Pievērs uzmanību! Šie var būt ļoti bīstami zilumi

– Kas īsti ir zilumi?

– To, ko tautā dēvē par zilumiem, medicīnā sauc par hemorāģisko diatēzi uz ādas. Visu, kas saistīts ar asiņošanu, saucam par hemorāģiju, bet, tā kā asiņošana notikusi uz ādas, tātad tā ir diatēze.

Zilumi var būt ļoti dažādi. Parasti cilvēki pamana zilumus, kas ir ļoti lieli un ko medicīnā dēvējam par ekhimozēm. Jūs uzskrienat, piemēram, galda stūrim, gūstat traumu, un, loģiski, pēc tās izveidojas zilums.

Citi lasa

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops 18. – 24. aprīlis. Kā tevi ietekmēs astroloģiskā pāreja, kas ir reizi 14 gados?

Estere Jansone

Mode

Dubska un Ševeļovs pasaka, kas ir stilīgi, un kādu daudziem mīļu apģērbu būs jāizmet

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

Vēl ir zilumi, kas ir ļoti, ļoti maziņi un vizuāli atgādina tādus kā punktiņus apmēram kniepadatas galviņas lielumā. Medicīnā tās dēvē par petehijām. Parasti petehijas ierauga tad, ja to ir ļoti daudz, un cilvēks domā – viņam ir kāda alerģija. Tomēr katrs no šiem punktiņiem ir mazs, mazs zilumiņš.

Situācijās, kad cilvēks ierauga – viņam ir zilums vai zilumi, bet nezina, kur un kā guvis traumu, nevajadzētu atmest zilumam ar roku un nelikties ne zinis. Jo tā jau ir problēma, kas jāsāk risināt. Jautājums – vai cilvēkam zilums šķietami ne no šā ne no tā radies pirmoreiz mūžā vai viņam tādi ik pa laikam parādījušies visu mūžu pat pie niecīgām traumām.

Ja zilumi parādās bieži un bez jebkādas traumas vai pat pie ļoti niecīgas traumas, jāsāk domāt par to, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa kopējo asins recēšanas sistēmu.

Asins recēšanas sistēma, vienkārši runājot, sastāv no trim daļām: asinsvadiem, trombocītiem (mazākās asins šūnas, kas organismā nodrošina asins recēšanas sākumu jeb šī procesa pirmo posmu) un koagulācijas sistēmas jeb koagulācijas faktoriem (asins olbaltumvielas, ko specifiski dēvējam par koagulācijas faktoriem. To trūkums arī var radīt zilumus).

Ja cilvēkam ir zilumi, viņam jānoskaidro, vai problēma ir asinsvados vai kaut kas nav kārtībā ar trombocītiem, bet varbūt problēma ir koagulācijas olbaltumos.

– Ar ko sākt izmeklēšanu? Droši vien jādodas pie ģimenes ārsta.

– Pirms veic analīzes, ļoti svarīgi izrunāt, atcerēties savu stāstu par hemorāģiju (asiņošanu) – vai tā ir bijusi iepriekš vai ne. Cilvēkam, kurš dodas pie ārsta, vajadzētu pavaicāt vecākiem vai pašam atcerēties, vai kādreiz viņam bijusi spontāna – tātad bez traumas – deguna asiņošana. Vai kādreiz bijis tā, ka, tīrot zobus, asiņo smaganas. Iespējams, smaganas asiņo pat bez zobu tīrīšanas, piemēram, iekožoties ābolā. Tāpat jāatceras, kā noritējušas dažādas medicīniskās manipulācijas, piemēram, zobu raušana, nelielas operācijas.

Sievietēm sevišķi svarīgi atcerēties, cik stipras un cik ilgas bijušas pirmās menstruācijas dzīvē.

Tāpat svarīgi, cik ilgas un cik stipras mēnešreizes ir tagad. Piemēram, ir sievietes, kurām menstruācijas ir septiņas dienas, turklāt ar stipru asiņošanu. Mēdz pat gadīties, ka divas dienas no šīm septiņām asiņošana ir tik stipra, ka sieviete nemaz neiet laukā no mājām. Tā nav norma, tā nav jābūt!

Kad visa iepriekšminētā informācija savākta, varam spriest – vai šim cilvēkam ir paaugstināts asiņošanas risks vai nav.

– Vai var būt arī tā, ka cilvēkam gan ir asins recēšanas problēmas, bet viņš nekādas problēmas nav novērojis?

– Jā. Bijuši gadījumi, kad ārsts pirms operācijas nozīmē analīzes, bet tās izrādās ļoti sliktas – asinis nesarec, taču cilvēks to nav pat pamanījis. Sievietes asins recēšanas problēmas atpazīst biežāk, jo nepamanīt ļoti spēcīgas mēnešreizes nav iespējams. Ja mēnešreizes ir ļoti stipras un ilgas, tas ir aizdomīgi un par to noteikti jāinformē ārsts. Turklāt nereti spēcīgajām mēnešreizēm kā komplikācija pievienojas arī dzelzs deficīta anēmija. Bieži vien pacientes, kas pie hematologa nosūtītas spēcīgās asiņošanas dēļ, vēlāk stāsta – bērnībā viņām bijusi arī deguna asiņošana. Veicot analīzes, nereti konstatējam tā dēvēto Villebranda slimību.

Turpretī vīriešiem par asins recēšanas problēmām patiešām var nekas neliecināt.

Visos gadījumos, kad ir aizdomas, ka asinis nesarec tā, kā vajag, – ir zilumi un asiņošana, būtu jāveic specifiski izmeklējumi.

– Kādas analīzes jāveic, lai konstatētu, vai viss ir kārtībā?

– Trombocītiem, piemēram, ir sava analīžu grupa – jānosaka trombocītu skaits un trombocītu funkcija, ko veic pēc asins tecēšanas laika. Ārstam cilvēks jānosūta uz pilnas asins analīzes veikšanu, kurā vēl jāatzīmē protrombīna laiks un aktivētais parciālā tromboplastīna laiks. Ja šajās analīzēs ir izmaiņas, ārsts nozīmē tālākas analīzes.

Tātad galvenās ir trombocītu skrīninga analīze un skrīninga analīze par koagulācijas faktoriem. Atkarībā no tā, kur konstatētas izmaiņas, veic padziļinātas analīzes. Ja pēc pacienta stāsta un asins analīzes ir aizdomas, piemēram, par Villebranda slimību, analīzes veic vēlreiz, vērtējot Villebranda faktoru un asins tecēšanas laiku, un tad precizē šīs analīzes.

Katrai patoloģijai ir zināms algoritms, kuram ārsts seko.  

Pēc pieredzes varu teikt, ka vissarežģītāk ir noteikt asinsvadu izmaiņas, kas ir par pamatu hemorāģijai. Jāizslēdz visas citas iespējamās slimības un tikai tad varam runāt par iespējamu asinsvadu trauslumu. Tomēr ir arī diezgan daudz gadījumu, kad asinsvadu trauslums ir iedzimts – to sieniņa ir ļoti jutīga, un, piesitoties pie kāda priekšmeta, zilumi rodas ātrāk. Šiem cilvēkiem asinsizplūdumi parasti ir arī uz gļotādām. Piemēram, veicot endoskopiju, zilums ir arī kuņģī.

– Vai asinsvadu trauslums arī ir slimība vai tikai tāda īpatnība?

– Asinsvadu izmaiņas dēvē par vazopātiju, un arī tā ir slimība, kurai ir ļoti daudz dažādu variantu. Piemēram, Oslera slimība. Cilvēkiem, kam ir šī iedzimtā vazopātija, bērnībā neasiņo ne deguns, ne iegūtie pušumi. Taču pusaudžu vecumā šiem cilvēkiem uz ādas sāk parādīties mazi mazītiņi asinsvadu tīklojumi, kas pēc izskata atgādina zirneklīti. Ar laiku šie tīklojumi kļūst arvien lielāki un to skaits pavairojas, bet vēlāk no šiem paplašinātajiem asinsvadiem sākas asiņošana. Parasti asiņošana sākas no gļotādām, piemēram, deguna vai kuņģa. Jo cilvēks vecāks, jo vairāk paplašināto asinsvadu vairāk vietās asiņo.

Diemžēl šī slimība tiek pārmantota un ir ģimenes, kurās visās paaudzēs ir šādi gadījumi.

Trombocītu traucējumu gadījumos Latvijā gan vairāk ir iegūtu, nevis iedzimtu slimību. Šīs slimības iedzimts retāk, jo pēc būtības tās ir autosomāli recesīvas. Tas nozīmē, ka slimības nav saistītas ar dzimumu, un, lai bērnam šīs izmaiņas iedzimtu, jābūt hromosomas izmaiņām gan tēvam, gan mātei.

– Tātad jāsatiekas diviem cilvēkiem, kuriem ir trombocītu traucējumi.

– Tieši tā. Tā kā šim reģionam vēsturiski nav raksturīgas laulības tuvu radinieku starpā un arī šobrīd mūsu genotips ir diezgan miksēts, autosomāli recesīvās slimības Latvijā ir retāk sastopamas nekā citur.

– Pieminējāt asinsvadu trauslumu un trombocītu traucējumus. Trešais hemorāģijas iemesls ir koagulopātija jeb traucējumi asins recēšanas procesā?

 – Jā, vissmagākā koagulopātijas forma ir hemofilija. Latvijā ir diezgan daudz pacientu ar šādu diagnozi. Hemofilija ir ģenētiski noteikta, ar X hromosomu saistīta slimība, kas izpaužas kā asins recēšanas traucējumi. Atkarībā no tā, kurš asinreces faktors reakciju ķēdē ir bojāts, izšķir divus hemofilijas tipus – A un B. Ja ir A hemofilija, trūkst 8. faktora, ja B – 9. faktora.

Ar hemofiliju parasti slimo vīrieši, sievietes ir izmainītā gēna nesējas. Proti, pašas ar hemofiliju neslimo, bet izmainīto gēnu var nodot saviem pēcnācējiem.

8. un 9. asinsreces faktoru ražo, ja tā var teikt, gēni F8 un F9. Tieši izmaiņas kādā no šiem gēniem (kas atrodas jau pieminētajā X hromosomā) ir cēlonis saslimšanai ar hemofiliju.

Gundega Gauja

Dzīvesstāsti

Mammas ģimenē bija četras māsas. Trim no viņām piedzima dēli ar hemofiliju. Ulda stiprais stāsts

Anija Pelūde

Slimības

Hemofilijas gēns un tā izspēlētie ļaunie jociņi

Slimības izpausmes atkarīgas no tā, vai ir vidējas, vieglas vai smagas pakāpes hemofilija. Ja ir smaga hemofilija, tā parasti tiek diagnosticēta bērnam līdz gada vecumam. Ja bērniņš neasiņo piedzimstot, asiņošana parādās tad, kad mazulis sāk velties, rāpot vai tad, kad viņam sāk nākt zobiņi. Vai tad, ja piemēram, viņš savainojas ar kādu mantiņu… Diemžēl šī diagnoze ar gadiem nepāriet un saglabājas visu mūžu. Labā ziņa ir tā, ka šobrīd ir labi medikamenti, pateicoties kuriem ar šo slimību iespējams sadzīvot.

– Asins recēšanas traucējumi vienmēr ir iedzimti vai tomēr var parādīties arī dzīves gaitā?

– Mēdz būt arī iegūta koagulopātija, kad koagulācijas jeb asins recēšanas faktoru trūkums parādās, piemēram, aknu bojājumu (parasti aknu cirozes) gadījumā.

Tomēr jāņem vērā, ka var būt arī tā dēvētās diseminētās intravazālās koagulācijas sindroms. Šādā gadījumā spēcīga asiņošana ir sekas kombinētām trombocītu un koagulācijas izmaiņām.

– Mēs runājam par tādām nopietnām slimībām… Bet kam jāpievērš uzmanība cilvēkam, kurš līdz šim bijis vesels un labi juties?

– Tas, ka cilvēks labi jūtas, nenozīmē, ka viņš ir pilnīgi vesels. Ir cilvēki, kas saka – ai, man iedzimta deguna asiņošana. Ik pa laikam paasiņo un tad atkal pāriet, tas nekas nav. Bet patiesība ir tāda, ka Latvijā salīdzinoši reti diagnosticē Villebranda slimību. Šai slimībai ir tādas īpatnējas pazīmes, kuras zinot, sindromu var viegli atpazīt.

Viss sākas ar to, ka mazam bērnam ne no šā, ne no tā asiņo deguns. Vecāki parasti nospriež, ka mammai vai tētim arī tā bija, bet paaugoties viss pārgāja. Arī mazais bērns paaugas un deguns vairs neasiņo. Puiši pieaugot nekādas slimības pazīmes neizjūt. Bet meitenēm, sākoties menstruācijām, tās ir ļoti spēcīgas, asiņošana ir ļoti izteikta. Bet, kā parasti salīdzina menstruāciju stipruma pakāpi? Ar mammu! Kurai, iespējams, arī ir nediagnosticēts Villebranda sindroms. Mammai mēnešreizes ilgst sešas dienas un meitai arī.

Mammai ir spēcīga asiņošana un meitai arī. Abām tas šķiet normāli. Bet patiesībā ilga un spēcīga asiņošana – tas nav normāli.

Paradoksāli – ja ģimenē kādam konstatē Villebranda slimību, parasti izrādās, ka vēl vismaz dažiem ģimenes locekļiem arī ir šī slimība. It kā lielām raizēm nav pamata: ar šo slimību var labi sadzīvot, tā nav dzīvībai bīstama. Taču – ja cilvēkam paredzēta liela operācija, viņš tai īpaši jāsagatavo. Ja ir kaut mazākās aizdomas par šo slimību, noteikti jāveic asins analīze. Jāpārbauda gan Villebranda faktors, gan 8. faktors.

Gan ģimenes ārstiem, gan pašām sievietēm jāatceras viena lieta – lai diagnosticētu koagulopātiju, jāņem vērā menstruālā cikla īpatnības. Proti, analīzes jāveic cikla piektajā, sestajā dienā, jo hormonālās izmaiņas ietekmē arī asins recēšanas procesu.

– Ja konstatētas kādas no iepriekš minētajām veselības problēmām, vai ir kādi dzīvesveida ierobežojumi?

– Jā, ir. Ja, piemēram, cilvēkam ir iedzimti trombocītu funkcijas traucējumi, nekādā gadījumā nedrīkst lietot aspirīnu, kas šķidrina asinis, – tas iedarbojas uz trombocītiem un pasliktina situāciju. Taču katrā atsevišķā gadījumā par ierobežojumiem jāprasa ārstam.

– Ja atkal atgriežamies pie veseliem cilvēkiem, kam ar asins recēšanu, asinsvadiem un trombocītiem viss kārtībā… Izstāstiet, lūdzu, kas notiek zem ziluma, kurš redzams uz ādas.

– Ja runājam par to, kas notiek zem ādas… Pēc sasituma eritrocīti aiziet bojā, tāpēc izdalās hemoglobīns. Tas sadalās, izveidojas dzelzs. Tālāk dzelzi aiznes uz kaulu smadzenēm vai uz aknām un to izmanto atkal. Beigu beigās nāk leikocīti, kas visu līdz galam iztīra un apēd. Tāpēc, atkarībā no ziluma lieluma un dziļuma, tam mainās krāsa – sākumā tas ir zils, vēlāk dzeltens.

Ja zilums ir ļoti liels, var būt arī temperatūra.

– Cik ilgā laikā zilumam būtu jāpazūd?

– Visu nosaka ziluma lielums un lokalizācija. Petehijas jeb sīkie zilumiņi pazūd četru piecu dienu laikā. Vecākiem cilvēkiem ilgāk. Ja zilums lielāks un izteiktāks, var paiet pat divas nedēļas, līdz tas pilnībā pazūd.

– Un kāpēc zilums rodas tad, ja, piemēram, kāja nav sasista, bet tikai sastiepta?

– Tāpēc, ka zemādā atrodas ne tikai cīpslas, bet arī asinsvadi. Tos veido endotēlija šūnas, starp kurām ir ļoti mazas starpiņas, un trombocīti tām netiek cauri. Bet, ja kāja izmežģīta, šīs starpiņas paplašinās un trombocīti brīvi izplūst, tādējādi radot zilumu.

– Kad cilvēkam jāsāk uztraukties? Ja vienu reizi parādījies nezināmas izcelsmes zilums?

– Ja tas notiek vienu reizi, nav vērts celt paniku. Varbūt tiešām cilvēks nav pamanījis, ka kaut kur atsitis roku vai kāju. Uztraukties jāsāk tad, ja zilumu ir daudz un šķietami bez jebkāda iemesla.

Vēl lielāks pamats uztraukumam ir tad, ja paralēli nezināmas izcelsmes zilumiem ik pa laikam ir arī deguna vai, piemēram, smaganu asiņošana. Tiesa, vispirms jākonstatē, vai nav kāda smaganu problēma…

Reizēm cilvēki stāsta – ai, zilumi viegli parādās gan manai mammai, gan man. Tad jau viss kārtībā. Tieši pretēji. Iespējams, ka jums abām ir kādas veselības problēmas.

– Ja ir kādas aizdomas par slimību, jādodas pie ģimenes ārsta?

– Jā, vispirms pie ģimenes ārsta un jāveic analīzes. Bet ja analīzēs būs kādas izmaiņas, ģimenes ārsts sūtīs pie hematologa.

3 galvenie hemorāģiskās diatēzes (zilumu) iemesli

1. Koagulopātija jeb traucējumi asins recēšanas procesā – visbiežāk kāda recēšanas faktora trūkums.
2. Trombocītu daudzuma stipra samazināšanās (parasti mazāk par 50 000 vienā mm³ asiņu) vai to nepilnvērtība.
3. Asinsvadu trauslums jeb angiopātija, kad palielinās kapilāru sienas caurlaidība.