Rīga +14°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stelvio reģiona gleznainās ainavas, piemīlīgas viesnīcas un pastkartīšu ciematiņus iecienījuši slēpotāji no visas pasaules, tomēr šīs apkaimes galvenā vizītkarte ir Passo dello Stelvio jeb Stelvio pāreja Alpos. Tā atrodas 2757 metru augstumā virs jūras līmeņa un ir augstākā asfaltētā kalnu pāreja Alpu austrumos un otra augstākā visos Alpos.
39 asi pagriezieni vienā pārejas pusē un vēl 48 tādi paši izaicinājumi otrā nogāzē. Gandrīz simt adrenalīna pilnu atpakaļejošu līkumu 46 kilometru garumā, ceļam vedot no «Prato Allo Stelvio» līdz Bormio. Šī vieta vilina autoentuziastus savas unikalitātes un šarma dēļ, tomēr galveno ēsmu cilvēku piesaistē 2007. gadā izmeta Džeremijs Klarksons, kurš pēc brauciena ar «Lamborghini Gallardo Superleggera» to nosauca par pasaulē labāko ceļu autofaniem. Vēlāk gan šo titulu viņš piešķīra ceļa posmam Transfagarašan Rumānijā, taču tas nemazina Stelvio pārejas pievilcību.
No 1820. līdz 1825. gadam būvētais posms kalpoja kā vienīgā saikne starp tābrīža Austrijas provinci Lombardiju un pārējo Austriju. Izņemot to, ka tagad ceļu klāj asfalts, nekas daudz nav mainījies. Austroungārijas impērijas laikos šeit rikšoja zirgi, līdz ar pirmajiem auto jau 20. gs sākumā šeit tika rīkotas sacīkstes, un šobrīd šī ir mājvieta «Giro d’Italia» riteņbraukšanas posmiem. Ņemot vērā visai ekstrēmos braukšanas apstākļos, šeit kompānijas organizē bremžu veiktspējas testus.
Braucot pa īsāko ceļu, no Rīgas līdz Stelvio pārejai jāmēro aptuveni 2000 km 23 stundu garumā. Ja brauksiet ar sportiska rakstura automašīnu, jārēķinās, ka daži ārvalstu autobāņu posmi nav nemaz tik lieliskā kvalitātē, vairāk atgādinot veļasdēli vai kamieļa muguru, tomēr kopumā tas ir ērts veids, kā efektīvi progresēt iecerētajā maršrutā.
Nonākot «Prato Allo Stelvio», uzpildām pilnu bāku. Pirmkārt, Itālijā degviela maksā krietni lētāk (1,65 eur/l) nekā Austrijā un Čehijā (ap 2 eur/l). Otrkārt, ar kalniem nekad neko nevar zināt. Labāk doties piedzīvojumos ar pilnu bāku.
Šaurajos līkločos tiekas ļoti dažāda auditorija. Auto entuziasti, vācu tūristi ar kemperiem, rūdīti velobraucēji, aizrautīgi un nedaudz pārgalvīgi motobraucēji, un vietējie, kuri daudz lielākā ātrumā cenšas izlavierēt starp tūristiem. 180 grādu līkumi seko cits pēc cita, un kalnu baudīšana tiek atstāta otrajā plānā. Sportiskākas braukšanas pieeju nomaina piesardzība.
Ir ļoti noderīgi, ja blakus sēž pasažieris, kurš strādā kā stūrmanis un šajā gadījumā nevis pilotam sauc trases līkumus, bet gan skatās un saka, vai pretim nenāk mašīna. Šie līkumi ir nepārredzami un atšķirībā no skaistajām auto pārraidēm, kurās Stelvio pāreja uz filmēšanas laiku tiek slēgta satiksmei, ikdienā tūristi šajos līkumos var arī neizmainīties, un tad nāksies kādam braukt atpakaļgaitā. Gandrīz stundu līkumojot augšup pa kalnu, ir satraucoša, nedaudz nervoza, bet patīkama sajūta.
Kad esam tikuši augšā, noparkojamies līdzās koši sarkanam «Lotus Esprit Turbo», izslēdzam dzinēju, un šķiet, ka esam paveikuši ko lielu. Gluži kā tie, kas kāpelē pa augstkalnu virsotnēm un sveicina katru pretīmnācēju, arī man gribējās sveikt ikvienu, kurš ticis galapunktā. Šis piedzīvojums nav visiem braucējiem, savukārt smagā slodze, mazais ātrums un retinātais gaiss nebūs pa prātam arī visiem auto.
Pasūtot alus kausu Stelvio pārejas augstākajā restorānā, rodu līdzības starp šo pāreju un Milānas Domu. Bildēs vizuāli pievilcīgais arhitektūras sasniegums realitātē ir pilns ar skaļiem tūristiem un šķiet, ka labāk to vērot no lielāka tāluma. Un tomēr tā ir apskates vērta un ir viena no iespaidīgākajām katedrālēm Eiropā. Arī Stelvio pāreju vismaz reizi ir vērts apmeklēt, jo šī tiešām ir fantastiska vieta, taču tā nav nedz Nirburgringas trase, ne Skotijas «Ziemeļu krasts 500», kur atklāt auto potenciālu.
Šeit svarīgākais ir ceļš, nevis mašīna, ar kādu esat atbraucis.
Braucot tālāk uz Bormio pusi, lejupejošie serpentīni kļūst plašāki, labāk pārredzami, un šeit jau jūtamies kā autobraucēju paradīzē. Lai arī šī pārejas puse nav tik ikoniska un plaši reklamēta, brauciens šajā posmā sagādā īstu baudu.
Stelvio pāreja var būt ne tikai skaista, bet arī bīstama. Pirms pāris gadiem no šīs vietas ar armijas helikopteriem un ugunsdzēsēju sniega tehniku tika evakuēti teju 200 cilvēku, kuri slikto laikapstākļu dēļ vairākas dienas bija iestrēguši uz pārejas. Ne velti šis posms no novembra līdz jūnijam tiek slēgts un automašīnā tiek rekomendēts turēt sniega ķēdes, jo kalna pakājē var būt +21 grāda siltums, bet virsotnē +2. Tā bija arī mums. Virsotnē novietotajiem auto ir paceltas slotiņas, lai nepiesaltu pie vējstikla, bet auto arkās redzamas lāstekas.
Piecas dienas pēc tam, kad bijām iekarojuši saulaino Stelvio pārejas virsotni, dodoties mājup, šo pašu maršrutu izbraucām pretējā virzienā. Un pretējs bija itin viss. Migla, 10–15 metru redzamība, sniegs, slēgti suvenīru veikali un 0 grādi. Tūristiem tik piemērotajā sestdienā brīnišķīgā ainava bija ietīta baltā dūmakā, un šeit valda klusums. Esam gandrīz vienīgie, un ir grūti noticēt, ka tik īsā laikā daba spēj pārvēst šo vietu līdz nepazīšanai.
Šis ceļš neapšaubāmi ir pelnījis vietu autoentuziastu čeklistē. Īpaši zinot to, ka turpat līdzās ir pasakainais ceļš līdz Davosai. Iesaku plānot maršrutu tā, lai Stelvio pāreja būtu kā pitstops garākā piedzīvojumā. Kā ķirsītis uz kūkas, ne pati kūka.
