Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Man vienalga, ko domā citi!
Ināra Ridere (64 gadi) strādā pirmsskolas izglītības iestādē par skolotāja palīgu un ar lielu nepacietību gaida savu lielo, apmaksāto brīvlaiku – līdz pensijai viņai atlicis vēl pusotra mēneša.
«Darbs ar bērniem man ir jauna sfēra, jo pēc profesijas esmu ēdiena gatavošanas tehnoloģe. Daudzus gadus strādāju tirdzniecībā, biju arī administratore skaistumkopšanas salonā, pabeidzu Astroloģijas augstskolu – tas bija 2004.–2008. gadā. Esmu piedalījusies žurnāla Ieva pārvērtībās un bijusi viena no simt Ievas lieliskajām meitenēm. Tas bija 2007. gadā.
Tolaik par mani daudz rakstīja, jo biju pārslimojusi ērču encefalītu, Laimas slimību un meningītu.
Kad slimoju, sabojājās gan mana karjera, gan ģimenes dzīve – viss sagriezās kājām gaisā, un bija jādomā, kā izdzīvot un ko darīt. Tas bija smags periods, kas ietekmēja visu atlikušo dzīvi, jo arī neiroloģiskās problēmas atstāja sekas – nevaru strādāt vadošu darbu, nevaru strādāt pie datora. Bet iemācījos sadzīvot un izdzīvot, un tāpēc sāku mācīties astroloģiju, lai saprastu, kāpēc ir tā, kā ir. Atbildi arī atradu – kādreiz gribēju sevi pierādīt, būt labākā, bet nevienam to nevajag, izņemot mani pašu. Tagad tas, ko domā citi, man ir absolūti vienaldzīgi.»
Pensijā garlaicīgi nebūs!
«Bērnudārzā strādāju pēdējos trīs gadus un gribu līdz pensijai nostrādāt. Lai gan pensija dažādu iemeslu dēļ būs ļoti maza, es dzīvošu pieticīgāk un izdzīvošu! Un, kad aiziešu pensijā, man nebūs garlaicīgi – pasarg’ Dievs! Man būs 65 gadi – kad tad es dzīvošu? Visu dzīvi esmu veltījusi sabiedrībai un sabiedrības labumam. Kāpēc man līdz kapa malai jāstrādā? Es braukāšu ar mašīnu, atsvaidzināšu astroloģijas zināšanas, vēl vajadzētu apgūt numeroloģiju – katru dienu ar to nodarbojos. Tā kā man bojātas galvas smadzenes, daudz ko neatceros, bet tāpat katru dienu lasu, skatos astroloģiskos pētniekus un rakstus – man garlaicīgi noteikti nebūs. Gribu pabraukāt pa Latviju, pabūt vietās, kur neesmu bijusi, piemēram, Alūksnē. Nebiju bijusi Smiltenē, bet mēs, kādas 30 Ievas lieliskās meitenes, joprojām reizi gadā tiekamies un šogad bijām Smiltenē. Tas katru gadu ir ārkārtīgi interesants pasākums, kas emocionāli uzlādē.»
Man patīk būt kopā!
«Pēc šķiršanās man bija tāda vilšanās un aizvainojums, un biju nolēmusi, ka nekad ne ar vienu vīrieti neko negribu. Bet šajā pavasarī, kad bija pagājuši seši gadi, kopš dzīvoju viena, domāju – aiziešu pensijā, bet ar ko tad es ceļošu? Ir daudz vietu, kur vienai īpaši negribas. Labi, uz koncertu varu aiziet ar draudzeni, bet padejot? Ar draudzeni dejot? Tas izskatās stulbi! Sirdssāpe pārgāja, pagātne mani atlaida, un sapratu, ka esmu gatava attiecībām.
Sapratu, ka man vajag kādu cilvēku, un, ja kādi pasaules brīnumi notiktu un varētu apprecēties, es ļoti labprāt dzīvotu ģimenē.
Man patīk būt precētai sievai, kā nekā laulībā nodzīvoju 32 gadus. Man patīk būt sievai, patīk būt kopā, patīk kopā pavadīt vakarus, patērzēt. Pensijā man būs daudz brīva laika, un, ja gadīsies kungs ar vieglu raksturu, vieglu pieeju dzīvei, kas nav ieciklējies uz pagātni vai otra pāraudzināšanu, tad kāpēc ne? Gribētu, lai mēs varētu mierīgi pastāvēt līdzās, mierīgi parunāties, būtu ar līdzīgu pasaules uzskatu – ja būtu vīrietis, kas var manu emocionālo un mentālo stāvokli uzlabot un papildināt, tad labprāt, un tā pēdējā dienā pieteicos šovā. Todien biju darbā, un jaunāka kolēģe palīdzēja pieteikties un kaut kādas nejēdzīgas fotogrāfijas nosūtīt. Vienkārši joka pēc. Bet es dzīvē visu uztveru viegli – neies, nekas, tad darīšu ko citu un kur citur.»
Piedalos, lai sevi izklaidētu
«Šovā bija daudz sieviešu un maz vīriešu, un ko tad var saprast pēc fotogrāfijas un pieciem apraksta teikumiem? Tā nevar cilvēku iepazīt. Mēs šajā vecumā esam uzmanīgas un pieredzes bagātas un uzreiz redzam: ir – ir, nav – nav! Simpātijas un tauriņi vēderā nerodas uzreiz – tā vairs nenotiek. Svarīga ir interešu kopība, saskarsme. Bet šovā bija interesanti, man tā ir interesanta pieredze. Es vispār piedalos visur, lai sevi izklaidētu. Kovida laikā, lai būtu interesantāk, pieteicos kastinga aģentūrā un esmu filmējusies dažādos reklāmas rullīšos, arī filmās kā trešā plāna aktrise –seriālā Sisī, filmējos kapličā, Dailes teātrī un citur. Viss jau atkarīgs no tā, cik daudz iesaisties un dari. Ja es sēdētu mājās, kas man būtu interesants? Pilnīgi nekas! Vasarā braucu ar velosipēdu, ziemā eju uz baseinu, lai būtu kustīgāka un neievecētu. Es vispār sev nodarbošanos izdomāju – kaut ko ieraugu un piesakos, un man nav žēl, ja par mani kāds arī pasmejas, – es pati par sevi arī citreiz iesmeju.»
Kad gribu, tad daru, kad negribu – nedaru!
Kad sazvanu Aivaru Meikulānu (64 gadi) no Rīgas un jautāju, ar ko viņš šobrīd nodarbojas, Aivars atsmej: «Pašlaik es neko nedaru.» Bet, runājot nopietnāk, noskaidrojas, ka viņa dienas ir gana piepildītas.
«Reizi nedēļā braucu pasniegt bērniņiem stundas – mācu viņiem juveliermākslu. Savulaik biju Rīgas Operetes teātra mākslinieks, patiesībā biju multimākslinieks – štatā skaitījos kā kora mākslinieks, bet dejoju arī baletu, spēlēju kā aktieris. Esmu dejojis arī solo dejas tādās izrādēs kā Balle Savojā, Nāc pie puikām! un citās. Tādā ziņā var teikt, ka man ir bijis krāšņs mūžs. Esmu strādājis arī Rīgas Kamerteātrī un spēlējis galvenās lomas. Vai esmu talantīgs? Nu, kāds tur talants! Ja vajadzētu, jūs arī nospēlētu, tikai jābūt gribai, un viss. Šobrīd mana galvenā nodarbošanās ir juveliermāksla.
Esmu juveliera Oļega Auzera izskolots meistars, kurš gan pats izgatavo rotas, gan savas zināšanas nodod citiem.
Vislabāk man patīk gatavot lielformāta darbus, piemēram, sudraba pili. Būtībā visam, kas redzams Limbažu Sudraba muzejā, esmu savu roku pielicis.
Vispār esmu slinks un jautrs cilvēks. Slinks tādā nozīmē – kad gribu darīt, tad daru, kad negribu darīt, tad arī nedaru! Un es to varu atļauties, jo dzīvoju viens. Man nav pat kaķa, jo man no viņiem ir alerģija. Negribu, lai kāds manis dēļ mokās. Man ir puķes un mīļais mandarīnu koks. Tagad skatos, ka kokā ir 18 mandarīni. Vai būs saldi vai skābi? Nu, vienu gadu bija tik garšīgi – labāki nekā veikalā! Man patīk ziedi, man ir zaļie pirkstiņi. Bet es necenšos piekraut māju ar puķēm – man ir tikai sika, naudas kociņš un mandarīns, kam ir jau 35 gadi. Pavasaros uz loga audzēja tomātiņus vai gurķīšus. Logam pretī par godu mammas 100 gadu jubilejai iestādīju ķirsi.»
Pietrūka laika
«Šovā Sirdslietas nonācu nejaušības pēc. Tas bija tāds plezīra solis. Biju ciemos pie sava drauga, Nacionālā teātra aktiera Ivara Pugas, un tur satiku Indru Burkovsku. Dzirdēju, ka viņa taisa raidījumu. Tā mēs parunājāmies, viņa iedeva man telefonu, sazvanījos un tā nonācu šovā.
Man bija divi randiņi, un man arī patika raidījums, kā viņi bija samontējuši pirmo randiņu. Otru vēl rādīs. Lai arī citi šova dalībnieki minēja, ka reizēm mulsa no kamerām, man nekāda mulsuma nebija – no kā tur mulst? Viņi dara savu darbu, es daru savu.
Vispār iepazīties un nodibināt tuvākas attiecības šovā ir iespējams, bet tajā laika posms, kāds tur ir, – nu, nē, tas nav iespējams. Jābūt mazliet garākam laikam. Āķītis varbūt ir izmests, un pēc tam, kad viss beigsies, tad varbūt kas attīstīsies. Bet, tā skatoties, godīgi sakot, neredzēju, ka būtu kāds āķītis. Man pašam arī bija simpātijas, bet jābūt tālākam solim.»
Ja būs dziņa, tad kauliņus metīs kopā
«Man ir bijušas draudzenes, ar kurām tikties un parunāties, bet tās vienas vienīgās nav. Vienīgā, kas man bija un ar kuru kopā biju astoņus gadus, aizgāja pie Pētera. Viņa bija spēka gados, bet Pēterītis vairāk gribēja viņu. Ko es tur varu iesākt? Pretī Pēterītim mēs stāvēt nevaram.
Tagad man gribētos satikt normālu cilvēku, nevis ar kādām milzu ambīcijām vai kādiem pigoriņiem, kā te citreiz redzu.
Gribētos vienkārši normālu cilvēku, ar kuru var mierīgi parunāt, izrunāties, kaut kur aiziet. Kad ir skumji, viņa liek tev mieru, kad ir labi – tad ejam kopā. Normālu dzīvi, bez pigoriem un strīdiem. Nē, nu strīdiem jau arī kādreiz jābūt, bez tā arī nevar – ja nestrīdas, tad nekas neiet uz priekšu. Kā saka, katram sava taisnība ir jāaizstāv, taču svarīgākas ir normālas attiecības. Kādas bija manai mammai ar tēti, kādas ir arī manām māsīcām ar vīriem. Mammai ar tēti gan nesanāca ilgi nodzīvot kopā, jo tēti 70. gados kaut kādu darba lietu dēļ nosita.
Laulībā nekad neesmu bijis, bet es būtu gatavs mest kauliņus kopā – ja būs dziņa, tad arī metīs kopā. Ja dziņas nav, tad varam būt labi draugi. Bet skaidrs, ka cilvēks pierod dzīvot viens, un tad sev esi kungs un ķēniņš. Kādreiz jau man arī ir vientulīgi – kā nu bez tādiem brīžiem. Bet tad atrodu kādu nodarbi un aiziet! Pašdarbībā gan neesmu iesaistījies – vairs neko tādu negribu, bet es eju uz teātri. Man patīk paskatīties un satikties ar bijušajiem kolēģiem. Tūlīt mums arī būs satikšanās ar kolēģiem teātra darbinieku biedrībā – mēs uzturam attiecības. Vienreiz mēnesī mums ir saieti, kad satiekamies, izrunājamies. Tādā ziņā cilvēku un dāmu apkārt netrūkst, tikai vajag to dziņu!»
