Rīga -7°C 
Latvijā nomierinošo, prettrauksmes un miega līdzekļu patēriņš ir ievērojami augstāks nekā vidēji Eiropā. Citviet tos lieto aptuveni 17 procenti sabiedrības, bet mums šis rādītājs jau ir sasniedzis 40 procentus, turklāt pēdējo sešu gadu laikā šis īpatsvars ir trīskāršojies. Par to nesen tika runāts arī Nacionālā psihiskās veselības centra rīkotajā konferencē Atkarība 21. gadsimtā – tendences un sabiedrības loma, kur bija pulcējušies psihiatrijas un narkoloģijas speciālisti, ģimenes ārsti, kā arī veselības politikas veidotāji. Narkoloģiskās palīdzības dienesta stacionāra virsārste Sarmīte Skaida, viena no zinošākajām nozares profesionālēm, sīki izskaidroja benzodiazepīnu (plaši lietota medikamentu grupa trauksmes, panikas lēkmju un miega traucējumu ārstēšanā) klīniskos ieguvumus un riskus, uzsverot, ka šie ir spēcīgi nomierinoši līdzekļi, ko sekmīgi lieto arī trauksmes mazināšanai, kā arī pret krampjiem, taču to ilgstoša lietošana var novest pie kognitīviem traucējumiem, demences riska un sarežģītiem atcelšanas simptomiem, proti, cīņas ar atkarību. Speciāliste arī uzsvēra, ka haosu radījusi līdzšinējā šo medikamentu izrakstīšanas prakse, – to ir tiesīgs darīt ne tikai neirologs, psihiatrs, narkologs, ģimenes ārsts, bet arī kardiologs, gastroenterologs, infektologs, LOR speciālists, acu ārsts, zobārsts, fizioterapeits un pat masieris. Citiem vārdiem – vairs nav izsekojams, kam, cik daudz un vai pamatoti šīs spēcīgās zāles tiek izrakstītas un kā cilvēki tās lieto. Tas nozīmē, ka šie spēcīgie un atkarību raisošie medikamenti, neapzinoties sekas, nereti tiek ēsti kā ledenes ik brīdi, kad uzdod nervi.
Grūtam brīdim, ne mēnesi no mēneša
«Tas ir ļoti komplekss jautājums. Sākšu ar vēsturisko kontekstu,» saka ģimenes ārste Katrīna Priede, kura pirms laika pārņēma praksi Siguldas novada Raganā, Inciemā un Lēdurgā. No aptuveni 1700 viņas pacientiem liela daļa ir senioru. «Savulaik modernie benzodiazepīni un miega zāles pacientiem palīdzēja daudz labāk par iepriekšējiem ārstu rīcībā esošajiem medikamentiem. Kā jebkuram jaunam preparātam, arī šiem trūka datu par ilgtermiņa efektiem. Ļoti daudzos gadījumos sakne meklējama tieši tur – laikā, kad vēl nebija zināms, ka to ilgstoša lietošana var radīt atkarību. Pēdējā laika klīniskās vadlīnijas gan ir mainījušās – kādreiz benzodiazepīnu lietošanu nerekomendēja ilgāk par mēnesi, bet šobrīd runa ir par nedēļu. Medicīna attīstās ļoti dinamiski, un ne visi tam spēj izsekot,» ar to ārste norāda arī uz kolēģu vēlēšanos un ieinteresētību. Viņa piekrīt, ka
tādi populāri medikamenti kā leksotanils vai alprazolāms savā ziņā ir brīnumzālītes, jo ātri samazina trauksmi, kaut arī uz salīdzinoši īsu laiku.
«Cilvēkiem jau patīk lietas, kas iedarbojas uzreiz. Un atkarība jau nav tikai ķīmiska, tā ir arī psiholoģiska!» saka ārste Priede. Vairumam pieredzējušu ģimenes ārstu ir nācies sastapties ar situāciju, kad, piemēram, kundze cienījamos gados pārāk bieži pazaudē nomierinošo zāļu recepti, citai ar neticamu regularitāti nozog somiņu, kurā bija svarīgās tabletes, vēl kāda izvirst svētā sašutumā, kad jaukā dakterīte atsakās izrakstīt valokordīnu vai korvalolu, kas viņai ir palīdzējuši visu mūžu.
Ir cilvēki, kuri gadu desmitiem lieto klonazepāmu, kuru klasificē arī kā ielas narkotiku; tie gan ir galēji gadījumi.
Kad, pārņemot ģimenes ārsta praksi, Katrīna Priede sastapās ar pacientiem, kuri nepamatoti ilgi lieto benzodiazepīnus, viņa sāka tam meklēt iemeslus. «Senioru gadījumā tā vispār nav pirmā izvēle ne bezmiega, ne trauksmes gadījumā! Man ir žēl atzīt – tā ir nezināšana vai nepilnvērtīga pacientu novērošana. Šos medikamentus senioram var izrakstīt īsam brīdim, akūtai nepieciešamībai, piemēram, kad zaudēts tuvinieks vai jāpieņem smaga diagnoze, taču ne mēnesi no mēneša… Kolēģi ir teikuši, ka Latvijā taču neesot nopērkams mazāks iepakojums par 30 tabletēm. Latvijas Farmaceitu biedrībā noskaidroju, ka tā nav patiesība, – var izrakstīt arī 10 tablešu plāksnīti. Un es daru tikai tā, lai aptiekai nebūtu nekāda pamata izsniegt lielāku iepakojumu.»
Maina līdzsvaru un kognitīvās spējas
Katrīna Priede turpina: «Ja abstrahējamies no tā, ka šie medikamenti kaut kad ir sākti lietot un nu izveidojies pieradums, atcelšana, proti, atteikšanās no to lietošanas, ir komplicēta. Pirmkārt un galvenokārt, šādas zāles nedrīkst strauji pārtraukt lietot. Rodas tā saucamais atsitiens – vēl lielāka trauksme. Un tā bieži iet roku rokā ar sajūtu, ka sirds stājas vai ka tā sitas pārmēru ātri vai neritmiski, ka spiež krūtīs, tāpēc cilvēki sauc neatliekamo medicīnisko palīdzību… Praksē tiem, ar kuriem izdodas vienoties par turpmāko rīcību medikamenta atcelšanā, rezultāti ir labi.
Taču tiem, kuri šīs zāles lieto jau 30 vai 40 gadu, smadzeņu bioķīmija jau ir ļoti mainījusies…
Tomēr sarunās ar pacientiem atklājas pārsteidzošākais – vairumam neviens nekad nav teicis, ka šīs zāles nedrīkst lietot ilgstoši!»
Ārste stāsta, ka vieglāku atkarību no benzodiazepīniem izdodas pieveikt ģimenes ārsta praksē, sarežģītākajos gadījumos pacients tiek nosūtīts pie psihiatra, kas ir īstais speciālists kombinētās medikamentu terapijas salāgošanai. «Diemžēl ārstu kompetence ir ļoti dažāda. Arī mans ģimenes loceklis bija atkarīgs no prettrauksmes zālēm, un tieši vietējais psihiatrs bija tas, kurš gadiem ilgi izrakstīja šo medikamentu, uzskatot to par absolūti normālu situāciju. Par laimi, manā novadā ir lielisks psihiatrs, ar kuru esam vienisprātis par medikamentu lietošanu,» tā Katrīna Priede.
Taču kāpēc benzodiazepīnu atkarība ir tik bīstama tieši senioriem? Pirmkārt, ilgstoši lietotas, šīs zāles izmaina līdzsvaru, tāpēc pieaug kritienu un līdz ar to lūzumu risks. Bet, jo vecāki kļūstam, jo grūtāk atgūties no lūzuma – kauli ir trauslāki, dzīst lēnāk, veidojas artrozes, kustību un gaitas problēmas. Cits liels risks ir kognitīvo (atminēšanās, spriešanas, orientēšanās un citas iemaņas) spēju mazināšanās. Joprojām tiek meklēti atspēkojumi aizdomām, ka šie medikamenti ir arī būtisks demences risks. Turklāt visbiežāk trauksme vai bezmiegs senioram ir tikai viena no daudzām citām veselības problēmām. Kā benzodiazepīni mijiedarbojas ar citām zālēm? «Mēs Latvijā vispār ļoti maz runājam par medikamentu krustenisko reakciju. Tāpēc jau ir tik daudz cilvēku, kuri ik dienas lieto 10 un vairāk tablešu. Ja cilvēkam ir daudz slimību un viņam ir jādzer daudz zāļu, viņš apriori jau ir nomākts: viņam nav fiziski viegli, viņam ir medikamentu dzeršanas režīms, viņam ir maz kustību – šie visi ir kārtīgi depresijas cēloņi. Un mēs arī par to maz runājam – depresija un trauksme iet roku rokā. Tāpēc labākais veids, kā senioru pakāpeniski dabūt nost no prettrauksmes zālēm, ir piemērot atbilstīgu antidepresantu. Par miega zālēm ir cits stāsts, tās konkrēti ir paredzētas miega problēmu risināšanai. Savukārt benzodiazepīni primāri mazina trauksmi, bet, kas interesanti, šie cilvēki visus tos alprazolāmus lieto tieši miega problēmām, kas ir ļoti tālu no saprātīgas pirmās izvēles,» Katrīna Priede skaidro medikamentu kalambūrus. Viņa piemin arī padomju laika populārās zāles fenibutu, mūsdienu noofēnu, kas ir reģistrētas tikai postpadomju valstīs un nekur citur: «Ilgi šķita, ka tas ir tāds nekaitīgs līdzeklis, taču pētījumi rāda – atkarības risks ir. Ar visiem medikamentiem, kuri kaut kā maina smadzeņu bioķīmiju, jārīkojas ārkārtīgi uzmanīgi. Un svarīgi ir, cik cilvēks ir atvērts risināt problēmu vai apzinās, ka tā vispār ir problēma.
Seniori, kuri ilgi lietojuši minētos medikamentus, ir izbrīnīti – dakter, es jau gadus 15 šito lietoju, kāpēc lai neturpinātu?»
Vientulība un mazkustība kaitē vēl vairāk
Mēs visi ilgojamies pēc ātra un vienkārša risinājuma visās dzīves jomās. Kāpēc lai tā nebūtu medicīna? Ģimenes ārste Katrīna Priede skaidro: «Medicīnā nekas nav simtprocentīgi garantēts, tā balstās ieguvumu un risku izvērtējumā. Kad spriežam par viena vai cita medikamenta nozīmēšanu, izvēlamies mazāko no riskiem. Kādreiz ikviens ārsts bija neapšaubāma autoritāte, taču tagad tas mainās par labu ārstam, kurš spēj pacientam izstāstīt par notiekošo, likt priekšā iespējas un kopīgi izlemt turpmāko ceļu. Par to runā visās mediķu asociācijās visā pasaulē – mans kā ārsta pienākums ir pacienta informēšana par to, kādi ir riski un ieguvumi, nosūtīt pie speciālista. Un es to arī daru – brīdinu, ka šī būs pēdējā prettrauksmes līdzekļa kastīte, ko izrakstu, pēc nākamās vajadzēs doties pie speciālista, kurš izvērtēs nepieciešamību turpināt.» Viņa piebilst, ka tas ir arī labs veids, kā cilvēku dabūt uz konsultāciju pie speciālista, kas citādi diezin vai notiktu, jo retais atzīst, ka viņam ir atkarības problēma.
«Pēdējā laikā klīniskajās vadlīnijās kā pirmais solis miega traucējumu mazināšanā, piemēram, tiek minēta kognitīvi biheiviorālā terapija, tātad speciālista vadībā meklēts psiholoģisks vai psihosomatisks iemesls, kāpēc tā ir. Diemžēl Latvijā, īpaši reģionos, šī terapija ir teju nepieejama, kur nu vēl senioram ar mazu pensiju. Protams, ir jāņem vērā arī personības individualitāte – ir vairāk trauksmaini cilvēki un ir mazāk trauksmaini cilvēki, kā nu kuru dzīve ir veidojusi.
Taču jāpatur prātā arī tas, ka mentālā veselība visbiežāk iet roku rokā ar vientulību, un Latvijā ir daudz vientuļu senioru, kas ir ierāvušies sevī.
Un vēl kāda būtiska lieta – jebkurā vecumā veselībai ļoti svarīgas ir kustības, īpaši svaigā gaisā. Taču realitātē seniori svaigā gaisā iet retāk un mazāk…» ģimenes ārste iezīmē situāciju. Viņa ir pārliecināta, ka senioru vairākumam trauksmes un miega problēmām pamatā galvenokārt ir depresija, un, kad sāk to ārstēt, vajadzība pēc prettrauksmes zālēm mazinās un ar laiku atkrīt. «Medikamenti ir ārkārtīgi interesants fenomens, kas balstās pašsuģestijā. Ja cilvēka dzīvē ir periods, kura pārvarēšanai ir vajadzīga palīdzība, piemēram, piemeklējusi depresijas epizode, reizēm jau pēc pirmās tabletes viņam acīmredzami kļūst labāk, kaut arī šī tablete lielākoties nav medikaments ar tūlītēju efektu. Antidepresantiem nepieciešams mēnesis, pat vairāki, lai varētu teikt – novērojams efekts. Taču, ja cilvēks jūtas labāk jau pēc divām dienām, lūdzu, tas mums arī der! Jo viņš jūtas labāk!»
