Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +8°C 
Esmu azartisks cilvēks
Austra Veinberga pēc horoskopa ir Strēlnieks, un 15. decembrī viņa svinēs 75 gadu jubileju. Kad piezvanu, Austra gatavo pusdienas – vāra zupiņu. «Man patīk gatavot – man patīk garšīgi paēst un garšīgi pagatavot. Ēdiena gatavošana ir viens no maniem hobijiem. Šobrīd dzīvoju viena. Lai gan nē – man ir kaķenīte Greisa. Tā ir mazmeitas kaķenīte, bet mazmeita no agra rīta ir skolā, pēc tam spēlē volejbolu un mājās pārnāk tikai deviņos vakarā. Tāpēc paņēmu kaķenīti pie sevis – viņa ir mana kompanjone, kas vakaros nāk pie manis gulēt, un mēs ļoti labi draudzējamies.
Vispār man ir bijis daudz kaķu. Zināt jau, ka nekad nedrīkst teikt – nekad! Jaunībā ieraudzīju cilvēku uz balkona, kuram bija pieci kaķi, un teicu – ā, kāds kaķu vecis! Bet dzīve visu atmaksā, un man arī dzīvoklī Rīgā bija pieci kaķi. Bet vispār esmu putnu cilvēks – man daudz nācies putnus glābt. Esmu izglābusi mazu pūčulēnu – baroju viņu ar gaļu, izaudzināju, un ap Jāņiem viņa bija izaugusi un aizlaidās uz mežu. Esmu uz klīniku vedusi kaiju – viņa man nāca pretī pa ceļu, lai izglābju. Arī vārniņu, kurai bija traumēts spārniņš, aizvedu uz Jūrmalu sievietei, kas glābj putnus. Reiz veterinārārstam vaicāju, kāpēc man tā gadās – kā eju, tā redzu, kādu ievainotu putniņu. Un viņš man atbildēja: «Jūs domājat, ka putni nezina, pie kā vērsties?» Tāpat arī kaķi –
savā laikā pie manām durvīm nolika slimu kaķi, vedu uz klīniku, ārstēju.
Tā ka es visas dzīvās radībiņas glābju. Tas laikam ir mans dzīves aicinājums – palīdzēt. Ar cilvēkiem ir citādi, viņi var sev paši palīdzēt, bet zvērēni ir bezspēcīgi. Vispār esmu dabas bērns – man patīk staigāt pat mežu, peldēties, vienalga, jūrā, upē vai ezerā, ka tik ūdens.»
Raibs darba mūžs
«Jaunībā izmācījos par grāmatvedi, nostrādāju laikam trīs gadus – pie psihiatriskās slimnīcas bija darbnīcas, kurās taisīja pušķus čībiņām, polietilēna maisiņus. Strādāju tur, bet man uzbruka slims cilvēks, tāpēc aizgāju projām. Pastrādāju veikalā Sakta, pēc tam glābšanas biedrībā uz ūdens reģistrēju laivas. Biju diezgan aktīva, un priekšnieks man piedāvāja kļūt par Maskavas rajona glābšanas uz ūdens biedrības priekšsēdētāju. Bet tas bija vēlēts amats, bija visiem jāatskaitās, ko varu, – tie bija sarežģīti laiki. Mēs gājām uz skolām, mācījām bērniem pirmo palīdzību. Man bija arī savs kuterītis, un mēs braucām reidos pārbaudīt, vai cilvēks nav dzēris. To varēja pateikt tikai pēc izskata, jo tolaik nebija tādu ierīču – tas bija interesants un sirdi aizraujošs darbs. Iesaistījos arī televīzijā, Dimanta kungs bija tik labvēlīgs, ka atvēlēja man laiku, – ja pareizi atceros, vienreiz mēnesī stāstīju par glābšanu uz ūdens. Tagad gan tos raidījumus vairs nevar sameklēt, jo laikam tiem kaut kas virsū uzrakstīts.
Kad likvidēja glābšanas biedrību, aizgāju strādāt uz pasūtījumu galdu Cēsu ielā. Vēlāk četrus piecus gadus strādāju zooloģiskajā dārzā – biju starp dzīvniekiem, un tur bija ļoti laba aura.»
Svarīga arī sava telpa
«Esmu pensijā un savu reizi jūtos arī mazliet vientuļa. Labprāt gribētu kādu, ar kuru kaut kur aiziet, pavadīt kopā laiku. Šovā Sirdslietas tādu cilvēku atradu – tas bija Jānis no Ogres –, bet viņš gribēja būt kopā 24/7, un to man kaut kā negribas. Uzskatu, ka Jānis bija visinteresantākais cilvēks no visiem – erudīts, ļoti interesants cilvēks, bet mums tomēr ir dažādi uzskati. Tāpēc joprojām esmu atvērta attiecībām.
Gribētu satikt godīgu, taisnīgu kungu – esmu ārkārtīgi pret netaisnību gan attiecībās, gan dzīvē kopumā. Ļoti svarīga ir humora izjūta, un man patīk arī melnais humors. Patiktu, ja viņam gribētos kaut kur aiziet, aizbraukt, lai viņš būtu jautrs un labs un lai viņā būtu tikai mazliet negatīvā, jo mums katram tāds ir. Un vēl man ir svarīga arī sava brīvā telpa.
Man ir ģimene, un gandrīz visus svētkus svinam kopā, viss ir jauki, bet katram ir sava darba diena un savas rūpes. Taču neteikšu, ka man nav, ko darīt, es vienmēr kaut ko atrodu – braucu ar riteni, ziemā, protams, ne, gandrīz katru dienu braucu uz Lucavsalu peldēties, bet ne šajā laikā. Kaut gan gribētos, un mazliet nožēloju, ka neesmu sākusi. Man ļoti patīk makšķerēt, un to man iemācīja vecākais brālis.»
Nav ko domāt, jāpiesakās!
«Vislielākais prieks šovā man bija par komandu. Mani pārsteidza viņu siltums, draudzīgums, kas izstaroja no šiem cilvēkiem, – viņi ir fantastiski, kā ģimenes cilvēki. Šovā biju visvecākā, bet tā laikam vajadzēja būt – nebūtu pieteikusies, ja būtu dzirdējusi, ka aicina cilvēkus no 60 gadiem. Bet es pārklausījos un dzirdēju, ka no 70 gadiem, turklāt
Indra Burkovska man ir mīļa aktrise – varbūt, ja kāds cits būtu uzrunājis, nezinu, vai būtu pieteikusies.
Laikam jau tā vajadzēja. Tāpēc Māmiņdienā izstāstīju saviem bērniem, un dēls un mazdēls teica: «Tur nav ko domāt, tev jāpiesakās!» Un man jau daudz nevajag – es vispār esmu azartisks cilvēks.»
Dzīve ir tik interesanta, cik paši to veidojam
Ralfs Tomsons (61) no Rūjienas šovā bija pats jaunākais, kā pats smejas – zaļais salātiņš starp veterāniem. Kad sazvanu Ralfu, viņš darbojas pa māju – skrūvē mašīnu. «Neko smagu celt nevaru, bet mašīnu paskrūvēt varu. Savējo (smejas). Jā, jā, varbūt arī esmu vīrietis ar zelta rokām, bet sievietēm tās zelta rokas var radīt problēmas – viņš tak, maita, neko jaunu nepērk, vienmēr salabo veco. Darbā tagad ir ziemas sezona, mēs labojam traktoru, ko rudenī salauzām. Ar ko tik savos salāta gados neesmu nodarbojies un kas tik neesmu bijis – traktorists, mežstrādnieks, smagais mehāniķis, kurinātājs, direktors, 23 gadus nostrādāju izglītības iestādē, nodarbojos ar lauksaimniecību, izveidoju saimniecību Rūjienas šinšilas, ko tagad esmu veiksmīgi likvidējis, jo pasaule iestājas par zaļo kursu un labāk valkā no naftas gatavotas pufaikas, un uzskata tās par zaļām. Tā ka tas ir noiets etaps.»
Atskatos uz abiem vārdiem
«Kad augu, klasē biju vienīgais Ralfs – tajā paaudzē šis vārds nebija modē. Kaut gan, esot vēlēšanu komisijā, satiku Ralfu, kurš bija dzimis laikam pagājušā gadsimta 30. gados. Man tas bija liels pārsteigums un prieks. Draugi gan mani sauc par Robi. Nezinu, vai māte gribēja ieriebt tēvam vai kā citādi, bet tēvs visu mūžu nevarēja izrunāt burtu f un viņam bija napta un mani viņš sauca par Ralpi. Bet stāsts, kāpēc mani sauc par Robi, ir cits – aizgāju mācīties uz profeni, kur bija kolosāls meistars Jānis Duboviks. Pirmajā dienā notika iepazīšanās, un katram bija jāsaka, kā sauc un no kurienes. Saku Ralfs Tomsons no Rūjienas. Tā, sapratu, bet vēlreiz vārdu! Ralfs! No šīs dienas mūžīgi mūžos tu tiec pārkristīts par Robertu – būsi Robčiks. Kā mana māte apvainojās, ka viņas smalkais vārds tiek nomainīts! Bet pēc tam pat viņa pierada un sauca mani par Robi. Bet, kad zvanīja draugi un prasīja Robi, viņa teica: «Te tāds nedzīvo!» Man pašam patīk i tā, i tā – atskatos uz abiem vārdiem.»
Man patīk izaicinājumi!
«Ar šovu Sirdslietas bija tā – lai garajos ziemas vakaros nebūtu garlaicīgi un nenāktu visādas nelabas domas galvā, pieteicos. Dziedu Naukšēnu vīru ansamblī Klusie ūdeņi, spēlēju amatierteātrī, un teātrī bija kādas svinības un skanēja šova reklāma. Dzirdēju, ka vadītāja būs Indra Burkovska, un, tā kā viņa kopā ar komisiju mūsu teātri kaut kad vērtēja un man iedeva balvu kā otrā plāna labākajam aktierim, šie saka:
«Tā, tev tagad ir pienākums iet un pieteikties!»
Tā kopā uzrakstījām iesniegumu, un man vairs atkāpšanās nebija. Var teikt, ka amatierteātra kolektīva vadībā nonācu šovā. Bet man vispār izaicinājumi patīk. Pirmkārt, tas bija kaut kas jauns – pabiju vietās, kur nekad nebūtu bijis. Ar Baibu sēdējām AB dambī, dzērām kafiju, un to visi redzēja televīzijā. Kad vēl es tur būtu sēdējis un ar patīkamu sievieti pārrunājis dzīves problēmas? Tāpat biju Ungurmuižā. Otrkārt, jaunas emocijas, jauni iespaidi, jauni pazīstami cilvēki. Jaunu draudzību gan tik ātri nevar izveidot, jo katra pazīšanās un draudzība prasa laiku. Lai kaut kas augtu, tas ir jākopj. Un, ja draudzību nekopj, nekas nesanāk. Nekad mūžā nebiju filmējies, un man tā bija jauna pieredze. Ļoti interesanta. Tāpat kā teātrī – kad man prasa, kas tev tur patīk, stāstu: man patīk, ka varu uzvilkt brunčus un tēlot transvestītu, man patīk, ka varu būt policists un varu būt mācītājs, man patīk viss. Esmu izdzīvojis tik daudz lomu, tik daudz likteņu, ko nekad neizdzīvotu parastajā dzīvē. Dzīve jau vispār ir tik interesanta, cik interesantu paši to veidojam.»
Bez klikšķa nekas nesanāks
«Domāju, ka ar televīzijas palīdzību var izveidot attiecības – kāpēc ne? Sēžot mājās un nevienu nesatiekot, neko nepanāksi. Var mēģināt iepazīties internetā, bet nevienam nav noslēpums, kas tur notiek. Man arī meitenes ir sūtījušas:
«Man tik 30, tev jau 60, bet tu saki man varbūt… » (smejas).
Godīgi sakot, cilvēks pierod pie tā, kas ar viņu notiek, un dotajā momentā esmu pieradis, ka esmu viens, ka daru to, ko gribu, un man nevienam nav jādod atskaites. Ir tāda anekdote: kad esmu izsalcis, domāju – precēšos, bet kad paēdu, domāju – velns, kur man tik stulba doma varēja ienākt prātā! Esmu gatavs arī dziļākām attiecībām, bet tad jābūt klikšķim, un tas var notikt, bet pagaidām vairāk meklēju draudzību. Lai būtu kāds, ar ko kopā aiziet uz teātri, kino, jauki pavadīt laiku. Varbūt šajā jaukajā periodā mēs iepazīstam viens otru labāk, un tad var notikt arī kas vairāk.»
