Kur tu aizslīdēji, mana dzemdīte?

Skaidro Dr. Dace Melka

• Operējoša ginekoloģe ar lielu pieredzi.
• Latvijas Jūras medicīnas centra Ginekoloģijas nodaļas vadītāja.
• Pacientes pieņem arī Medicīnas centrā ARS un Matules un Melkas ginekoloģijas privātklīnikā.

– Neliegšos, dakter, par šo tēmu man gribējās runāt tieši ar jums. Jo – jums ir viedoklis!

– Agrāk – tas bija sen, kad vēl mācījos pie sava tēva (Ēriks Melks bija pagājušā gadsimta spožākais ginekologs, daudzu ginekologu skolotājs – redakcija), – pacientes nāca vienkārši uz apskati. Tagad viņas nāk pie ārsta speciālista risināt konkrētu problēmu, un nez kāpēc tā ir sanācis, ka sievietes ar dažādu veidu ginekoloģiskajiem noslīdējumiem ieklīst pie manis. Tas man ļoti apgrūtina dzīvi. Skaidri zinu, ka perfekti operējoši ginekologi Latvijā ir, taču… viņiem nepatīk šie noslīdējumi. Jo ārkārtīgi grūti izšķirties, kad operēt, kad ne – bieži vien pacientes sūdzības neatbilst objektīvajai atradnei.

– Sieviete stāsta vienu, bet jūs, viņu izmeklējot uz ginekoloģiskā krēsla, redzat ko citu – ­ vai tā?

– Apmēram. Vai arī otrādi – tu, apskatot sievieti, redzi, ka ir noslīdējums, tātad ir arī problēmas, bet paciente saka – tādu nav. Un tad tu īsti nesaproti, vai ieteikt operāciju vai tomēr mēģināt tikt galā ar fizioterapiju. Savukārt fizioterapeitu, kas nodarbojas ar ginekoloģiskiem noslīdējumiem, Latvijā arī ir maz.

Šis ir temats, kas sievietēm rada ļoti lielu diskomfortu, viņas kaunas par to runāt.

Iedomājieties, kā var justies sieviete, kura brīžiem fiziski jūt, ka starp kājām kaut kas grasās tūlīt slīdēt ārā… Tāpēc viņas neiet pie ārsta – neērti, bail.

Reizēm sievietēm arī apnīk, jo pie ārsta tad jānāk vairākas reizes – piemēram, mums jākonstatē, kā viņas maksts anatomija izskatās pirms vēdera izejas un pēc vēdera izejas. Ir visādas dilemmas, šķēršļi! Bieži vien pacientei šķiet, ka viņai ir maksts noslīdējums, bet tur ir pavisam cita problēma… Vai arī – mazs noslīdējums, kurš vēl nav jāoperē. Savukārt milzīgs noslīdējums – maksts, dzemdes, urīnpūšļa – kādreiz jāoperē vairākos etapos, un tas ir ļoti sarežģīti…

Tāpēc skaidri zinu, ka sievietes ar noslīdējumiem staigā pa Rīgu no viena ārsta pie cita un nespēj tikt skaidrībā, kā rīkoties. Lai gan principā visbiežāk, ja noslīdējums patiešām ir – maksts priekšējās sienas noslīdējums ar urīnpūšļa noslīdējumu vai bez, maksts mugurējās sienas noslīdējums ar taisnās zarnas noslīdējumu vai bez, vai arī tā dēvētais centrālais noslīdējums, kad izslīd maksts, dzemde, urīnpūslis –, visas šīs situācijas tomēr jārisina ķirurģiski. Un tas ir ļoti sarežģīti. Te nepietiek tikai ar ginekologa zināšanām vien. Kādreiz vajadzīgs arī urologs, kādreiz proktologs. Mēs ar ķirurgu Kasparu Snipi bieži sadarbojamies, ja ir maksts mugurējās sienas noslīdējums, kur ir izteikts arī taisnās zarnas noslīdējums. Viņš strādā Rīgas 1. slimnīcā un Austrumu slimnīcā, bet atbrauc uz Jūras medicīnas centru man palīgā.

– Izklausās tiešām sarežģīti… Kāpēc tādi noslīdējumi vispār rodas?

– Ja sākam no apakšējā stāva, no maksts… Makstij ir priekšējā siena, mugurējā siena un sānu sienas. Ap maksti nav muskuļu, kā tas ir, piemēram, vēdera priekšējai sienai, – to ietver tikai gļotāda un galvenokārt saistaudi. Dažādu iemeslu – arī dzemdību – dēļ saistaudi izvalkājas, turklāt ar gadiem tie kļūst arī ļoti plāni. Tas izpaužas maksts vaļīgumā, starpenes vaļīgumā un arī noslīdējumā.

Mazajā iegurnī atrodas dažādas saites, pie kurām piestiprinās dzemde un maksts – iekarājas kā šūpuļtīkls. Ar gadiem arī šīs saites it kā nolaižas, kļūst vaļīgākas.

Un, ja mēs vēl kļūstam ļoti apaļīgas… Vēdera iekšējais spiediens tukliem cilvēkiem ir ļoti liels, un skaidrs, ka tas spiež uz mazo iegurni. Rezultātā saites nolaižas vēl vairāk un tas, kas atrodas starp tām, arī.

Pieaugot vēdera iekšējam spiedienam, audi sāk plīst. Tas ir viens no tipiskākajiem noslīdējumu veidiem. Mazā iegurņa pamatnei – starpenei, kuras biezums ir ne vairāk kā divi trīs centimetri, – jāiztur milzīgs spiediens. Tā arī ir vienīgā vieta mazajā iegurnī, kur atrodas muskulatūra, bet parasti ļoti vāja, lai noturētu pilnīgi visus iekšējos orgānus. Rezultātā vispirms sākas maksts sienu noslīdējums, un – ja maksts noslīd, tad arī visi orgāni, kas atrodas virs tās vēderā, slīd uz leju.

 

 

– Bet ir taču sievietes, kuras laidušas pasaulē piecus bērnus, strādā fiziski smagu darbu, cilā smagumus kā vīrieši, un viņām nekas neizslīd!

– Vai tiešām itin nekas?! Neesmu tik pārliecināta. Vienīgi – varbūt viņām tas nav aktuāli, varbūt viņas nepievērš uzmanību.

Ir cita lieta, kas jāņem vērā, kāpēc mums, ginekologiem, svarīgi zināt, cik dzemdību sievietei bijis, cik traumatiskas, cik lieli bērni piedzimuši…

Šīs ideālās normas, kādai būtu jābūt normālai maksts anatomijai, ir ļoti dažādas. Sievietei, kura laidusi pasaulē vienu bērnu, tā būs citādāka nekā sievietei, kura dzemdējusi, piemēram, piecus lielus bērnus vai nevienu.

Katrai ir sava norma, atrast kopsaucēju praktiski nav iespējams. Un tas ārstam ir jāņem vērā.

Kādreiz pie manis ierodas ļoti satrauktas pacientes, jo viņām kāds ginekologs atradis noslīdējumu, kurš jāoperējot. Bet – tā ir lielākā kļūda – maksts anatomijas izmaiņas vēl nenozīmē, ka sievietei ir problēmas un ka tās jārisina ķirurģiski! Katrs  noslīdējuma gadījums ir jāizvērtē individuāli.

– Tātad kritērijs, kad kaut ko lietās labā vajag darīt, ir – ja tev noslīdējums traucē?

 – O, precīzi! Noslīdējumus izoperēt profilaktiski nav iespējams! Dzemdes noslīdējuma korekcijas operācija nav profilaktiska tipa. Tā ir operācija, kuru mēs veicam tad, kad problēma jau ir samilzusi, ka sievietei traucē. Bet, kā jau sacīju, bieži vien pacientes sūdzības neatbilst ainai, ko reāli ārsts redz ginekoloģiskās apskates laikā.

Jā, reizumis gadās, ka tu saproti, ka – nesaproti.

Tāpēc kādreiz, lai varētu izvērtēt situāciju, sieviete jāskata ne tikai guļus uz ginekoloģiskā krēsla, bet arī stāvus, un tad tā aina kļūst pilnīgi citāda.

Kāpēc? Jo, sievietei nostājoties kājās, palielinās vēdera iekšējais spiediens, kas it sevišķi izteikts ir apaļām dāmām, un mazais iegurnis ar dzemdi un maksti tad atrodas savā dabīgajā pozīcijā. Par to ārsts nekad nedrīkst piemirst! Toties atguļoties ginekoloģiskajā krēslā, sievietes poza ir cita, un nekas viņai vairs neizkrīt…

Protams, izmeklēšanas laikā ārsts var likt sasprindzināt vēderu un paklepot, lai izvērtētu noslīdējuma apjomu un izlemtu, kuru ārstēšanas metodi piedāvāt. Var ar instrumentu pavilkt ārā šo noslīdējušo dzemdi –noslīdējumu uz apskates brīdi padarīt it kā lielāku… Arī tā var darīt, bet – tas tad vienmēr ir jā-iz-da-ra. Vienkārši paskatīties pacienti uz ginekoloģiskā krēsla nav nozīmes. Vēlreiz atkārtoju: aina makstī, kad sieviete staigā, atšķiras no ainas, kad viņa guļ.

– Teicāt, ka mazu noslīdējumu nav jēgas operēt, bet lielu operēt ir grūti… Kā lai sieviete zina, kad ir īstais brīdis doties pie ārsta, kādas ir pirmās tipiskākās pazīmes?

– Sievietei vajag nākt pie ārsta jebkurā variantā, kad viņa jūt diskomfortu. Tā var būt spiediena, smaguma sajūta mazajā iegurnī, reizēm pat velkošas sāpes krustu rajonā vai vēdera lejasdaļā, starpenē. Sieviete pie vēdera izejas sajūt vai satausta veidojumu, kas izspiežas no maksts. To pat grūti vārdos formulēt! Izvelvējas kabata… Katrā ziņā kaut kas notiek citādi nekā parasti. Klepojot, šķaudot vai smejoties nesatur urīnu vai parādās vēdera izejas traucējumi – pamatā aizcietējumi…

Tikko sieviete ko tādu jūt, viņai jāsameklē kāds ginekologs, kas operē, nevis ambulatorais ginekologs, kurš varbūt pateiks: «Jums tur nekādu problēmu nav.»

– Tātad draud operācija?

– Noslīdējumu korekciju var veikt vagināli  jeb caur maksti, kā arī no vēdera dobuma puses – laparoskopiski. Lai atgūtu anatomiski kaut cik normālu mazā iegurņa orgānu stāvokli, saglabātu normālu urīnpūšļa un taisnās zarnas funkciju un lai uzturētu arī normālu seksuālo funkciju, kā labojošu materiālu izmanto dažādus speciālos tīkliņus.

Ir vairāki dzemdes noslīdējuma korekcijas veidi. Proti, tīkliņu piešuj pie dzemdes kakla stumbra un pēc tam piestiprina pie mugurkaulāja trešā sakrālā skriemeļa ķermeņa – pie promontorija. Cits variants, ja mazajā iegurnī saites ir pārstieptas, tad šie pārstieptie audi ir jāpavelk uz augšu vai uz sāniem, un to dara caur mazā iegurņa sāniem. Tas nebūt nav vienkārši. Pat ne tuvu!

Operācijas ir sarežģītas un arī ilgas – trīs stundas, jo, godīgi sakot, šīs dzemdes noslīdējumu korekcijas ar tīkliņu jeb sietiņu palīdzību būtu jāveic bieži, lai ķirurgam tās izdotos ļoti ātri.

Šīs ir grūtas operācijas. Jābūt skaidrībai un stingrai sapratnei par to, ka pacientei būs labi un ka mēs izvēlamies īsto pacienti šai operācijai. Jo ne visām sievietēm sietiņu vajag – ir arī pacientes, kurām dzemdes noslīdējums netraucē. Tā ir baigā pretruna, ko tikko pateicu, taču tā tas dzīvē notiek. Kādreiz veicu pacientes ginekoloģisko apskati un domāju: «Melka, teikt vai neteikt viņai par noslīdējumu?…» Jo, kad vaicāju: «Vai jums kaut kas traucē?», atbilde ir bijusi: «Nē, man nekas netraucē.» Šādās reizēs, manuprāt, nav ko sievieti lieki satraukt. Jo galvenais ir viņas pašsajūta.

Vēzis no noslīdējuma nerodas un citas nelaimes arī ne, ja vien sievieti pašu tas netraucē.

Operācijas, kurās izmanto tīkliņus, nosacīti ir jauno sieviešu operācijas.

– Ko nozīmē – jauno?

– Tīkliņa metodei ideālais pacientes vecums, ja tā drīkst sacīt, ir 60–70 gadi. Tad mēs varam visādi operēt – kā viņa vēlas.

Ja sieviete ir ļoti, ļoti gados un viņai ir izteikts dzemdes noslīdējums vai pat totāla izkrišana – ārpus dzimumceļiem parādās bumbulītis, kura tilpums varētu būt pat puslitra burciņas lielumā –, tad veic klasisko operāciju: dzemdes izņemšanu caur maksti, maksts saīsināšanu un maksts sienu plastiku. Tā ilgst aptuveni stundu un desmit minūtes, ne vairāk. Kundzes ļoti, ļoti cienījamos gados šādu operāciju spēj izturēt.

Vagināla histerektomija ir diezgan universāla metode, un sievietei, kurai vairs nav dzimumdzīves, pilnīgi pietiekama, viņai nevajag tīkliņu metodi. Bet sievietei, kura vēlas saglabāt normālu seksuālo dzīvi, veic laparoskopisku operāciju ar tīkliņiem.

– Kāda atšķirība, vai tīkliņu liek caur maksti vai laparoskopiski no vēdera puses?

– Atšķiras tīkliņu formas. To, kuru operācijas veidu izmantot, ārsts izvēlas, vadoties pēc problēmas. Ja ir klasiskais variants – centrālais prolapss, kad noslīd maksts priekšējā siena, mugurēja siena un izkrīt dzemdes kakls un dzemde, tad der laparoskopiskais tīkliņš.

Tikko ir izolēts noslīdējums – noslīd tikai maksts priekšējā siena ar urīnpūsli vai maksts mugurējā siena ar taisno zarnu, tad vairāk vai mazāk jādomā par tīkliņa likšanu caur maksti.

Patiesībā izšķiršanās par operāciju un tās veidu, lai nebūtu komplikāciju, ir ļoti sarežģīta.

Jo komplikācijas ir tikai tad, ja tu ievadi nepareizo tīkliņu nepareizajai pacientei nepareizā veidā. Tas arī viss! Ja tīkliņu ievada caur maksti, visbiežākais sarežģījums ir izgulējumi. Tīkliņu neievados pietiekami dziļi, rodas maksts erozijas, izčūlojumi. Tad jāpāroperē, jāmēģina eroziju sašūt.

 – Lasīju, ka vienu brīdi šos tīkliņus pat aizliedza izmantot…

 – Ļoti sarežģīts jautājums… Visi tīkliņi jeb sietiņi, vai, kā ginekologi saka, meši (mesh), ir mākslīgi radīti, un tiem jābūt ļoti labas kvalitātes, lai organismā noturētos desmit, divdesmit, trīsdesmit un pat četrdesmit, piecdesmit gadus, bet – tie nekad neizies pilnīgi visas pierādījumu fāzes, pirms tos sāks lietot.

Jo, pirmkārt, pasaulē šo noslīdējumu korekciju operāciju nav nemaz tik daudz, un, otrkārt, profilaktiski, tikai pētīšanas nolūkos tīkliņus taču neliksi! Piemēram, iedomājieties pētījumu – ir liels skaits sieviešu, kurām vajag atrisināt noslīdējuma problēmu… Vienai grupai sieviešu mēs veiksim dzemdes izņemšanu caur maksti, bet otrai grupai liksim tīkliņu – vajag vai nevajag –, un tad ilgtermiņā salīdzināsim rezultātus… Tā, protams, nedrīkst darīt! Un kā cilvēks ar zaļu domāšanu es uzskatu, ka arī dzīvniekus nedrīkst izmantot, lai šādas lietas pārbaudītu…

 Vārdu sakot, tīkliņiem ir ļoti laba uzbūve – tie ir elastīgi, neplīst, taču, kā konkrētais tīkliņš uzvedīsies konkrētās sievietes ķermenī, lai arī cik pareizi tas tiktu piešūts, nav iespējams paredzēt.

 Aptuveni pirms piecpadsmit gadiem, kad Latvijā sākām veikt dzemdes noslīdējumu korekcijas operācijas ar tīkliņiem, mēs izmantojām vienas konkrētās firmas ražotos, kurus likām caur maksti. Tīkliņu dažādu problēmu dēļ tos vēlāk ASV un Eiropā aizliedza. Bet sacīšu tā: salīdzinot ar visiem pārējiem citu firmu ražotajiem tīkliņiem, kurus pēc tam šo gadu laikā esmu izmantojusi, ar šiem pirmajiem tīkliņiem operāciju rezultāti nebija paši sliktākie. Vismaz mūsu izpildījumā.

Protams, ginekologs, izmeklējot pacienti caur maksti, var just, ka tīkliņš tur ir un ka tas varbūt ir mazliet vairāk iestiepts, taču pati sieviete to nejūt. Viņai galvenais, ka vairs neizkrīt mazā iegurņa orgāni un nav diskomforta. Tāpēc teikšu, ka pacientes jūtas labi – ja pareizi izoperē. Viņas var nodarboties ar seksu, maksts tiek saglabāta visā garumā un platumā, kāda tā ir. Savukārt senā,  klasiskā metode – vaginālā histerektomija, kad caur maksti izņem dzemdi un veic maksts sienu plastiku – zināmā mērā tomēr ir saistīta ar maksts saīsināšanu.

Ja paciente ir jauna sieviete, maksts saīsināšana un sašaurināšana var ietekmēt viņas seksuālo dzīvi.

Jaunām sievietēm šādu vecmodīgu operāciju nevajadzētu veikt, lai kā man tās patīk – mans tēvs bija pirmais, kurš Latvijā vaginālās histerektomijas uzsāka. Mūsdienās vaginālo histerektomiju vajadzētu veikt tikai dāmām lielos gados. Viņām jā. Tikai… arī šī operācija – dzemdes izņemšana caur maksti – notiek par pacientes naudu, valsts neatmaksā.

 – Tiešām?!

 – Noslīdējumu dēļ – jā.

– Bet tas taču ir netaisnīgi! Dzemdes noslīdējuma korekcija nav kosmētiska operācija, par kuru, es saprotu, valsts varētu arī nemaksāt. Te ir pilnīgi cita opera!

– Lēmumu, ka Nacionālais veselības dienests neapmaksā mazā iegurņa orgānu noslīdējumu korekcijas operācijas, pieņēma bez Ginekologu asociācijas valdes akcepta. Mēs bijām ļoti pārsteigti, kad pēkšņi ieraudzījām ziņu, ka dienas stacionāros šīs operācijas jāveic tikai kā maksas pakalpojums.

– Turklāt sieviete nav vainīga pie tā, ka dzemde noslīdēja…

– Vainīga tikai tik daudz, ka dzemdējusi Latvijas valstij bērnus. Neko citu viņai nevar pārmest.

Nacionālais veselības dienests neapmaksā arī tīkliņus un šīs noslīdējuma korekcijas operācijas cenu. Kopā sanāk prāva summa, kas sievietei jāsamaksā no sava maciņa, plus vēl, ja, nedod die’s, rodas kādas komplikācija – erozijas, izčūlojumi, iekaisumi… Tāpēc es neesmu ļoti liela tīkliņu fane. Taču saprotu, ka ir brīži, kad šīs operācijas vienkārši ir jāveic, un tad tu mēģini nodrošināties pret visādiem negadījumiem.

Mēs izmantojam labus sietiņus, kurus tagad lieto Eiropā.

Es arī ļoti rūpīgi izvēlos pacientes, kurām noslīdējumus operēju, jo tā ir liela atbildība.

Operācijas ar tīkliņu iešūšanu makstī vai vēderā ir ārkārtīgi sarežģītas un saistītas ar neveiksmēm, ar augstu inficēšanās risku. Tāpēc šo operāciju nepieciešamība un veids tomēr jāizvērtē ārstiem, kuri reāli nodarbojas  ar ginekoloģisko noslīdējumu ārstēšanu. Mans padoms sievietēm – vērsties pie operējoša ginekologa un pirms došanās pie speciālista kaut vai internetā paskatīties, ko viņš dara.

Savukārt dzemdes izņemšanas operācija kombinācijā ar maksts sienu plastiku ir savdabīgs operācijas veids, un, ja ārsti to nepielietos praksē un aizmirsīs, jo nebūs sieviešu, kuras spēs par šo metodi maksāt, tad būs bēdīgi. Sievietēm gados ir ļoti lielas problēmas ar izvelvējumiem, kas atrodas ārpus dzimumorgāniem, un viņām vaginālā histerektomija ir labs risinājums.

– Atgriežoties pie tīkliņoperācijām… Kāds ir atkopšanās laiks?

– Es savām pacientēm neļauju divus mēnešus nodarboties ar seksu. Neļauju vairākus mēnešus braukt ar velosipēdu, skriet un celt smagumus, kas sver vairāk par 3–5 kilogramiem. Un vispār nedrīkst celt smagumus! Citādi ir bezjēdzīgi veikt šīs operācijas ar tīkliņiem. Mēs taču mēģinām plāno saistaudu slāni aizvietot ar protēzi, taču arī šis tīkliņš ir tikai milimetru biezs.

– Sievietes ir racionālas, tāpēc jautājums – vai, koriģējot dzemdes noslīdējumu ar tīkliņa palīdzību, pie reizes varētu likvidēt arī urīna nesaturēšanu?

– Patiesībā, ja sievietei dzemdes noslīdējums ir liels, ja dzemde izkritusi, viņai neparādīsies urīna slodzes nesaturēšana. Savukārt tad, kad mēs būsim koriģējuši mazā iegurņa orgānus anatomiski pareizā stāvoklī, vai arī tad, kad dzemdes vairs nebūs, jā, var parādīties līdz šim nediagnosticētā slodzes urīna nesaturēšana.

Mēs ar savu pieredzi mēģinām prognozēt, kā būs… Slodzes urīna nesaturēšana nav saistīta ar dzemdes noslīdējuma veidu un pakāpi – tā eksistē pati par sevi un ir atkarīga no pilnīgi citiem faktoriem. Divas dažādas problēmas, ar divām dažādām diagnostikām un ārstēšanu. Tiesa, kādreiz, gribēdama kā labāk, esmu pacientei narkozē piekoriģējusi lentīti, kas pieveļ maksts priekšējo sienu, tā sašaurinot urīnizvadkanālu, lai pēc tam pacientei vieglāk saturēt urīnu. Kādreiz paveicas. Agrāk es veicu šīs operācijas, bet tomēr sapratu, ka urologiem tās izdodas labāk.

– Vai noslīdējums pēc operācijas var atkārtoties?

– Atkarībā no izmantotās metodes. Pastāv risks, tomēr pieredze rāda, ka noslīdējuma laparoskopiskai korekcijai ar tīkliņu ir vislabākais un noturīgākais efekts. Prolapsa jeb noslīdējuma recidīvu 2–4 gadu laikā novēro tikai 3–5 procentiem pacienšu.

 

– Un ko jūs sakāt par speciālajiem silikona riņķiem, kurus liek makstī, lai mazinātu dzemdes un urīnpūšļa noslīdējumu?

– Tos ievieto makstī, riņķa viducī ieguļas dzemdes kakls, un tā tas atbalstījies tur arī stāv. Reizi trijos mēnešos ginekologs riņķi izņem, lai novērtētu maksts sienu veselumu un pārbaudītu, vai nav izveidojušies izgulējumi, tad riņķi nodezinficē un liek atpakaļ. Taču tas nav smalki.

Ja pacientei ir ļoti daudz gadu, ja viņai ir nopietnas blakus slimības – ja noticis infarkts, ir augsts trombu risks, ja viņa lieto antikoagulantus, ja viņai ir cukura diabēts un svars 150 kilogrami – un viņas vispārējais veselības stāvoklis neļauj veikt ne laparoskopiskās, ne vaginālās operācijas, tad šie riņķi ir alternatīva.

Taču jauna sieviete un jebkura vecuma sieviete, ja viņas veselības stāvoklis pieļauj operāciju, ir jāoperē, lai viņa justos komfortabli.

 – Kāda mana paziņa, kurai ir tuvu pie sešdesmit, aktīva sieviete, dārzniece, izmēģināja riņķi. «Nē!» bija viņas verdikts, iekaistot…

– Piekrītu jūsu paziņai. Riņķi ir tik dažādi, ka pilnīgi skaidrs – to efektivitāte arī ir tikpat dažāda. Un nebūt ne ideāla. Jo tas tomēr ir svešķermenis makstī, un var veidoties izgulējumi.

– Dakter, un tagad pats būtiskākais jautājums – kā mums, sievietēm, izvairīties no noslīdējumiem? Ārsti parasti iesaka, stāvot autobusa pieturā vai rindā pie kases, vai pie plīts, trenēt starpenes muskulatūru – proti, sasprindzini, atslābini, sasprindzini, tā paturi un atkal atslābini.

– Jā, lai uztrenētu muskuļus, kas nodrošina mazā iegurņa orgānu atrašanos pareizajā vietā, nav jāiet pie ļoti dārga fizioterapeita – vingrojumi ir ārkārtīgi vienkārši.

Tu daudzas reizes dienā piecelies kājās, nostājies taisni un ievelc dibenu – uzreiz arī visi starpenes muskuļi velkas uz iekšu.

Tādā ziņā ļoti labs ir jāšanas sports, jo, lai noturētos zirgā, jābūt ievilktiem dibena muskuļiem, un, tiklīdz tu ievelc dibena muskuļus, uzreiz gribot negribot ievelkas starpene.

– Un šiem vingrojumiem patiešām ir jēga?

– Ir gan! Vēl viens variants, lai saprastu, kuri muskuļi jāsasprindzina… Iztēlojieties, ka sēžat uz bumbiņas, un, sasprindzinot muskuļus, mēģiniet to pacelt no krēsla. Šos uzdevumus var veikt jebkurā pozīcijā – sēdus, stāvus vai guļus.

Treniņa mērķis ir noturēt muskuļu sasprindzinājumu aptuveni desmit sekundes un tad atbrīvot.

Šādi jāatkārto 8–10 reizes vienā piegājienā, vairākas reizes dienā un vismaz četras dienas nedēļā. Tātad, lai efekts saglabātos, šis uzdevums, kā jebkurš muskuļu treniņš, jāveic ilgstoši. Savukārt, ja sieviete nav pārliecināta, kā šos vingrinājumus pareizi veikt, tad var vērsties pie fizioterapeita.

– Kas vēl ietekmē dzemdes noslīdēšanu?

 – Apaļumi. Sieviete nedrīkst būt ļoti apaļīga, jo tad nekas nepalīdzēs – dūšīgiem cilvēkiem ir augsts vēdera iekšējais spiediens, un tas pats par sevi spiež uz mazā iegurņa ļoti plānajiem saistaudu slāņiem un arī uz starpenes tikpat plānajiem saistaudu slāņiem.

Nedrīkst būt bieži aizcietējumi, lai nebūtu jāspiežas, kas arī palielina vēdera iekšējo spiedienu. Svarīga ir sabalansēta diēta – uzturā jāiekļauj daudz šķiedrvielu un jāuzņem pietiekams daudzums šķidruma. Nedrīkst aizturēt urīnu – ieilgušas sapulces laikā sakrāt puslitru un pēc tam skriet uz tualeti. Bet mēs tā regulāri darām! Tas viss ietekmē. Arī traumatiskas dzemdības un lieli bērni. Noslīdējumu risks palielinās arī pēc dzemdes izņemšanas, vienalga ar dzemdes kakliņu vai bez. Šādos gadījumos svarīga ir pareiza maksts kupola vai kakliņa sašūšana, lai noslīdējuma risku mazinātu.

Kas veicina iegurņa orgānu noslīdēšanu?

• Grūtniecība un dzemdības.
• Liela augļa dzemdības.
• Vakuumekstrakcija vai stangu neveiksmīgs lietojums dzemdībās, bojājot iegurņa pamatni.
• Iedzimta saistaudu saslimšana, kurai raksturīgs saišu vājums.
• Menopauze.

Šie ginekologi labi operē dzemdes noslīdējumus

• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ginekoloģijas klīnikā – Dr. Nellija Lietuviete.
• Latvijas Jūras medicīnas centrā – Dr. Dace Melka.
• Ginekoloģijas un ķirurģijas klīnikā JV klīnika – Dr. Juris Vītols un Dr. Jurģis Vītols.
• Liepājas reģionālajā slimnīcā – Dr. Elīna Lauva.

Mazā vārdnīciņa  

Dzemdes prolapss – izkrīt dzemdes ķermenis un kakliņš.

Cistocēle – caur maksti izspīlējas urīnpūslis.

Rektocēle – izkrīt taisnā zarna.

Histerektomija – dzemdes izņemšanas operācija.

Plastikas tīkliņu nedrīkst likt

• Grūtniecēm vai sievietēm, kas plāno grūtniecību nākotnē.
• Pēc plānotas operācijas ar atvērumu kuņģī un zarnu traktā. Ja tīkliņu lieto šajos gadījumos, tas var tikt inficēts, un radušās infekcijas dēļ var būt nepieciešams to izņemt.
• Ja organismā ir aktīva vai latenta jeb aizmigusi infekcija.
• Ja ir maksts, dzemdes kakla vai dzemdes audzējs.

Iespējamās tīkliņoperāciju blaknes

• Asinsizplūdums starpenē un/vai makstī.
• Urīna nesaturēšana.
• Urinācijas traucējumi.
• Urīnpūšļa bojājums.
• Nervu bojājumi.
• Infekcija, iekaisums.
• Fistulu veidošanās.
• Saaugumu, rētu veidošanās.
• Tīkliņa izstumšana vai atgrūšana.
• Taisnās zarnas bojājums.
• Maksts sienas erozija.