Sporta ārste Laila Ušacka: Fiziskajai slodzei es varētu dziedāt slavas dziesmas visu dienu!

Veselība
Sandra Eglīte
Sandra Eglīte
18. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personīgā arhīva
Nav neviena medikamenta un nevienas ārstēšanas metodes, kuru lietojot labums būtu pilnīgi visam organismam, kā ir ar fizisko slodzi. Sporta ārste rezidente Laila Ušacka gan praktiski, gan teorētiski pārliecinājusies, cik liela nozīme mūsu dzīvē ir fiziskām aktivitātēm.

– Mazkustīgs dzīvesveids joprojām ir problēma. Šovasar pēc Latvijas Sporta federāciju padomes pasūtījuma veiktā aptauja parāda, ka pie mums piektā daļa cilvēku nenodarbojās ar fiziskām aktivitātēm ne ārkārtas situācijas laikā, ne arī pirms tās.

–  Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka fiziskā slodze ir unikāla. Kāpēc? Jo nav neviena medikamenta un nevienas ārstēšanas metodes, kuru lietojot labums būtu pilnīgi visam organismam, visām orgānu sistēmām, turklāt – vienlaikus. Tā spēj iedarboties tikai un vienīgi fiziskā slodze. Tā uzlabo sirds un asinsvadu sistēmas un skeleta un muskuļu sistēmas veselību, samazina vielmaiņas saslimšanu un dažādu ļaundabīgu slimību riskus, attālina demences iestāšanos, uzlabo kognitīvo funkciju utt. Nekas cits to nespēj – tikai fiziskā slodze.

– Kā lai visprātīgāk sportot uzsāk tie, kas līdz šim vairāk sēdējuši pie televizora?

– Tas ir miljons dolāru vērts jautājums – kā sākt sportot pareizi. Galvenais ir nebaidīties no fiziskās slodzes un atcerēties, ka tā nāk par labu veselībai. Prātīgāk ir sākt vienkārši ar kustēšanos, būt fiziski aktīvākam ikdienišķā līmenī – uz darbu vai skolu braukt ar velosipēdu vai iet kājām, neizmantot liftu, doties pastaigās. Nevajadzētu uzreiz uzsākt augstas intensitātes treniņus, bet gan pierast pie slodzes, kas vairo dzīvesprieku un iepriecina.

Piemēram, var sākt ar nūjošanu – tas ir brīnišķīgs veids, kā kustēties. Ja kāds vēlas iedrošināt savu vecmāmiņu, tanti vai onkuli kustēties, var uzdāvināt viņam suni, jo tad vismaz divreiz dienā būs jāiet pastaigā. Starp citu, ļoti daudz Eiropas sporta nedēļas pasākumu paredzēts tieši senioriem.

– Vai netrenēts cilvēks ar pēkšņu fizisko slodzi nevar sev nodarīt pāri?

– Hroniskas slimības vai kāda trauma bieži ir iemesls, kāpēc daudzi baidās un izvairās no fiziskās slodzes. Tomēr katram ir iespēja atrast piemērotu fizisko aktivitāti, šeit var palīdzēt sporta ārsts, dažkārt arī fizioterapeits. Turklāt aizvien vairāk pasaulē dažādās vadlīnijās atsakās no kategoriskiem aizliegumiem sportot, ja ir kādas veselības problēmas.

Protams, es neaicinu uzreiz pēc kājas operācijas skriet pusmaratonu, bet tagad arī pēc traumām nemaz tik ilgi necenšas turēt ģipsi, toties mudina pēc iespējas drīzāk sākt kustēties. Tas pats pēc infarkta – agrāk teica, ka atļauta tikai viegla aerobā slodze, bet tagad ieteikumi ir jau drosmīgāki – rezistences un arī augstas intensitātes intervālu treniņi.

Nav uzreiz jāskrien uz krosfita zāli vai celt svaru stieņus, bet pastaigas, braukšana ar riteni, skriešana ir ne vien vēlama, bet pat ļoti ieteicama. Tāpat ir ar elpošanas sistēmas slimībām. Ja cilvēki ar astmas diagnozi ir fiziski aktīvi, uzlabojas slodzes tolerance, mazinās elpas trūkums un lēkmju biežums. Turklāt kontrolētas astmas gadījumā nav slodzes ierobežojumu.

Nemaz nerunājot par diabētu – fiziskā slodze ir, manuprāt, labākais veids otrā tipa diabēta ārstēšanā, samazinot insulīna rezistenci, kā arī cukura līmeni asinīs.

Slodzes laikā cukurs šūnās tiek pa citiem kanāliem, neatkarīgi no insulīna, turklāt pētījumi pierāda, ka šis efekts saglabājas arī pēc slodzes – līdz pat 75 stundām. Bieži tikai ar ēdienkartes maiņu un fizisko slodzi var panākt vēlamo rezultātu. Tas pats attiecas uz holesterīna līmeni un statīnu lietošanu, un, lai gan, protams, ir situācijas, kad bez medikamentiem neiztikt, nedrīkst aizmirst, ka regulāra fiziskā slodze un pareizs uzturs dos ievērojami lielāku efektu.

Fiziskā slodze uzlabo arī atmiņu, domāšanas procesus. Ir pētījumi, ka tie, kas skolas un koledžas laikā nodarbojas ar sportu, gūst labākus akadēmiskos sasniegumus.

Noteikti jāakcentē, ka kustīgam cilvēkam mainās pašapziņa un līdz ar to uzlabojas visas psiholoģiskās lietas.

Fiziskajai slodzei es varētu dziedāt slavas dziesmas visu dienu!

– Tomēr cilvēks var bažīties, jo nezina, ko viņam ieteicams darīt, bet ko – ne!

– Ja nu ir ļoti bail uzsākt sportot, ir labi treneri, kas var nomierināt un atrast piemērotāko veidu, kā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Var apmeklēt fizioterapeitu, kurš konsultēs un ierādīs atbilstošus vingrojumus. Kaut patiesībā mudinājumam pievērsties kustīgam dzīvesveidam vajadzētu nākt jau no ģimenes ārsta.

Pagaidām ģimenes ārsti, manuprāt, nepietiekami uzsver, cik svarīgi būt fiziski aktīvam, un kūtri rekomendē fizisko slodzi. Bieži kā arguments neapmeklēt fizioterapeitu tiek minēts, ka cilvēkam tam trūkst līdzekļu, un to, protams, var saprast.

– Bet zāles maksā vairāk!                                                                   

– Jā, turklāt visām zālēm ir blakusefekti, bet fiziskajai slodzei visas blaknes ir pozitīvas, tikai ar plusa zīmi! Protams, pateikt cilvēkam, kurš strādā trijos darbos, ka viņam vēl vajadzētu vairāk nodarboties ar sportu, ir nedaudz ciniski, taču svarīgi, ka fiziskā slodze ir arī veids, kā cilvēkam prātu restartēt pēc intensīvas darba dienas.

Ne velti ir amatieru hokejs, florbols, pludmales volejbols, citi sporta veidi, kur var lieliski atslēgties no tā, kas ikdienā sakrājies. Ja ir mazs bērns, var vakaros iziet pabraukt ar velosipēdu un mazo ielikt velosēdeklītī. Pati mēdzu meitiņas guļamlaiku izmantot skrējieniem – mazulis ratos, un tik stum pa parka celiņiem!

Ir jārod iespēja kustēties jebkurā vecumā un dzīves situācijā. Un tas patiesībā nav nemaz sarežģīti.

– Ko tad, ja, pēc ilga laika atsākot fiziskās aktivitātes, nākamajā dienā kaut kas smeldz vai sāp?

– Sākumā, protams, pēc slodzes var būt nepatīkamas sajūtas. Risinājums ir viens – jāatrod motivācija turpināt. Fizisko aktivitāšu labo ietekmi uzreiz neredz, toties var būt muskuļu sāpes, kas sajūsmu neizraisa. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, kāpēc to darīt ir veselīgi, ka par to sev varēsim pateikt paldies pēc gadiem pieciem, desmit un trīsdesmit.

Jo pētījumi liecina – trīs gadus ilgāk dzīvo tie, kas ir aktīvi, un nav pat runa par profesionālu sportu. Bet, atgriežoties pie nepatīkamajām sajūtām, viens no veidiem, kā no tām izvairīties, ir nepārspīlēt ar slodzi, aktivitātes uzsākot. Ja nodarbības uzsāk pakāpeniski, turklāt kāda trenera vai fizioterapeita uzraudzībā, tad nepatīkamās sajūtas noteikti nebūs tik izteiktas.

Vēl sportošanas sakarā mēs bieži vien aizmirstam, lai izvēlētā aktivitāte patiktu, sagādātu prieku. Tas tiešām ir būtiski! Kāpēc bērni nodarbojas ar sportu? Ne jau tāpēc, ka viņi zina, cik tas ir veselīgi, ko uzlabo un ārstē, bet gan tāpēc, ka tas ir jautri. Un tāpēc, ka tas ir jautri, viņi var stundām dzenāt bumbu, spēlēt kazakus razboiņikus, ķerenes un ko tik vēl ne.

Bet pieaugušie kaut kā aizmirst par jautrību un pamazām sāk sportošanu uztvert kā pienākumu pret sevi un veselību.

Man liekas, ka nav nemaz tik grūti fiziskajā slodzē atrast jautrību un patikšanu, jo sporta veidu ir tik daudz! Piemēram, man nepatīk skriet, bet ļoti patīk tā sajūta pēc skriešanas – endorfīnu pilna galva, esi kā apreibis, ne jau velti rodas atkarība no fiziskās slodzes.

Līdz tam gan ir jāiztur, kamēr fiziskās nodarbes kļūst par pieradumu. Ceļš līdz tam ir viļņveidīgs, neizbēgami pienāk posms, kad šķiet – ai, nu šovakar palikšu mājās, gan jau citu dienu!

Mans aicinājums ir pārkāpt tam pāri, saņemties un iet, jo īpaši, ja to var padarīt par kaut ko jautru, un vēl darīt kopā ar tuviem cilvēkiem, piemēram, bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. 2018./2019. mācību gadā veiktais pētījums liecina, ka pie mums katrs piektais pirmklasnieks ir aptaukojies vai ar lieko svaru. Tā tiešām ir epidēmija! Gadījies redzēt, ka bērnam ar palielinātu ķermeņa masu uz treniņu vecāki atbrauc pakaļ, un tad redzams, ka šī problēma jau nav tikai bērnam.

Ieviešot aktīvu dzīvesveidu ģimenē, labums ir gan vecākiem, gan bērniem.

Uzskatu, ka Latvijā ir brīnišķīgas iespējas būt fiziski aktīvam dabā. Mums ir tik daudz taku un mežu, ir upes un jūra, kur staigāt! Eiropas Sporta nedēļā aicinu uz pārgājienu Līgatnē 26. septembrī – bez laika kontroles, visas dienas garumā. Var ar bērniem, vecvecākiem, draugiem, suņiem – kas nu kuram. Ceru, ka cilvēki šo lielisko iespēju izmantos. Es pati tur būšu ar vīru un meitiņu, varbūt vecvecāki arī brauks līdzi. Viņi abi, kaut 80 gadu, joprojām ir aktīvi, brauc uz kalniem staigāt. Vecaistēvs ir sporta meistars alpīnismā, no rītiem joprojām skrien krosiņu pa dārzu un pievelkas pie stieņa, ziemā slēpo. Kad rītos pa logu redzu, ka vectēvs skrien krosiņu, domāju – ko nu es tik slinka, jāiet viņam pievienoties! Visnotaļ iedvesmojoši.

– Laila, jums paveicies izaugt ģimenē, kur sportiskās aktivitātes ir ikdiena.

– Jā, no gēniem neaizmuksi! Skolas laikā trenējos peldēšanā, līdz vidusskolā satraumējos.

Vecāki ļoti daudz un intensīvi kāpj kalnos, tēvam tā ir pamatnodarbošanās. Mani pirmo reizi uz kalniem paņēma četru gadu vecumā, uz Monblānu. Virsotnē gan kopā ar mammu un māsu uzkāpām 2009. gadā. Mums ģimenē teica tā: ja būs labas atzīmes, tad brauksim uz kalniem, gulēsim teltīs un stiepsim smagas mugursomas. (Smejas.) Ilgu laiku gan mūsu somās no kopīgajām ekspedīcijas mantām bija šokolādes un kondensētais piens, kas dzīvi visnotaļ uzlaboja.

Arī meitiņu jau deviņu mēnešu vecumā mēs ar vīru uzvedām kalnos līdz 2500 m augstumam. Uz sniega dēļa viņu uzlikām pusotra gada vecumā, un bija ļoti jauki.

Bet, lai būtu aktīvs, nav jau jābrauc uz kalniem. Mūsu ģimenei ir tradīcija – katru gadu 1. maijā ejam pārgājienā gar kādu upi. Tā kā Latvijā upju daudz, varam iet un iet. Kopā ar vecvecākiem, brālēniem, māsīcām un citiem radiem – nevienu gadu neesam pārgājienu izlaiduši, šogad bija jau 21. reize.

Maršruti parasti tiek pielāgoti dažādām vajadzībām, jo ir gadi, kad mūsu pulkā ir grūtnieces, mazuļi ratiņos. Tā kā pandēmijas dēļ šopavasar bija aizliegta pulcēšanās, gājām katra mājsaimniecība atsevišķi, četras grupiņas katra pa savu maršrutu. Mūsu mājsaimniecība gāja gar Imulu, pateicoties ģimenes drauga alpīnista Jāņa Busenberga atsaucībai. Gribējām iet citur, bet aizbraucot izrādījās, ka nav, kur automašīnu atstāt, cik daudz cilvēku! Nācās mainīt maršrutu, bet priecājāmies, ka tik daudzi izvēlas iet dabā.

– Vai sportiskās ģimenes un mammas – bioloģijas zinātņu doktores – ietekmē izvēlējāties kļūt par sporta ārsti?

– Tam noteikti ir nozīme. Tāpat kā tam, ka, studējot medicīnu Latvijas Universitātē, otrajā kursā iesaistījos florbola komandā kā ārsta palīdze. Kad vajadzēja izvēlēties specializāciju, man nevienu brīdi nebija šaubu – tikai sporta medicīna.

Savukārt mamma LU māca fizioloģiju ārstniecības studiju programmā, es arī biju viņas studente. Mammas pamatintereses ir sporta, it sevišķi augstkalnu, fizioloģija, un tagad viņa vada maģistra studiju programmu Sporta zinātne Latvijas Universitātē.

Vecāki vienmēr mani un māsu ir ārkārtīgi atbalstījuši, lai ko mēs izvēlētos darīt. Tā nu es nejūtos kāda ēnā, tieši otrādi – uzskatu to par privilēģiju, ka, mācoties fizioloģiju, man nebija jāmeklē atbildes grāmatās, bet gāju pie mammas un teicu: es šo līdz galam nesaprotu.

Mums abām sarunas par sporta fizioloģiju ir bieži, un man šīs sarunas ir ārkārtīgi nozīmīgas un vērtīgas.

– Viena no jūsu darbavietām ir Latvijas Olimpiskā vienība (LOV). Vai jaunai sievietei ienākt sporta medicīnā nav smagi?

– Sākumā kā jaunai meitenei strādāt vīriešu florbola komandā nebija vienkārši, bet man vienmēr ir paveicies ar cilvēkiem visapkārt. Vispirms jau ar ģimeni un vīru, tomēr mans paraugs un mentors sporta medicīnā ir sporta ārsts Jānis Kaupe no LOV, kuru regulāri nomoku ar veselu gūzmu jautājumu un kurš vienmēr palīdzējis doties pareizā virzienā.

Savukārt es C kategorijas treneriem lasu lekcijas, kas man ļoti patīk, jo nekur citur nevar iemācīties vairāk, kā mācot citus, atbildot uz tik daudzveidīgiem jautājumiem. Sporta medicīnā mani saista tas, ka ir iespējas realizēt gan praktisko, gan arī akadēmisko daļu.

– Vai tam, kurš sporto sava prieka pēc, ir vērts meklēt sporta ārsta konsultāciju?

– Sporta ārstu jau visiem nevajag, bet, ja ir vēlme nodarboties ar fizisko slodzi intensīvi un regulāri, ja ir mērķi, tad sporta ārsts var ļoti palīdzēt. Piemēram, tagad ir populāra taku skriešana, un ir skrējēji, kas trenējas nopietnāk nekā pirms pārdesmit gadiem daži profesionāļi.

Arī mani vecāki un krustvecāki regulāri skrien ultramaratonus. Lūk, viņiem der pārbaudīt, vai, tā teikt, motors ir kārtībā.

Arī tiem, kuru mērķis ir augstāks, piemēram, maratonu nevis tikai noskriet, bet to izdarīt kādā konkrētā laikā, slodzes testa rezultāti var padarīt treniņprocesu mērķtiecīgāku un produktīvāku. Nevis – es iziešu paskriet, bet gan – šodien es trenēšu to un to…

Sporta medicīna jau nav tikai profesionālajiem sportistiem. Piemēram, mana Ķekavas florbola komanda ir amatieri, kuriem ir darbs, ģimene, skola, studijas un vienmēr jāatrod robeža starp sasniegumiem un veselību, un tur biežāk jānosliecas par labu veselībai. Viņiem gan ne vienmēr tas patīk, ja saku, ka šodien spēle beigusies, ja gribi vispār vēl kādu sezonu izvilkt. Tāpēc man patīk strādāt ar florbola komandu, jo tur ir reālā dzīve – es redzu, ka fiziskā slodze ir labums veselībai un cilvēkam kopumā. Kaut gan kādreiz gribētu aizbraukt arī uz olimpiskajām spēlēm…

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+