Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Par svara zaudēšanu jāmaksā ar ierobežojumiem, nereti mūža garumā, un noteiktām blaknēm – var sākties, piemēram, nopietns dzelzs deficīts vai alkohola atkarība cilvēkam, kam pirms tam tādas nav bijis. Kā atzīst eksperti, sudraba lodes jeb pilnīgi ideāla risinājuma nav. Ko darīt un ko zināt, lai riski būtu minimāli?
Konsultē:
Maksims Mukāns, sertificēts vispārējais ķirurgs, kas specializējies bariatrijā; piedalās pilotprojektā, kur šīs operācijas tiek veiktas par Eiropas Atveseļošanās fonda līdzekļiem;
Ilze Mežraupe, psihiatre, psihoterapeite, BKUS Ēšanas traucējumu komandas vadītāja.
«Pirms trim gadiem man veica kuņģa samazināšanas operāciju, un tagad izveidojusies alkohola atkarība, lai gan pirms tam problēmu ar alkoholu nebija,» IEVAI atklāj sieviete, kura vārdu lūdza nenosaukt, jo ļoti nevēlas, lai šo uzzina vecāki.
«Mans dzelzs līmenis bija nokrities tik zems, ka tagad tā uzturēšanai reizi divos mēnešos jāguļ pie sistēmas, un es domāju, ka tā man būs līdz mūža galam,» savukārt stāsta Ance Tarvida, kurai šo operāciju veica pirms nepilniem četriem gadiem.
Ir arī daudz labu pieredzes stāstu. «Jūtos ļoti labi, un pazudušas manas agrākās veselības problēmas, kas bija ļoti nopietnas. Man burtiski sākusies jauna dzīve,» atzīst Agnese Meiere, kurai kopš operācijas pagājuši divi gadi.
Līdz šim bariatrijas operācijas Latvijā bija pieejamas tikai par maksu. To aptuvenā cena – ap 4500 eiro. Šogad pirmo reizi 250 Latvijas pacientiem, kuriem svars ir ļoti liels un ar to saistītas nopietnas veselības problēmas, šīs operācijas veic par Eiropas Atveseļošanās fonda līdzekļiem.
Jautājums – vai pacienti vienmēr ir informēti par iespējamiem riska faktoriem?
Uzmanām dzelzi un pārējo!
Maksims Mukāns ir sertificēts vispārējais ķirurgs, kas specializējies bariatrijā un veicis jau aptuveni 600 šo operāciju. Kopā ar kolēģi ķirurgu Igoru Troicki Maksims iesaistīts arī pilotprojektā par Eiropas naudu. Dakteris Mukāns neslēpj, ka kuņģa samazināšanai ir iespējamās blaknes, un viņš pacientiem vienmēr par tām stāsta. Tomēr cilvēkiem ar ļoti lielu svaru un ar to saistītām veselības problēmām parasti svarīgāki šķiet ieguvumi no operācijas.
Ir divas biežāk veiktās bariatrijas operācijas, un Latvijā lielākoties tiek veikta laparoskopiskā kuņģa apvada operācija jeb šuntēšana, jo tā ir efektīvāka. Šīs operācijas būtība ir izveidot apvedceļu daļai kuņģa un tievajai zarnai – tā ēdiens ātrāk nonāk tievās zarnas tālākajos posmos, kur izdalās sāta hormoni, kas nonāk sāta centrā smadzenēs un nodod ziņu, ka cilvēks jau paēdis. Arī kuņģis ir daudz mazāks, taču lielākā nozīme ir tam, ka ēdiens ātrāk nonāk tievajā zarnā. Tā tiek pārvarēta bioloģiskā barjera, kāpēc cilvēkam grūti notievēt. Taču šai operācijai var būt daudz vairāk blakņu.
Pēc šīs operācijas jau no pirmās dienas jārēķinās, ka var būt vitamīnu un minerālvielu deficīts.
Pirmkārt, tie uzsūcas mazāk, otrkārt, pirmajā mēnesī vispār tiek apēsts mazāks daudzums pārtikas. Visbiežāk var trūkt B12, folijskābe un citi B grupas vitamīni, D vitamīns, kalcijs, dzelzs. Tāpēc daļa no tiem uzreiz jālieto papildus un jāseko analīzēm. 10 procentiem pacientu rodas dzelzs deficīts. Tā ārstēšanai lielākoties pietiek ar tabletēm, bet ir atsevišķi gadījumi, kad tas jāpārlej ar sistēmas palīdzību, – tad jāmeklē iemesls, kāpēc tas zūd tik strauji. Tāpēc tik svarīga pacienta līdzestība un regulāri jāseko līdzi analīžu rādītājiem.
Vēl iespējams dempinga jeb kuņģa straujas iztukšošanās sindroms. «Es to saucu – ielikt pirkstus rozetē. Ja vienreiz izdari, tad saproti un mēģini neatkārtot,» stāsta ķirurgs. Kuņģītis pēc operācijas ir apmēram dūres lielumā, un ceļā uz zarnu var kļūt par tādu kā piltuvi – ja ielej pārāk daudz, tas pārplūst. Agrīnais dempinga sindroms (parasti pusstundas laikā) sākas, ja ēd pārāk strauji, sliktāk sakošļā vai uzdzer ēdienam. Viss gāžas iekšā tievajā zarnā, zarna mēģina glābties un signalizē – tad var nākt nelabums, caureja vai pat strauja asinsspiediena krišanās, vājums un auksti sviedri. Savukārt vēlīnais dempinga sindroms, kas sākas pāris stundas pēc ēšanas, parasti saistīts ar konkrētiem produktiem, piemēram, pārāk salds ēdiens strauji uzsūcas, bet pēc tam cukura līmenis strauji krītas. Tad var būt svīšana, reiboņi, vājums, paātrināta sirdsdarbība. Ir jāsaprot, no kā var kļūt slikti.
Uzmanīgi – atkarības!
Daudz spēcīgāks reibums no alkohola. «Bieži vien pēc operācijas jau no nelielas alkohola devas ir strauja reibuma sajūta, un diemžēl tas sagādā lielāku baudu,» atzīst ķirurgs. Alkoholam ir daudz īsāks ceļš, tāpēc tas uzsūcas ātrāk, ķermenis nepagūst visu sašķelt, un alkohols diezgan ilgi cirkulē asinīs. Vēl tas pēc šīs operācijas daudz stiprāk iespaido aknu darbību, un ir daudz lielāks cirozes risks. Kāda ir izeja? Visticamāk – atteikties no alkohola. Ne velti pašreiz tas uzskaitīts starp produktiem, kurus pacientam iesaka nelietot.
Alkohola atkarības veidošanās, ļoti bīstama blakne.
Bieži bariatrija ir risinājums cilvēkiem, kas bijuši atkarīgi no ēdiena. Taču, ja atkarības problēma nav atrisināta, organisms gribēs vietā ko citu! Tas saistīts arī ar baudas centru – ja sāta hormonu iespaidā cilvēku vairs nepiesaista ēdiens, īpaši cukurots ēdiens, tad smadzenes meklē alternatīvu, kā baudas centru iepriecināt. Un cilvēks, kuram bijusi ēdiena atkarība, var, piemēram, sākt lietot narkotikas vai kļūt par šopaholiķi. Tas ir tāds uzvedības tips, un te vajadzīga nopietna psiholoģiska palīdzība,» stāsta ķirurgs. Tomēr nav zināms, cik šī problēma izplatīta starp mūsu pacientiem. Ārsti to jautā, bet varbūt kāds neizstāsta.
Vēdera burkšķēšana, tik spēcīga, ka pēc tam, kad kaut kas ieēsts vai izdzerts, to var dzirdēt arī apkārtējie. Psiholoģiski ļoti nepatīkami, taču ar laiku organisms pielāgojas.
Ir pētījumi, ka nelielai daļai cilvēku paaugstinās epilepsijas risks. Par laimi, Latvijas pacientiem tādi gadījumi nav zināmi.
Dažkārt jāsāk lietot antidepresantus. Cilvēkiem, kam bijusi depresija pirms operācijas, tā parasti samazinās, taču ir neliela daļa, kam tā, tieši otrādi, parādās. Tas var būt saistīts ar to, kas no operācijas gaidīts, un vilšanos, ka tā nenotiek.
Vieglāka, bet vājāka
Otra populārākā bariatrijas operācija ir piedurknes tipa kuņģa rezekcija, kad 80 procentus kuņģa nošņāpj, atstājot tādu kā caurulīti. «Var izklausīties barbariski, bet patiesībā operācija ir ar daudz mazāku sarežģījumu risku, vieglāka un parasti neizraisa vitamīnu deficītu. Nogriežot lielo kuņģa daļu, tiek nogriezta vieta, kur izdalās izsalkuma hormons grelīns, tāpēc mazinās apetīte. Kuņģis kļūst mazāks, ēdiens tajā ilgi neuzturas un ātri nonāk tievajā zarnā, kur sāk iedarboties pārējie hormoni,» skaidro ārsts. Tomēr šī operācija nav tik efektīva.
Arī tai var būt blaknes. Strauji pārēdoties un uzdzerot ūdeni, var sākties vemšana.
Dažiem var veidoties kuņģa skābes atvilnis. Tādēļ jau pirms operācijas vienmēr tiek noskaidrots, vai iepriekš nav bijusi šī vaina. Tad jāuzmanās ar noteiktiem produktiem un jālieto medikamenti.
Psiholoģiski jāsagatavo!
«Šādas operācijas nevajadzētu veikt, pirms cilvēks tam nav psiholoģiski sagatavots,» uzskata psihiatre un psihoterapeite Ilze Mežraupe, kas ikdienā strādā ar ēšanas traucējumu pacientiem. «Jo svarīgi savlaicīgi iemācīties gan citus stresa tolerēšanas veidus, gan veselīga dzīvesveida un ēšanas paradumus. Tur var palīdzēt psihologi, psihoterapeiti un uztura speciālisti. Šai palīdzībai jāturpinās arī pēc operācijas. Tas jāturpina līdz brīdim, kad cilvēks jūtas stabils vai pieņem savu situāciju, piemēram: jā, esmu tieva, bet laime tāpēc automātiski nenāks!
Liels liekais svars neuzaug dažu mēnešu laikā, tas ir process, kas bieži sākas jau bērnībā. Ēdiens ir mierinājuma mehānisms, kurš mums iedots kopš dzimšanas – kad bērns raud, mamma viņu pieliek pie krūts un nomierina. Pēc tam bērns parasti dabiskā ceļā iemācās atšķirt satraukumu no gribu ēst. Ēšana ir bauda, mums patīk paēst, bet mēs varam apstāties. Cilvēks, kurš cieš no pārmērīgas ēšanas, to nav iemācījies, un ir iekšējie cēloņi, kāpēc viņš nonācis līdz tik lielam liekajam svaram – kā nedrošība par sevi, nepārliecinātība, stress, trauksme. Tā viņš ir dzīvo 20, 30 gadus, un ķermenis arī fizioloģiski pielāgojas, ka tam vajadzīgi daudz lielāki ēdiena apjomi. Plus paliek vēlme pēc saldumiem, jo salds nomierina vairāk.
Ja tāds cilvēks pēc operācijas pēkšņi vairs nedrīkst tik daudz ēst, viņš paliek bez ieročiem – ko iesākt ar savu stresu, vientulību, nedrošību?
Pirmajā pēcoperācijas laikā jāievēro ļoti daudz ierobežojumu, un cilvēks ir ļoti aizņemts. Kad tos noņem, vairs nezina, ko darīt.
Vēl daudzām sievietēm kā laimes garantija šķiet doma, ka viņa zaudēs svaru un būs tieva. Liekas: «Tad es sev patikšu un visiem patikšu, un man būs attiecības vai veiksme karjerā!» Bet parasti tas nav tik ļoti saistīts ar to, cik cilvēks sver, bet gan ar to, cik droši un pārliecināti viņš ieiet sabiedrībā. Ja pašapziņa nav atjaunota vai pietiekami izveidota, tievums diez vai palīdzēs. To saprotot, var nākt gan depresija, gan liels trauksmes līmenis – jo vairs mierinājumam nav ne mammas krūts, ne ledusskapja. Jāatrod, ko likt vietā.
Kāpēc var veidoties alkohola atkarība? Cilvēkam, kurš bijis atkarīgs no ēšanas, piemīt atkarīgas uzvedības modelis. Sākumā viņš ir atkarīgs no mammas, pēc tam meklē ēdienu, cigaretes vai ko citu. Ir, starp citu, arī veselīgi sublimācijas veidi – kā sports vai dažādas intelektuālas nodarbes –, kas daudziem arī ir atkarības līmenī, bet tas neved uz degradāciju! Kopumā cilvēks ir pieradis, ka kāds cits vai kaut kas no ārpuses parūpēsies par viņa iekšējo labsajūtu. No tā jātiek vaļā un tāpēc vajadzīga terapija, kas iemāca, ka katrs pats var par sevi parūpēties. Nevis alkohols, ēdiens vai mamma.»
Lielbritānijā gatavo gadu
Maksims Mukāns stāsta, ka valstīs, kur bariatrija iekļauta valsts programmā, šie cilvēki tam tiek gatavoti veselu gadu ar programmā iekļautu psihologu un uztura speciālistu, un tikai tad viņi var stāties rindā uz operāciju. Turklāt pacientu programmā neuzņem, ja iepriekš viņš pats nenomet daļu liekā svara. Pirms Brexit pacienti, kas Lielbritānijā bija iekļauti valsts programmā, pašas operācijas veikt brauca uz Latviju, un pēc tam valsts viņiem to apmaksāja.
Arī pie mums pacientus izvērtē. Pamats operācijai ir ķermeņa masas indekss, kas pārsniedz 40 (piemēram, 1,70 m garam cilvēkam – ap 115 kg) un nopietnas diagnozes (piemēram, 2. tipa cukura diabēts, hipertonija, kaulu un locītavu slimības). Vēl tiek noskaidrots, ko pacienti jau iepriekš darījuši, lai notievētu, – tas rāda, cik liela ir motivācija. Jau pirms operācijas lūdz arī pašiem nedaudz samazināt svaru. Reizēm pirms operācijas arī nosūta pie psihologa vai uztura speciālista, reizēm nozīmē arī medikamentus svara samazināšanai. Diemžēl darbs ar psihologu ir liela problēma. Pirmkārt, pacienti bieži nesaprot, kam viņiem tas vajadzīgs. Otrkārt, ir ļoti maz psihologu vai psihoterapeitu, kuri specializējušies strādāt ar šādiem pacientiem. Treškārt – šie speciālisti ir dārgi, bet operācijas cenā tas nav iekļauts.
Pēc operācijas visiem tiek izsniegts saraksts ar uztura ieteikumiem un ierobežojumiem. Pusgadu pēc operācijas parasti jau drīkst ēst visus produktus, tomēr ļoti jādomā, lai būtu pietiekami visu uzturvielu. Patiesībā daudziem tāpēc vajadzīgi papildu uztura speciālista padomi un dažiem vispār no jauna jāmācās gan ēst, gan gatavot.
Loti svarīgi ir konsultēties ar fizioterapeitu! Pirmkārt, zaudējot svaru, zūd arī muskuļu audi, otrkārt, kustības ir ļoti svarīgas, lai svars nesāktu atgriezties. Turklāt cilvēks, kas gadiem bijis korpulents, visticamāk, bez speciālista vingrinājumus veiks nepareizi un vēl vairāk nodarīs pāri veselībai. Arī fizioterapeitu pieejamība diemžēl ir problēma.
Dakteris Mukāns uzskata, ka arī Latvijā ar šiem pacientiem vajadzīgs ilgāks speciālistu komandas – psihologa, uztura speciālista, fizioterapeita un citu – darbs. Jo liekais svars nav vienkārši resnums un gribasspēka trūkums, tā ir nopietna aptaukošanās slimība.
Pieredzes stāsti. Pēc operācijas.
Ance Tarvida:
«Pirmos divus gadus pēc operācijas dzīvoju ar rozā brillēm, svars smuki nāca nost, veselība uzlabojās, sūdzību nebija, biju kļuvusi krietni aktīvāka, un insulīna rezistence, kura bija uzkāpusi debesīs, nokritās līdz vesela cilvēka līmenim. Pēc operācijas rekomendācijās bija noteikts, ka turpmāk jālieto dažādi vitamīni un uztura bagātinātāji. Bija dienas, kad to darīju, bija dienas, kad izlaidu. Skaidrs ir tas, ka organisms pats tos pietiekamā daudzumā uzņemt vairs nespēj, jo kuņģis ir samazināts par četrām piektdaļām. To, ka kaut kas nav kārtībā, sāku ļoti just pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā – izteikts nogurums un bezspēks, galvas reiboņi, elpas trūkums, trauksmes un izteiktas panikas lēkmes, ko iepriekš tā nebiju izjutusi. Sākumā to norakstīju uz tumšo laiku, taču, sazinoties ar citiem kuņģa samazināšanas komūnas dalībniekiem, izrādījās, ka ir lērums cilvēku ar šādiem pašiem simptomiem, un tas ir izteikta dzelzs deficīta dēļ. Lielākoties cilvēki, kuriem ir otrais gads vai vairāk pēc operācijas.
Analīzēs atklājās, ka man feritīna un dzelzs līmenis asinīs ir kritiski zems – ap 2.
Sarunās noskaidroju, ka daudziem šī jau ir norma un ir cilvēki, kam tāpēc pat pārlietas asinis. Liela daļa orāli uzņemamo dzelzs preparātu, arī recepšu medikamentu, pietiekami neiedarbojas (lai gan ir daļai pacientu tie palīdz), tāpēc tagad man regulāri jādodas uz procedūrām, kur dzelzi ievada vēnā.
Uzskatu, ka mani tomēr pietiekami neinformēja par operācijas sekām un komplikācijām. Manuprāt, nav pietiekami, ja par to, ka jāseko vitamīnu un minerālvielu rādītājiem, man izstāsta jau pēc operācijas un tā starp citu, nevis pirms operācijas nopietnā konsultācijā izskaidro, kas mani sagaida.»
Sieviete, kura gribēja palikt anonīma:
«Diemžēl trīsarpus gadu pēc bariatrijas operācijas man izveidojusies nopietna alkohola atkarība. Apmeklēju narkologu un eju terapijā, lai ar to cīnītos, taču ir ļoti grūti. Agrāk man nekad nav bijušas problēmas ar alkoholu. Pirms operācijas neviens nestāstīja, ka varu piedzīvot kaut ko tik nopietnu kā trans-addiction jeb pārneses atkarību. Tas nozīmē, ka cilvēks no vienas atkarības (manā gadījumā ēšanas) pāriet uz citu (manā gadījumā – alkoholismu). Pirms operācijas es varēju iedzert glāzi vīna pa visu vakaru vai ballītēs iedzert pavairāk, varēju arī nedzert vispār. Bija arī ilgāki posmi, kad nelietoju ne pilītes. Pēc operācijas bija ieteikums alkoholiskos dzērienus nelietot vismaz pusgadu. To arī ievēroju, un pirmo alkohola glāzi izdzēru tikai septītajā mēnesī pēc operācijas. Un nepamanīju, kad dzeršana pārauga reālā problēmā! Ir liela atšķirība ātrumā, kādā tagad alkohols iedarbojas uz manu ķermeni. Brīžiem šķiet, ka divi vīna malki dod tādu pašu reibumu kā agrāk pilna glāze!
Un milzīga cīņa ar nespēju apstāties pēc pirmās glāzes un vilkmi pēc alkohola dienu no dienas.
Arī paģiru pēc operācijas nav vispār. Visiem bariatrijas pacientiem tā nav, tomēr zinu vēl citus, kam tā ir.
Kad sapratu, ka mani dzeršanas apjomi vairs nav normāli, sāku internetā meklēt informāciju. Izrādījās, ka atkarību pārnese, īpaši alkoholisms, bariatrijas pacientiem ir ļoti izplatīta. Ir arī radinieku stāsti par zaudētiem tuviniekiem, kas alkohola dēļ pēc operācijas saslimuši ar aknu cirozi. Man ļoti žēl, ka šo man neizstāstīja pirms vai pēc operācijas. Protams, ar šo problēmu pēc operācijas nesaskarsies visi. Tomēr vajadzētu ļoti uzmanīties un, ja iespējams, alkoholu nelietot vispār!»
Agnese Meiere:
«Man pēc operācijas pagājuši divi gadi. Tagad papildus lietoju dzelzi un D vitamīnu, kas man arī agrāk bija pazemināts, vairāk nekā. Un vismaz reizi gadā jāveic analīzes. Jāatceras, lai uzturā ir pietiekami olbaltumvielu, bet tas jādara visiem pēc 50 gadu vecumam. Pārējais man ir normas robežās.
Operāciju man veica Siguldas slimnīcā, un uzreiz pēc tās informēja par vitamīniem un minerālvielām, kas jālieto papildus. Par iespējamām alkohola problēmām nestāstīja, taču diezgan loģiski, ka cilvēks pats saprot savu tendenci uz atkarību. Tomēr literatūras par to nav daudz, un patiesībā būtu vajadzīga komanda, kur iekļauts arī psihologs un uztura speciālists. Es tos meklēju pati par atsevišķu maksu. Slimnīcā man iedeva grāmatiņu ar informāciju, un tur bija uzsvērts, ka pēc operācijas ne tikai pusgadu, bet visas dzīves garumā iesaka izvairīties no alkohola lietošanas! Ja cilvēks kļūst atkarīgs no alkohola, tā jau ir rekomendāciju neievērošana. Man, par laimi, alus un vīns negaršo, reizēm atļaujos glāzīti konjaka. Lasot saraksti bariatrijas pacientu grupās, saprotu, ka alkohols uzsūcas daudz ātrāk un reakcijas ir neprognozējamas, bet atbildība jāuzņemas pašam.
Viena no atkarībām ir arī šopaholisms, un tā gan mani varbūt ir piemeklējusi!
Vajag arī laiku, lai pieņemtu savu jauno ķermeni, jo svars kūst ātri un liekas, ka smadzenes netiek līdzi. Un nedrošība par sevi arī nekur nepazūd. Smadzenes jau neviens neoperē! Bariatrijas pacientu grupā lasu, ka jaunajā pilotprojektā ir solīts psiholoģiskais atbalsts, tomēr tas nav sniegts. Varbūt tas notiks vēlāk. Tur šie jautājumi tiktu izrunāti.»
Kur veic bariatrijas operācijas?
Latvijā šādas operācijas veic AIWA klīnikā, Siguldas slimnīcā, Jūrmalas slimnīcā, Rīgas 1. slimnīcā un atsevišķas arī Rīgas Austrumu klīniskajā slimnīcā jeb Gaiļezerā un P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Aptuvena cena: AIWA klīnikā tāda operācija (ieskaitot anesteziologa, ķirurga un uztura speciālista konsultāciju un izmeklējumus) maksā ap 4500 eiro, citur līdzīgi.
Agrāk šīs operācijas pie mums vairāk veiktas ārvalstu pacientiem, pēdējos divos gados pieaudzis Latvijas pacientu skaits.
Bariatrija par Eiropas naudu
Pilotprojektā, kura ietvaros 250 pacientiem tiek veiktas bariatrijas operācijas par Eiropas Atveseļošanās fonda līdzekļiem, visvairāk iekļautas sievietes vecumā ap četrdesmit, un lielākoties cilvēki, kas dzīvo ārpus Rīgas. Vidējais svars sievietēm 145, vīriešiem 155 kilogrami. Lielākajai daļai šo cilvēku ir paaugstināts asinsspiediens, daļai arī cukura diabēts, atviļņa slimība, kaulu un locītavu problēmas, miega traucējumi. Pašlaik izoperēti ap 230 pacientu. Lielākā daļa ir ar rezultātu apmierināti. Tikai dažiem parādījusies kuņģa dedzināšana un daži vēl netiek galā ar dempinga sindromu – viņiem priekšā darbs ar uztura speciālistiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
