Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nav nekā dārgāka par veselību – tam piekritīs visi. Taču beidzamajos gados rūpes par veselību jau kļuvušas par jaunu trendu, kas paredz nemitīgi uzraudzīt, lai ik kumosiņš būtu veselīgs, sportot – jo vairāk, jo labāk, bēgt no saules un ko tik vēl darīt par visiem simts procentiem. Brīžiem tas atgādina apsēstību. Kas patiesībā ir veselīgas rūpes par sevi?
Veselība patiesībā ir ļoti plašs jēdziens, tāpēc jautājums ir par to, cik lielā mērā esam spējīgi rūpēties par tās visdažādākajām šķautnēm.
Grāvji, kuros iekrītam
Sevi kopt, sportot, ievērot veselīga uztura pamatprincipus, sevi sapucēt un sasmaržot – tā ir norma. Tomēr viss arī nav tik vienkārši. Nereti cilvēki uzsver, ka viņiem ļoti svarīgi dzīvot veselīgi, rūpēties par sevi, neapzinoties, ka tas ir tikai aizsegs visai nežēlīgai attieksmei pret sevi pašu. Ja tiek mērīts katrs produkts, apsvērts, ko drīkst vai nedrīkst apēst, ja cilvēkam sporta zāle kļūst par otru darbu, tas neliecina par iekšējo labklājību, bet par vēlmi atbilst noteiktam standartam. Cilvēka priekšstati par sevi un veselīgu dzīvošanu ir sagrozīti.
Ir divas pilnīgi pretējas izpausmes, taču psiholoģiskais cēlonis abām ir viens. Pirmā ir nerūpēšanās par sevi – ēsts tiek viss pēc kārtas un par daudz, attiecīgi parādās arī liekais svars. Šādos gadījumos cilvēki saka: «Kāds esmu, tāds esmu.»
Cilvēks ir kā mazs, padevies bērns, kuru nomāc bezcerība un neticība tam, ka katrs pats savā dzīvē var kaut ko mainīt.
Tieši šie cilvēki pieķeras stereotipam, ka sportot un veselīgi ēst ir dārgi.
Otrā izpausme ir gluži pretēja – cilvēks kļūst apsēsts ar ideju dzīvot maksimāli veselīgi. Tiek meklētas visas iespējamās zaļā dzīvesveida iespējas, turklāt katrs pārtikas produkts tiek izvērtēts – cik daudz tajā tauku, ogļhidrātu un cukura. Ļoti daudz laika tiek patērēts arī sporta klubos. Salīdzinot ar adekvātām rūpēm par sevi, šajos gadījumos sports kalpo kā sevis izdzīšanas veids. Tas saistīts ar cilvēka iekšējo nevērtības izjūtu, nedrošību. Lai radītu sava vērtīguma ilūziju, cilvēks sāk ārkārtīgi par sevi it kā rūpēties, taču vienlaikus iekrīt citā neveselīgumā.
Ēdiena simboliskā nozīme
Ēšanas paradumi bieži vien raksturo cilvēka attiecības ar sevi. Teiciens «tu esi tas, ko tu ēd» lielā mērā stāsta par mums, mūsu mentālo veselību, spēju izvērtēt situāciju. Attiecības ar ēdienu parāda, cik veselīgās attiecībās esam katrs pats ar sevi.
Pati pirmā loma, ar ko mēs sākam savu dzīvi, ir ēdāja loma, tā ir arī mūsu pirmā nodarbe.
Ar ēdienu mēs iepazīstam pasauli, caur to saņemam rūpes, mīlestību, baudu, ar to apmierinām savas pamatvajadzības.
Jo traumatiskāki notikumi pieredzēti bērnībā, jo neveselīgākas attiecības ar ēdienu. Tad ēdiens var būt kā mierinātājs un apbalvotājs, gan arī veids kā sevi sodīt, sevi badinot. Apsēstība ar ēdienu gan vienā variantā, kad visa dzīve grozās ap ēdiena gatavošanu un tā baudīšanu, gan pārmērīga sevis uzraudzīšana saistīta ar bērnības ievainojumiem: tā kā bērnībā biju atstāts novārtā, tad pieaugušā vecumā to cenšos kompensēt, ap sevi noņemoties un par sevi pārspīlēti rūpējoties.
Mūsos katrā ir trīs daļas: fiziskie instinkti, ego un virsapziņa, kas ir mūsu iekšējais pieskatītājs, soģis. Personības attīstības laikā atkarībā no tā, cik labvēlīgi vai nelabvēlīgi pret mums izturējušies svarīgākie cilvēki, arī veidojas mūsu katra iekšējais soģis – vai tas mums palīdz noturēties veselīguma robežās vai liek iekrist kādā no galējībām.
Piemēram, ja iekšējais tiesnesis guļ, cilvēks sevi nepieskata, neuzņemas par sevi rūpes, palaiž visu brīvgaitā.
Savukārt, ja iekšējā cenzūra ir barga, tā diktē pretējus noteikumus un cilvēks, it kā ievērojot veselīgas dzīves pamatprincipus, pret sevi kļūst nežēlīgs un bargs. Šādos gadījumos jādomā, kura tuvinieku rīcība vai sacītais bērnībā nostrādājis tik spēcīgi, ka cilvēkā radusies trauksme, kas izpaužas vēlmē būt visveselīgākajam, viskoptākajam, visskaistākajam, visnevainojamākajam.
Aizbēgt no sevis
To, kā izturamies pret ēdienu un savu veselību, nosaka arī vecāku ierādītais uzvedības modelis. Agrāk bija ierasti jautāt: bērniņ, ko vēlies ēst, nevis – kā tu jūties. Bieži vien ēdiens bija mīlestības izrādīšanas un attiecību uzturēšanas forma. Tas pats joprojām var notikt arī pieaugušā vecumā, kad tiek rīkoti dārza svētki, kuros cilvēkiem pat nav īsti, par ko runāt, bet kur galvenā loma atvēlēta ēdienam. Tad ēdiens ir tas, kas pulcē ap sevi cilvēkus un visiem ļauj justies savstarpēji piederīgiem.
Vecāki arī ir tie cilvēki, kas mums ierāda modeli, kā par sevi rūpēties.
Taču arī šajā gadījumā scenāriji var būt dažādi. Piemēram, vecāki uzsver, ka dzīvojam taču vienreiz, tāpēc dzīve jābauda, un paši ir ar izteiktu lieko svaru. Ja viņiem aug bērni, katrs var izvēlēties savu modeli, piemēram, viens seko vecāku pēdās, bet otrs pie sevis nolēmis, ka nekad neizskatīsies un nebūs kā vecāki, un… iekrīt pretējā grāvī. Jebkurā gadījumā vecāku nespēja par sevi parūpēties veselīgā veidā ietekmē arī bērnu priekšstatus.
Kā jebkurā citā jomā, arī ēdiena izvēlē vajadzētu pastāvēt gan izvēles iespējām, gan iekšējiem ierobežojumiem. Ja ar savu ķermeni izveidotas mīlošas attiecības un mēs apzināmies savu vērtību, tad ķermeni nevajag ne badināt, ne pārmērīgi iegrožot, tam atļaujot vien stingri noteiktus produktus, ne arī pārēsties vai piedzerties.
Neveselīgu attieksmi pret sevi raksturo nespēja sevi pieņemt.
«Veselība nav atbilstība noteiktam standartam, tā ir spēja pieskatīt savu ķermeni, rūpēties par to un labi tajā justies. Ja sieviete, skatoties spogulī, redz tikai savus trūkumus, būtu jājautā: kā tas nākas, ka tu nejūties laimīga savā ķermenī? Kā tas nākas, ka tu to nevari pieņemt?» jautā psihoterapeite Ināra Vārpa.
Sevis pieņemšana sākas jau agrā bērnībā un tā saistīta ar apkārtējo reakciju. Bērns nespēj sevi novērtēt, viņš spoguļojas citu cilvēku acīs un reakcijās. Ja vecāki, vecvecāki meitenei teiks: cik tev skaistas actiņas, matiņi vai augums, viņa ar tādu domu par sevi arī augs. Taču nereti paši tuvākie saka ko gluži citu: tu slampā, nevis ej; mati tev kā pātagas; kur tu tāda liksies – ausis atļukušas, deguns uzraukts. Tā rezultātā bērns sevi spogulī sāk redzēt greizu un sāk sevi kritizēt.
Meitene domās, ka nav un nevar būt tik skaista kā viņas draudzene Anna, bet puika nolems, ka nav tik spēcīgs un vīrišķīgs kā kaimiņu zēns Pēteris.
Šādi auguši bērni iekrīt jau minētajos abos grāvjos. Vienā gadījumā tiks nolemts, ka esmu nabadziņš, kuram nav pat vērts neko darīt, jo tāpat nekas nemainīsies, bet otrā – būs vēlme savu ķermeni padarīt prefektu, respektīvi, tādu, kāds citiem cilvēkiem varētu patikt.
Jebkura pārmērība patiesībā ir bēgšana no sevis – no saviem kompleksiem, iekšējā diskomforta, kas rada trauksmi. Tas, kurš ēd par daudz, slīkst emociju jūrā un ēdiens ir tas, kas sniedz īslaicīgu veldzi, bet tas, kurš sevi badina vai pārmērīgi iegrožo – neapzināti soda sevi par savu nepareizību. Taču šīs nav vienīgās mazvērtības izjūtas izraisītās pārmērības.
Tieši tāda pati pārmērība ir vēlme nemitīgi socializēties, būt tur, kur notiek burziņi.
Pārmērība ir arī seksuāla atkarība – arī tas ir veids, kā sievietes un vīrieši uz brīdi var sajusties vērtīgi. Arī vēlme nopelnīt arvien vairāk naudas ir apsēstība, ko rada ilgas justies droši. Var sacīt, ka jebkura apsēstība ir izdzīvošanas formula, kas palīdz bēgt no sevis un radīt iluzoru paštēlu.
Kā izrauties no apsēstības?
Savam organismam pāri nodara tie cilvēki, kas nedzīvo ar klātesamības sajūtu. Tie ir cilvēki, kas jau kopš bērnības nav trenēti just savu ķermeni, nosaukt vārdā savas vajadzības, tostarp arī emocijas. Taču tikai uzmanīga attieksme no apkārējiem var iemācīt izprast sevi, sajust sevi, apzināties savas vajadzības. Ja bērnam ir mācīts, kā viņam jājūtas vai ko viņam vajag, lai vecākiem būtu ērti un nebūtu ap bērnu pārāk jānoņemas, viņš neiepazīst sevi.
Tāpēc pieaugot viņš sāk sekot dažādām teorijām, kā ir jādzīvo, jo viņam nepieciešams jau uzkonstruēts priekšstats par sevi, kam noticēt un sekot.
Taču tas emocionāli palīdz izdzīvot tikai līdz noteiktam brīdim. Iekšējais diskomforts, sekojot dažādām mācībām, nepazūd. Katram ir jāsatiekas pašam ar sevi, jāatbild uz jautājumu: vai man patīk, kā es dzīvoju? «Dažreiz atskārsme par savu dzīvi atnāk tikai septiņdesmit, astoņdesmit gadu vecumā, un tad ir ļoti skumji, ja cilvēks atzīst: ja varētu dzīvot vēlreiz, viņš visu darītu citādi. Tas nozīmē, ka cilvēks apšauba un noliedz visu savu dzīvi. Patiess ir teiciens, ka cilvēka dzīve ir ceļš pie sevis paša. Svarīgāka uzdevuma nav,» uzsver Ināra Vārpa.
Ja cilvēks ir pārņemts ar kādu ideju, piemēram, ēst bez liekām kalorijām, sporta zālē panākt perfektu figūru, tad svarīgākais ir sev pajautāt: kāpēc es to daru, kāda ir mana patiesā motivācija? Kas ir mani ieguvumi? «Zinu cilvēkus, kuri sevi pozicionē kā ļoti veselīga dzīvesveida piekritējus.
Es neapšaubu viņu izvēli, taču, ja skatos uz šiem cilvēkiem no malas, man jāsecina, ka viņi izskatās bāli, nomocījušies, izsīkuši, bez dzīves enerģijas.
Tāpēc mani šis dzīvesveids nepārliecina. Ja veselīgs dzīvesveids rada šādu rezultātu, visdrīzāk tas liecina par to, ka cilvēkam ir bail pašam no sevis, viņš sevi nepazīst, tāpēc ir salasījies teorijas, kurām akli seko. Cilvēks iedomājas – ja viņš tām sekos, tad būs laimīgs, lai gan patiesībā izvēlētais nemaz nav viņa ceļš. Tāpēc ir tik svarīgi nonākt kontaktā ar sevi un piedomāt: kas ir tas, ko šādi dzīvojot, es iegūstu un ko zaudēju. Ja kāds no rīta vingro un dzer brokastīs zaļo kokteilīti un tas palīdz visu dienu būt mundram, enerģiskam un labā noskaņojumā, tad viss ir pareizi.
Bet, ja cilvēks sevi sešos no rīta uztriec augšā, lai vingrotu, bet pēc tam visu dienu jūtas noguris, tad jautājums: kā vārdā tas tiek darīts?
Lai sev uzsistu uz pleca un pateiktu: re, kā es varu? Lai dzīvotu patiešām veselīgi, ir ļoti svarīgi sevi, savu motivāciju,» tā Ināra Vārpa.
Ko ietver veselīgas rūpes par sevi?
Pasaules Veselības organizācija veselību definējusi šādi: veselība nav slimību iztrūkums, tā ir fiziska, emocionāla, intelektuāla, sociāla un seksuāla labklājība.
- Par veselību liecina tas, ka mēs labi jūtamies savā fiziskajā ķermenī, par to rūpējamies, lai ķermenis mums labi kalpo.
- Par fizisko ķermeni ne mazāk svarīga ir emocionālā labklājība: mēs piedzīvojam visas emocijas, taču ar tām sadzīvojam, nejūtoties kā bangojošā vētrā, kas nozīmē to, ka neslīkstam nedz lielās bēdās, nedz prieka eiforijā.
- Intelektuāli esam domājošas būtnes, kas spēj noformulēt savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Esam līdzdalīgi dažādos procesos.
- Mūs interesē sociālā dzīve, kas nozīmē, ka realizējam savus hobijus, mums ir cilvēki, kurus gribam satikt un kuri vēlas satikt mūs.
- Esam apzinājušies savu seksualitāti, to spējam izpaust adekvātā veidā.
- Veselības mēraukla ir arī materiālais aspekts: mēs spējam nopelnīt naudu, to tērēt un arī pieskatīt.
- Mēs apzināmies savas vērtības, kurām sekojam.
