Rīga +11°C 
No malas izskatās, ka Ligitas enerģijas pietiktu vairākām personībām. Viņa ir ASV latviešu avīzes Laiks un Rietumeiropas avīzes Brīvā Latvija galvenā redaktore, izdevniecības Laika Grāmata vadītāja. Viņa var lepoties ar krietnu kaudzi izdoto grāmatu. Kaismīga opermūzikas mīļotāja. Viņa stāv un krīt par savu dzimtu un draugiem. Mamma, vecmāmiņa, krustmāte un draudzene. Ļoti viesmīlīga. Viņai patīk gatavot un uzņemt viesus. Arī uzrunāta intervijai, Ligita mani uzaicināja uz savu mazo (37 kvadrātmetru) un mājīgo otrā stāva dzīvoklīti. Un mūsu saruna iestiepās divreiz ilgāk par iecerēto laiku. Jā, Ligita ir arī aizrautīga stāstniece!
Pašai savi un divi Straumēni
«Mana mamma ir no Latgales laukiem, no septiņu bērnu ģimenes. Viņas tēvs bija pagasta rakstvedis, bet mamma saimniekoja pa māju ar piecām meitiņām un diviem dēliem. Es piedzīvoju Latgales vecomāti, tur dzīvoju bērnības vasaras. Protams, ka runāju latgaliski, kā gan citādi?! Mani fascinēja lauku dzīve, sevi ļoti spēcīgi izjūtu kā latgalieti. Nav tāda gada, kad pāris reizes turp neaizbraucu. Uz Rēzekni, Daugavpili, citur Latgalē vedu arī Amerikas tautiešus.
Mamma aizbrauca mācīties uz Cēsu Skolotāju institūtu un pēc tā dabūja skolotājas vietu Mežolē pie Smiltenes. Tur jauniešu ballītē iepazinās ar manu tēti, kas dzīvoja netālajā Launkalnē. Tur ir mani otrie, Vidzemes, Straumēni. Es piedzimu Smiltenē Sarkanā Krusta slimnīcā. Manas bērnības skaistākās atmiņas ir par lauku dzīvi.
Mans tētis Kārlis Paste bija skolots piensaimnieks, strādāja par pienotavas direktoru Ērģemē. Arī mammīte bija uzņēmīga – Daugavpilī neklātienē izstudēja Pedagoģiskajā institūtā un vietējā skolā bija vēstures skolotāja un mācību daļas vadītāja.
Tētim bija tiem laikiem neticamas uzņēmēja dotības, un drīz vien to, ka viņš ir tik šiverīgs un saimniecisks, pamanīja un pārcēla viņu citā darbā. Tētis kļuva par Valkas pilsētas galvu, padomju laikos gan to sauca citādi – par Valkas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju.
Tā es nokļuvu Valkā un tur pabeidzu gan vidusskolu, gan bērnu mūzikas skolu. Spēlēju akordeonu – re, kur instruments stāv! Es jau burvīgajai Initai Āboliņai esmu pieteikusies – kad vairs nestrādāšu, iešu pie viņas spēlēt akordeonu. Mūzikai manā dzīvē ir liela vieta.»
