• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C

    Kā mīlēt savas sāpošās locītavas

    Locītavu veselība
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    16. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Latvijā tagad varētu būt vairāk nekā 10 tūkstošu reimatoīdā artrīta slimnieku – ik gadu no jauna to atklāj apmēram piecsimt, sievietēm biežāk. Kā parūpēties par savām locītavām, lai tās vēl kalpotu ilgi? Skaidro Dr. Kristīne Ivanova, interniste P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, reimatoloģijas rezidente, Latvijas Pieaugušo reimatoloģijas biedrības biedre.

    – Droši vien ne viens vien pacients jums ir vaicājis: «Kāpēc man, dakter, ir reimatoīdais artrīts?» 
    – Un vienas konkrētas atbildes vēl joprojām nav… Tā ir autoimūna slimība, kad imūnsistēma ražo antivielas, kas nevis cīnās ar infekcijām, bet uzbrūk veselām paša organisma šūnām. Reimatoīdā artrīta izcelsmes mehānismu zinātniekiem vēl nav izdevies pilnībā atklāt, taču noskaidrots, ka šajā procesā noteikti iesaistīti gēni. Tātad palielinās risks, ka pirmās pakāpes radinieki šo kaiti var nodot tālāk. Taču ģenētiskā ietekme nav liela, un tā ir tikai neliela daļa no cēloņsakarībām. Cilvēkam var būt šie izmainītie gēni, bet tas nenozīmē, ka viņam noteikti attīstīsies autoimūnā slimība.

    Tas pats attiecas uz, piemēram, pazīstamāko alēli HLA B27, to bieži nosaka pacientiem, kuri vērsušies pie reimatologa ar locītavu sāpēm. Pat ja šis rādītājs asins paraugā ir pozitīvs, tas nenozīmē, ka cilvēkam simtprocentīgi ir perifērais spondiloartrīts – nē, viņam ir paaugstināts risks, ka perifērais spondiloartrīts var attīstīties. 

    Runājot par cēloņiem, otra nozīmīgā lieta ir trigers jeb palaidējmehānisms. Šī autoimūnā slimība snauduļo cilvēkā, un varētu tā arī snauduļot visu mūžu… Bet tad kaut kas organismā notiek un rada autoimunitātes darbības pastiprināšanos, un attīstās jau simptomi. Viens no šādiem trigeriem ir dažādi vīrusi – gan citomegalovīrusi, Epstaina–Bāras vīruss, gan parvovīruss B19, nevar ignorēt arī SARS-2 vīrusa ietekmi.
    Vēl pie trigeriem pieder stress un pārslodze, traumas. Reimatoīdais artrīts biežāk skar sievietes.

    Reimatoīdā artrīta riska faktors ir arī smēķēšana. Tāpēc mēs vienmēr visiem saviem pacientiem iesakām šo nodarbi atmest, jo – pat ja reimatoīdais artrīts ir attīstījies, smēķēšana to vēl vairāk pastiprinās un ārstēšana nebūs tik sekmīga kā nesmēķētājam. Kāpēc? Laboratorijā var noteikt divu veidu antivielas – reimatoīdo faktoru un AnTI CCP, starp citu, uz šīm analīzēm drīkst nosūtīt arī ģimenes ārsts…

    Nu, lūk, un pacientiem, kas smēķē, atrod šīs AnTI CCP antivielas, jo viņu organismā, it sevišķi plaušās, ir palielināts daudzums izmainītu aminoskābju, pret kurām vēršas imūnsistēma, un veidojas šīs antivielas. Bet pēc tam var sākties reimatoīdais artrīts. Tas ir zinātniski pierādīts, nevis mūsu iedomas vai pieņēmums, vai hipotēze. Ja atmet smēķēšanu, šis trigerfaktors mazinās vai pazūd. Organisms tad labāk reaģēs uz medikamentiem, un kaulu bojājums attīstīsies lēnāk. 

    – Kā cilvēks nonāk līdz savai diagnozei? Vai sākumā iet plašus maldus ceļus?
    – Ir divi scenāriji. Pirmais – jo cilvēks vecāks, jo vairāk sāp locītavas, it īpaši gūžas un ceļi. Sāp pēc slodzes, izteiktāk vakaros, pietūkuma parasti nav… Cilvēks vēršas pie ģimenes ārsta, un viņš visbiežāk konstatē osteoartrītu. Šī slimība nav autoimūna, bet deģeneratīva – 
    tātad laika gaitā locītavas tiek nonēsātas, skrimslis iet bojā. Šajā gadījumā, ja ģimenes ārsts ir pārliecināts, ka tas ir osteoartrīts, ja viņš ir veicis izmeklējumus un nozīmējis ārstēšanu, pacientam pie reimatologa nav jādodas. 

    Otrs scenārijs… Cilvēkam sāk sāpēt locītavas un ir visas vai kāda no šīm pazīmēm: izteikts rīta stīvums, it īpaši, ja tas ilgst vairāk par pusstundu, locītavas no rīta ir pietūkušas, un it īpaši mazās locītavās plaukstās un/vai pēdās. No rītiem nevar saķemmēt matus, iztīrīt zobus, grūti staigāt… Rokām visbiežāk pietūkst pirmās locītavas (skatoties no plaukstas puses), kas sāk veidot pirkstus. Var arī pietūkt pirkstu vidējās locītavas, pats pirksts starp locītavām ir normāla apjoma. Bet – visi pietūkumi jau norāda, ka tās nav tikai deģeneratīvas izmaiņas. Šādos gadījumos mēs iesakām arī vispirms vērsties pie ģimenes ārsta, lai pirmā vizīte, kad cilvēks tiek nosūtīts pie reimatologa, būtu mērķtiecīgāka. Jo ģimenes ārsts jau var veikt primāros izmeklējumus – tas ir plaukstu un pēdu rentgens.

    Vienmēr būtu jāizmeklē abas attiecīgās locītavas. Piemēram, ja smeldz labais celis, jāpārbauda arī kreisais. Diemžēl ģimenes ārsts nereti nosūta uz rentgena izmeklējumu tikai vienai pusei, taču reimatologs, lai gūtu vispusīgāku informāciju par slimību, vēlas redzēt abu pušu locītavu uzņēmumus. Abas puses būtu labi pārbaudīt arī ultrasonoskopiski. Turklāt, ja vien iespējams, vislabāk šo izmeklējumu veikt, kad locītava sāp un šķidrums ie­stiepis tās kapsulu. Citādi slimības sākumā izmaiņas mēdz arī neredzēt… Ir jāuztaisa analīzes.

    Svarīgi noteikt iekaisīgos rādītājus – C reaktīvo olbaltumu (CRO), eritrocītu grimšanas ātrumu (EGĀ), leikocitozi jeb leikocītu skaitu asinīs. Jānosaka reimofaktors (RF) – antivielu komplekss un AnTI CCP – specifiska olbaltumviela. Šie rādītāji liecina par reimatoīdā artrīta iespējamību. Ģimenes ārsti bieži vien sūta pacientus bez šīs antivielu analīzes, jo Nacionālais veselības dienests to neapmaksā. Ja nosūtījumu uzrakstītu reimatologs, tad apmaksātu… Taču mērķtiecīgāka ir konsultācija, ja arī šī antiviela jau noteikta.

    Tie ir pareizi ceļi. Bet jebkurš pacients, kurš tos gājis, zina, ka teorētiski viss izklausās skaisti, taču reāli dzīvē tā nenotiek, jo uz valsts apmaksātajām reimatologu konsultāciju vietām ir garas rindas. Tāpēc cilvēki bieži vien cieš sāpes un pie ārsta neiet. Iekams viņi nokļūst pie speciālista, paiet laiks.

    Rīgā tas ir mazāk, bet reģionos diemžēl nākas redzēt pacientus, kuri ierodas pie reimatologa, kad jau gadus piecus bijušas sāpes, un mēs ieraugām, ka locītavas ir ne tikai pietūkušas, bet ir jau deformācijas, kuras radījis kaulu sarukums.

    Un ar šīm problēmām mēs cīnīties vairs nevaram, jo slimība ilgi bijusi neārstēta. Tātad liela problēma ir novēlotā diagnostika. 

    Otra problēma… Tu pacientam uzraksti slēdzienu, zāļu receptes, izstāsti, kā jālieto, kāpēc, pasaki, ka kontrole pēc mēneša – viņš arī ierodas, un tu redzi, ka receptes nav izmantotas, cilvēks aptiekā nav bijis, zāles nav nopircis, tātad nav arī lietojis un jūtas tāpat – slikti… 

    Vēl gribu piebilst, ka diagnoze reimatoīdais artrīts jānosaka reimatologam, nevis kādam citam speciālistam, jo autoimūnām reimatiskām slimībām ir plaša diferenciāldiagnostika. Proti, sāpes un pietūkums locītavās, sāpes muskuļos var būt arī daudzu citu slimību maska. Mēs pacientu sūtām vēl uz papildu izmeklējumiem, lai izslēgtu šos citus iemeslus, kāpēc viņam radušies konkrētie simptomi. Piemēram, viens iemesls ir C vīrushepatīts, tas arī rada locītavu bojājumus. Tātad, ja cilvēkam patiesībā ir C hepatīts, bet viņam sāk ārstēt reimatoīdo artrītu un nozīmē zāles ar imunitāti nomācošo sadarbību, sanāk, ka pacientam tiek nodarīts kaitējums, nevis kas labs. 

    Dažkārt aiz reimatoloģiskām problēmām paslēpjas arī vēzis. Tāpat locītavu iekaisumi, reimatoīdā artrīta pazīmes parādās endokrīno jeb iekšējo sekrēcijas dziedzeru slimību dēļ, kad patiesībā īstā problēma ir cukura diabēts, vairogdziedzera, asins sistēmas, vielmaiņas kaites. Tā ka – reimatoloģija ir biezs mežs. 

    – Vai ir kādi jaunumi tiem pacientiem, kas jau zina savu diagnozi – reimatoīdais artrīts? 
    – Nav ko slēpt – reimatoīdais artrīts ir hronisks, cilvēks ar šo slimību dzīvos visu dzīvi, un tas pacientam jāsaprot. Bet – mūsu mērķis ir panākt slimības remisiju. Tas nozīmē, ka cilvēkam joprojām saglabājas diagnoze, viņam ir šī slimība, bet tā nekaitē tālāk viņa veselībai, nav simp­tomu, cilvēks principā jūtas vesels.

    Un tādā ziņā medicīna pēdējo gadu laikā ir ļoti gājusi uz priekšu. Mēs varam piedāvāt arvien vairāk un vairāk medikamentu. Kaut vai spriežot pēc tā, ko tagad mācās medicīnas studenti par reimatoīdo artrītu. Piemēram, kad Google uzklikšķina reimatoīdais artrīts, visbiežāk pirmās uz ekrāna izlec bildes, kurās redzamas izteiktas plaukstu un kāju deformācijas. Protams, tādas diemžēl var attīstīties arī mūsu pacientiem, taču šobrīd dzīvē mēs tik smagas slimības izpausmes redzam salīdzinoši retāk. Jo mums ir medikamenti, ar kuriem varam ātrāk apturēt slimības straujo progresiju, kādu iepriekš, kaut vai pirms desmit gadiem, vēl nebija. Tautas valodā šos jaunos medikamentus sauc par bioloģiskajiem.

    Bet mūsu rīcībā ir vēl jaunākas zāles – mērķa sintētiskie medikamenti. Taču pirmā izvēle joprojām ir un paliek vecais labais medikaments metotreksāts, kas mazina iekaisuma simptomus – stīvumu, pietūkumu, sāpes – un progresiju.  Medikamenta darbības pamatā ir imūnsistēmas aktivitātes, kas vērsta pret savu organismu, nomākšana. Bioloģiskie medikamenti ir labi situācijās, kad reimatoīdo artrītu neizdodas savaldīt ar primāro terapiju. 

    – Cilvēkam ir zināma diagnoze – reimatoīdais artrīts, viņš ārstējas… Cik bieži vajadzētu atrādīties savam reimatologam? 
    – Sākumā, kad terapiju tikai pielāgo vai tā tiek mainīta, vai tikko uzsāk ārstēšanu ar bioloģiskajiem medikamentiem, parasti vizīte pie reimatologa ir reizi trijos mēnešos. Ja pacientam slimība ir stabila vai sasniegta remisija, ja slimība ir neaktīva, lietojamo zāļu devas ir minimālas un tās nav jāmaina, tad vizītes pie reimatologa var būt retākas – reizi pusgadā vai pat reizi gadā. 

    – Par sarkanajiem karogiem, kad reimatologa konsultācija nepieciešama steidzami…
    – Reimatoīdā artrīta paasinājums visbiežāk izpaužas ar locītavu sāpēm un pietūkumu, kas sen nav bijis. Tas ir sarkanais karogs, bet – ja pacients pazīst savu slimību, ja ar reimatoīdo artrītu sadzīvo ilgstoši, viņam aptieciņā noteikti ir medikamenti, piemēram, glikokortikosteroīdi – 
    visbiežāk tas ir prednizolons vai medrols –, kurus viņš jau kādreiz lietojis vai lieto mazā devā… Šādā situācijā, tiklīdz parādās sāpes un pietūkums, jāpalielina medikamenta deva, un slimības paasinājums ar lielāko varbūtību mazināsies. Un tad jāatrādās reimatologam – ātrāk, nekā bija domāts ierasties uz ierindas konsultāciju. Jo iespējams, ka ārstēšanā kaut kas ir jāmaina. Varbūt zālēm, kuras ikdienā tiek lietotas, vajadzīgas citas devas vai pat pats medikaments jāmaina.

    Vēl viens variants – aizej pie ģimenes ārsta, un viņš saregulēs šo glikokortikosteroīdu devas un pārbaudīs citus iemeslus, kāpēc varētu būt paasinājums. Kaut vai tāda nianse… Pacientiem, kuri saņem imūnsupresiju, dažkārt arī kāda bakteriāla vai vīrusa izraisīta infekcija var izpausties ar locītavu sāpēm un pietūkumu, ko ļoti grūti atšķirt no reimatoīdā artrīta paasinājuma. Tāpēc būtu jāvēršas pie ģimenes ārsta, lai izslēgtu infekcijas iespējamību, jo tajā gadījumā ārstēšanas taktika ir pilnīgi pretēja: tiek atcelta vai mazināta imūnsupresīvā terapija un ārstē infekciju. Ja tā ir vīrusa izraisīta, tad specifisku zāļu bieži nav, bet, ja infekciju izraisījušas baktērijas, jālieto antibiotikas. 

    Viena no smagākajām reimatisko slimību blakus saslimšanām vai komplikācijām ir asinsvadu iekaisums vaskulīts, un tas var būt arī dzīvībai bīstams.

    Tas tiešām ir īstais sarkanais karogs. Visnopietnākā situācijas ir plaušu hemorāģija un akūta nieru mazspēja. Šajā gadījumā parādās klepus ar asins piejaukumu – asins stīdziņām, vai, piemēram, urīna krāsa ir mainījusies, kļuvusi sārtāka. Vai – pasliktinājusies nieru funkcionālā darbība, un tas uzrādās asins analīzē, kad pārbauda kreatinīna līmeni, un šis rādītājs ir ļoti paaugstinājies.

    – Ko cilvēks pats var darīt, lai savu slimību turētu rāmjos?
    – Veselīgs dzīvesveids – to mēs savos ieteikumos liekam pirmajā vietā. It īpaši liela nozīme ir fiziskajai aktivitātei, kas ir stūrakmens jebkura autoimūna iekaisīga artrīta ārstēšanā. Arī pašām locītavām patīk būt kustībā!  Tikai – kas ir pareizas kustības? Pie autoimūna artrīta pareiza slodze ir tā, kas rada labu locītavas amplitūdu, bet uz locītavu netiek likts liels svars un kustībās tiek pareizi iesaistīti muskuļi un cīpslas. Savukārt pārslodze locītavām ir bīstama.

    Cilvēkiem ar reimatiskām slimībām cīpslu aparāts gan medikamentu, gan pašas slimības dēļ jau tā var būt vājāks, un tāpēc viņi, izpildot nepareizas kustības, mēdz biežāk traumēties. Tāpēc mēs iesakām katru dienu mājās vingrot, bet ir jābūt arī savam fizioterapeitam, kurš sākumā izstrādā vingrojumu programmu un iemāca pareizās kustības, noslogojot muguru. Ar laiku, kā rāda pieredze, pareizās kustības iestrādājas, un tu vari arvien retāk apmeklēt fizioterapeitu. 

    – Vai arī uzturs ietekmē reimatoīdā artrīta situāciju?
    – Pirmkārt, reimatoīdā artrīta pacientiem nav specifiskas diētas. Lai gan internetā par tām var atrast daudz informācijas… Ar diētu vien reimatoīdo artrītu neizārstēsi! 

    Otrkārt, ir pārtikas produkti, kas var izraisīt autoimūno slimību simptomu pastiprināšanos vai paasinājumus. Šādu produktu ir daudz, un ar to sarakstiem var iepazīties internetā, meklētājā ierakstot atslēgvārdus autoimmune diet. Tur tiek uzskatīti produkti, kuri nav vēlami. Bet šie saraksti ir ļoti plaši, un jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir individuāls. Tāpēc mēs noteikti neiesakām uzreiz no visiem šiem produktiem atteikties. Vajag izmēģināt, kā uz katru produktu organisms un locītavas reaģē. Piemēram, autoimūnai slimībai celiakijai ir specifiska diēta – bezglutēna diēta.

    Kopumā bezglutēna diētu var ieteikt arī tiem, kuriem ir reimatoīdais artrīts, un, ja no tās cilvēks jūtas labāk, lai tā būtu.

    Tikai tad būs jāatsakās arī no parastās maizes, un – vai to vajag? Un nav arī stingru zinātnisku pierādījumu, ka šī diēta palīdzēs. Tāpēc es iesaku – palasīt par šīm diētām var un no kāda produkta atteikties arī. Tikai – ar galvu. Piemēram, no pārlieku liela kafijas daudzuma lietošanas. No saldinātājiem. Autoimūnas slimības var pastiprināties arī no piena produktiem. Bet kopumā pareizāk būtu ēst pilnvērtīgu pārtiku.

    Un pamatdoma, uz ko es balstītu savus ieteikumus, – diētai jābūt ar mērķi samazināt svaru, ja tas ir palielināts, vai, ja svars ir normas robežās, tad to noturēt un nepalielināt. Jo lielais svars rada pārslodzi locītavām, turklāt taukaudi izdala iekaisuma vielas, kas veicina iekaisumu organismā un autoimūnās slimības paasinājumu. Noturēt normālu svaru pie diētām būtu svarīgāk, nekā izvairīties no kāda specifiska produkta. 
    Un vēl – noteikti jādzīvo ar pozitīvām domām. Nedrīkst padoties pesimismam un depresijai. 

    Tava programma vasarai!

     Lai gan dažādi pētījumi apliecina, ka reimatoīdā artrīta simptomi, salīdzinot ar ziemu, vasaras mēnešos atkāpjas, pastāv risks, ka pie ekstrēmām gaisa temperatūras svārstībām stāvoklis var būtiski saasināties. Tāpēc tagad papildus ierastajiem ieteikumiem, kā vasarā uzturēt labu veselību – uzņemt pietiekamu ūdens daudzumu un izvairīties no pārkaršanas tiešos saules staros –, lūk, vēl daži ieteikumi, viltībiņas, kas var jūtami atvieglot dzīvi šajā karstajā laikā. 

    1. Draudzējies ar sauli, bet dari to gudri! Optimāls D vitamīna līmenis asinīs reimatoīdā artrīta aktivitāti un smaguma pakāpi mazina, savukārt saule palīdz D vitamīnam rasties ādā. Bet – ņem vērā, ka jutība pret saules ultravioletajiem stariem jeb fotosensivitāte ir dažu reimatisko slimību zāļu tipiska blakne. Tātad, ja tu lieto šādas zāles, saules iedarbības rezultātā var rasties ādas izsitumi un apdegumi.

      Kā rīkoties, lai kaza būtu dzīva un vilks paēdis? Lieto sauļošanās līdzekli ar saules aizsardzības faktoru SPF 30 vai vairāk, uzklāj to arī uz lūpām, un atkārtoti ik pēc 3 stundām. Bet, lai noķertu saulīti D vitamīna veidošanai ādā, izmanto agrās rīta stundas un vakarus, kad saules stari krīt citā leņķī un nav tik spēcīgi. 
    2. Uz pludmali ar ledussomu. Tu taču zini: ja locītava pietūkusi, jāaizmirst par jebkāda veida sildīšanu… Bet saules gaisma var uzkarsēt tavu ķermeni riktīgi un izraisīt reimatoīdā artrīta paasinājumu. Tāpēc ir labi, ja līdzi uz pludmali paņemsi ledus maisiņus vai aukstās želejas, lai problemātisko locītavu veldzētu un neļautu karstumam veicināt iekaisumu. 
    3. Ja tev saasinās reimatoīdā artrīta simptomi un sīku darbu veikšana sagādā diskomfortu… Tad eksperimentē ar savu apģērbu un izvēlies drēbes, kas ērtāk un vieglāk uzvelkamas. Piemēram, blūzes ar lielākām pogām, gaisīgas kleitas bez aizdares, kurpes ar elastīgām auklām un rāvējslēdzēja aizdares ar lielākiem riņķīšiem. Apavu apaušanai vari izmantot apavu lāpstiņu ar garu rokturi. Aizmirsti par apaviem ar plānu, līdzenu zoli, kāda ir, piemēram, balettipa kurpēm. Tavas kājas vislabāk jutīsies apavos, kuriem papēža daļa ir par 2–3 centimetriem augstāka nekā pārējā zole. Apaviem jābūt ar pietiekami plašu purngalu, lai nodrošinātu atbilstošu pirkstu novietojumu, īpaši, ja ir kādas pēdu deformācijas.
    4. mērenas intensitātes aktivitātēm svaigā gaisā! Peldēšanai, nūjošanai, pastaigām, golfam, riteņbraukšanai. 
    5. sezonas dārzeņiem, augļiem, ogām, garš­augiem ar augstu antioksidantu koncentrāciju! Ķirši, mellenes, kazenes, avenes un zemenes, granātāboli, āboli, arbūzi, violetās, sarkanās un zilās vīnogas, dažādi rieksti, pupiņas, parastās un lapu bietes, burkāni, selerija, tumši zaļie dārzeņi – brokoļi, spināti, cukīni, lapu kāposti, sparģeļi, dārza kāposti, puravi, kreses, zaļā piparmētra un baziliks! Tas viss satur antioksidantus, bet antioksidanti ir vielas, kas organismam palīdz aizsargāties pret šūnu bojājumiem, kurus izraisa nestabilās molekulas jeb brīvie radikāļi, un var mazināt iekaisumu. Tātad tie palēnina reimatoīdā artrīta progresēšanu. 
    6. pārstrādātajam cukuram! Iedzert saldu limonādi var šķist tik kārdinoši, vai apēst saldējumu –  tik vilinoši… Bet nē, labāk tīru, vēsu ūdeni (pamēģini –  tas ir tik garšīgs!), ogas un augļus.
    7. Ja vari, gatavojot maltītes, neaizraujies ar nakteņu dzimtas augiem. Tomāti, kartupeļi, baklažāni, paprika… To sastāvā esošais alkaloīds solanīns var veicināt locītavu sāpes, iekaisumu. Arī ar gaļas patēriņu pārāk neforsē. 
    8. Līdz 4 tasītēm kafijas dienā, un ne vairāk! Vairāk veicina iekaisumu locītavās.
    9. asara ir lieliskākais brīdis, lai nomestu kādu kilogramu! Tavām locītavām tas patiks. 

    Vērtīgs atradums 

    Ielūkojies tavsreimatologs.lv !

    Šeit tu atradīsi atbildes uz daudziem jautājumiem, aktuālo informāciju par dažādām reimatoloģiskām slimībām un arī par reimatoīdo artrītu, tā ārstēšanu, zāļu lietošanu. Par to, kā labāk sagatavoties vizītei pie reimatologa, kādas analīzes pirms tam jāveic, kur pieņem reimatologi.

    Projektu DZĪVO AR PRIEKU! finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par DZĪVO AR PRIEKU! saturu atbild Žurnāls Santa.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+