Ārste Inguna Vecvagare: Homeopāti ir piedalījušies pasaules epidēmiju apkarošanā un darījuši to efektīvi

ANAMNĒZE

• Homeopāte ar gandrīz 30 gadu pieredzi, Latvijas Homeopātu asociācijas prezidente.
• Pacientus pieņem savā privātpraksē un Rīgas 1. slimnīcas poliklīnikā Šarlotes.
• Savas gaitas medicīnā sākusi kā terapeite. Īpašu lomu homeopātijas ceļa izvēlē spēlēja satikšanās ar vīru, nu jau mūžībā aizgājušo ārstu, Austrumu medicīnas speciālistu Juri Vecvagaru.
• Ārste, kura nemīl galējības, bet ir gatava sadzirdēt viedokļus un panākt kompromisu.
• Katram, kas vairāk vēlas izprast homeopātiju, iesaka izlasīt Dž. Komptona Berneta grāmatu Homeopātiskā ārstēšana jeb 50 iemesli, lai būtu homeopāts.
• Par svarīgāko dzīvē uzskata ģimeni un bērnus. Mamma meitām Sintijai un Katrīnai, vecmāmiņa mazmeitām Paulai un Robinai.
• Pēc horoskopa – Auns.

– Rezonanse komentāros pie jūsu ieraksta bija milzīga. Kāds piesauca policiju, kāds sabiedrības maldināšanu uz globālo baiļu fona, vēl kāds atļāvās pajautāt, vai vispār esat pie pilna prāta. Man, cilvēkam no malas, to lasot, nāca prātā vienīgi – mieru, mīļie cilvēki, patiesība taču vienmēr ir kaut kur pa vidu…

– Tāda veida komentāri bija gan no nepazīstamiem cilvēkiem, gan no kolēģiem, tai skaitā klajas rupjības. Tas bija šausmīgi! Bet ir arī labā puse – šajās dienās esmu tik daudz saņēmusi savu pacientu uzmanības apliecinājumus, laba vēlējumus un atbalstu, kā nekad mūžā. Paldies viņiem par to.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Atpūta

FOTO: Pierīgā atklāta krāšņa un maģiska ziemas pastaigu taka

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Visiem lielajiem homeopātijas kritiķiem gan pasaulē, gan Latvijā ir ārkārtīgi šaura argumentācija – man nepatīk, es negribu un tāpēc mēs to ignorējam, tas nav saprotams, tas nedarbojas… Vēloties apelēt pie zinātnisku pierādījumu trūkuma homeopātijai, kritiķu argumentiem pašiem trūkst zinātnisku pierādījumu. Man patīk, man nepatīk, ticu, neticu nav zinātniski termini. Bet ar to, ka man kaut kas nepatīk vai es kaut ko nesaprotu, ir par maz, lai apgalvotu, ka kaut kas nestrādā. Kad Galileo teica, ka zeme ir apaļa, viņu sadedzināja, jo pārējie uzskatīja, ka zeme ir plakana. Turpināja pētījumus, un beigās tomēr izrādījās, ka zeme ir apaļa. Varbūt tas ir stāsts arī par mani.

Ikdienā es tiešām nenāku klajā ar paziņojumiem, taču Covid-19 ir ārkārtas situācija, tādēļ gribēju cilvēkiem ziņu nodot. Nevēlos pat iesaistīties diskusijā par pacientu maldināšanu un sevis aizstāvēšanu. Tie, kuri man kaut ko tādu tagad pārmet, lai vispirms to kvalificē un pierāda. Turklāt ieteikt kaut ko profilaksei nav ārstēt.

Pret homeopātiju nekad nav justs atbalsts no klasiskās medicīnas pārstāvjiem.

Jautājums – kāpēc? Jo pēdējā laikā homeopātija ir ārkārtīgi izaugusi un kļuvusi populāra. Ja labi pameklē, var atrast statistiku, cik daudz cilvēku lieto homeopātiju. Piemēram, Indijā tikai ar homeopātiju ārstējas septiņpadsmit procenti iedzīvotāju. Ziniet, cik tas ir skaitliskā izteiksmē? Divas Krievijas. Nav taču iespējams, ka visiem šiem miljoniem tā nepalīdz!

– Tieši par Indiju vēlējos ar jums parunāt! Cik noprotu, šī ideja par konkrētā homeopātiskā preparāta lietošanu koronavīrusa pandēmijas laikā nākot no turienes.

– Pasaulē epidēmijas uzliesmo regulāri, homeopāti laiku laikos ir aktīvi piedalījušies šo epidēmiju apkarošanā, tādēļ ir nopelnījuši savu atzinību klasiskās medicīnas ārstu acīs, viņu darbs ir ievērots. Un tas arī saprotams, jo brīžos, kad cilvēki mirst kā mušas, saprātīgs līderis, manuprāt, izmantos visus iespējamos arsenālus – jebko, lai glābtu situāciju.

Algoritms tādās situācijās ir šāds… Epidēmijas draudu brīdī Indijā tiek sasaukts vairāku desmitu homeopātu konsilijs, ārsti analizē konkrētā brīža saslimšanu, vācot datus par slimības simptomiem no skartajiem reģioniem, no pacientiem, no kolēģiem. Kad savākti precīzi slimības simptomi, tiek atrasts genus epidemicus jeb galvenais preparāts, kurš varētu darboties šīs epidēmijas laikā.

Tad, kad preparāts atrasts, premjers izdod rīkojumu, uz kura pamata attiecīgais preparāts kopā ar lietošanas instrukciju medicīnas centros un slimnīcās tiek dalīts visiem iedzīvotājiem.

Tieši no turienes nāk rekomendācija par konkrēto homeopātisko preparātu, un Indijā to šobrīd lieto.

– Galvenais, par ko tauta šūmējas – homeopātijai nav zinātnisku pierādījumu.

– Klasiskā medicīna savos pētījumos pēta vienu problēmu un vienu vielu, kas šo problēmu var atrisināt. Respektīvi, viela X darbojas pret problēmu Y. Tā kā problēma atrodama daudziem cilvēkiem, tad pētāmo grupu var ļoti labi savākt un veikt pētījumu ar labu statistiku.

Runājot par pētījumiem homeopātijā, galvenais klupšanas akmens ir tas, ka tos prasa standartizēt pēc tiem pašiem parametriem, kāds ir farmakoloģisko vielu pētījumos. Bet ar homeopātisko pētījumu tas nav tik viegli izdarāms, ņemot vērā faktu, ka viendabīgu pētāmo grupu ir ļoti grūti savākt. Īsi sakot, pētījumi homeopātijā neatbilst standartiem, kurus saviem pētījumiem izvirzījusi uz pierādījumiem balstīta medicīna. Kāpēc tā? Jo homeopātijā ir citi saslimšanu ārstēšanas principi.

Homeopātijā svarīgi ir katra cilvēka individuālie simptomi un, kā mēs sakām, modalitātes jeb pazīmes.

Piemēram, ir divi pacienti ar gripu, abiem ir paaugstināta temperatūra, taču viens no viņiem sūdzas vēl par ļoti stiprām galvassāpēm un slāpēm, bet otram lauž kaulus un sāp mugura. Tātad, neskatoties uz to, ka abu saslimušo diagnoze ir gripa, līdzekļi viņu ārstēšanā būs dažādi. Simptomu apjoms ir neaptverams, tāpēc apkopot lielu pacientu grupu ar vienādiem simptomiem pie vienādām modalitātēm ir ārkārtīgi grūti. Un, ja nav pietiekama statistiskā apjoma, akadēmiskā vide šādu pētījumu uzskata par nesaistošu.

Starp citu, šis ir viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par homeopāti. Studiju laikā strādāju par medmāsiņu, un pirmais, kam pacienti sūdzas, ir tieši māsiņa. Es, būdama ceturtā kursa studente, spēju tikai klausīties šajā daiļrunībā, kāda pacientiem bija, aprakstot savas sajūtas! Man šķita – kā tas var būt, ka cilvēki ar vienu slimību jūtas tik dažādi?!

Kad tiku pie pirmās homeopātijas grāmatas un man pat nebija nojausmas, kas ir homeopātija, es ar lielu interesi lasīju simptomus. Tikai izrādās, šis milzīgais simptomu klāsts, ko cilvēks var izjust, nevienam nav vajadzīgs, jo klasiskajā medicīnā ārstē faktu – paaugstinātu temperatūru vai asinsspiedienu. Tur arī slēpjas homeopātijas efektivitātes noslēpums – preparāts akūtā situācijā tiek piemeklēts pēc līdzības principa konkrētiem simptomiem.

Vēl par pētījumiem runājot… Reiz apjautājos Latvijā ļoti lielas farmaceitiskās kompānijas pārstāvim, vai viņi no savas milzīgās peļņas nevēlētos atlicināt mazu, mazu daļiņu un veikt pētījumus homeopātijā. Ko man atbildēja? «Pirmkārt, mēs riskējam pierādīt, ka homeopātija strādā, un, otrkārt – ko mēs tur varam patentēt?»

Tātad – ja nedraud peļņa, kompānijas pat neskatās šajā virzienā. Līdz ar to mēs arī nesagaidīsim grandiozus pētījumus.

– Kāpēc nebūtu ko patentēt?

– Jo visu homeopātisko preparātu aktīvās vielas jau ir atrodamas dabā. Ir preparāti, kas nāk no augu valsts, ir preparāti, kas nāk no dzīvnieku valsts, minerāliem, metāliem, gāzēm, slimību produktiem… Katra aktīvā viela ir jau eksistējoša, reāla.

– Nākamā lieta, ko homeopātijai pārmet, – aktīvās vielas deva preparātos ir tik niecīga, ka būtībā ārstēties ar homeopātiju nozīmē ēst tīru cukuru vai dzert ūdeni… Pastāstiet, kā tiek veidoti homeopātiskie preparāti!

– Tātad katra aktīvā viela, no kuras ražo konkrēto preparātu, ir jau eksistējoša, dabā pieejama. Tālāk – homeopātijā ir sava farmakopeja gluži kā klasiskajā farmakoloģijā. Tas ir paragrāfu kopums, kurā precīzi soli pa solim izstāstīs, kā kuru preparātu gatavo. Piemēram, vispirms tiek žāvēts augs un tad tiek veidota tinktūra, vai varbūt tas ir metāls, kuram jāpanāk, lai tas būtu šķīstošs.

Līdz ar to visi homeopātiskie preparāti visā pasaulē ir vienādi.

Taisnība, ka homeopātijā atslēgas vārds ir mazas devas. Proti, kad aktīvā viela ir iegūta šķīstošā stāvoklī, to atšķaida, piemēram, ņemot vienu daļu aktīvās vielas un deviņdesmit deviņas daļas ūdens. Tad maisījums tiek ļoti spēcīgi sakratīts, ko sauc par dinamizāciju. Ja nepieciešams stiprāks atšķaidījums, lielāka potence, tad ņem vienu daļu jau atšķaidītās vielas, atkal sajauc ar deviņdesmit deviņām daļām ūdens un atkal spēcīgi sakrata.

Tā var atkārtot daudzas reizes, un katrā atšķaidījumā ap aktīvās vielas molekulu ūdens molekulas sakārtojas noteiktā kārtībā. Nobela prēmijas laureāts, franču virologs, AIDS vīrusa atklājējs Liks Montanjērs izvirzīja hipotēzi, ka ūdens struktūras spēj imitēt oriģinālo molekulu darbību – proti, viela spēj mainīt ūdens elektromagnētiskās īpašības.

Ūdens, atrodoties kontaktā ar vielas šūnas membrānu, specifiski sakārtojas un šo kārtību saglabā tālākajos atšķaidījumos. Bet pēdējo gadu pētījumi balstās faktā, ka atšķaidījumos atrod vielas nanodaļiņas. Un tieši nanodaļiņu klātbūtne nodrošina homeopātiskā preparāta darbību. Zinātne, kas vēl nav tikusi līdz šiem atklājumiem un atzīst tikai taustāmas, materiālas vērtības, iebilst pret lielajiem atšķaidījumiem, jo tur nekā neesot. Nezinot neko par nanodaļiņu eksistenci, varētu iebilst pret atšķaidījumiem virs C12. Tā ir robeža, pēc kuras atšķaidījumā ar mūsdienās zināmām metodēm vairs nevar atrast nevienu vielas molekulu. Bet līdz C12 tās molekulas ir.

– Kā var zināt, kura viela kurā brīdī derēs?

– Homeopātijā dati par vielu darbību un īpašībām tiek iegūti eksperimentos ar veseliem cilvēkiem Tā ir sistemātiska, standartizēta procedūra, kurā precīzi tiek fiksēti simptomi, kādus zāļu viela izraisa veselam cilvēkam. Izmēģināmo vielu dod toksiskā, hipotoksiskā un homeopātiskā devā.

Toksiskā vielas koncentrācija izjauc organisma homeostāzi, mobilizē aizsardzības mehānismus, un parādās simptomu spektrs visos organisma būtības līmeņos – fiziskajā, emocionālajā un mentālajā. Tieši šo simptomu kopums raksturo šo vielu, homeopātijā to sauc par vielas patoģenēzi.

Visu izmēģināto vielu apraksts, precīza informācija par pašu vielu, toksikoloģiskā aina, iedarbība uz organismu un klīniskie novērojumi ir apkopoti homeopātiskajā Materia medica.

Tātad, ja ir noskaidrots, ka viela X izraisa vemšanu, tad ar šo pašu vielu var ārstēt vemšanu, kuru izraisījis vīruss vai citi aģenti.

– Bet, kā bija iespējams atrast aktīvo vielu, ja epidēmijas izraisītājs ir līdz šim kaut kas nebijis, nepētīts?!

– Kā jau sacīju, sākumā tiek ievākta informācija par konkrēto saslimšanu, priekšplānā liekot dažus tipiskākos, izteiktākos šīs infekcijas simptomus. Un, apkopojot simptomus, mēs varam ar pietiekami augstu precizitāti atrast preparātu, kas nosedz tieši šo simptomu kopumu.

Covid-19 gadījumā tipiskās vīrusa izpausmes ir paaugstināta temperatūra, sauss klepus un nespēks. Šie trīs simptomi ir raksturīgi vienam konkrētam preparātam, tādēļ to var lietot profilaktiski. Analoģisks algoritms homeopātijā tiek lietots jebkurā situācijā – konkrēti simptomi, atbilstošs konkrēts preparāts, devas profilaktiski un devas un devu kombinācijas slimības gadījumā. Savukārt tad, kad cilvēks jau ir saslimis, ja simptomi sakrīt, var lietot to pašu preparātu tikai citādākā režīmā, vai arī atrast citu preparātu, kam raksturīgi cilvēka šī brīža simptomi.

Homeopāti ir piedalījušies pasaules epidēmiju apkarošanā un darījuši to efektīvi.  

– Un jūs par to neklusējāt.

– Nāk prātā dzirdētie vārdi: labāk, lai mani nīst par to, kas es esmu, ne mīl par to, kas neesmu. Reiz bija kāds gadījums… Atnāca mamma ar nepilnus trīs gadus vecu bērniņu, kuram bija ārkārtīgi smags atopiskais dermatīts. Atkārtoti ārstējies slimnīcā.

Bērnam āda ārkārtīgi niez, mitrojas, neviens ģimenē nav izgulējis, jo bērns visu laiku raud, ir nemierīgs. Slimnīcā ādas situācija uzlabojas, bet, līdzko vairs nelieto hormonu ziedes, viss atkal ieiet vecajās sliedēs… Mammai kāds bija ieteicis pamēģināt homeopātiju. Viņa atveda bērniņu pie manis, un jau burtiski pirmajās nedēļās pēc homeopātiskā preparāta lietošanas viņam kļuva labāk.

Kad mamma ar mazo atnāca uz atkārtotu pieņemšanu, situācija bija kardināli uzlabojusies, bērniņam vairs nebija jākasās, āda bija kļuvusi par astoņdesmit procentiem labāka, bet mamma ļoti skaļā tonī teica: «Kas jums notiek tai medicīnā? Kā man var neteikt, ka šādā veidā iespējams ārstēt savu bērnu?» Un es saprotu šīs mammas sašutumu.

Kaut gan man prieks, ka pēdējā laikā ir ļoti pieaudzis to manu klasiskās medicīnas kolēģu skaits, kuri sūta pie manis savus pacientus. Tādā situācijā ieguvējs ir gan pacients, gan arī izveidojas lieliska sadarbība starp ārstiem. Mēs varam, ja nepieciešams, sazvanīties un apspriesties par konkrētā pacienta situāciju. Prieks par ģimenes ārstiem, kas sadarbojas un nosūta uz vajadzīgajiem izmeklējumiem. Un visi ir apmierināti, neviens mani nesauc par plānprātīgu.

Vispār, zināt, kas ir jaukākais?

Ārsti, kas nolēmuši pierādīt, ka homeopātija nestrādā, sākot iedziļināties tajā, paši kļūst par homeopātiem.

Tā noticis ar daudziem homeopātijas korifejiem visā pasaulē – viņi nāk no Rietumu medicīnas vides un kā noliedzēji. Tāpēc vienmēr, kad runa ir par kādiem uzskatiem vai manu viedokli, es saku – «Šobrīd es tā domāju.» Es paturu tiesības izglītoties, pārdomāt, jo var būt, ka šodien es domāju tā, bet rīt – būšu kaut ko sapratusi, būšu guvusi pieredzi un domāšu citādāk. Man ir tiesības savas domas mainīt.

Homeopātija nav panaceja. Tai ir savas iespējas un robežas. Un būtu pavisam labi, ja šīs iespējas netiktu noniecinātas. Sevišķi tas attiecas uz hronisku slimību ārstēšanu, kur panākumi arī klasiskajā medicīnā ir ļoti nepietiekami.

– Es tomēr nesaprotu šo pretrunu – kā tas var būt, ka visi homeopāti ir sertificēti ārsti, jūs esat Latvijas Ārstu biedrības biedri, ar papīriem viss ir kārtībā, bet tajā pašā laikā tie, kas jums dod zaļo gaismu strādāt, jūs apšauba. Man liekas, tieši tas cilvēkos iesēj aizdomas, ka esat šarlatāni.

– Labs jautājums. Es arī to nesaprotu. Un tā nedrīkst būt, jo cilvēkos tas tiešām rada apjukumu. Bet par ko gan allaž esmu stingri iestājusies – homeopātiem jābūt ārstiem. Visi homeopāti ir pabeiguši augstskolu un ieguvuši ārsta diplomu un papildus specializējušies homeopātijā. Šobrīd veidojam arī rezidentūras programmu Latvijas Universitātē.

Homeopātiem jābūt cilvēkiem, kuri saprot medicīnu, jo pretējā gadījumā tiešām cilvēkiem var nodarīt kaitējumu.

Mūsu mazajā Latvijā ir ļoti labi izglītoti homeopāti. Aktīvākie braukā mācīties pa visu pasauli. Arī es pati homeopātijā esmu trīsdesmit gadus, kopš 1991. gada, un joprojām atrodu laiku, lai papildinātu zināšanas pie izciliem speciālistiem… Un tajā pašā laikā arvien biežāk izskan viedokļi, ka visa integratīvā medicīna ir jāaizliedz! Es saprotu, ka cilvēkiem var būt viedokļi un ka tie var izskanēt, taču, ja esi valstsvīrs vai līderis kādā jomā, viedoklim, ko paud, jābūt pārdomātam. Pat ja tas nesaskan ar paudēja pašreizējo pārliecību.

Kāpēc kaut kas sakārtots ir jāiznīcina?! Vispār integratīvās medicīnas jēdziens nāk no ASV. Tur ģimenes ārsti sāka pielietot arī citas ārstniecības metodes, piemēram, adatu terapiju, masāžas elementus. Rezonanse no pacientiem bija ārkārtīgi pozitīva un plaša, tāpēc ASV universitātes sāka integratīvās metodes pētīt. No turienes radās ideja, ka pie klasiskās medicīnas metodēm var kombinēt klāt citas efektīvas ārstnieciskas darbības.

Jo, grozies kā gribi, nu nevar visu izārstēt ar tableti!

Medicīna ir tik sarežģīta joma – cilvēks ir enerģētiska, dinamiska, mainīga, turklāt individuāla būtne, tāpēc apgalvot, ka uz pierādījumiem balstīta medicīna nosedz visu laukumu, ir demagoģija. Medicīnā joprojām ir daudz kas neatklāts un nepierādīts, pierādītais ir tikai maza, maza daļiņa. Jūs domājat, ka atrastos kaut viens homeopāts, kurš situācijā, kad hroniskas, grūti ārstējamas slimības uzveikšanai parādītos efektīvs un drošs medikaments, to noliegtu? Es pati pirmā aizsūtītu savu pacientu pēc šī risinājuma!

Neviens homeopāts neriskēs ar pacienta drošību. Ja cilvēkam ir cukura diabēts un jālieto insulīns, tad tas jādara. Tāpat mūs interesē izmeklējumi. Daudz ko homeopātam pastāsta arī magnētiskā rezonanse, kuņģa čūlas izmeklējums ar endoskopu, asins analīzes…

– Ko jūs domājat par citiem veidiem, kā stiprināt organismu vīrusu laikā?

– Pati ēdu ķiplokmaizītes. (Smejas.) Vispār esmu no tiem ārstiem, kas mācās no saviem pacientiem. Mani interesē cilvēku pieredze, jo nekad nevar zināt, kur man tas varētu noderēt. Un nav svarīgi, vai tā ir iepriekš lietota homeopātija vai fitoterapija, vai tautas medicīnas gudrības.

Brīnumaini ir tas, kā cilvēki iemācās sev palīdzēt, stiprina sevi. Un tas nav mazsvarīgi un ir atbalstāmi, kaut gan šīs metodes nav pārbaudītas dubultaklā randomizētā pētījumā. Jaunais kolēģis Kārlis Rācenis, rezidents nefroloģijā, pēta, piemēram, makrofāgu terapiju – tiek gūts apstiprinājums tam, ka vecmammas metode, kad pielika govs kaku pie piena, arī bija ārstēšana, kas nav balstīta pētījumos, bet tā palīdzēja! Lūk, arī atbilde. Kā man patīk teikt – medicīnā novērojumu un pieredzi vēl neviens nav atcēlis. Ignorēt to, manuprāt, ir tuvredzīgi un augstprātīgi