HIV/AIDS nodaļas vadītāja Gunta Stūre: Latvijā šo slimību katru dienu atklāj vidēji vienam cilvēkam

– Profesore, piekritīsiet taču, ka diez vai kāda no mums kaut vai tikai ar varbūtības pieskaņu spēj attiecināt uz sevi domas par HIV!

– Statistika rāda, ka tas nav nekas nereāls, – Latvijā šo slimību katru dienu atklāj vidēji vienam cilvēkam. Tātad – gadā aptuveni 360 jaunu gadījumu. Uz mūsu iedzīvotāju skaitu tas ir daudz. Šāda statistika ir jau vairākus gadus, taču – kas ir mainījies? Saslimstības biežums pieaug tieši sievietēm: agrāk no visiem saslimušajiem 31 procents bija sievietes, pašlaik – 39. It kā ne daudz, tomēr sievietes saslimst arvien biežāk. Cipari nav patīkami.

– Kāpēc saslimstība pieaug tieši vecuma grupā pēc 50? Šķiet, vētrainā jaunība un eksperimenti jau ir aiz muguras…

Citi lasa

Ilze Klapere

Personības

Olga Rajecka: Skat, man jau drīz būs 63, un es tik dziedu un dziedu!

Zane Piļka- Karaļeviča

Personības

Kreipānu līdz asarām aizkustina sabiedrības atbalsts, taču viņam ir kāds svarīgs lūgums…

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Šajā vecumā sieviete visbiežāk jau ir uzkāpusi pa karjeras kāpnēm, bērni izauguši, iepriekšējās attiecības reizēm ir izjukušas un sācies jauns dzīves pavasaris, jauna mīlestība… Satiktais vīrietis nereti ir no tā paša sociālā slāņa, izskatīgs, izglītots, turīgs, iespējas palikt stāvoklī dažkārt jau vairs nav, tāpēc mīlējoties nereti mēdz aizmirst par aizsarglīdzekļiem. To stāsta arī pacientes: es esmu vesela, partneris ir solīds kungs labākajos gados, riska grūtniecībai praktiski nav, kāpēc lai lietotu prezervatīvu? Te vēlos piebilst, ka arī kungam, jaunajai mīlestībai, nav jābūt nekādam seksuālam maniakam un narkomānam.

Sarunās ar pacientiem visbiežāk pavīd frāze, ka dzīves laikā bijuši vien divi trīs partneri, kas nav nekas eksotisks.

Kas vēl ir nepatīkami – HIV ļoti bieži atklāj vēlīni. Lai būtu priekšstats, te atkal jāpiesauc statistikas skaitļi, proti, 63 procenti no pērn atklātajiem HIV gadījumiem bija jau ielaistās stadijās. Un par vēlīni atklātu HIV infekciju var runāt tad, kad jau ir kādi simptomi vai arī imunitāte jau ir zem 370 CD4 šūnām. Priekšstatam – veselam cilvēkam par imunitāti atbildīgās CD4 šūnas asinīs ir no 700 līdz 1100. No tā radies arī šīs kaites nosaukums – human immunodeficiency virus jeb cilvēka imūndeficīta vīruss.

– Kas ir iemesls tam, ka slimību atklāj tik vēlu?

– Sabiedrības priekšstati.

Redziet, riska grupas – cilvēkus, kas lieto narkotikas, cilvēkus ar netradicionālu orientāciju, prostitūtas, cietumniekus – testē, bet cilvēkus parastos reti kad nosūta uz HIV analīzēm.

Diemžēl jāteic, ka arī ārsti joprojām dzīvo ilūzijās, ka ar HIV slimo tikai riska grupu cilvēki, tāpēc pārējiem testus pat nepiedāvā.

Te gribas mest akmentiņu arī ginekologu lauciņā – sieviete ļoti bieži ir izmeklēta, ārsts atzinis viņu par veselu, bet, ja pajautāju, vai kaut reizi ir veiktas kādas asinsanalīzes, atbilde visbiežāk ir nē. Bet daudz seksuāli transmisīvo slimību, tajā skaitā arī HIV, atrodamas tikai asinīs.

– Personīgi man liekas ļoti dīvaini, ka, lai nosūtītu uz HIV testu, ārstam jādod pacientam parakstīt speciālu piekrišanu, kas uzreiz rada tādu nedrošības un aizdomu migliņu. Kāpēc tā? Tad jau arī pirms citām kaitēm, ko var iegūt seksuālā ceļā, būtu vajadzīga šāda piekrišana.

– Godīgi sakot, šī sistēma jau sen vairs nav aktuāla, īpaši ņemot vērā satraucošo statistiku. Protams, ārstam nav jātaisa tests pa kluso, tagad pilnīgi pietiek ar pacienta mutisku piekrišanu. Cita lieta, ja tests ir izrādījies pozitīvs, tad lūdzam parakstīties par saņemtu pēctesta konsultāciju, lai nerastos situācija, ka pacients apgalvo, ka neko par savu slimību nav zinājis.

– Pastāstiet, kāpēc HIV mūsu prātos iesēdies kā kaut kas ļoti briesmīgs!

– Patiesībā, ja salīdzina ar citām nopietnām slimībām, tajā skaitā onkoloģiskajām, HIV nemaz nav tik slikts. Arī tas, ka HIV ir lielais bubulis, ir no pagājušā gadsimta iesakņojusies pārliecība, ka tā ir tikai slikto cilvēku slimība. Taču, ja salīdzina medicīnas iespējas, kādas pašlaik ir pieejamas HIV ārstēšanai un citām slimībām, HIV ir daudz labākas prognozes.

Ko šī infekcija nodara cilvēkam organismam? Pārsvarā cilvēki sākumā nejūt, ka ir inficējušies, jo HIV infekcijai, līdzīgi kā C hepatītam, ir ilgs latentais jeb nēsāšanas periods – cilvēks jūtas ideāli, nejūt, ka ir slims, turpina ierasto dzīvi, veido karjeru, uzsāk seksuālās attiecības, tajā pašā laikā infekcija viņā ir un viņš aplipina citus. Latentais periods HIV infekcijai ir ilgs – pat 10–12 gadu. Pa šo laiku, vīrusam organismā vairojoties, imūnās sistēmas šūnas jeb CD4 šūnas tiek sagrautas.

Kad imunitāte jau ir kritiski sagrauta, cilvēks sāk slimot ar savdabīgām kaitēm, savdabīgiem audzējiem, kas ir reti sastopami.

To jau sauc par AIDS stadiju. Taču, ja infekciju izdodas noķert latentajā stadijā, kad simptomu vēl nav, tad, pateicoties efektīvām zālēm, cilvēks var nodzīvot visu sev paredzēto mūžu, nekad nenokļūstot līdz AIDS stadijai un fiziski nejūtot savu slimību.

– Bet noķert latento stadiju var, tikai brīvprātīgi notestējoties.

– Jā, apzināti veicot HIV testu. Latentajā stadijā slimībai nav nekādu izpausmju, un citās analīzēs, ko profilaktiski veic pie ģimenes ārsta, tā izmaiņas un līdz ar to aizdomas nerada.

– Kā rīkoties, ja ir aizdomas, ka varētu būt notikusi inficēšanās? Pēc cik ilga laika tas parādīsies analīzēs?

– HIV infekcijai iespējama pēcekspozīcijas profilakse – tas nozīmē, ka, ja skaidri zināms, ka situācija bijusi ļoti riskanta, piemēram, ballītē nedrošā veidā pamēģinātas narkotikas, bijis sekss bez prezervatīva ar HIV pozitīvu partneri, tad 48 vai 72 stundu laikā iespējams uzsākt profilaktisko terapiju ar antivirālajiem medikamentiem, ko izmanto HIV pacientu ārstēšanai. Un tādā veidā var vispār neinficēties.

– Re, kā! Par kaut ko tādu dzirdu pirmoreiz!

– Jā, šādā situācijā nekavējoties jāmeklē infektologs, var vērsties arī Latvijas Infektoloģijas centrā. Biežāk šo iespēju aktualizē mediķu vidū, piemēram, ja, sniedzot palīdzību, gadījies savainoties un bijusi saskarsme ar HIV pozitīva pacienta asinīm. Bet šī taktika strādā arī jebkurā citā sadzīves situācijā. Vienīgā nianse – mediķiem profilaktisko medikamentu lietošanu apmaksā valsts, pārējiem tie jāiegādājas pašiem. Kursa ilgums – mēnesis. Izmaksas – ap 200 eiro. Protams, prezervatīvs ir lētāks.

Bet kas ir 200 eiro pretstatījumā ar nopietnu slimību visai dzīvei?

Savukārt, ja profilaktiskā zāļu lietošana ir nokavēta, analīzes vērts nodot ne ātrāk kā 4–6 nedēļas pēc riskantā notikuma. Veicot vienu analīzi, iespējams noteikt gan antigēnu, gan antivielu daudzumu asinīs, pēc kā var pateikt, vai slimība ir sākuma stadijā vai cilvēks ar to dzīvojis jau kādu laiku.

Asins analīzes no vēnas var nodot jebkurā laboratorijā, un to cena ir ap pieciem eiro, bet anonīmi un bez maksas eksprestestu no pirksta var veikt arī īpašos HIV profilakses punktos, kas atrodas gan Rīgā, gan arī citās Latvijas pilsētās, – pilns to saraksts atrodams Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā, sadaļā HIV profilakses punkti. Arī šeit testu veic mediķi, un tā atbilde ir gatava 20 minūšu laikā.

– Kad testa atbilde ir gatava, tad…

– Paldies Dievam, ja tā ir negatīva.

Ja tests ir pozitīvs? No profilakses punktiem cilvēku tālāk virzīs testēties laboratorijā un, līdzīgi kā onkoloģisko slimību gadījumā, paātrinātā kārtā pa zaļo koridoru nosūtīs pie infektologa.

Ja tests veikts laboratorijā, pozitīva rezultāta gadījumā analīžu atbildē tiks norādīts, ka jāsazinās ar Latvijas Infektoloģijas centru, un telefona numurs, uz kuru zvanīt un pieteikties ārsta vizītei. Tiesa, doties pie infektologa var jebkurā Latvijas slimnīcā, kur šie speciālisti pieņem, taču pieredze rāda, ka cilvēki biežāk vēlas doties pie ārsta Rīgā, nevis ārstēties mazpilsētā.

– Kā notiek ārstēšanās?

– Visbiežāk tā ir viena zāļu tablete dienā visu dzīvi. Katram cilvēkam cenšamies piemeklēt zāles individuāli, ņemot vērā gan viņa dienas režīmu, gan to, vai kaut kad dzīvē vēl tiks plānota grūtniecība.

Jā, starp citu, arī HIV pozitīva sieviete drīkst laist pasaulē bērniņu.

Tā kā zāles jālieto visu dzīvi, mums, ārstiem, ir ļoti svarīgi pielāgot pacientam ideālu zāļu lietošanas shēmu, kas viņam netraucē ikdienas gaitās, bet ko viņš godprātīgi arī spēj lietot. HIV pacientiem zāles nedrīkst asociēties ar sliktu pašsajūtu un grūtībām, citādi cilvēks var izvairīties no ārstēšanās.

– Ko zāles dara?

– Šos medikamentus dēvē par antiretrovirālo terapiju, un tie bloķē vīrusu. Apzinīgas ārstēšanās laikā tiek panākts, ka bioloģiskajos šķidrumos (tātad asinīs, spermā, maksts izdalījumos) HIV vīrusa koncentrācija ir nulle un cilvēks vairs nevar aplipināt ar vīrusu citus.

Turklāt, ja vīrusa šūnas asinīs ir nulle, tad pakāpeniski vairojas un atjaunojas arī imūnās sistēmas šūnas un būtībā nekas vairs neliecina par nopietno slimību. Ar noteikumu, ka tiek turpināta zāļu lietošana. Vēl viens noteikums – reizi trijos mēnešos jādodas kontroles vizītē pie infektologa.

– Kā ārstēšanās notiek, ja HIV nenoķer aiz astes pašā sākumā?

– Tā noteikti ir sarežģītāka, jāārstējas arī slimnīcā, diemžēl solīt grandiozus uzlabojumus mēs, ārsti, nevaram. Ja slimība izpaužas jau ar vairākām citām kaitēm, kas jau ir AIDS, pat ar pilnu zāļu skapīti palīdzēt nevar.

– Kurā brīdī iestājas AIDS stadija?

– Ja CD4 imūnās šūnas asinīs ir zem 200, tas jau ir nopietns imūnais deficīts.

– Ja HIV atklāts laikus, tiek saņemta terapija, kā uz šāda fona sadzīvot ar citām kaitēm, piemēram, diabētu, augstu asinsspiedienu?

– Tāpat kā visiem cilvēkiem. Vienīgā nianse – speciālistam, kas ārstē citu vainu, jāparedz zāļu mijiedarbība, lai abas vainas tiktu pilnvērtīgi ārstētas. Reizēm kaut ko var pamainīt infektologs, reizēm – otrs speciālists. Galvenais ir lietot zāles, kas sader savā starpā.

Protams, uzzinot par šādu diagnozi, pirmajā brīdī virsroku ņem emocijas, bet, kā mēdzu sacīt pacientiem, – tagad jāmācās pieņemt spēles noteikumus, jo tas var gadīties ar jebkuru.

Galvenais nebēgt, neslēpt galvu smiltīs, jo, neitralizējot šo ienaidnieku, viss pārējais dzīvē būs iespējams – sadzīve, mīlestība, bērni, arī ceļojumi, kad beigsies kovida pandēmija.

– Internetā ik pa laikam redzēts cepiens, ka valsts kompensē ārstēšanos tikai kaut kādā noteiktā slimības stadijā. No sērijas – vēl nav tik slikti, vēl zāles var nelietot. Kas no tā ir patiesība?

– Šobrīd vairs nekas. Jau no 2018. gada oktobra terapijas saņemšanai nav nekādu ierobežojumu un to saņem visi, kas ir inficēti un paši ir gatavi ārstēties.

– Kā ar sadzīves lietām? Dzert no vienas krūzītes ar mājiniekiem, mazgāties vienā vannā…

– Pat ja inficētais cilvēks nelieto zāles, sadzīves ceļā ar HIV inficēties nevar.

– Manikīrs, tetovēšanās?

– HIV vīruss atšķirībā no citiem vīrusiem ārējā vidē ir ļoti nestabils un ātri iet bojā. Teorētiski, pieņemot, ka skaistumkopšanas vai tetovēšanās salons rupji pārkāpj dezinfekcijas normas, varētu būt iespēja inficēties. Piemēram, ja ar vienu un to pašu adatu nekavējoties tetovē HIV pozitīvu cilvēku, kas neārstējas, un nākamo klientu.

Arī manikīrā, pedikīrā, spa procedūrās vīruss neizplatās. Lai tā notiktu, būtu ļoti rupji jāpārkāpj dezinfekcijas normas, piemēram, ar asiņainām šķērēm uzreiz jāveic manikīrs nākamajam klientam. Vai vairākiem cilvēkiem jācaurdur ausis ar vienu un to pašu adatu. Bet tā taču nenotiek! Pat viselementārākā dezinfekcija un laika faktors pārtrauc vīrusa tālāko nodošanu citiem.

– Asins pārliešana?

– Donori pie mums tiek ļoti skrupulozi pārbaudīti, lai nepieļautu nekādu infekciju izplatību ar asins komponentiem.

Donorus testē ar vēl jutīgākiem un smalkākiem testiem nekā antivielu un antigēnu testi, ko, lai diagnosticētu HIV, veic ikdienā.

Tā būtībā ir laboratorijas virsotne, kas spēj atklāt pat vissīkāko vīrusa daļiņu asinīs. Līdz ar to Latvijā nav reģistrēts neviens gadījums, kad inficēšanās ar HIV būtu notikusi asins komponentu pārliešanas rezultātā.

No kurienes rodas šie stāsti, ka inficēšanās notikusi tetovējoties, pie zobārsta vai pēc asins pārliešanas? Domāju, ka tīri cilvēcīgi ir kauns atzīties par saviem sānsoļiem, par neapdomīgām izklaidēm, sabiedrības acīs gribas izskatīties labāk, tāpēc tiek atrasts kāds vainīgais. Un visbiežāk tas izrādās zobārsts vai tetovētājs. Bet praktiski šādi inficēties ar HIV nav iespējams.

– Kādi ir simptomi un situācijas, kad par šo kaiti varbūt ir vērts aizdomāties?

– Diemžēl, ja ir simptomi, visbiežāk veiksmīga ārstēšanās jau ir nokavēta. Bet, protams, analīzes būtu vērts uztaisīt, ja ir nezināmas izcelsmes paaugstināta temperatūra ilgāk par trim dienām, ja sievietei bieži atkārtojas piena sēnīte, ja asins ainā ir mazāks leikocītu skaits…

Vēl kas – HIV infekcija būtu jāizslēdz arī tad, ja sievietei ir cita seksuālā kontakta ceļā iegūstama kaite.

Piemēram, ueraplazmoze vai hlamidioze. Jo, ja iegūta viena slimība, nevar izslēgt, ka iegūta vesela buķete. Tāpēc labāk pārbaudīties.

Ideālais variants būtu, ja ikviena seksuāli aktīva sieviete reizi trijos gados nodotu analīzes uz HIV.

– Kāda lasītāja varētu iebilst, sakot: esmu precējusies gandrīz 30 gadu, esmu uzticīga savam vīram… Kāds vēl HIV!

– Bet vīrs? Vai tu skaidri zini, ka viņam nav bijis viens maziņš sānsolītis? Mēs visi esam tikai cilvēki, visi kļūdāmies, un katram var gadīties kāds notikums, ir vainas apziņa, un, nevēloties otru sāpināt, par to noklusē. Jārēķinās, ka otrai pusītei var būt kāds mazs noslēpums.

– Ko jūs kā ārste un kā sieviete teiktu savai draudzenei, kurai dzīvē parādījušās jaunas vēsmas un kura pošas uz randiņu, kam ar lielāko varbūtību sekos nakts?

– Mīļā, lieto prezervatīvu! Un sirdsmieram nākotnei – pārbaudieties abi!

– Partneris taču var iebilst – tu mani sūti uz analīzēm?

– Ja attiecības ir nopietnas, ar nākotni, ja cilvēks ir atbildīgs gan par savu, gan mīļotā cilvēka veselību, tai nevajadzētu būt problēmai. Lai situāciju padarītu caurspīdīgu, aiziet uz testu var abi partneri, nav otrs jāsūta uz analīzēm ar ultimātu. Pie šīs darbības jānonāk mierīgu, atklātu, uzticēšanās pilnu sarunu ceļā. Taču, ja otra pusīte ieņem kategorisku pozu, ka analīzes neveiks, rodas jautājums: ja tev nerūp ne sava, ne mana veselība, vai mums tiešām jābūt kopā?