Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -10°C 
VIĻĀNI. Pašu stādīts peoniju lauks
Pašvaldību likums kopš 2023. gada paredz, ka pašvaldībās var izveidot konsultatīvas pašvaldības institūcijas – iedzīvotāju padomes. To galvenais uzdevums ir lobēt iedzīvotāju intereses un veidot komunikāciju starp pašvaldību un iedzīvotājiem. Rēzeknes novads ir unikāls, jo iedzīvotāju padomes tajā ir jau kopš 2011. gada, tāpēc iedzīvotāju padomēm tur ir pamatīga pieredze. Rēzeknes novada Viļānu pilsētas iedzīvotāju padomi ievēlēja pirms trim gadiem, par tās priekšsēdētāju ievēlot Viju Piziču. Nupat Viļānos notika forums visām novada iedzīvotāju padomēm no 27 pagastiem un Viļānu pilsētas.
«Paies vēl daži gadi, un par Viļāniem arvien vairāk runās kā par skaistu, sakoptu pilsētiņu, kurā izskatās kā dienvidos, – senas mūra mājas baltā krāsā, laipni cilvēki, sakopta infrastruktūra, maiznīca, no kuras smaržo jau pa gabalu, un… ziedošs peoniju lauks,» saka VIJA PIZIČA, Viļānu iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja.
«Šo darbu daru, jo vēlos būt noderīga. Gribu, lai manai dzīvei ir jēga. Apzinām iedzīvotāju vēlmes, nododam informāciju apvienības vadībai un uzraugām lēmumu izpildi. Tas nenozīmē, ka pašvaldība tās visas realizēs, bet cilvēkiem bieži vien svarīgāk ir just, ka viņos ieklausās, – tas rada uzticību vietvarai un valstij. Vadot padomi jau trīs gadus, esmu sapratusi, ka sabiedriskais darbs man patiesi patīk. Ja redzu, kā dzīvi Viļānos padarīt labāku, tad vēlos to paveikt! Jā, tas prasa laiku un enerģiju. Taču dod milzu gandarījumu!
Mazpilsētā nevar aizslēpties – katrs darbs jāizdara pa īstam. Katrai vietai ir sava specifika, kas ietekmē arī iedzīvotāju padomes darbību. Viļānos ir gan privātmājas, gan daudzdzīvokļu nami, un to iedzīvotāji ir sasniedzami grūtāk. Vēl jāņem vērā etniskais sastāvs – puse ir latvieši, otra puse – krievi, ebreji, poļi, ukraiņi. Tā bijis vienmēr, jo Viļāni izsenis bijusi rūpnieciska pilsēta, – te bija savulaik modernākā linu fabrika, lielo rūpnīcu filiāles. Tas nozīmē, ka jāstrādā daudz radošāk nekā vietās, kur ir viengabalains etniskais sastāvs, piemēram, 90 % latviešu.
Nobela prēmija jāpiešķir tam, kurš izdomātu, kā vienkārši un ērti informēt iespējami vairāk cilvēku. Lai arī darbojamies ļoti aktīvi, joprojām daudzi par mums nezina. Tā ir ne tikai Viļānos. Informēšana ir pirmais solis uz līdzdalību. Ja cilvēks nav informēts, ar viņu nav iespējams uzsākt dialogu, iesaistīt lēmumu pieņemšanā. Kad padome sāka strādāt, vienojāmies, ka katrs padomnieks nedēļā ne mazāk kā stundu vai divas nodosies sabiedriskajam darbam. Ik gadu sarunām ar viļāniešiem veltām ap 350 stundām. Sākumā tās bija tiešas un nepastarpinātas sarunas, lai noskaidrotu, ko cilvēki vēlas. Izrādījās, ka liela daļa nekad nav šo jautājumu sev vispār uzdevuši. Arī tagad pirms katras padomes sēdes aptaujājam noteiktu skaitu cilvēku, taču tas ir ļoti laikietilpīgi – zvanām, tiekamies, runājam. Esmu sev izveidojusi paradumu, izejot pastaigā, uzrunāt cilvēkus – izstāstu, kas esmu, pajautāju, kā klājas un kā mēs kopā varētu padarīt dzīvi Viļānos vēl labāku.
Nosargājām Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiāli, pastu un skolu. Bija jau pieņemts lēmums par NVA filiāles slēgšanu, bet mums izdevās pārliecināt, ka šis lēmums ir neloģisks, un Viļānu filiāle pastāv joprojām. Viļānos ir nepilni 3000 iedzīvotāju, bet filiālē ik gadu tiek apkalpoti ap 500 klientu – ne tikai viļānieši, bet arī netālajos ciemos dzīvojošie bez darba palikušie cilvēki. Ja filiāli slēgtu, būtu jābrauc 30 kilometru uz Rēzekni, un tas viss – aiz skaistiem vārdiem par mobilitāti! Neapmierināts cilvēks sev apkārt rada negatīvu vidi.
Kāpēc Viļāniem un Latvijai vajag vēl 500 cilvēku, kuri dusmojas uz valsti?!
Iestājāmies arī par pasta nodaļas saglabāšanu. Un tā Viļānos ir joprojām. Tāpat aktīvi iesaistījāmies, kad uzzinājām par iespējamu Viļānu vidusskolas slēgšanu, – mudinājām cilvēkus nākt uz sanāksmēm, tiekoties uzdevām jautājumus izglītības ministrei. Un arī skola Viļānos joprojām ir!
Ir svarīgi meklēt veidus, kā padarīt ikdienu krāsaināku. Viļānu iedzīvotāju padomes iniciatīva ir arī peoniju dārza izveidošana pilsētas centrā – vietā, kur ir intensīva iedzīvotāju kustība. Peonija ir ļoti grezna puķe – tai nevar paiet garām gan izskata, gan smaržas dēļ, turklāt bez pārstādīšanas un lielas kopšanas tā var dzīvot 20 un vairāk gadu. Bija svarīgi, lai iniciatīvai būtu ilgtermiņa efekts, jo tad mēs vairojam atbildību, – peonijas jāiestāda, jākopj, jāravē.
Izstāstīšu kādu dziļi personīgu stāstu. Mana māsa pāragri devās mūžībā. Visiem bija grūti, bet visgrūtāk – vecākiem. Pagāja gads, divi un trīs, bet man neizdevās pārslēgt vecākus uz citām sarunām – ne tikai par nāvi un sāpēm. Viņi bija iestrēguši zaudējumā. Nolēmu – iestādīšu skaistu puķi. Kaimiņienes nāks to lūkot, un sarunas būs par ziediem. Devos pie selekcionāra Aldoņa Vēriņa un lūdzu, lai iesaka visskaistāko peoniju. Viņš ieteica dzelteno ‘Bartzella’. Un tas nostrādāja! Pirms 20 gadiem dzeltena peonija dārzā bija brīnums. Beidzot mājās runāja par puķēm, to smaržu, par to, kā peonija te iestādīta un no kurienes atvesta.
Tāpat kā, vēl vienam cilvēkam aktīvi iesaistoties, iegūst visa kopiena, tāpat viena puķe dara brīnumu. Neatminos, kurš to sacījis, ka puķes ir zemes smiekli. Un Viļānos peoniju stādīšana vienmēr ir smieklu un prieka pilna.
Prieks ir lipīgs – tas veļas kā sniega bumba, augot lielāks un lielāks. Šoruden mums bija jau trešā peoniju talka, ceru, ka nākamgad stādīšanu pabeigsim un tad rīkosim balli. Peoniju talkās satiekas ļoti dažādu vecumu, tautību un rocības viļānieši, bet visi kaifo par to, ko izdarām kopā. Un tad visi gaidām pavasari – asnus, pumpurus un ziedēšanu. Priecājamies paši un saņemam uzslavas no citiem: cik skaisti! Pirmajā gadā iestādījām 40 peonijas, divos nākamajos gados vēl, nu jau dārzā ir ap 100 stādiem un būs vēl kādi 50. Kad peoniju ceri būs kupli saziedējuši un kādam mazturīgākam viļānietim gribēsies iepriecināt kaimiņu, radu vai draugu, puķu veikala meitenes mūsu kopējā dārzā varēs nogriezt skaistu ziedu par baltu velti. Tā tas prieks vairosies. Un, kad peoniju ceri būs jādala, tie, kas piedalījušies talkās, varēs pirmie tikt pie ekskluzīviem stādiem savam dārzam.
Satiekoties veidojas kopības un piederības sajūta. Viļānos ir daudz vietējo tradīciju, piemēram, jau vairāk nekā desmit gadu viļānieši 18. novembrī pulcējas kopīgā ziemas peldē par godu Latvijai. Uz to vērts atbraukt pat tad, ja nav domas līst ūdenī, – lai sajustu tieši šīs grupas atšķirīgo un milzīgo spēku. Enerģija, azarts un spēja pārvarēt sevi ir apbrīnojama! Viss sākas ar valsts himnu, tad dalībnieki ar karogiem iet ūdenī un visi kopā sauc: «Mūsu zeme – Latvija!» Šīs peldes laikā var saņemt tādu enerģijas devu, ka pēc tam tu gluži vai lido. Pēc peldes Viļānu vietējais fizioterapeits Māris Klaučs aicina iet pirtī, pieskata peldētāju labsajūtu. Ir ugunskurs, karsta tēja un sarunas. Var jau teikt: kāds peldēšanai sakars ar patriotismu! Bet – vistiešākais! Ja cilvēks spēj sevi pārvarēt, viņš spēs to izdarīt arī citā reizē – arī tad, kad tas būs īpaši svarīgi.
Vēl mēs privātmāju rajonos rīkojam ielu svētkus. Tajos iesaistās arī tie cilvēki, kas veselības problēmu dēļ gandrīz neiziet no mājām, – visi parunājas, uzēd zupu, padzied, padejo. Esam arī ieviesuši mākslas plenēru tradīciju – uz Viļāniem brauc jaunie mākslinieki un glezno, savukārt viļānieši rāda savu viesmīlību, cepot plātsmaizes, pīrāgus, pankūkas un cienājot māksliniekus. Notiek sarunas, veidojas jaunas draudzības. Katrs mākslinieks plenēra noslēgumā dāvina vienu darbu pilsētai. Vai nav skaisti? Šoruden uz Viļāniem atbrauca Airas Birziņas pasaules slavu ieguvušais koris Dzintars ar Broņislavas Martuževas simtgadei veltīto programmu. Visiem, kas bija uz koncertu, dvēsele tika pabarota.
Sākot darīt, darbs pats parādīs – tā ir tava vieta vai ne. Viļānu iedzīvotāju padomē sākotnēji ievēlēja astoņus cilvēkus, bet tagad esam septiņi. Saprotot, ka sabiedriskais darbs nav aicinājums, cilvēks uzrakstīja iesniegumu un darbu padomē pārtrauca. Un tas ir normāli. Tam, kuru kņudina vēlme darīt, bet ir šaubas, vai iesaistīties vietējās iedzīvotāju padomes darbā, iesaku neļauties prāta lamatām, bet atsaukties iekšējais ierosmei. Mēģini! Dari! Saukli «Mana Latvija – mana atbildība» varam nedaudz modificēt un attiecināt uz savu pilsētu vai ciematu. Tāpēc mani Viļāni noteikti ir arī mana atbildība.»
VIESĪTE. Zaļumballes Āžu krogs
Kopienu sadarbības tīkls Sēlijas salas apvieno 40 Sēlijas mazpilsētu un lauku kopienas, kā arī nevalstiskās organizācijas. Sēlijas salu runasvīrs, projektu rakstītājs un gids Jānis Dzimtais Viesītē nodibinājis arī savu nevalstisko organizāciju Āžu miesta rezidence.
«Daudzās jomās aktīvākas ir sievietes. Kultūras nama, bibliotēkas vai biedrības vadītāja sieviete nevienu nepārsteigs. Tāpēc dažkārt vīrieši kultūras vai nevalstiskajā jomā nopelnus saņem avansā – viņiem komplimenti tiek jau tikai par to, ka parādījies vīrietis,» saka četru bērnu tēvs JĀNIS DZIMTAIS, Viesītes biedrības Āžu miesta rezidence saimnieks.
«Apgāžam stereotipu, ka vietējās iniciatīvas ir tikai lauku sievietēm gados. Mans ikdienas darbs ir kopienu sadarbības tīklā Sēlijas salas. Zinu kopienas, kur aktīvākie ir vīrieši vai ģimenes ar bērniem. Ir vietas, kurās sabiedrisko darbu paveic uzņēmēji vai zemnieki.
Iebraucot Sēlijā, var likties, ka te nekas nenotiek, bet patiesībā tā nemaz nav. Sēlijas salas darbojas arī kopienu lauku tūrisma jomā. Daudzi vietējie pakalpojumu sniedzēji mums iedod savu telefona numuru, bet piedāvājumam to kaut kur publicēt saka nē. Vajag savu atslēdziņu, lai atslēgtu sēļu durvis. Ja kabatā ir pareizie telefona numuri, tās atveras – galdiņ, klājies! Labs piemērs ir Sunākste. Iebraucējam liksies, ka tur nekā nav, – viena piemiņas zīme pagasta centrā un tirdziņa būdas. Bet, ja pieredzes apmaiņā kādu vedam uz Sunāksti, visa vietējā kopiena sadodas rokās.
Pagastā dzīvo ap 300 iedzīvotāju, bet, ja vajag, 20 cilvēki katrs no savas puses atnāk reizē un uzbur tādu balli!
Sēlijā ar vietējo idejām un darbu notiek daudz labu lietu. Tāpat kā Viļānos, arī Saukā pie kādas daudzdzīvokļu mājas uz privātas zemes top peoniju dārzs. Kad Sunākstē bankrotēja veikals, vietējie gadu nomocījās bez tā, bet tad atvēra paši savu. Rites pagasta Kacītē pie Lietuvas robežas atrodas, pieļauju, Latvijā vienīgā privātā senā baznīca – lai glābtu vēsturisko celtni, vietējie to nopirka.
Uz austrumiem no Ilūkstes ir vietas, kurās iekustināt vietējos neizdodas. Kādā padomju gados mākslīgi izveidotā ciematā ar daudzstāvu apbūvi pagaidām iedzīvotāji nav atsaukušies iniciatīvām. Ir pagasti, kuros dzīvo tikai 20 % latviešu, – latviski tur ikdienā runā maz. Tur cilvēkiem biežāk šķiet pašsaprotami, ka visu nodrošināt ir pašvaldības pienākums. Par tādām vietām mēdz teikt, ka Rīga ir tālu un Dievs augstu. Ja par šiem cilvēkiem neviens neinteresēsies, viņi tā arī paliks kā Latvijas baltais plankums.
Cilvēks, kas kaut ko dara vietējās kopienas labā, noteikti uzskatāms par vietējo arī tad, ja viņš te nav piedzimis. Mana dzimta ir no pretējā Daugavas krasta – Krustpils. Kad sāku strādāt Viesītes muzejā, kļuvu te par vietējo. Palīdzot citām kopienām un redzot, cik labi izdodas, gribējās kaut ko izdarīt pašam savā pilsētā. Viesītes vecākā ēka ir bijušais Āžu krogs. Pilsēta radusies tieši pie šā kroga, un tās senais nosaukums bija Āžu miests. Pēc krogus laikiem tur atradās ugunsdzēsēju depo. Kad ugunsdzēsēji pārcēlās, Iekšlietu ministrijas izsolē iegādājos šo ēku un 2021. gadā reģistrēju biedrību Āžu miesta rezidence.
Viesītē ir ļoti atbalstoša kopiena. Nupat vietējā muzejā prezentējām plašu pētījumu par Āžu kroga ēkas vēsturi, un apmeklētāju bija daudz – novadpētniecība un vēsture piesaista arī vīriešus. Pirms tam strādāju Viesītes muzejā, tāpēc esmu iemantojis arī vecākās paaudzes labvēlību. Vasarās Āžu kroga pagalmā notiek kultūras pasākumi – dziesminieku koncerti, vietējā teātra izrādes –, un tie ir labi apmeklēti. Pilsētas svētku laikā esam sarīkojuši trīs zaļumballes. Vietējie tās jau uzskata par tradīciju, un ceru atrast finansējumu, lai balles turpinātos.
Nekad nevienā pasākumā neesam prasījuši maksu par ieejas biļetēm.
Nekad nevienu pasākumu nevajadzētu rīkot uz dullo, pat ja tas ir bez ieejas maksas. Precīzi jāsaprot, kādai auditorijai tas būs interesanti. Mūsu veiksmes atslēga ir stāsts: pilsētas vecākā ēka, kas atrodas izdevīgā vietā, – iebraucot pilsētas centrā, kalna galā labi redzama. Pilsētnieki asociē Viesīti ar šo māju, tāpēc viņiem patīk te nākt. Turklāt Viesītē gadiem ilgi nenotika brīvdabas pasākumi, jo estrāde atrodas neērtā vietā. Aizpildām nišu, kas bija brīva. Esam arī izdevuši krāsojamo grāmatu par Sēliju un tūrisma karti, nākamgad ceram izdot patriotisku uzdevumu burtnīcu par Sēliju.
Atalgojumu par sabiedrisko darbu nesaņemu. Daru tāpēc, ka nevaru nedarīt, – jūtu atbildību par vietu, kurā dzīvoju. Daudzās Sēlijas vietās šī atbildība ir vēl lielāka – jādomā, vai ar pēdējiem 20 iedzīvotājiem pēc gadiem šāda vieta vēl vispār būs Latvijas kartē.»
PŪRE. Lauku daudzstāvenes šarms
Ar domu par labāku dzīvi vietējām lauku sievietēm un ģimenēm Pūrē 2005. gadā tika nodibināta biedrība Pūres dzirnas. Pagājuši 20 gadi, un biedrību joprojām vada Līga Lepse. Tomēr ne viss ir tā kā agrāk.
«Lai apjaustu, ka kaut ko kopā varat, ne vienmēr jādara kas liels – to var dot arī mazumiņš. Pamēģiniet, sajūtiet savu varēšanu un tad dariet vairāk, ja gribat!» aicina biedrības Pūres dzirnas vadītāja LĪGA LEPSE.
«Pūrē cilvēki apzinājās, ka veido kopienu, tātad – var kopā ko darīt. Pirms 20 gadiem arī lauku vide iekustējās, cita pēc citas parādījās dažādas nevalstiskās organizācijas. Tā radās arī Pūres dzirnas. Mums ierādīja telpas, ko pašvaldība īrēja no pasta. Kopā ar vietējiem jauniešiem gāzām sienas un remontējām. Pēc tam šajās telpās notika lekcijas, meistarklases, arī privāti pasākumi. Vakaros tur darbojās Pūres jaunieši.
Diemžēl šo telpu mums vairs nav. Pasts tās izlika izsolē, bet pašvaldība nepārsolīja un nenopirka.
Viens no vērienīgākajiem biedrības projektiem bija mobilā ābolu sulas spiede. Tolaik Pūrē bija aktīvs pagasta priekšsēdētājs Aivars Volfs. Viņš bija noskatījies, kā Austrijā un Vācijā gatavo ābolu sidru. Pūrē ir tik daudz ābolu – vajagot izdomāt, kā dabūt no tiem sulu, un tad lai katrs ar to dara, ko grib! Sapirkām dažādus agregātus – dzirnavas, spiedi, pasterizētāju –, to visu sakombinējām kopā un uzlikām uz auto piekabes. Bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas piedāvāja šādu pakalpojumu – mobilo sulu spiedi. Biedrībai kādu naudu nopelnījām, bet tas nebija pašmērķis. Galvenais bija palīdzēt cilvēkiem izmantot ābolus. Desmit gadu braucām uz ciemiem, gadatirgiem, Jūrkalnes svētkiem pie Igo – tāds vēriens!
Tā dzīvē notiek: uzņem vienu valdziņu, bet pēc laika skaties – zeķe gatava; tad uzņem nākamo valdziņu un brīnies – cimdi sanākuši!
Tagad sulu vairs nespiežam – spiede novecoja, bija vajadzīgi ieguldījumi, nogurām no apjomīgā menedžmenta, turklāt šādu pakalpojumu sāka piedāvāt arī dažādi uzņēmēji.
20 gadu laikā nomainījusies vesela paaudze – cilvēki, attieksme, redzējums un vērtības. Savulaik bija ļoti daudz aktīvistu, bet katrs pats par sevi nebija tik jaudīgs. Tagad aktīvistu masu nomainījuši daži ļoti jaudīgi indivīdi, kam joprojām ir mērķis un vēlme kaut ko darīt. Ir arī tādi, kas tikai runā, bet arī tas ir labi – viņi runā, un kāds cits var uzķert idejas un tās īstenot. Biedrības vezumu pašlaik velkam divatā ar kolēģi Inesi Kurzemnieci. Ja uzrodas kāds iniciatīvas bagāts cilvēks, kas grib kaut ko darīt, palīdzu uzrakstīt projektu un to administrēt. Esmu noslogota savā pamatdarbā, ar gadiem arī jauda mazinās. Bet joprojām kaut ko kužinām! Esam nodibinājuši arī Pūres baznīcas atbalsta fondu – nupat pabeidzām nomainīt logus – un izveidojuši pagasta iedzīvotāju iniciētu atpūtas vietu Pūres alpinārijā – zem feinām lazdām ierīkojām solus un galdu, bet pie kokiem salikām norādes, lai cilvēki var iepazīt, kas te īsti aug.
Esam Pūrē organizējuši forumus, lai saprastu, ko tad īsti vietējie grib. Izrādās – grib diezgan daudz. Foršus, drošus, apgaismotus gājēju celiņus. Veloceliņus līdz tuvākajiem ciemiem vai pat Tukumam un Kandavai. Tas noteikti nav nekāds kosmoss, taču šaubos, vai mēs tam varētu atrast finansējumu. Infrastruktūras uzlabošana tomēr ir pašvaldības atbildība.
Skarbi un skumji – reizēm ir sajūta, ka pašvaldība diemžēl beidzas pie Tukuma pilsētas robežām.
Vissāpīgākais jautājums Pūrē ir brīvdabas estrāde – to grib visi. Mums ir inovatīvas idejas, bet naudas nav. Pūrē ir ļoti aktīva jauniete Ance Bērziņa. Ar viņas iniciatīvu šogad ciematā tika salikti soliņi, lai seniori, pastaigājoties vai ejot uz ambulanci, varētu pusceļā apsēsties. Cik aktīvi Ance deg par estrādes atjaunošanu! Kad parādīsies naudiņa, visticamāk, tieši viņa visu noorganizēs. Viņa neļauj apdzist arī manai dzirkstelei, saka: «Līga, es saprotu, ka šo mēs nevaram, bet varbūt varam ko citu!»
Savulaik esmu pieredzējusi lielu sabiedrisko rosīšanos, bet zinu, cik daudz prieka var dot arī mazas lietas. Dzīvoju 24 dzīvokļu mājā, kur ir draudzīgi un aktīvi iemītnieki. Reiz kopā ar kaimiņieni aizbraucām uz Mājas kafejnīcu dienām laukos. Nospriedām: cik žēl, ka nevaram piedalīties, jo mums jau nav māju… Bet tad ienāca prātā: kā – mums nav māju!? Mums ir māja ar 24 dzīvokļiem! Tā jau vairākus gadus mēs, sešas dzīvokļu kaimiņienes, piedalāmies Mājas kafejnīcu dienās. Patiesībā jau tajās piedalās visi kaimiņi – pagalms jāsatīra un jāsapoš, jāpieskata, lai nekur nav no mašīnām iztecējušas eļļas. Atbalsts ir ļoti sajūtams! Kafejnīcu esam nosaukušas Lauku daudzstāvenes šarms. Gatavojam katra savu ēdienu – kas nu kurai labāk izdodas: gruboto un čili pupiņas ar malto gaļu, jēra zupu, harčo, medus kūku. Mūsu māja atrodas šosejas malā, un apmeklētāju vienmēr ir daudz – vienā dienā apkalpojam pat 300 cilvēku.
Daudz ko var nedarīt un bez daudz kā var iztikt, bet tad dzīvei pazūd garšīgums. Tāpēc brīžos, kad kopā nevar darīt lielas lietas, jādara mazās.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
