zinātnes un tehnikas sekcija darbojas pulkveža Gunāra Lapiņa, Latvijas čekas zinātniskās izlūkošanas daļas vadītāja tiešā vadībā. Un, lūk, inženieru biedrība nodibināja sakarus, uz Latviju atbrauca gan kā viesi, gan ķīmiķu simpozija locekļi pāris latvieši, redzami zinātnieki no Savienotajām Valstīm…
Un beigās šī inženieru biedrība sāka ielūgt uz latviešu tehnisko zinātņu kongresiem Monreālā padomju Latvijas zinātniekus. Tas ļoti labi darbojās. Uz kongresiem brauca zinātnieki, tiešām ar vārdu, teicamām zināšanām – kā ķīmiķe Gudriniece, elektronikas laukā ļoti redzams zinātnieks Baumgarts,» klāstīja Lešinskis.
Pretrunīgs vērtējums, dīvainas nāves
Lešinskis pats apgalvoja, ka čekā nokļuvis šantāžas ceļā. Viņa tēvs bija dienējis vācu armijā. Lešinskis 1950. gadā ar komjaunatnes centrālkomitejas rekomendāciju iestājās Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā, kuru beidza 1956. gadā.
«Iestājoties es noslēpu šo faktu. Studiju beigās mani vienkārši šantažēja.»
«Man bija divas iespējas – vai nu, kā saka, pārvilkt visai šai sešu gadu izglītībai svītru, vai pateikt, ka es kalpošu jums, cerībā, ka vienreiz varēšu pavērst to visu pret viņiem, ko es, man liekas, daru,» pārbēgot uz ASV, sacīja Lešinskis. Tomēr ne visi viņam ticēja.
1978. trimdas preses par Lešinska kažoka pārmešanu nebūt neleca sajūsmā. Publikācija Imants Lešinskis paliek ASV laikrakstā Latvija Amerikā Nr. 43 citēts disidents Viktors Kalniņš, kurš tobrīd dzīvoja Melburnā. 1977. gadā Kalniņu izsekoja un kopā ar Intu Cālīti apcietināja par nodomu veidot Latvijas, Lietuvas, Igaunijas nacionālās atbrīvošanas komiteju.
«Nav nekādu šaubu, ka Imants Lešinskis padomju iekārtā baudīja izcilu uzticību. Gadījumi, kad vīram ar sievu reizē atļauj strādāt padomju dienestā ārzemēs, ir ļoti reti. Vēl retāks ir gadījums, kad atļauj izbraukt arī citiem ģimenes locekļiem no Padomju Savienības.
Tik izcila uzticība Lešinskim, protams, bija jāizpelnās ar gadiem ilgu dienestu čekā, kur viņš nodarījis savu daļu ļaunuma. Tādēļ viņa izbēgšana mūsu acīs nespēj to padarīt ne par kādu «varoni», un to drīzāk būs izraisījusi vēlēšanās nodrošināt sev mierīgas vecumdienas amerikāņu maizē. Vienādi vai otrādi – Imanta Lešinska pārbēgšana likusi satrūkties arī mūsu kultūrņikiem, jo nav vēl kļuvis zināms, ko viņš slēpj savā mapē.»
Atis Lejiņš 2004. gada 11. septembra Dienas rakstā ar zīmīgu nosaukumu Kurš bija kaķis, kurš pele? secina, ka, tautas valodā sakot, visi gali ūdenī: «Diemžēl vairāki no galvenajiem varoņiem kultūras sakaros okupētās Latvijas pusē vairs nevarēs dot savas liecības. Miris ir Alberts Liepa, kas darbojās Stokholmā un izkārtoja manu ceļojumu uz Rīgu 1970. gadā, tāpat ir miris plašāk pazīstamais Ivars Ķezbers. Viņš aktīvi strādāja atjaunotās Latvijas politikā, bija padomnieks tolaik Jāņa Jurkāna vadītajā partijā Saskaņa.
Ķezbers nomira Strasbūrā, apmeklējot kādu Eiropas Padomes parlamentāro sesiju, savā viesnīcas numurā. Alberts Liepa nomira jau agrāk Rīgā vai nu ar to pašu sirds nepietiekamību, vai autokatastrofā…
Kad viņu satiku vecpilsētā bijušās LPSR Ārlietu ministrijas ēkā, kas 90. gadu sākumā īsu laiku kalpoja arī kā atjaunotās Latvijas Ārlietu ministrija, nelaiķis man lielā pacilātībā atklāja, ka raksta «lielo grāmatu, kur būs pateikts viss». Diemžēl grāmata tā arī netika uzrakstīta,» min Lejiņš.
Interesanti sanācis. Lešinskis atrāva Pandoras lādi un aizgāja. Tāpat kā viņa kādreizējie cīņu biedri. Filmas Spiegs, kurš mans tēvs autors Gints Grūbe, kas šā raksta veidošanā deva milzu artavu, piegādājot Lešinska referātu materiālus, kuriem pats urbies cauri, pieļauj, ka Lešinskis miris savā nāvē, ne no VDK rokas. Stress, alkohols, nikotīns. Džeimsa Bonda sāgas ēnas puse.
Intervijā filmas autoriem PSRS vēstnieks ASV, pēdējais LPSR ārlietu ministrs Eižens Počs atminas iepazīšanos ar Lešinksi 1978. gada 5. septembrī, laikā, kad Lešinskis bija padomju propagandas avīzes Dzimtenes Balss galvenais redaktors.
Lešinska stils bija patīkama atelpa, salīdzinot ar sovjetu formālismu un nabadzību: «Viņš, protams, mani uzņēma tā kā rietumu cilvēku. Pie kafijas un konjaka glāzītes. Konjaks, manuprāt, bija franču ražotais, nevis armēņu. Un es viņam jautāju: «Vai tādu konjaku tu lieto regulāri vai bieži, vai tu ciemiņus visus…» Viņš teica: «Īpašus ciemiņus es cienāju ar šādu konjaku.» Tad mēs uzturējām regulārus kontaktus.»
Arī spiegi ir tikai cilvēki. Viņu bagātība, ierocis ir informācija. Taču tā var izrādīties nāvējoša – jo vairāk zina, jo trauslāks miegs naktī.
Tur trāpījās kāds čekas lietussargs ar indes kapsulu vai pārbēdzēja sirds saļima zem stresa un liekā svara nastas?
Lai gan Lešinskis jeb toreiz jau Pīters Frīdrihs Dorns bija ASV specdienestu aizsardzībā, pēc viņa nāves sekciju neveica, līdz ar to versijas un teorijas par latviešu Suvorovu paliek atvērtas.
