Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +8°C 
Pirmais uznāciens kā Ziemassvētku vecītim
Kaspars Pūce pirmo reizi Ziemassvētku vecīša lomā iejutās 1964. gadā, vēl būdams 11. klases skolēns. Viņš piedalījās skolas aktieru pulciņā, kur dziedāšanas skolotāja viņu pamudināja vadīt Jaungada pasākumu, tolaik atainojot Salatēvu.
«Sākumā pretojos, bet skolotāja teica: «Tev jāvar.»
Nodomāju, ka, ja jāiet pie saviem vienaudžiem, tad jābūt kaut kam modernākam,» Kaspars stāsta. Tā viņš radīja savu pirmo Ziemassvētku vecīša tēlu – Operetes teātra frakā, lakādas kurpēs un paša darinātā porolona bārdā. Pasākumā izdevās lieliski iesaistīt jauniešus, un Kaspars saprata, ka šī loma viņam patiešām piestāv un padodas.
Pēc pirmā priekšnesuma sekoja aicinājumi gan uz bērnudārzu eglītēm, gan pie draugiem un radiem, vēlāk arī uz uzņēmumu svētkiem. Kaspars vienmēr ir uzskatījis, ka svētku burvība meklējama kopābūšanas sajūtā, nevis dāvanās, tāpēc arī viņa vadītajos pasākumos valda kustība un dzīvīgums. Aktivitātēs iesaistās ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki – visi kopā dzied, dejo un labi pavada laiku. Dziesmas, dejas un kustība ir neatņemama Kaspara programmas daļa, un arī viņa izdomātās spēles – makšķerēšana, pirātu lādes atvēršana un spolīšu tīšana – ir radītas, lai rosinātu bērnos prieku, ziņkāri un veselīgu sacensību garu.
Kad sirsnība kļūst par labāko Ziemassvētku dāvanu
Būdams Ziemassvētku vecītis jau sešdesmit gadus, Kaspars ir pieredzējis neskaitāmus svētku mirkļus, taču ir notikumi, kurus viņš glabā īpaši tuvu sirdij. Viens no aizkustinošākajiem notikumiem bija viņa ciemošanās pie bērniem ar īpašām vajadzībām.
«Brīdī, kad puiši, kas mani jau sen pārauguši, un divas meitenes ar īpašām vajadzībām pienāca klāt un no sirds apskāva, mani patiesi saviļņoja.
Tas ir tāds sirds siltums un emocijas, ko nav iespējams ne izspēlēt, ne aizmirst,» atceras Kaspars.
Spilgti atmiņā palicis arī kāds pasākums, ko rīkoja Latvijas slimo bērnu aizsardzības fonds. Pie viņa pienāca vecmāmiņa un klusi vaicāja, vai viņas mazmeitiņa – neredzīga meitene – drīkstētu pataustīt viņa bārdu, lai pārliecinātos, ka Ziemassvētku vecītis patiešām ir īsts. «Tā sajūta bija neaprakstāma,» saka Kaspars, «pat tagad sariešas asaras acīs, atceroties, kā bērna mazie pirkstiņi lēnām slīdēja cauri bārdai.»
Ir bijuši arī citi mirkļi, kas Kasparam palikuši prātā, piemēram, kādā pasākumā viņš pamanīja zēnu ratiņkrēslā. Kaspars piegāja pie viņa un uzsāka kopīgu deju, ļaujot puisēnam sajust, ka viņš ir daļa no kopīgajiem svētku mirkļiem, nevis kāds, kuram jāpaliek malā.
Ziemassvētku patiesā būtība – sirsnība kā lielākais brīnums
Gadu gaitā Kasparam ir izveidojies skaidrs priekšstats par Ziemassvētku patieso būtību: «Vissvarīgākais ir sirsnība – šī dvēseliskā atvērtība, kuru mēs viens otram dāvājam šajā laikā, kad gaidām gaismas atgriešanos.» Šī pārliecība sasaucas arī ar šī gada Coca-Cola Ziemassvētku kampaņu, kurā piedalās arī Kaspars. Tajā uzsvars likts uz savstarpējo attiecību stiprināšanu un kopābūšanas mirkļu radīšanu.
Kopības sajūta ir galvenais iemesls, kādēļ Kaspars tik daudzus gadus turpinājis iemiesot Ziemassvētku vecīša tēlu. Ilgās karjeras laikā viņš izveidojis īpašas attiecības ar ģimenēm, kurās viesojies gadu no gada. Redzot bērnus izaugam no trīs gadu vecuma līdz pat pieaugušam vecumam, nereti rodas sajūta, ka esi daļa no šīm ģimenēm.
