• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 3.09 m/s

    Sāp celis! Vai tiešām osteoartrīts?

    Veselība
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    12. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    «Mans celis iziet no ierindas,» – saki tu, bet dakteris: «Jums ir osteoartrīts.»

    Lai gan osteoartrīts ir skrimšļa slimība, tomēr tas bojā visu locītavas struktūru: skrimsli, kaulu, saites, sinoviālo apvalku un apkārtējos muskuļus. Tiek zaudēti skrimšļi. Saites kļūst vaļīgas, locītava kļūst mazāk stabila, lokālas sāpes rodas saitēs un cīpslās. Attīstās kaulu izaugumi osteofīti, lai stabilizētu locītavu. Kad locītava kļūst mazāk kustīga, apkārtējie muskuļi kļūst plānāki un mazāk stabilizējoši, menisks plaisā, var sadrumstaloties…

    Skaidro: Dr. hab. med. Daina Andersone

    • Reimatoloģe ar vairāk nekā 40 gadu ilgu pieredzi. Latvijas reimatologu skolotāja.
    • P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja.
    • Latvijas Reimatologu asociācijas prezidente.

    – Mana radiniece nesen bija pie ārsta ar ceļu sāpēm – locītavas it kā «ieklemmējas», grūti nokāpt pa kāpnēm, un viņai ir tikai drusku pāri piecdesmit. Cerējusi sagaidīt nosūtījumu uz izmeklējumiem, kādu padomu, jo negrib iedzīvoties osteoartrītā – par to mēs katra esam kaut ko dzirdējušas! Taču dakteris pus pa jokam, pus pa nopietnam teicis, lai taču viņa paskatās savā pasē personas kodu!

    – Diemžēl. Un tas ir ne tikai emocionāli sāpīgi, bet ļoti bieži arī neatbilst patiesībai. Jā, eksistē vecuma faktors, bet tas nebūt nenozīmē, ka cilvēkam nevajag palīdzēt.

    Lielos vilcienos runājot, visas locītavu slimības iedala autoimūnajās un deģeneratīvi distrofiskajās jeb, pareizāk sakot, ir autoimūnie iekaisuma artrīti un deģeneratīvie artrīti. No autoimūnajiem iekaisuma artrītiem arī ceļu locītavas skar daudziem tik zināmais reimatoīdais artrīts, tāpat psoriātiskais artrīts, reaktīvais artrīts… Otra slimību grupa ir osteoartrīts, tātad deģeneratīvas locītavu izmaiņas, kuras var skart visu skeletu – gan lielās, gan mazās locītavas, gan mugurkaulu.

    Lai tiktu skaidrībā ar diagnozi, ģimenes ārsti nereti sūta pacientu pie reimatologa, bet cilvēks uz konsultāciju ierodas, kā es saku, pilnīgi pliks! Viņam nav veikts neviens ceļu locītavu izmeklējums, neviena analīze! Nu kaut vai būtu uztaisīts rentgena uzņēmums, pilnas asinsainas analīze, nosakot C reaktīvo olbaltumu (CRO), eritrocītu grimšanas ātrumu (EGĀ), lai speciālists redz, vai ir iekaisuma process… Nekā! Un, ja mājasdarbs nav izpildīts, pacients šo pirmo vizīti pie speciālista būs veicis pilnīgi bezjēdzīgi.

    – Man gan radies iespaids, ka vairums ģimenes ārstu nevis sūta pacientu pie reimatologa, bet paši izspriež, ka cilvēkam ir osteoartrīts, un izraksta pretsāpju zāles.

    – Bet izspriest drīkst tikai tad, ja veic kaut minimālus izmeklējumus. Pirmkārt, tā ir abu ceļu locītavu radioloģiskā izmeklēšana, nevis tikai sāpošās, jo arī otrā celī var būt kādas patoloģiskas izmaiņas, vienīgi tās mazāk izpaužas. Pēc attēliem ģimenes ārsts vismaz varētu spriest, vai locītava ir bojāta. Lai gan sāpes locītavās mēdz būt arī tad, ja anatomiskā struktūra nav izmainīta – tā dēvētie reaktīvie artrīti, kas rodas pie vīrusa infekcijas. Arī pie kovida parādās sāpes locītavās, lai gan pati locītava nav deformēta. Tā ir pilnīgi cita diagnoze un ārstēšana.

    Otrkārt, ja cilvēkam sāp ceļi, vismaz ģimenes ārstam būtu jāsaprot, ka tās nav tikai ceļu locītavas, kas sāp, – tie ir arī parartikulārie audi.

    Nav taču tā, ka mūsu apakšējā ekstremitāte ir divi mehāniski kopā sašņorēti kaulu gali!

    Nē, tiem apkārt atrodas muskuļi, muskuļu cīpslas, saites, taukaudi, tur cauri iet asinsvadi un nervi, un, ja celis sāp, tad jāzina, – kura no struktūrām. Šajā ziņā visinformatīvākā un lētākā izmeklēšanas metode ir locītavu ultrasonogrāfija. Ārsts redz gan mīkstos audus – muskuļus, cīpslas –, gan pašus kaulus, gan locītavas spraugu. Piemēram, izmeklējumā pamanot osteofītus – kaulu izaugumus –, varam to uzskatīt par pārliecinošu osteoartrīta pazīmi. Ultrasonogrāfijā arī redzams, vai ir uzkrājies šķidrums vai nav. Pēc šķidruma uzkrāšanās intensitātes var pateikt, vai tas ir sterils šķidruma vai bakteriāli inficēts. Un trešais diagnostikas veids, kad locītava pietūkusi, ir locītavas šķidruma atsūkšana un bakterioloģiska izmeklēšana. Šādi trīs posmi, ja cilvēks sūdzas, ka viņam sāp locītavas un arī pietūkst.

    Pacienti paši, kad viņiem sāp locītavas, ne vienmēr izvēlas doties pie ārsta, lai tas meklētu kādu kaiti. Cilvēkam šķiet vienkāršāk aiziet uz aptieku pēc bezrecepšu pretsāpju tabletes. Vairums nesaprot, ka ceļu locītavu sāpes var būt arī pie ļoti daudzām citām slimībām, ne tikai locītavu. Piemēram, pie vairogdziedzera kaitēm, pie kuņģa un zarnu trakta saslimšanām, kas saistītas ar disbakteriozi. Visai daudziem pacientiem novēro helmintozi – dažādu tārpu infekcijas, kas arī izmaina organisma imūno statusu un rada sāpes ceļu locītavās pat tad, ja visos izmeklējumos tās izskatās normālas. Tad jāmeklē kāds cits cēlonis, nevis personas kods pasē!

    – Šoreiz mūsu saruna ir par osteoartrītu… Iedomājieties, ka pie jums ieradusies kundze – ar cerībām, ka jūs nu gan viņai palīdzēsiet, un saka: «Man sāp ceļi. Dzeru pretsāpju, pretiekaisuma tabletes, nepalīdz.»

    – Labi, locītavas nav pietūkušas, un noskaidrojas, ka ir osteoartrīts… Tad man uzreiz viņai ir jautājums, varbūt pat drusku nekaunīgs – «Ko jūs, cienījamā kundze, lūdzu, no manis gribat?»

    – Lai ceļi vairs nesāp!

    – Loģiska atbilde. Bet – osteoartrīts ir slimība, kas sāp. Nu sāp! Sāp tāpēc, ka locītavas virsmas ir nodilušas. Sāp tāpēc, ka kaut kāda iekaisuma komponente locītavā arī ir. Paskatoties ultrasonogrāfijā vai magnētiskajā rezonansē, varēs redzēt, ka ir nedaudz uzkrājies šķidrums, kas liecina, ka locītava funkcionē nepilnvērtīgi. Līdz ar to šī kombinētā terapija – pretsāpju un pretiekaisuma zāles – ir pareiza. To pašu ieteiks gan ģimenes ārsts, gan reimatologs, gan traumatologs ortopēds, gan fizikālās terapijas ārsts. Nu kā gan citādi ārstēt osteoartrītu, ja ne ar tiem medikamentiem, kas noņem šos simptomus?!

    Cits jautājums – cik šie nesteroīdie pretsāpju un pretiekaisuma medikamenti ir efektīvi? Tie bojā kuņģa un zarnu traktu, nieres, arī aknas. No otras puses – kuras zāles gan to nedara?! Visām ir blaknes! Tāpēc osteoartrīta pacientiem ir ļoti svarīgi pēc kāda laika sprīža atrādīties savam ģimenes ārstam. Ne tāpēc, lai nomainītu medikamentus, – visiem nesteroīdajiem medikamentiem efektivitāte un darbības mehānisms ir daudzmaz vienāds, tie nomāc noteiktus bioķīmiskus procesus. Nē, pie ārsta jānāk tāpēc, ka šiem medikamentiem – vieniem vairāk, otriem mazāk – ir blaknes. Tāpēc, bieži lietojot nesteroīdos pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus, reizi trijos vai sešos mēnešos ir jānosaka aknu proves, nieru funkcija, jāpārbauda sirds un kuņģis. Proti, jāpārbauda orgāni, kuru bojājumus izraisa šīs zāles, un jāpārliecinās, vai nav jāsāk domāt par medikamentu devas samazināšanu vai šo bojāto orgānu ārstēšanu. Cik daudziem cilvēkiem ilgstoša nesteroīdo pretiekaisuma zāļu lietošana ir izraisījusi kuņģa asiņošanu vai nopietnas nieru problēmas! Tā ir viena lieta.

    Otra – kad gads pagājis, būtu labi paskatīties ultrasonogrāfijā, kā locītava ir izmainījusies – vai, lietojot zāles un vispār laikam ejot uz priekšu, situācija ir pasliktinājusies, vai locītava deformējusies vairāk vai deģeneratīvais process piebremzējies. Visai bieži osteoartrīta pacientiem paceles bedrītē – ceļa locītavas aizmugurē – veidojas šķidruma maisiņš jeb uzkrājums, ko mēs saucam par Beikera cistu. Arī tā izraisa sāpes un kustību apjoma samazināšanos. To ļoti labi redz ultrasonogrāfiskā izmeklējumā. Jo slodze uz locītavām lielāka, jo šķidruma daudzums cistā palielinās, un var jau nojaust, cik ļoti kustības ir ierobežotas, ja paceles bedrītē ir bumbulis. Daudz tu varēsi uzkāpt pa trepēm? Gandrīz nemaz! Tad varbūt vajag šo cistu nopunktēt? Krītot šī cista veciem cilvēkiem var tikt ievainota, un var dabūt infekciju.

    Arī osteoartrīta pacientiem ar sāpēm ceļu locītavās, tāpat kā visiem pārējiem pacientiem, ir jānovēro dinamikā.

    Osteoartrīts ar gadiem mazāks nekļūs, bet ir jāseko līdzi, par cik ir kļuvis sliktāk. Ja cilvēks ir intensīvi darījis visu, kas viņam ieteikts, vai osteodeģeneratīvais process ir stāvējis uz vietas? Cilvēkam pašam psiholoģiski ir ārkārtīgi svarīgi redzēt, ka pēc gada viņa locītava izskatās daudz labāk, jo tad ir motivācija turpināt darīt visu, ko ārsts iesaka.

    – Kas tie ir par ieteikumiem? Samazināt svaru?

    – Piekrītu, osteoartrīts ir saistīts arī ar mazkustīgu dzīvesveidu un palielinātu svaru. Šobrīd man jāteic kompliments saviem pacientiem, ka viņi to paši sapratuši un konsultācijās man stāsta: «Es jau cenšos nomest svaru. Cenšos vairāk staigāt…» Bet joprojām aktuāls paliek jautājums, kā pacients kustas. «Rosos pa dārzu, gatavoju ēst – es visu laiku kustos!» Jā, bet tās nav tādas kustības, kas nepieciešamas, lai samazinātu deģeneratīvās izmaiņas ceļu locītavās. Vajadzīgi noteikti vingrinājumi, jānoiet noteikts ceļa gabals un regulāri katru dienu. Ja nav šķidruma locītavās, drīkst veikt fizikālas procedūras. Piemēram, locītavu un kāju masāžu, lai atslābinātu muskulatūru.

    Tā varētu būt arī vispārēja ķermeņa masāža, kas uzlabo trofiku mugurkaula starpskriemeļu locītavās, arī asinsritē, kas netieši aiziet līdz ceļu locītavām. Trofika ir organisma šūnu vielmaiņas un to regulējošo mehānismu kopums, kas nodrošina šūnu, audu un orgānu struktūru un fizioloģiskās funkcijas… Un, tikko tu pacientam ieminies par šiem pasākumiem, tā atskan atbilde: «Jūs jau zināt, tas viss maksā naudu, un man nav tik liela pensija vai tik liela alga, lai to darītu.» Protams, staigāšanai naudu nevajag. Bet – tas nozīmē, ka citi darbi uz to brīdi jānoliek malā un jāatlicina laiks, lai stundu dienā ātrākā vai lēnākā solī noietu zināmu ceļa gabalu, turklāt ar katru dienu garāku.

    – Interesanti, kas par brīnumiem celī notiek, kad cilvēks vienkārši iet?!

    – Locītavā uzlabojas asinsrite un apgāde ar skābekli, uzlabojas skrimšļa barošana. Vienlaikus slodzē tiek trenētas struktūras ap locītavu – galvenokārt muskuļi. Jo problēmas ar staigāšanu un kāpšanu nav tik daudz saistītas ar pašas locītavas spraugas bojājumu – jā, tas arī ietekmē –,  bet vairāk atkarīgas no tā, cik stipri ir augšstilbu un apakšstilbu muskuļi, jo tie kustina locītavu!

    Staigāšana vajadzīga, lai palielinātu kāju muskuļu spēku, lai būtu trenēti un stipri augšstilba muskuļi, lai varētu ilgāk un tālāk nostaigāt, un rezultātā ceļu locītavās uzlabojas mikrocirkulācija. Skābekļa daudzums palielinās visās šūnās, tai skaitā hondrocītos, kas veido locītavu virsmu starp kauliem.

    Osteoartrīts nav ceļu locītavas nolietošanās slimība, kā daudzi domā. Regulāra locītavu izmantošana ir nepieciešama sinovija veselībai. Tas ir viskozs, dzeltenīgs, dzidrs šķidrums, kas pārklāj locītavas skrimšļus, mazina berzi starp tiem, kā arī skrimšļus baro.

    Skrimslim locītavu kustība ir nepieciešama, lai tas «paēstu», lai to nodrošinātu ar «uzturu».

    Un locītavu noslogojuma vingrinājumi uzlabo asinsriti locītavās, tāpēc sinovijs labāk spēj pārklāt skrimsli. Fizioterapeits var arī osteoartrīta pacientiem parādīt speciālus ārstnieciskos vingrojumus, kas uzlabo limfātisko drenāžu, šādi paātrinot ceļu locītavu oksidatīvo produktu izdalīšanos. Savukārt locītavu mazkustīgums izraisa skrimšļa atrofiju, kas ir osteoartrīta priekštece.

    Riteņbraukšana ceļu locītavām arī ir laba. Tām ļoti patīk ūdens procedūras, it sevišķi peldēšana, jo pašas locītavas tad netiek noslogotas, toties muskuļi kustas un nostiprinās. Bet – atkal rodas tas pats jautājums: cik ir baseinu, kur bez maksas var aiziet vienreiz nedēļā papeldēt? Nav. Baseina apmeklējums sanāk daudz dārgāk nekā nopirkt tabletes, kuras, starp citu, arī būtu jālieto paralēli visām šīm fiziskajām aktivitātēm.

    «Vēl viena piebilde – osteoartrīta pacienta fiziskajām aktivitātēm jābūt saudzīgām, jo pārmērīga slodze veicinās artrīta attīstību. Pacienti bieži sūdzas par sāpēm dienas beigās. Tās galvenokārt liecina par osteoartrīta progresēšanu, bet arī par pārmērīgu slodzi. Tā nedrīkst rīkoties!»

    Iedomājieties: iesāpas sirds, cilvēks jūtas nelāgi un – ko viņš dara? Neskrien taču tālāk, nenes tās smagās somas, neiet vēl ātrākā solī – nē, viņš apsēžas. Tā ir sirds atpūtināšana. Bet, kas notiek, ja sāp locītavas? Cilvēks tāpēc vien savu darbu nepārtrauc. Jo apkārtējie to taču nesapratīs!

    – Ko nozīmē atpūšanās – desmit minūtes vai dienas?

    – Tikko parādās stiprākas sāpes, tā 5–10 minūtes jāpasēž. Kāju muskulatūra atslābs, drusku uzlabosies asinsrite, locītava uz īsu brīdi tiks metaboliski sadziedēta, un cilvēks atkal noteiktu ceļa gabalu varēs noiet. Tāda ir dzīve pacientiem ar osteoartrītu. Šī slimība ir jāpieņem, un tās galvenā izpausme ir sāpes.

    Un tagad par jūsu pieminēto svara nomešanu… Ārstu standarta ieteikums: «Jums jātiek vaļā no dažiem kilogramiem…» Jo ir pilnīgi skaidrs, ka pie liela svara muskuļiem nepieciešams vairāk spēka, lai pakustinātu locītavas. Tomēr, ja es pārskatu savu pacientu sarakstu, man nākas secināt, ka osteoartrīts ir arī normāla un maza svara cilvēkiem. Nav tā, ka osteoartrīts izraugās vienīgi apaļīgos! Tāpēc es teiktu, ka palielināts svars ir tikai viens no faktoriem, kas var ietekmēt osteoartrīta attīstību ceļa locītavā un viens no nežēlīgākajiem instrumentiem ārstu rokas.

    Man ir gadījies piedalīties vizītēs, kad pirmais, ko ārsts pacientam saka, ir – «Nometiet svaru! Jums ir par daudz!» Un, kad apgaita beidzas un ārsti izgājuši no palātas, sieviete raud pilnā balsī, ka ir pazemota citu priekšā. Cilvēki paši parasti ļoti labi zina, ka viņiem ir jānomet svars, un ārsts pieklājīgā veidā to var atgādināt, taču ieteikt svara mazināšanu kā galveno osteoartrīta ārstēšanas veidu nav īsti korekti. To es saku no pieredzes. Jo nomest svaru ir ārkārtīgi grūti un dārgi. Cilvēkam nepieciešamas intensīvas fiziskās nodarbības, vajag izveidot pareizu ēdienkarti – tas viss maksā. Sev atsevišķi gatavot ēst, ja ģimenē ir vēl trīs cilvēki, kas grib normālas vakariņas… Vēl jānoskaidro, vai svara pieaugums nav saistīts ar vielmaiņas traucējumiem.

    Bet, jā, jums taisnība – ja sievietei atbilstoši viņas augumam ir varbūt desmit kilogrami par daudz, tos nometot, locītavām un muskuļiem būtu vieglāk strādāt.

    – Vēl jau ir cits ceļš, kā gādāt, lai ceļi nesāpētu, – dažādi locītavu pašsajūtas uzlabotāji.

    – Tā dēvētie skrimšļu protektori, visi hondroitīnsulfātu grupas medikamenti – jā, tos lieto ar mērķi atjaunot un pavairot īstenās skrimšļu šūnas hondrocītus. Bet ļoti bieži locītava ir jau tā nodeldēta, ka tur ir palicis tikai kauls un locītavas virsmas šūnu vairs nav. Un, ja šo šūnu nav, tur nav arī ko audzēt, nav ko pavairot. Taču vienā locītavā hondrocītu var tiešām nebūt, bet otrā ir, tādēļ šo medikamentu lietošanas derīgumu vai vērtību nevar noliegt, jo pilnvērtīgās locītavās, kur hondrocīti ir pietiekamā daudzumā, šie preparāti savu darbu paveic. Bet – ne vieni paši. Hondroitīnsulfātu grupas medikamentu vajag lietot kombinācijā ar kustībām, kas nodrošina locītavā trofiku un skābekļa piegādi.

    Jebkura kombinēta metode osteoartrīta ārstēšanā būs efektīvāka!

    – Glikozamīna preparāti arī der?

    – Locītavas skrimslis sastāv no hondroitīna un glikozamīna. Osteoartrīta gadījumā abi šie komponenti locītavā ir samazināti. Savukārt attiecīgie medikamenti uzsūcas no kuņģa un zarnu trakta, nonāk locītavā, kur tie «iestrādājas» skrimslī un kavē tālāku tā bojāšanos. Ir vairāki glikozamīna produktu veidi – gan kā recepšu medikamenti, gan kā uztura bagātinātāji, bet pagaidām pierādīts, ka vienīgi kristāliskais glikozamīna sulfāts, kas ir recepšu medikaments, nodrošina konsekventi augstu glikozamīna biopieejamību un tātad efektivitāti. Tas aizkavē, stabilizē vai ierobežo osteoartrīta progresēšanu.

    – Tautas paņēmiens ir ceļu locītavu sāpes mazināt ar siltumu, likt kompreses. Ko jūs par to sakāt?

    – Svarīgi, kāds process notiek locītavā. Vairumā gadījumu jau redz, vai tā ir pietūkusi vai nav. Ja nav pietūkusi, tad ieteicamas mērenas (!) siltuma procedūras – nevis likt uz ceļiem termoforu, bet tos ieziest ar sildošajiem geliem un aptīt ar kaut ko siltu. Tā kā arī man sāp celis, tiklīdz bijusi lielāka slodze – ultrasonogrāfijā redzams viens kaula izaugums, un saite, kam vajag iet zem tā kaula, tagad iegrozījusies virs kaula, – es zinu, cik tas ir briesmīgi, kad sāp, arī es savu ceļa locītavu vakarā pirms gulētiešanas ieziežu ar sildošu gelu un uz nakti ietinu adītā vilnas šallē, lai locītava atrodas dabīgā siltumā. Tam ir racionāls pamatojums: atslābst muskulatūra, un uzlabojas asinsrite. No rīta esmu kustīga, vakarā atkal sāk sāpēt un atkal pielieku siltumu. Nu tā!

    Bet – ja locītava ir pietūkusi un karsta vai silta, tādā gadījumā jāliek aukstuma aplikācijas – tā dēvētie aukstuma geli un aukstuma pakas, kuras var iegādāties aptiekās. Pieliek kompreses veidā vairākas dienas uz 15–20 minūtēm ik pēc trim stundām, lai novāktu šķidrumu, iekaisumu locītavā. Vēsumā asinsvadi saraujas, tātad arī patoloģisko imūnglobulīnu – iekaisuma mediatoru – pieplūde mazinās. Locītava kļūst mazāk tūskaina, mazāk sāpīga. Pietūkušai locītavai nekad nedrīkst likt siltumu, tas iekaisumu tikai veicinās!

    Daudzi osteoartrīta pacienti priecājas, ka beidzot dosies uz atveseļošanās centru, kūrortu. Tur arī ir ārsti, kas nosaka procedūras, bet es nezinu, vai viņi skatās asins analīzes, C reaktīvo olbaltumu (CRO), kas atspoguļo iekaisuma procesu… Katrā ziņā, ja cilvēkam kaut kur ir iekaisums, sildīšanas un dūņas ir pilnīgi kontrindicētas. Bet daudz kas atkarīgs arī no ārsta godaprāta – kā viņš spēj uz pacientu paskatīties ne ar biznesa acīm. Diemžēl man ir ļoti rūgta pieredze šajā sakarā: cilvēks, kam ir osteoartrīts, atgriežas no it kā veselību uzlabojošas iestādes un jūtas daudz sliktāk nekā pirms tam.

    – Kas jūs vēl kā ārsti un reimatoloģi uztrauc?

    – Tas, ka Latvijas aptiekās visvairāk pārdotais medikaments joprojām ir ibuprofēns! Kad sāp locītava, cilvēki paši dodas uz aptieku, nopērk šīs zāles un uz savu galvu lieto. Visbīstamākās zāles kuņģim! Iedzerot pāris tabletes pie zobu sāpēm – tas nav nekas, bet, ja jālieto regulāri, tad gan var dabūt kuņģa asiņošanu.

    Protams, ka ir šāda paša tipa zāles ar mazākām blaknēm, bet tās maksā daudz, daudz dārgāk. Piemēram, labs medikaments ar labu pretsāpju un pretiekaisuma efektu, ar mazu ietekmi uz kuņģa un zarnu traktu – jālieto divas nedēļas, un vienas tabletes cena ir vairāk nekā eiro. Rezultātā cilvēks atkal nopērk ibuprofēnu – viņš zina, ka tas kaitēs gan nierēm, gan kuņģim, bet locītavām varbūt palīdzēs. Tur tā paradigma! Pacients var ārstēties tikai ar tām zālēm, kuras viņš spēj nopirkt, un nopirktās ir sliktas tāpēc, ka izraisa daudz blakņu un šīs no zālēm iegūtās slimības ir daudz nopietnākas un dzīvībai bīstamākas nekā pats osteoartrīts. Sanāk milzīga pretruna! Osteoartrītu ar lētajām zālēm kaut kā apčubina, bet pēc tam cilvēks var aiziet ar nieru nepietiekamību.

     – Tā draud arī tad, ja viņam nieres, kā saka, ir no dzelzs – ja šis orgāns nekad nav bijis konkrētā cilvēka vājais punkts, Ahilleja papēdis?

    – Nav svarīgi, vai nieres ir stipras vai nestipras, šis medikaments ietekmē bioķīmiskos procesus nierēs, un ar to pietiek, lai pat absolūti veselu orgānu sabeigtu. Es taču ikdienā redzu šos pacientus – tie, kam ir autoimūnais artrīts, arī saņem nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, un, tā kā viņiem sava veselības situācija jākontrolē ik pēc trim vai sešiem mēnešiem, es redzu, kā šiem pacientiem samazinās glomerulu filtrācijas ātrums, kas raksturo nieru funkcionālās spējas, kā pieaug šlakvielu daudzums asinīs – it kā ne no šā, ne no tā.

    Arī osteoartrīta pacientiem, kuri lieto nesteroīdos pretiekaisuma preparātus regulāri, vajadzētu lūgt savam ģimenes ārstam, lai uzraksta nosūtījumu uz dažām analīzēm – «Lai man ir mierīga sirds, ka tās zāles, ko dzeru, nav ietekmējušas manu kuņģi, nieres, aknas.» Ceru, ka uz tik pamatotu pacienta lūgumu atbilde nebūs: «Es taču esmu ārsts – ko jūs mani mācāt?!» Jo labu ārstniecisko rezultātu var sasniegt, tikai ārstam ar pacientu un pacientam ar ārstu sadarbojoties.

    Pazīmes, kas liek domāt par osteoartrītu

    1. Sāpes ceļa locītavā.
    2. Osteofīti ceļa locītavas rentgenogrammā.
    3. Un – vismaz viena no šīm pazīmēm:
    • vecums lielāks par 50 gadiem;
    • rīta stīvums, kas ilgst līdz 30 minūtēm pēc pamošanās un pēc miera perioda;
    • gurkstoša, čirkstoša skaņa kustību laikā.

    Tavs mājasdarbs

    Lai reimatologa konsultācija būtu maksimāli vērtīga, lūdzu, sagatavojies tai laikus!

    • Apdomā, kādas pašlaik ir tavas sūdzības un cik senas tās ir?
    • Ar kādām slimībām esi slimojusi iepriekš?
    • Kādas slimības bijušas tavas ģimenes locekļiem – asinsradiniekiem? Vai starp tām ir arī artrīts?
    • Paņem līdzi visu veikto izmeklējumu rezultātus un to aprakstus (asins analīzes, rentgenus, ultrasonogrāfijas, datortomogrāfijas, magnētiskās rezonanses) un sakārto tos hronoloģiskā secībā.
    • Izveido sarakstu ar zālēm un devām, kuras tu lieto (pat ja tām nav nekāda sakara ar locītavu sāpēm).
    • Uzraksti uz lapiņas jautājumus, kurus vēlies uzdot ārstam.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+