Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -9°C 
Iekšķīgo slimību ārste un gastroenteroloģe Dr. med. Vita Skuja:
*Viņas moto ir: darīt! Nespēj nosēdēt mierā un vienmēr pilna galva ar idejām, kā profesionāli pilnveidoties.
*Konsultē pacientus, veic ultrasonogrāfijas izmeklējumus vēdera dobumam un vairogdziedzerim Veselības centra 4 klīnikā Anti-Aging Institute.
*Ir arī endoskopijas speciāliste, veic gastroskopijas un kolonoskopijas izmeklējumus Veselības centra 4 Dermatoloģijas klīnikā un Kuldīgas slimnīcā.
*Darbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar zarnu mikrobiomu, apraksta laktozes nepanesības un tievo zarnu pāraugšanas sindroma elptestus.
*Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docētāja.
*Starptautiska interese, redz tālāk par savu stūrīti, savu kaktiņu. Eiropas Gastroenterologu asociācijas Eiropas valstu apvienības pārstāve organizācijas biedru kopsapulcē, Jauno gastroenterologu Vasaras skolas kursa direktore, ārstniecības kvalitātes darba grupas locekle.
Esmu sieviete labākajos gados. Vēders raizes nerada, jūtos brīnišķīgi. Ar ko sākt, ja gribu, lai arī turpmāk tas nekādus sliktus pārsteigumus nesagādātu? Ko varat piedāvāt?
Tā nu sagadījies, ka esmu arī iekšķīgo slimību ārste, kura teorētiski zina, tā teikt, visu par visu, un Anti-Aging Institute klīnikā metodiskā vadītāja. Līdz ar to mans uzdevums ir arī meklēt dažādas pierādījumos balstītas metodes, ko piedāvāt pacientiem un kas patiešām būtu saistītas ar kvalitatīvi nodzīvotu dzīves gadu palielināšanu.
Jā, cilvēki mūsdienās dzīvo arvien ilgāk. Bet – ko mums dod, ja daļu no šiem gadiem pavadām slimībā, ja dzīvojam nekvalitatīvi?! Neko. Tāpēc mūsu uzdevums un mērķis ir pagarināt ne tikai dzīves ilgumu kā tādu, bet paildzināt kvalitatīvi nodzīvotos dzīves gadus, un, lūk, ar šo statistisko lielumu, ko aprēķina, Latvijā sokas ne pārāk spoži. Eiropā vīrieša mūžs ir vidēji 78,2 gadi,
visilgāk kungi dzīvo Itālijā – vidēji 81 gadu, bet Latvijā – 69,8 gadus.
Tātad sanāk, ka Latvijas vīrieši dzīvo 10 gadus mazāk nekā, tā teikt, vidējais statistiskais vīrietis Eiropā! Sievietēm rādītāju atšķirības nav tik dramatiskas. Visilgāk dzīvo kundzes Spānijā – vidēji 86 gadus, Eiropā sievietes vidējais mūža ilgums ir 83,6 gadi, Latvijā – 79,6 gadi. Tie ir dzīvildzes rādītāji, bet, ja skatāmies uz veselīgi nodzīvotajiem dzīves gadiem, vidējais vecums, kad Latvijas sievietēm parādās kāda kaite, kas ierobežo dzīves kvalitāti, regulāri jālieto medikamenti un jāapmeklē ārsti, ir 54 gadi, Latvijas vīriešiem tie ir 52 gadi. Vislabākie rādītāji ir Maltā un Zviedrijā, kur sievietes tikai 75 gadu vecumā sāk slimot. Arī tad, ja vērtē vīriešu veselīgi nodzīvotos gadus, Zviedrija ir līderis, kungi sāk slimot ap 73 gadu vecumu.
Oho, divdesmit gadu atšķirība!
Mēs ļoti bieži jau zinām, ko vajag veselības labā darīt – vajag labi izgulēties, mazināt stresa līmeni, veselīgi ēst, sportot, vajag nodarboties ar emocionālām aktivitātēm, būt darbā, kas patīk, būt vidē un draugu lokā, kas sagādā prieku, nodarboties ar hobijiem. Bet mēs aizmirstam, ka mums vajadzētu par sevi zināt un ņemt vērā vairākus veselības faktus – dzimumu, vecumu, slimības, ar kurām esam slimojušas, slimības, ar kurām slimojuši mūsu asinsradinieki –, un, aiznesot šo informāciju līdz ārstam, kurš uz medicīnu vairāk skatās no preventīvā skatu punkta, ar to viņam vajadzētu pietikt, lai būtu iespējams cilvēkam sastādīt individuālu veselības diagnostikas, uzlabošanas un uzturēšanas plānu. Jāņem vērā arī saslimstības un mirstības struktūra valstī: sirds un asinsvadu kaites Latvijā ir galētājas numur viens, otro vietu ieņem onkoloģija.
Noteikti ir dzirdēts arī par tā dēvētajām zilajām zonām, kuru iedzīvotāji atšķiras ar apskaužamu ilgmūžību, simts un vairāk gadu… Tāda ir Sardīnijas sala Itālijā, Nikojas pussala Kostarikā, Okinavas prefektūra Japānā un Loma Lindas adventistu kopiena ASV Kalifornijas štatā. Protams, lai sevi attaisnotu, mums labpatīk teikt, ka viņiem noteikti ir īpaša ģenētika, tātad ir kaut kādas gēnu pārmaiņas, kāpēc viņi tik ilgi dzīvo. Un, jā, tā tik tiešām ir! Piemēram, Sardīnijas iedzīvotājiem konstatēts īpašs gēns, kas nodrošina to, ka viņu sliktais (zema blīvuma) holesterīns palielinās daudz lēnāk un vēlāk nekā citiem cilvēkiem pasaulē, līdz ar to sardīnieši ir vairāk pasargāti no sirds un asinsvadu slimībām. Bet izpētīts arī tas, ka šie ilgdzīvošanas gēni sāk darboties tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis 70–80 gadu vecumu. Tātad līdz 70–80 gadiem viss ir mūsu pašu rokās! Tā ir mūsu izvēle – rūpēties par veselību. Protams, ir lietas, ko mēs varam izdarīt pašas – labi izgulēties, sportot, ēst veselīgi, mazināt stresa līmeni, darīt to, kas dod prieku… Bet ir arī svarīga sadarbība ar zinošu ārstu, kurš ņem vēra cilvēka veselības vājās vietas un riskus, kas konstatēti diagnostikas posmā, lai pēc iespējas mērķtiecīgāk varētu cilvēku atveseļot, nolikt uz normas robežas un tad veselību uzturēt visa mūža garumā. Turklāt svarīgi šīs lietas darīt regulāru ieradumu veidā, nevis kampaņveidīgi.
Prevencija
Prevencija nozīmē – iepriekšēji izsargāšanās pasākumi, preventīvā medicīna tātad ir iepriekšēji medicīnas pasākumi, lai cilvēks saglabātu veselību… Vēdera ārsts un prevencija – kā tas rīmējas kopā?
Diskomforts vai sāpes vēderā, vēdera pūšanās vai gāzēšanās, atraugas, vēdera izejas pārmaiņas – caurejas un aizcietējumi, gļotu vai asins piejaukums vēdera izejai, nepamatots svara zudums, kad, neko dzīve nemainot, krītas svars, kad ir paaugstināta temperatūra ikdienā, nesaprotama svīšana naktīs, slikta dūša, vemšana, dedzināšana pakrūtē vai aiz krūšu kaula, kakla sāpes bez iemesla, klepus bez iemesla… Visiem skaidrs, ka tās ir pazīmes, kad vajadzētu doties pie ārsta.
Gastroenterologs noteikti būtu jāapmeklē arī tiem, kam asins analīzēs ir kādas pārmaiņas,
kas saistītas ar gremošanas orgānu (aknu, žultsceļu, aizkuņģa dziedzera un citu…) izmainītiem rādītājiem, vitamīnu un minerālvielu disbalanss, tajā skaitā dzelzs deficīts vai mazasinība (anēmija). Gastroenterologs var palīdzēt noteikt dažas pārtikas alerģijas vai nepanesības, tai skaitā glutēna un laktozes nepanesību. Kā konsultants var palīdzēt, ja ir biežas slimošanas ar citu orgānu sistēmu slimībām, imunitātes krišanās, ādas problēmas. Šajos gadījumos var skatīties, vai vaina ir gremošanas traktā, arī zarnu baktēriju sastāvā. Caur šo zarnu mikrobioma jeb mikrobiotas prizmu varam raudzīties uz citu slimību attīstību no gastroenteroloģijas viedokļa. Proti, šīs slimības var rasties vai to simptomi var pastiprināties, kad ir izmainīts zarnu baktēriju sastāvs…
Tas viss ir skaidrs. Bet – vai vajadzētu vēdera dakteri apmeklēt arī tad, ja nav nekādas vainas? Jā, un pat noteikti! Brīnišķīgi, ja pie gastroenterologa cilvēks nonāk 40 gadu vecumā, tad vēl nekas nav nokavēts. Tad varam smuki sastādīt plānu, kad veikt augšējo endoskopiju, kad apakšējo, pārrunāt, kādas papildu analīzes un izmeklējumi būtu veicami noteiktā vecumā un pie noteiktas slimību vēstures un ģimenes slimību vēstures. Gastroenteroloģijā lielākās bažas ir par kuņģa un resnās zarnas vēzi. Pat ne par vēzi! Patiesībā mēs meklējam pirmsvēža stāvokļus, kas ar laiku, ja netiek kontrolēti vai ārstēti, var novest līdz onkoloģijai.
Kāds būtu ideālais variants?
Tad 40 gadu vecumā vajadzētu veikt augšējo endoskopiju – gastroskopiju jeb barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas apskati. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo Latvija ir augsta kuņģa vēža riska valsts, un šis audzējs nerodas vienā dienā.
Tam ir zināmi iemesli un viens no būtiskākajiem – helikobaktērija. Ja tā kuņģī tiek atrasta, tad noteikti no šīs baktērijas būtu jāatbrīvojas.
Vai tiešām vienmēr?!
Nebrīnos par šo jautājumu. Arī vairāki ģimenes ārsti un pat gastroenterologi – vismaz savā praksē esmu to novērojusi – apgalvo, ka helikobaktēriju nevajag vienmēr iznīcināt. Bet, ja runā par to, kā vajadzētu darīt, tad valstīs ar augstu kuņģa vēža risku, kāda ir Latvija, Eiropas labās prakses vadlīnijas rekomendē helikobaktēriju noteikt un, ja tā atrasta, iznīcināt. Ar dažiem izņēmumiem. Proti, helikobaktēriju neiznīcināsim bērniem un gados ļoti veciem cilvēkiem, ja tā viņiem nerada nekādas sūdzības un neizraisa komplikācijas. Bet citādi gan no helikobaktērijas būtu jātiek vaļā.
Ja helikobaktērija konstatēta un nav iznīcināta vai ja nekad agrāk kuņģis nav izmeklēts, tad no 40 gadu vecuma būtu labi veikt augšējo endoskopiju un paņemt mazu audu gabaliņu jeb biopsiju no divām kuņģa vietām – no kuņģa tālākās daļas un no vidusdaļas – un paskatīties laboratorijā zem mikroskopa, vai nav kādas šūnu pārmaiņas, kas liecina par pirmsvēža stāvokļiem.
To tiešām var redzēt?
Jā, mēs šūnām izvērtējam trīs stāvokļus, kas ir atrofija, metaplāzija un displāzija. Lai attīstītos kuņģa vēzis, jāiziet cauri visām trim stadijām. Vispirms ir atrofija, tad metaplāzija un tad displāzija, kas ir jau tāds nozīmīgs pirmsvēža stāvoklis. Bet arī – ir viegla un ir smaga displāzija. Savukārt pēc tā, kā šūnas izmainījušās, ārsts var arī noteikt, vai kuņģis dzīves laikā jāpieskata un cik bieži. Būs cilvēki, kam augšējo endoskopiju vairs nevajadzēs veikt, jo ārstam skaidrs, ka kuņģī viss ir kārtībā, un, ja nav nekādu sūdzību, tad šo orgānu var kādu laiku neskatīt. Savukārt citiem nāksies kuņģi pieskatīt ik pēc trim gadiem vai ik pēc gada, ja ir, piemēram, autoimūns gastrīts vai atklāta helikobaktērija, kas nav veiksmīgi iznīcināta vai ko pacients nevēlas iznīcināt, baidoties no antibiotiku terapijas blaknēm. Jā, antibiotikas nav nekāda medusmaize, bet, ar helikobaktēriju dzīvojot visu mūžu, cilvēkam simtprocentīgi būs gastrīts un diviem procentiem – diviem no 100 inficētajiem – kaut kad attīstīsies kuņģa vēzis.
Savukārt no 45 gadu vecuma, pat ja nav nekādu vēdera problēmu, vajadzētu veikt kolonoskopijas izmeklējumu, kura mērķis ir caurskatīt resno zarnu un meklēt polipus. Ne tikai tos atrast, bet, ja tie atrasti, kolonoskopijas laikā pie reizes arī noņemt. Polipi ir mazi audu veidojumi, kas mums visiem var būt, bet, ja polipā ir kāda potenciāli ļaundabīga šūna, tad no šī polipa var attīstīties audzējs. Runa ir par īpašu polipu veidu – adenomām.
Šis profilaktisko pārbaužu vecums – 40 un 45 gadi – samazinās par desmit gadiem, ja ģimenē pirmās pakāpes radiniekiem ir jau bijušas kādas novirzes no normas. Piemēram, ja kādam bijis kuņģa vēzis, tad es ieteiktu endoskopiju veikt vēl agrāk – nevis no 40, bet jau no 30 gadu vecuma. Tas pats attiecas uz kolonoskopiju: ja kādam asinsradiniekam ir bijis resnās zarnas vēzis vai liels potenciāli ļaundabīgs polips zarnās, kurš varētu attīstīties par audzēju zarnā, tad kolonoskopija būtu jāveic jau no 35 gadu vecuma. Savukārt, ja mums ir gados jauni radinieki (zem 40 un 45 gadiem), kas slimojuši ar kuņģa vēzi vai resnās zarnas vēzi, tad izmeklējums veicams vēl 10 gadus agrāk, nekā tas konstatēts radiniekam.
Vai tad pirmsvēža šūnas kuņģī un resnās zarnas pirmsvēža polipus nekādi nejūt?!
Nevajag gaidīt, kad parādās simptomi, jo tad onkoloģisko slimību gadījumā prevencija noteikti ir jau par vēlu.
No 50 gadu vecuma Latvijā ir arī kolorektālā vēža skrīnings, valsts apmaksāts pasākums, un tas tiek organizēts caur ģimenes ārstu praksēm. Tātad vispirms meklē slēptās asinis fēcēs. Ja šis tests ir pozitīvs, tad dakteris dod nosūtījumu uz kolonoskopiju. Šis variants šķiet vieglāk īstenojams…
Tas ir veiksmīgākais veids, kā valsts ar mazākiem līdzekļiem varētu aptvert populāciju un diagnosticēt pirmsvēža stāvokļus, bet tas noteikti nav ideālākais variants. Ir valstis, kur cilvēki pa taisno dodas uz kolonoskopiju, neveicot šo slēpto asiņu izmeklējumu testu, jo skaidrs, ka tieši kolonoskopija ir efektīvākais veids, kā polipus var gan atrast, gan noņemt, un līdz ar to risks attīstīties zarnu vēzim ļoti būtiski samazinās. Pēc polipa izpētes ar mikroskopu mēs arī nosakām termiņu, kad šo izmeklējumu vajadzētu atkārtot. Piemēram, ja zarna ir labi sagatavota izmeklējumam, ja dakteris visu labi redzējis un nav neviena polipa, tad nākamā kolonoskopija vēlama reizi piecos gados.
Es šeit stāstu par situācijām, kad endoskopija jāveic preventīvos, profilaktiskos nolūkos, ja nav nevienas sūdzības par savu gremošanas traktu.
Teicāt, ka mikroskopā skatās paņemtos audu paraudziņus un izvērtē šūnas… Tā ir tāda standarta procedūra, ja veic gastroskopiju un jebkurā iestādē, kur skatās kuņģi?
Tas ir klupšanas akmens Latvijā. Esmu tāds diezgan piekasīgs dakteris, jo šobrīd aktīvi darbojos Eiropas Gastroenterologu asociācijā gan organizācijas vadībā, gan vadlīniju un kvalitātes darba grupā, tāpēc ļoti labi zinu, kā vajadzētu strādāt, veikt gastroskopiju – kādi būtu kvalitātes standarti, kas būtu jāievēro visās Eiropas valstīs. Ja runājam par augšējo endoskopiju, kvalitatīva endoskopija skaitās tā, kurā tiek paņemti šie divi gabaliņi no kuņģa tālākās daļas un divi gabaliņi no vidusdaļas, no korpusa. Mums Latvijā notiek visādi. Ir klīnikas, kas visu ļoti smuki izdara, kā vajag, un ir klīnikas, kurās paņems biopsijas tikai no vienas kuņģa daļas vai vispār nepaņems, pamatojoties ar: «Te viss izskatās smuki. Vēzis nav, čūlas nav, tātad biopsiju var neņemt…» Savukārt, ja mēs runājam par preventīvo medicīnu, tā nedrīkstētu notikt un vērtīgi būtu paņemt šīs biopsijas, lai zinātu, kad kuņģi turpmāk pieskatīt – pēc gada, trim vai nekad.
Arī resnās zarnas polipus, ja tie nav lieli, neasiņo vai nenobloķē vēdera izeju, cilvēks nejūt. Līdz ar to šie izmeklējumi būtu jāveic arī tad, ja mēs jūtamies brīnišķīgi.
Kamertoni noteiks mikrobioms
Zarnu mikrobioms pēdējā laikā ir kļuvis par ļoti populāru tēmu, arī veselības un novecošanas sakarā. Pamatoti?
Zarnu mikrobioms jeb mikrobiota, jeb mikroflora – dažādi nosaukumi, kas nozīmē to pašu. Mikrobioms ir viss zarnu traktā dzīvojošo baktēriju, sēnīšu un vīrusu kopums. Mikroorganismi mīt arī kuņģī, tievajās zarnas un citur ķermenī, bet visbagātīgākais klāsts ir tieši resnajā zarnā. Kādēļ tas ir tik būtiski? Jo izrādās, ka vislielākais imunitātes orgāns ir zarna. Bērniņam piedzimstot, augot un attīstoties, ar zarnas mikrobioma palīdzību tiek skolota un trenēta imūnsistēma. Šo imūnsistēmas aizsargkompleksu veido zarnu sieniņas gļotu slānis un zarnu sieniņas šūnas, kuras savā starpā veido mūri, kas mūs aizsargā no dažādu slikto vielu un mikroorganismu iedarbības. Zarnu gļotādas struktūrā, zem zarnu sieniņas šūnām atrodas daudz imūnsistēmas elementu – limfmezgli, T un B limfocīti, plazmas šūnas, makrofāgi un segmentkodolainie limfocīti un citas imūnsistēmas šūnas… Savukārt zarnu baktēriju sastāvs, mikrobioms, ietekmē visus šos zarnu sieniņas imūnās aizsargsistēmas elementus un veido to, cik spēcīga mums ir šī aizsargbarjera – gan gļotu slāņa biezumu, gan zarnas sieniņas šūnu integritāti (proti, cik spēcīgi tās cita ar citu savienotas), gan limfmezglu un imūno šūnu kompetenci. Tālāk imūnsistēmas šūnas un elementi, kas radušies zarnu sieniņā, izceļo pa pilnīgi visu organismu un ietekmē gan sirds un asinsvadu veselību, gan iekšējo sekrēcijas dziedzeru veselību, ādas veselību, svaru un vēl daudz ko.
Tādēļ sanāk, ka zarnu mikrobioms ir ļoti būtiska sastāvdaļa, caur kuru gastroenterologs sadarbojas ar visu citu specialitāšu kolēģiem.
Ja cilvēkam ir kāda cita orgāna patoloģija, jāskatās, vai problēma nav zarnu mikrobiomā. Tas gan ir tāds vista vai ola fenomens.
Kādā ziņā?
Mūsdienas zinātnieki vēl joprojām strīdas, kas tad ir pirmais – slimība, kas ietekmē zarnu mikrobioma sastāvu, vai zarnu mikrobioms, kas ietekmē organismu, imunitāti un savukārt tāpēc attīstās slimība. Visticamāk, viens ietekmē otru, un otrādi. Piemēram, ja ārsts un pacients ir darījuši visu, lai veselības stāvoklis uzlabotos, bet tas nenotiek, tad, uzlabojot mikrobiotu, tas varētu uzlaboties. Šāda sakarība novērojama ar jebkuru slimību, kuras patoģenēzē mikrobiota spēlē nozīmīgu lomu. Protams, mēs, gastroenterologi, organismam nevaram pateikt: «Tagad, lūdzu, vairs neslimo ar cukura diabētu!» vai «Neesi, lūdzu, ar lieko svaru!», bet mēs noteikti varam ietekmēt zarnu baktēriju sastāvu, un gastroenterologs, kurš specializējas mikrobioma jautājumos, ir galvenais speciālists, kurš zina, kā to izdarīt, nekaitējot cilvēkam.
Antibiotikas un mikrobioms
Antibiotikas zarnu mikrobioma sastāvu parasti ietekmē visspēcīgāk. Tātad probiotikas jeb labo baktēriju preparāts jāsāk dzert vienlaikus ar antibiotiku lietošanu, nevis jāgaida kursa beigas. Turklāt probiotiku lietošana noteikti jāturpina vēl vismaz divas nedēļas pēc antibiotiku kursa pabeigšanas. Tas, no kā mēs gribam pasargāt cilvēkus, kas lieto antibiotikas, ir antibiotiku asociētā caureja. Līdz ar to probiotiku sastāvā jābūt pavisam konkrētiem labo baktēriju celmiem. Šajā gadījumā labi palīdzēs Sacharomyces boulardii vai Lactobacillus grupas probiotikas. Sacharomyces boulardii ir sēņu grupas probiotika, līdz ar to šo preparātu var lietot paralēli antibiotikām jau no pirmās antibiotiku lietošanas dienas un nav svarīgi kopā vai atsevišķi, jo uz sēnītēm antibiotikas neiedarbojas. Lietojot Lactobacillus grupas preparātus paralēli antibiotiku kursam, noteikti jāievēro vismaz 2–3 stundu intervāls starp iedzertajām antibiotikām un probiotikām, jo citādi arī šīs labās baktērijas antibiotiku ietekmē ies bojā, un preventīvais pasākums būs bezjēdzīgs.
